— Dobičina tviterproza

Par Leonīda Dobičina romānu Enpils (no krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Orbīta, 2020)

„Rudentiņš bagāts vīrs” ir ne vien paruna no latviešu folkloras krātuves, bet arī visai uzskatāms Orbītas rudens ražas raksturojums. To, liekas, ir pamanījis ikviens lasītmīlis, cerams, atvēlot kādu vietu savā grāmatu skapītī arī Leonīda Dobičina romānam Enpils.

Pats Dobičins ir mīklaina personība un sarakstījis gaužām maz, taču vienlaikus tiek arī dēvēts par vienu no dižākajiem Krievijas 20. gadsimta rakstniekiem. Guntis Berelis savā recenzijā pieskāries Dobičina biogrāfiskajiem faktiem, tos otrreiz neatkārtošu.¹ Liekas, ka Dobičins savu likteni nojauš jau 1927. gadā, kad viņa brāli Nikolaju nošauj kā „teroristiskas apvienības dalībnieku”. 1936. gadā arī viņš pats pazūd bez pēdām. Daži avoti teic, ka izdarījis pašnāvību, taču mirstīgās atliekas neviens nav atradis.

Man ar Dobičina daiļradi bija tāpat, kā (varbūt) ir noticis daudziem citiem. Par to biju dzirdējis pa ausu galam un pēc draugu, paziņu ieteikumiem Dobičinu tomēr izlasīt šo nodomu biju ielicis savā iedomu to-do vai to-read atvilktnē. Līdz šim. Jābilst, ka romāns Enpils Māras Poļakovas tulkojumā ir pirmais romāna pilnais tulkojums latviešu valodā. Tas lieliski ieved attiecīgajā laiktelpā, tādēļ grāmatā pieejamo izdevēja pēcvārdu, ko sarakstījis Aleksandrs Zapoļs, lasīju kā romāna ievadvārdus, lai man šī situācija noskaidrotos.

Romāna Enpils darbība norisinās pagājušā gadsimta sākumā Dvinskas pilsētā. Tagadējā Daugavpilī. Rakstnieka pasaule ir daudznacionāla, tajā dzīvo krievi, ebreji, latvieši, poļi un citu tautību pārstāvji. Tā Daugavpilī ir arī līdz šim. Un, ja jūs teiksiet, ka Daugavpils ir krievu pilsēta, es to pašu varu teikt par Rīgu, jo abās minētajās pilsētās esmu nodzīvojis kādu laika nogriezni. Lasot Enpili, gara acīm redzu, kā „[k]alnā slējās luteru baznīca ar gaili uz zvanu torņa. Te beidzās dambis un pārgāja ielā” (33. lpp.). Minētais Baznīcu kalns patiešām atrodas tajā pašā vietā, kur līdztekus cita citai blakus joprojām stāv luterāņu, pareizticīgo, katoļu un vecticībnieku baznīcas. Dažas baznīcas romānā ir jau esošas, dažas aprakstītas to būvēšanas procesā.

Sākot lasīt šo grāmatu, sajūtas bija diezgan interesantas. It kā klausītos grupas Ноль dziesmas vai labpatikā skatītos Sanktpēterburgā dzīvojošā mākslinieka, mūziķa un dzejnieka Gavriila Lubņina (Гавриил Лубнин) ilustrācijas. Sižeta līnija romānā ir galvenā varoņa pieaugšana no bērnības caur zēnību līdz jaunībai. Teksts avangarda, ironijas pilns, konstruēts kā dienasgrāmata vai tā saucamā kadru montāža. Par to literatūrzinātnieks Fjodors Fjodorovs saka, ka „Dobičins ir viens no avangardiskākajiem krievu prozaiķiem. Galvenais viņa vēstījuma princips – kompozīcijas montāža, kura būvēta uz mēmā kino modeļa: teksts būvējas kā citu no citas norobežotu ainu sistēma, kā kadru montāža”.

Katrā Enpils atkāpē ir savs notikums. Reizēm grūti stāstījumam izsekot līdzi, lai gan sižeta pavediens nevienā brīdī neapraujas. Tikai jāpatur prātā, ka ikvienas atkāpes notikums atšķiras no iepriekšējās atkāpes notikuma un starp tiem reizēm ir arī liela laika nobīde. Dažuviet šī atkāpe ir viens teikums. „Dobičins apraksta ļaužu pasauli no malas, „objektīvi”, bezbailīgi, kā zinātnieks, kurš apraksta kaut kādu nebūt invazīvu tupelīti, un šajā ziņā viņš ir demonstratīvi antipsiholoģisks.”² Un šī, pēc Enpils autora pārliecības, provinces pasaules atspoguļošana, pasniegšana vienotā veselumā ir Dobičina literatūras modelis, viņa metonīmiju sistēma. Enpilī pasaule ir iestrēgusi absurda stāvoklī.

2004. gadā Valentīns Lukaševičs speciāli Dobičina lasījumiem, kas norisinās Daugavpils Universitātē, iztulko romāna 18. nodaļu. Tulkojuma ievadā viņš teic, ka „L. Dobičins pierāda, ka teksta kapacitāte nav tieši atkarīga no tā garuma. Ka ārkārtīgi daudz var pateikt ne tikai teikumi, bet arī pauzes starp tiem. It kā tukšums, bet ļoti ietilpīgs. [..] Ietekmē vairāk lasītāja zemapziņu nekā apziņu”.³ Dobičins pazūd reālajā dzīvē, un to pašu viņš izdara arī Enpilī. Pat tāds notikums kā tēva vai ģimenes drauga Karmanova bēru apraksts sākas un beidzas vienā atkāpē. Šeit neparādās nekādas emocijas. Tās jāizdomā pašam lasītājam.

Vēl viens virzošais pavediens romānā ir gadalaiki, precīzāk, to maiņas. Pāris lappusēs var nomainīties pat trīs gadalaiki, no pavasara līdz ziemai. Līdz ar to lasītājam jāpiefiksē straujā vai, tieši otrādi, lēnā notikumu maiņa. „Jau varēja just, pavasaris būs drīz. Bērnu paradīzē ragaviņu vietā logos jau dižojās bumbas. Jau sejas cilvēkiem kļuva brūnas. Es pametu latīņu valodu” (123. lpp). Tā Dobičins raksturo provinces pilsētas iedzīvotājus un līdzcilvēkus, viņu dzīvi un pilsētas notikumus.

Runājot mūsdienīgās sakarībās, Dobičina proza ir Twitter ierakstu proza. Katrs tvīts ir cits ieraksts. Šādi Dobičina prozu privātās sarunās ir nodēvējis Valentīns Lukaševičs. Es varu vien piekrist un piebilst, ka paša Valentīna dzeja ir Dobičina tvītu ietekmes stila pilna. Tviterī un 280 rakstu zīmēs neviens vairs neseko līdzi glītrakstīšanai un pareizrakstībai. Svarīgs ir vēstījums – cik tas ir pareizs, saprotams vai adekvāts. Vairs neviens nevar tev uzsist ar lineālu pa klaviatūru vai pirkstiem, jo, redz, tas iesākuma burts ir šķībāks par ceturto burtu diagonālē no apakšas, par ko tevi varētu sodīt Enpils atveidotajā laika telpā. „Glītrakstīšanas skolotāja vairākas dienas nebija. Viņš slimoja. Es vēlēju viņam nāvi un lūdzu dievu, lai ieliek viņu ellē. Taču viņš drīz ieradās. „Jūda,” viņš glīti rakstīja uz tāfeles, „ar skūpstu nodeva Jēzu Kristu,” un mēs sākām norakstīt” (56. lpp). Bet viss – gluži kā Daugava – plūst uz priekšu, viss mainās. Dvinska nu ir Daugavpils, un cilvēki ir citi. Citiem tas, protams, liek sajusties #suopeigi_suopeigi.

Lasot Enpili, aizdomājos par vienu no Dobičina citātiem, kas ļoti labi sasaucas ar mistisko 2020. gadu. „Atkal rudens bija deguna galā. Priekšdārziņā jau plīsdamas paukšķēja akāciju pākstis. Lietū, kad putekļi bija pieplacināti, pagrabnieki vēra vaļā savus lodziņus. Tad mēs steidzāmies aizvērt savus logus, lai smirdoņa nenāktu pie mums. – Senāk, – maman sacīja, – varētu vienkārši aizsūtīt pie viņiem Jevgeņiju un viņiem aizliegt” (66. lpp).

It īpaši tagad katram savos sociālajos tīklos būtu jāsarīko Lielā talka. To ieteicams darīt ne biežāk kā vienreiz gadā, rudenī vai pavasarī. Pašreizējā laikā mīļā miera labad ir vieglāk cilvēku nobloķēt nekā atbildēt uz 1000 jautājumiem un beigās palikt muļķim, tā arī neuzzinot īsto patiesību par vīrusu un 5G antenu civilizācijas okupācijas pasākumiem.

Tomēr mums visiem ir bijuši savas Enpils pieturpunkti. Savi piedzīvojumi, no kuriem slēpties vai popularizēt absolventu salidojumos, kapusvētkos, radinieku bērēs vai kāzās. Visi reiz mēs kļūstam pieaugušie un lielie, kad „jau atmiņā nāk bērnība”.

1. Berelis G. Ideāli aizmirst visnenotveramāko. Satori. 2020. 27. nov. Pieejams: https://satori.lv/article/ideali-aizmirst-visnenotveramako [sk. 21.12.2020.]  (atpakaļ uz rakstu)
2. Десять лет Добычинских исследований. Федоров Ф., Даугава. Nr. 3. 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Добычинский сборник. 4. Red. F. P. Fjodorovs u. c. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2004. 288. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)