— Aptauja: 2020. gada grāmatas

 

Jana Egle, rakstniece

Neesmu daudzlasītāja un nedzenos uzreiz pēc visām tikko iznākušajām grāmatām. Zinu, ka tās, kuras esmu noskatījusi, agri vai vēlu nostāsies man ceļā tieši tajā brīdī, kad visvairāk vajadzēs izlasīt tieši šo grāmatu. Taču šogad pandēmijas pirmā viļņa ierobežojumu apstākļos īsā laikā izlasīju kaudzīti „iekrāto” grāmatu un dažas arī no tikko iznākušajām. Tobrīd, šķiet, visi baidījāmies mazliet vairāk nekā tagad, pārāk maz bija zināms par jauno sērgu, un nekad neko līdzīgu nebijām piedzīvojuši. Es apzināti glābos grāmatās, dzīvoju svešās dzīves no vietas, pārlecot no vienas citā, un tas patiesi palīdzēja tikt līdz brīdim, kad pandēmija kļuva par ikdienu – nepatīkamu, tomēr jau ierastu.

Somu rakstnieces Seljas Ahavas otrā grāmata Lietas, kas krīt no debesīm, kuru latviešu valodā tulkojusi Maima Grīnberga, stāsta par notikumiem, kuri pārsteidz negaidot un pilnībā pārlauž visu ierasto dzīves ritējumu, nedodot iespēju atgriezties sākumpunktā. Autore precīzi un smalkjūtīgi iztausta un apraksta katra sava varoņa psiholoģisko izturību un viņa emocionālās robežas, nepalaižot garām nevienu kustību domās, vārdos un darbos, kas lasītājam varētu pavērt durvis uz zemapziņas līdz galam neizejamajiem gaiteņiem. Lieliski uzrakstīta, dziļa, emocionāla grāmata. Mīlestības pilna grāmata.

Salīdzinot ar Ahavas romānu, Edvarda van de Vendela Zilās zāles vasara (no nīderlandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš) nav tik izsmalcināta, man noteikti gribētos vairāk slāņu, teksta rotaļu un kādu negaidītu pavērsienu. Taču lasot tik un tā sajutu sirsnīgu prieku, ka latviešu valodā beidzot ir šāda grāmata. Zilās zāles vasara ir grāmata nevis par atšķirīgo, bet par to, cik aizrāvušies un ievainojami,  cik vienādi ir jebkuri jauni cilvēki savās pirmajās jūtās. Stāsts plūst dabiski un ieved pirmās mīlestības pasaulē, un nav starpības – puisis un puisis vai puisis un meitene. Man šķiet, ka tieši šādi ir jārunā par to, kas daļai sabiedrības šķiet peļams vai pat nīstams. Jo nekas jau patiesībā nav citādi. Viss ir dabiski un vienkārši.

Patiesu lasīšanas baudu man sagādāja Arvja Kolmaņa Annas stāsti. Kolmaņa Anna katrā stāstā sāk visu atkal no jauna, katrreiz cita, tomēr visu laiku viena un tā pati skumjā, nomaldījusies sieviete, kura nevienā stāstā pati nezina, vai viņa ir laimīga vai nelaimīga. Groteska, ironija, mistika, drāma un absurds – viss gaumīgi saadīts kopā un labi izskatās, tikai pašai Annai neder, grauž un spiež, un neatstāj sajūta, ka viņai nekur nav ne īstā vieta, ne laiks, ne arī cilvēki līdzās. Tāpēc Anna meklē labāku pasauli aiz durvīm, kuras var atvērt tikai ar asinīm. Bet atrod atkal to pašu… Lasot vietām trauksmaini smējos un pēc brīža, pārskatot iepriekš izlasīto lappusi, nevarēju atrast nevienu smieklīgu frāzi. Autors eleganti vazā lasītāju aiz deguna, tikai mani neatstāj sajūta, ka arī pats sevi. Stāsti kā mēģinājums izpētīt sievieti līdz šūnu līmenim, taču „jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas”. Un tieši tā ir šo stāstu galvenā pievilcība.

Katrīnas Rudzītes dzeju pazīstu kopš pašiem tās pirmsākumiem, kuri jau toreiz, pirms kādiem piecpadsmit gadiem, nešaubīgi ļāva cerēt uz jaunu, spilgtu un savdabīgu balsi plašajā latviešu dzejas kakofonijā. Katrīna nav pievīlusi. Viņas dzeja otrajā krājumā Ērti pārnēsājami spārni ir kļuvusi mazāk trauksmaina, pasaule ir tapusi centrālajam tēlam saprotamāka un caurredzamāka, bet, kas iepriecināja visvairāk, – ja pirmajā krājumā kā dominējošo emociju uztvēru izmisumu, zināmu bezcerību, tad tagad liriskā varone daudz vairāk pēta dzīvi un pasauli, meklē savu vietu tajā, savu nozīmi kopējā ainavā, iespēju tajā iekļauties vai drosmi būt citādai. Un reizēm pat pasmīn par sevi vai apkārt notiekošo. Bez literārajām kvalitātēm, ko Katrīna veiksmīgi nodemonstrēja jau ar pirmo krājumu, nepārprotami iestājies arī personības briedums. Tā ir laba kombinācija. Gaidīšu trešo un visas nākamās Katrīnas dzejas grāmatas.

 

Aivars Madris, dzejnieks

Pandēmijas sagrautā kultūras cietokšņa drupās joprojām vīd stingri izslējies viens vienīgs balsts – literatūra, ko (pagaidām) nav sagrāvis ne vīruss, ne Reira reformas, ne citas kataklizmas. Attiecīgi grāmatu birums 2020. gadā ir tik liels, ka visu spējīga izlasīt droši vien tikai LALIGABAs žūrija. Ja runājam par pašu radīto, tad izceļas divas lietas: neparasti dāsnais debiju skaits, īpaši dzejā, un jaunā romānu/monogrāfiju sērija Es esmu par nozīmīgiem pagātnes latviešu rakstniekiem un dzejniekiem. Ar cerīgākajām prozas debijām vēl nav sanācis iepazīties, taču sirdi un prātu ielīksmojuši Elvīras Blomas, Liepas Rūces, Laura Veipa, Ivara Šteinberga un Lotes Vilmas Vītiņas dzejas krājumi, iezīmējot katra autora unikālo rokrakstu, pasaules redzējumu un pieeju dzejas radīšanai. Novēlot šiem spalvasbrāļiem panākumus literārajā un privātajā dzīvē, nepacietīgi gaidīšu turpinājumu.

Būtu dīvaini neatzīmēt Kārļa Vērdiņa Gatavās dzejas – kompakta un sirsnīga konceptuālās dzejas daidžesta – parādīšanos pie latviešu dzejas mīļotāju apvāršņa. Protams, arī Marta Pujāta debiju bērnu dzejā ar krājumu Ej nu ej, jo viss, ko dara Pujāts, vienkārši ir būtiski. Galvu reibinošās valodas un iztēles virāžās aizveda Orbītas bibliotēkas sērijā iznākusī Andreja Seņ-Seņkova dzejas izlase Papīra krūtis graciozā Eināra Pelša atdzejojumā. Kaut kā garlaicīgi, paredzami un banāli viss sanācis – dzejnieks tikai par dzeju vien runā, bet ko tu dzejniekam padarīsi.

P.S. Pēdējā brīdī vilcienā paspēja ielēkt arī Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc. Citējot Vinnija Džonsa varoni no filmas Nav dūmu bez stobriem: tas bija emocionāli. Pērciet.

 

Ieva Melgalve, rakstniece

Šajā gadā mēs esam saņēmuši satriecošu daudzumu izcilu dzejas un prozas grāmatu, tostarp vairākas lieliskas debijas un spilgtas atgriešanās. Orbīta, Neputns un citas izdevniecības ir mūs nodrošinājušas ar iespēju pavadīt vairākus mēnešus vai pat gadu, lasot tikai latviešu literatūru un pastāvīgi atrodot tajā kaut ko jaunu, negaidītu (un/vai izcilā kvalitātē nostrādātu, mūsu gaidas attaisnojošu) – situācija, kas vēl pirms gadiem desmit būtu bijusi neiedomājama. No visiem šiem darbiem es gribētu izvēlēties Ingmāras Balodes jaunāko krājumu Dzejoļi pirms mūsu ēras, jo tas apvieno abas minētās kvalitātes: to lasot, es varu uzticēties dzejnieces briedumam un mieram, izvadot mani cauri arvien jaunām, ķermeniski sajūtamām ainavām, un vienlaikus teju katrs otrais dzejolis pārsteidz un satricina ar ļoti tīriem sāpju, paļāvības un skumju atsegumiem, kas ietērpti ļoti reālos, taustāmos, sajūtamos, sagaršojamos tēlos. Šī ir grāmata, kuru es lasu, pamodusies nakts vidū un nezinot, kas man sāp, un reizēm es eju gulēt ar klusu cerību, ka pamodīšos. 

No cita veida darbiem jāatzīmē Santas Hiršas monogrāfija Andris Breže. Gaismas konstruktors (Neputns): ne tikai tipogrāfiski un dizaina ziņā (grāmatas iekārtojumu veidojis Armands Zelčs) augstvērtīgs pārskats par Andra Brežes mākslinieka gaitām – kur daudzi darbi nav un nekad arī vairs nebūs pieejami publiskai apskatei –, bet arī jauns skatījums uz to, kā var un, iespējams, arī vajag rakstīt par mākslinieka darbību. Šeit, daudziem tradicionālāk orientētiem lasītājiem par pārsteigumu un pat sašutumu, praktiski nav biogrāfisku detaļu; pat vispārzināmām lietām autore pieskaras ļoti viegli un tikai tik, cik nepieciešams. Biogrāfiskās pieejas vietā Gaismas konstruktors ir mākslas darbu kārtojums atbilstoši autora interešu virzībai ne tik daudz personiskās dzīves, cik Latvijas mākslas vides izmaiņu kontekstā, veidojot dialogu ar citiem, globālākiem strāvojumiem, bet vienlaikus atsakoties interpretēt Brežes daiļradi kā „ārzemju mākslas” analogu „pašmāju mākslinieka” interpretācijā. Pētnieciskais, erudītais, bet vienlaikus caur personiskām emocijām izfiltrētais grāmatas teksts ir ne tik daudz zināšanu, cik diskusijas avots: tā ir grāmata, kurai gribas iebilst vai piebalsot. Šķiet, tāda arī ir bijusi viena no iecerēm: stimulēt lasītāja domāšanu un interpretāciju, atvērt smilšukastes vāku un ļaut pašam atrast spainīšus, lāpstiņas un sietiņus.

Radikāli atšķirīga, bet vienlīdz simpātiska pieeja ir Rīgas Porcelāna muzeja veidotie Porcelāna stāsti: Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku atmiņas. Šeit rodas iespaids, ka pētnieciskās daļas nav nemaz: pirmajā acu uzmetienā grāmata ir brīnišķīgs „kafijas galdiņa” izdevums, kurā izcilā tipogrāfiskā un fotogrāfiskā kvalitātē (dizains: Arta Ozola-Jaunarāja, fotogrāfijas: Gvido Kajons un citi autori) atveidoti Rīgas Porcelāna rūpnīcas keramikas darbi. Lielāko teksta daļu veido intervijas ar rūpnīcas abu cehu darbiniekiem, no bibliotekāres līdz māksliniekiem, atklājot gan viņu dzīvesstāstus, gan darba pieredzi, gan pasaules redzējumu. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, grāmata maksā teju vai divas reizes mazāk nekā citi līdzīga veida un apjoma izdevumi. Līdzīgi kā porcelāna servīze šķiet utilitārs ikdienas objekts, bet patiesībā nes daudzu cilvēku darba, tehnoloģiju, materiālu un zināšanu savijumu, tāpat arī Porcelāna stāsti ir grāmata, kuras pamatā ir ilgs, rūpīgs un antropoloģiski precīzs pētnieku darbs, kura vērtība lielā mērā ir arī tā nemanāmībā.

 

Elvīra Bloma, dzejniece

Šī gada saistošākie notikumi literatūrā noteikti ir plašais dzejas debiju klāsts, no kurām visvairāk gaidīju Ivara Šteinberga, Lotes Vilmas un Laura Veipa grāmatas. Tās nelika vilties. Kārļa Vērdiņa Gatavā dzeja bija ideju, kas jau ilgāku laiku brieda dažādu cilvēku prātos, spoža realizācija. Iepriecināja arī Katrīnas Rudzītes krājuma Ērti pārnēsājami spārni iznākšana, kas, lai arī novēloti, tomēr paguva piedzīvot publisku prezentāciju. Būtisks notikums, manuprāt, bija arī latviešu eksperimentālās dzejas izlase ja aizmirsti savu vārdu somu un latviešu valodā, kas vasaras nogalē iznāca sadarbībā ar somu izdevniecību Palladium Kirjat un platformu Latvian Literature. Interesanti, ka paguvām pat noprezentēt šo grāmatu Somijā, par spīti globālās pandēmijas apstākļiem. Šis projekts ir unikāls Latvijas kontekstā un arī šobrīd tiek turpināts, veidojot jaunus latviešu dzejas tulkojumus un sadarbību ar ārzemju izdevējiem. Gribētos pieminēt arī Satori Mīlestības grāmatu, kas bija sirsnīgs gada nogales uzmundrinājums vispārēja panīkuma un grūtsirdības apstākļos.

 

Maima Grīnberga, tulkotāja

Anni Kitemeki (Anni Kytömäki) romāns Margarita šogad saņēma Somijas prestižāko literāro balvu Finlandia. Romāna darbība notiek 50. gadu sākumā, taču tēmas ir aktuālas. Ekoloģija (mežu izciršana un ziemeļu upespērleņu bojāeja), poliomielīta epidēmija un vakcīnas gaidīšana (romāns ir sarakstīts pirms kroņvīrusa parādīšanās), sievietes tiesības negribēt kļūt par māti, kara traumatiskā ietekme. Romānā ir negaidīta intriga, kuras sākšanos lasītājs nemaz nemana, un tas sarakstīts ārkārtīgi skaistā valodā. Intervijās rakstniece stāstīja, ka viņas romānu plūdums un skanējums rodas, spēlējot klavieres.

Tūves Aro (Tuuve Aro) romānu Kalasatama (tā sauc vienu no Helsinku jaunajiem rajoniem) vēl neesmu pabeigusi, taču darīšana ar spilgtu un sociālkritisku parādību. Kā dzīvot (Somijas galvaspilsētā), ja esi bezbērnu lesbiete, feministe, rakstniece un tev ir problēmas ar psihisko veselību.

 

Roberts Vilsons, dzejnieks

Pateicoties dažiem draugiem, gada otrajā pusē mani ieinteresēja dzeja. Un brīdis bija ļoti piemērots, iznāca daudz grāmatu, es tās entuziastiski gaidīju un lasīju. Un, kad biju gana salasījies un nevarēju sagaidīt nākamo, lasīju tās, kuras iznākušas gada pirmajā pusē. Starp nupat iznākušajām ir divas, ar kurām esmu pavadījis visvairāk laika, un tās – Laura Veipa Interesantās dienas un Haralda Matuļa Eksistenciālisms –, šķiet, būs man iemācījušas par dzeju kaut ko tādu, ko pirms tām nesapratu. Bet starp otrām, kuras iznāca nedaudz agrāk, man vislabāk patika Elvīras Blomas Izdzēstie attēli, tā bija ļoti aizraujoša grāmata ar spraigu montāžu, un katra cikla beigās es skumu, jo gribējās, lai tas, kas notiek, turpinās bez beigām.

Martā Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznāca komentētā Aristoteļa Runas māksla – Rētorika, kas tapusi klasiskās un baltu filoloģijas un antīkās filosofijas pētnieku ilgstošā sadarbībā. Ļoti drīz grāmatu izpirka, un jau labu laiku tā nekur nav dabūjama, bet, ja būtu dabūjama, es gribētu tādu uz Ziemassvētkiem (tagad laikam saņemšu Andra Kalnozola Kalendārs mani sauc, kas arī ir dikti jauki).

Un vēl es gribu pateikt, ka 2019. gada sākumā mamma bija aizbraukusi studiju apmaiņas programmā uz Portugāli, un tētis viņai līdzi, dzīvoja viņi mājiņā pie Okeāna, mamma mācījās, bet tētis rakstīja romānu. Es tikmēr viņu vietā laistīju puķītes un koordinēju biznesu. Un šogad augustā romāns iznāca, saucas Me&Mo, tur ir par mīlestību un dzīvi, un autors ir mans tētis Ēriks Vilsons. Esmu priecīgs un lepojos.