— Nomāktība var nebūt pamata stāvoklis

Ivars Šteinbergs (1991) – dzejnieks, atdzejotājs. Latviešu presē publicē dzejoļus, atdzejojums un literatūrkritiskus rakstus kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu Bron-Hīts radio NABA. 2017. gadā saņēmis Fulbraita stipendiju un 2018. gadā Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (ASV) ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Studē doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras teorijas programmā. 2020. gadā klajā nācis viņa debijas dzejas krājums Strops.  (No literatura.lv)

Rakstot par Ivaru Šteinbergu, pat nejauši var sanākt lietot vienu no vairākām viņa aprūpētām lietām – iekavās norādīto literatūras uzziņu portālu. Decembra vidū satikāmies Zoom lodziņos katrs ar sava bērna spēlēšanās trokšņiem fonā, lai parunātu par dzeju, atdzeju, plāniem un lietām, ko ne vienmēr dzirdam starp jauna, kur nu vēl debijas, dzejas krājuma iznākšanas iemesliem. Krājums Strops līdz šīs intervijas iznākšanai sagaidījis jau vismaz vienu labu recenziju un turpina nonākt pie lasītājiem.

Ingmāra Balode

Kad tu saprati, ka grāmata ir gatava un to var nosaukt par Stropu un laist cilvēkos?

No ārpuses skatoties, ceļš uz grāmatu ir bijis vairāku gadu garumā. Tas droši vien ir arī tādēļ, ka esmu lēnrakstītājs – ja tā rēķinu, uzrakstu labi ja vienu dzejoli pusotrā mēnesī. Ceru, ka tas varētu nozīmēt, ka man sanāk likt uzsvaru uz kvalitāti, ne kvantitāti, un ka varbūt ir sanācis viens pietiekami jaudīgs teksts, nevis vairāki viduvēji. Bet to, ka grāmata ir gatava, es sapratu aptuveni pagājušā gada beigās. Nevaru teikt, ka es kopš pirmās publikācijas rakstu grāmatu šos astoņus vai desmit gadus. Man, protams, ir gribējies grāmatu visus šos gadus, bet tāds mērķtiecīgs darbs pie manuskripta sākās tikai – es pat varu pateikt precīzi – pēc pagājušā gada 23. augusta. Visu dzīvi esmu to grāmatu gribējis, bet mani vienmēr kaut kas atturēja no šī mērķtiecīgā darba, un es pēcāk sapratu, ka tas, kas atturēja, bija bailes. Kāpēc tieši pēc 23. augusta – es varu pastāstīt sīkāk.

Tajā datumā notika kaut kas, kas mani izmainīja, – proti, es sāku lietot zāles. Pagājušā gada vasarā sapratu, ka es īsti vairs nevaru izturēt un ka ir jāvelta laiks, enerģija un līdzekļi manas psihiskās veselības uzlabošanai. Tad es sāku iet pie dakteriem, tur tālāk viss notika ļoti nopietni un zinātniski – man bija elektroencefalogramma, es pildīju anketas, nodevu analīzes, gāju pie neirologa, un beigu beigās nonācu pie dārgas, bet ļoti sakarīgas psihiatres, kura man diagnosticēja veģetatīvi emocionālo labilitāti, trauksmi, depresiju un OCD. Psihiatre izrakstīja medikamentus, pielāgojot man antipsihotiķu devas. Burtiski dažu nedēļu laikā es sāku justies labāk. Pat ja ārēji neko nemanīja, iekšēji viss kļuva citādi – sāku gulēt labāk, sāku priecāties par to, ka Daina ir stāvoklī (līdz tam brīdim es par to uztraucos), man vairs netrīcēja rokas. Man kļuva skaidrs, kas man ir svarīgs un ko es gribu, – man ir svarīgi tuvinieki un zināšanas, un es gribu grāmatu. Es atkal varēju bez piespiešanās strādāt – vai tā bija pētniecība vai kaut kas radošs. Dažas dienas pēc šī medikamentozās terapijas uzsākšanas es sāku likt kopā manuskriptu. Man vairs nebija bail par to, kā tas izvērtīsies, es vairs neuztraucos, ko cilvēki par to padomās, man bija viegli domāt par kompozīciju, saprast, ko vajadzētu pielikt klāt, un ķēros klāt pašai rakstīšanai. Pagāja burtiski daži mēneši, un grāmata bija gatava. Grāmatas iznākšanu lielā mērā norakstu uz šo gājienu – savest kārtībā savu garīgo veselību. Šogad vēl pienāca klāt trīs dzejoļi, jau tad, kad izdevniecība Neputns bija piekritusi grāmatu publicēt. 

Man šķita svarīgi to pastāstīt, jo, manuprāt, ir būtiski, lai publiskajā telpā turpinās sarunas par mentālo veselību. Es skatījos Skumji nebūs vienmēr, mani priecēja akcija Viss ir Norm.a; es lasīju gan Lienes Lindes, gan Kristas Annas Belševicas rakstus Satori par šo tēmu. Uzskatu, ka ir svarīgi, lai izskan cilvēku pieredze ar psihiskās veselības problēmām, un ka palīdzību ir iespējams saņemt, un ka palīdzību lūgt nav nekas slikts. To ir svarīgi dzirdēt no citiem, ka nomāktība var arī nebūt cilvēka pamata agregātstāvoklis. Un, pat ja zāles neder visiem, kādam palīdzēs terapija, kādam kaut kas cits.

Man arī šķiet, ka ar visu savu izglītību, materiālu kaudžu lasīšanu, man nebija spēka, teiksim, pēcdzemdību periodā atvērt muti un pateikt, kas īsti ar mani notiek. Sekas sevī apvācu tagad – un drīz viņš jau ies skolā… Bet saistībā ar šo man personisks jautājums – vai tev nav grūti tagad lasīt grāmatā apkopotos tekstus, ja reiz laiku, kurā tie tapuši, esi lielā mērā noslēdzis?

Noteikti esmu kaut kādā ziņā no šīs grāmatas atvadījies; ceru, ka nākotnē rakstīšu citādi un nākotne man darbā ar tekstu nesīs kādu jaunu pieeju. Par iekāpšanu atpakaļ – man nav īpaši grūti, nevarētu teikt, ka es ļoti emocionāli rakstu un atgriezties tajā tekstā man sagādātu kaut kādu īpašu emocionālu slodzi. Drīzāk varētu teikt, ka atgriezties un reflektēt par šiem dzejoļiem ir garlaicīgi, jo man ir jāiet uz priekšu.

Kad ir lasījumi, tad ir jāsavācas, jādarbojas, cik vien labi spēju, un tur nav vietas kaut kādiem untumiem – ka esmu distancējies no saviem tekstiem un nevarētu tos lasīt. Kad jādara, tad jādara – iespēju robežās labi. 

Man kopš tavām pirmajām publikācijām bija licies, ka tu ilgi un cītīgi strādā un neuznāc uz tā dēvētās literārās dzīves skatuves galīgi nesagatavots un zaļš, bet jau ar visai nostādītu balsi. Kas ir tavi lielākie virzītāji?

Ir tā, man ir paveicies dzīvē ar divām lietām – ar mīlošu ģimeni un to, ka es diezgan agri sapratu, ar ko vēlos dzīvi saistīt. 

Man ir bijusi diezgan laimīga bērnība un vecāki, kas mani iedrošina. Viņi izšķīrās, kad man bija astoņi gadi, un tā droši vien ir traumatiska pieredze, bet, to neskaitot, man ir bijusi diezgan laimīga audzināšana, jo man neuzspieda kaut kādu karjeru vai identitāti. Kad man sāka parādīties nopietnāka pievilkšanās literatūrai, viņi abi mani atbalstīja. Konkrēti es izceltu arī abas vecmammas, jo viņām ir bijis būtiski, ka es radoši īstenojos, abas man ir teikušas, ka tic manām spējām, – un tas vienmēr bijis ļoti motivējoši. Vienu no vecmammām es jau pieminēju radiointervijā, un pēc tam viņa man zvanīja un dusmojās, ka esmu nosaucis viņas vārdu un uzvārdu, tāpēc tagad to nedarīšu; taču viņa man noteikti ir mācījusi, kā lasīt dzeju, dāvinājusi man visas savas Ojāra Vācieša grāmatas, lasījusi man priekšā [Frici] Bārdu, stāstījusi, kā viņa iet uz [Imanta] Ziedoņa lasījumiem, un tas viss ir kaut kādu iespaidu atstājis.

Savukārt vēlāk, kad jau sāku publicēties, lielāka nozīme bija draugiem un tiem cilvēkiem, starp kuriem es apgrozījos, viņu vērtējumam un viedoklim, un mudinājumiem strādāt. Viens no tādiem cilvēkiem bija Ronalds Briedis, kurš man pasniedza Literārajā akadēmijā un pēc tam arī HZF bakalaura periodā.

Es pat atceros, ka Ronalds par tevi ieminējās Literārās akadēmijas sakarā, un kopš tā laika arī liku aiz auss, ka ir tāds jaunais dzejnieks Ivars Šteinbergs.

Man milzīgs jaunības prieks bija tāds gadījums, kad man bija publikācija portālā Ubi Sunt, kurš šobrīd ir galīgi nesavākts, bet viņa iepriekšējā iterācijā šo portālu vēl varēja lasīt. Un tad es palūdzu Ronaldu Briedi uzrakstīt man ievadiņu publikācijai, kā tas parasti Ubi Sunt tika darīts, bet Ronalds tā vietā man atsūtīja dzejolīti, kas bija veltījums manām vārsmām stingrajās formās. „Krāso lūpas violetas / ziema, vīns un trioletas…” Nu, un tādā garā. 

Foto: Agnese Zeltiņa

Gribu jautāt par studijām ASV – kā turpini savas pētnieciskās intereses tagad Latvijā?

Jā, noteikti ir turpinājums. Pirmkārt jau ASV bija izcila skola un ielika pamatzināšanas kritiskajā teorijā, kontinentālajā filozofijā un tulkošanas teorijā; to, ko es tur apguvu, es arī cenšos izmantot šībrīža darbā. Tur varēja izvēlēties kursus, un es centos sabalansēt vispārīgus un visaptverošus teorijas kursus ar to, kas mani interesē, proti, tulkošanas teoriju. Es rakstu disertāciju par Uldi Bērziņu latviešu atdzejā un cenšos izmantot to tulkošanas teorijas bāzi, ko ieguvu ASV, lai reflektētu par to, ko Bērziņš ir darījis un kā darījis; es mēģinu saprast, kāda ir bijusi viņa atdzejas stratēģija, un galvenokārt mani interesē, cik lielā mērā viņš apzinājās savu tulkojumu ideoloģisko svaru. 

Vienlaikus mēģinu iekļauties plašākā diskusijā par tulkošanas teoriju Latvijā kā tādu. Teiksim, palasot Jāņa Sīļa grāmata par tulkošanas teorijas vēsturi Latvijā,¹ kas iznāca pagājušogad. Tur apkopots viss, kas Latvijā notiek šajā sakarā; grāmata rada iespaidu, ka mums ir diezgan dzīva un plaša tulkošanas teorijas sfēra, kurā ir iespējama auglīga saruna. 

Būdams ASV, es diezgan daudz lasīju Žaku Deridā un savos referātos nodarbojos ar dažādiem esenciālisma kritikas paveidiem. Mani aizrāva tā postmodernā doma, ka apzīmējamais tiek mūžīgi atlikts un tā vietā mums ir pieejams tikai jauns apzīmētājs, kas varbūt izklausās kāds tāds sauss spriedums. Taču patiesībā, ja mēs padomājam par implikācijām, tad tur ir gan politiskas, gan globālas implikācijas; nav nekādas sākotnes vai būtības, no kuras izriet vai sākas, vai kurā mēs varam balstīt savu vērtību sistēmu. ASV man sanāca studēt par to, kādēļ viss ir sociāli, kulturāli, vēsturiski un diskursīvi konstruēts un nekas neeksistē ārpus šī konstrukta, kultūras vai vēstures, vai diskursa. Un man šķiet, ka šis kontinentālās filozofijas mantojums mazliet iztrūkst latviešu tulkošanas teorijā, un tas ir kas tāds, ko es ar laiku gribētu izcelt vairāk, par to domāt vairāk, publicēt materiālus par to.

Man ir ļoti paveicies ar darbu Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kur manos darba pienākumos ietilpst studēšana un disertācijas rakstīšana Latvijas Kultūras akadēmijā; esmu arī žurnāla Letonica galvenā redaktora Arta Ostupa asistents un palīdzu veidot žurnāla saturu, kā arī piedalos portāla Literatura.lv darbā kā viens no redaktoriem.

Viens no aspektiem, kas lika man uz laiku paiet nost no sava pētījuma, bija nemitīgi klātesošais atgādinājums no pašu atdzejotāju – Knuta [Skujenieka], Ulda [Bērziņa], Leona [Brieža] – puses, ka starp viņu reālo darbu un tulkošanas teoriju pastāv tāda kā dubulta stikla siena; protams, viņi teoriju nenoniecina, bet Uldis uz maniem jautājumiem par tulkošanas teorijas jautājumiem palaikam attrauca, ka teorija pelēka, bet prakses koks ir mūžam zaļš… 

Taisnība, nav jau bijis tā, ka šie atdzejas meistari lasa kaut kādu teoriju un tad to pielieto praksē. Drīzāk ir jāpieiet no otras puses: analizējam pašus atdzejojumus un tad mēģinām izsecināt metodes. 

Kā šis viss teorijas apjoms un autori, ko tu tulko, ietekmē tavus paša darbus? Nav tā, ka ir ļoti daudz šādu pārklāšanos un reizēm jākratās no tām vaļā?

Es noteikti ietekmējos un ļaujos visām ietekmēm. Man šķiet, ka tieši dzejai – un vispār literatūrai – būtu jābūt atvērtai visiem valodas slāņiem un kaktiem; katra dzīves sfēra piedāvā savu valodu, ko varam izmantot radošam darbam. Ar valodu saskaramies ne tikai tur, kur ejam dziļumā, bet katru dienu, kaut vai ejot pa ielu un redzot reklāmas tekstu, – tiem tāpat bieži vien pamatā ir dzejas paņēmieni; gan ceļazīme, gan tulkojams dzejolis, gan pētnieciskā literatūra sniedz jēlvielu, ar kuru iespējams pēc tam spēlēties.

Taču, runājot par to, ko tulkoju un lasu, atbilde nav tik viennozīmīga, jo neapzināti es noteikti ietekmējos, bet apzināti – es teiktu, ka mazāk. Apzināti visbiežāk notiek kāda konkrēta paņēmiena vai metaforas zagšana. Atrodu cita tekstā kaut ko, kas mani aizrauj, un nolemju, ka iekļaušu to savā tekstā. 

Protams, Stropā tu laipni esi norādījis, kas ir „lasāms Kārļa Vērdiņa balsī” vai kura dzejoļa motīvus ietekmējis Ronalds Briedis; kāds lasot arī pastiepsies pēc Arvja Vigula dzejas, jo tā ir pieminēta tavā dzejolī. Kurā brīdī saprati, ka dzejproza ir tā, kurā vari svabadi elpot? Šķiet, tā veido tādu kā krājuma mugurkaulu.

Grūti atbildēt, kurā brīdī es to sapratu, jo tas bija mācīšanās un izteiksmes meklējumu process, kura laikā es pakāpeniski sapratu, ka dzejprozas forma man šķiet visdabiskākā, visnesamākslotākā un ka varu tajā rakstīt un izpausties. Es gan gribētu atsākt rakstīt pantos un ceru, ka man tas ar laiku atkal izdosies. Reizēm smejos, sacīdams, ka es vispār mēģinu rakstīt prozu, bet netieku tālāk par vienu rindkopu. Iespējams, kādu dienu man būs vairāk rindkopu vai tas izaugs līdz stāstam.

Par to drēbju rullīti no Stropa tomēr arī gribētos stāstu! Jā, reizēm lasītājs redz dzejoļa „ieskrējienu” un labprāt sekotu tālāk ne vien dzejolim, bet arī stāstam. 

Runājot par skološanos, vēlos vaicāt ko ļoti vienkāršotu par kaut ko lielu un atsevišķu sarunu pelnījušu – kā tev šķiet, vai ir iespējams „iemācīt rakstīt” cilvēku, kuram ir interese par literatūru, bet nav šī barojošā fona, uzkrātas bibliotēkas trīs paaudzēs un tā tālāk?

Esmu par šo jautājumu domājis, un man nav vienas atbildes. Kā jau saki, tas ir vienkāršots jautājums patiesībā ļoti sarežģītai tēmai. Abas potenciālās atbildes ved kaut kādā strupceļā. Ja sakām – jā, var visu ko iemācīt! – mēs atduramies pret to vienkāršo empīrisko faktu, ka ir cilvēki, kuriem rakstīt tekstus, kas iemanto atzinību, sanāk biežāk, ātrāk un vieglāk; savukārt ir cilvēki, kam tas sanāk lēnāk un grūtāk neatkarīgi no tā, kas kam ir mācīts. Savukārt, ja sākam runāt par tādām izplūdušām kategorijām kā dabas apdāvinātību, Dieva labvēlību, talantu un tā tālāk, mēs riskējam aiziet neceļos. Patiesība, manuprāt, ir daudz niansētāka, nekā spējam artikulēt; tas, ko mēs saucam par talantu, ir neskaitāmu faktoru kopums, sākot ar smadzeņu bioķīmiju, nervu sistēmu, beidzot ar procesiem ģimenē, vidi, šķiru un tā tālāk. Tāpēc mana atbilde ir tāda, ka iemācīt rakstīt saistītā valodā var ikvienam, bet to, vai šis sarakstītais iemantos vērtības statusu, nosaka visdažādāko apstākļu miriādes, kuras esam vardarbīgi, reduktīvi un ērtības labad nosaukuši par talantu. 

Kas ir tās vietnes, mediji, ko pats lasi, lai nepalaistu garām jēdzīgākās lietas?

Katru dienu lasu Satori un Punctum; kopš Aivars Madris strādā delfi.lv, es dažkārt ieskatos atkal arī Delfos. Reizēm palasu Paris Review, cik par brīvu pieejamais saturs ļauj. Jāteic, šogad dažādu apstākļu, galvenokārt bērna, dēļ, nav sanācis lasīt tik daudz savam priekam. Protams, sanāk šo to izlasīt, jo ir grāmatas, kas jārecenzē. Un daudz sanāk lasīt arī darbam ar pasaules literatūras kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. Bet līdz ar to sekošana līdzi pulsam varbūt arī mazliet izpaliek. 

Kā tu izvēlies autorus, kurus ieplāno tulkot visā šajā darbu gūzmā? Man liekas būtiski, ka esi ķēries pie Silvijas Plātas darbu atdzejojumiem – daudziem to vienkārši nav drosmes darīt.

Ir bijis dažādi. Ir autori, kurus esmu izvēlējies atdzejot, jo, manuprāt, latviešu valodai tas ir bijis vajadzīgs, – tā ir bijis gan ar Silviju Plātu, gan Annu Sekstoni. Ir daļa darbu, kas atdzejoti tāpēc, ka tos kāds pasūta. Piemēram, man tā bija ar vācu dzejnieku Janu Vāgneru, kuru atdzejoju pagājušā gada Satori vasaras avīzei. Līdzīgi bija šogad ar Luīzi Gliku, Nobela prēmijas laureāti. Un tad ir autori, kurus es pats kaut kur lasot atrodu un kuri mani uzrunā un aizrauj. Tāds ir, piemēram, Francs Raits, amerikāņu dzejnieks, kuram izveidoju publikāciju Punctum; man bija interesanti strādāt ar viņa dzejprozu. Man likās, ka tā ir viena no izcilākajām dzejprozas grāmatām, kādu esmu lasījis. 

Un kas būtu tie dzejas darbi, ko varam tavā atdzejojumā gaidīt kaut kad tuvākā vai tālākā laikā?

Es vēlos atdzejot īru modernistu Šeimusu Hīniju, kam latviski vēl grāmatas nav; uzskatu, ka būtu lietderīgi Neputna jaunajā brezenta sērijā nonākt kādam bītņikam, – mums ir daudzi (un pāris arī ļoti labi) Ginsberga atdzejojumi, – ja taptu tāds vai kāda cita bītņika projekts, es labprāt ar saviem darbiem tādā piedalītos.

Ir tāds Latvijā absolūti nezināms autors Frenks Stenfords, ļoti plaši pazīstams ļoti šaurā lokā. Viņam ir grāmata, ļoti garš teksts ar eposainu vērienu: The Battlefield Where the Moon Says I Love You, ko kritiķi raksturojuši kā „Haklberiju Finu, ja to būtu rakstījis Andrē Bretons”. Tas nav nākamā gada plāns, bet kaut kad tuvākajos gados noteikti es gribētu kaut ko no šī lielā opusa publicēt – ja kādam izdevējam uznāk tāda vēlēšanās, es reiz varētu to publicēt arī pilnībā.

1. Sīlis J. Trīs gadu desmiti Latvijas tulkojumzinātnē (1984–2014). Ventspils, Ventspils Augstskola, 2019.  (atpakaļ uz rakstu)