Photo: www.kultuur.err.ee

raksti

— “Mēs” visi šajā esam kopā, bet mēs neesam identiski

Rozi Braidoti

04/01/2021

Mums vajag pretoties apokaliptiskās domāšanas vilkmei, kā arī nekrist sevis žēlošanas bezdibenī, šis ir laiks rīkoties, nevis padoties.

 

Rozi Braidoti (Rosi Braidotti, dz. 1954) ir itāļu izcelsmes austrāļu filozofe, kas darbojas sociālās un politiskās teorijas laukā, pēta dzimti, feminisma teoriju, subjektivitāti un diferenci. Ilgus gadus Braidoti vadījusi Utrehtas Universitātes Sieviešu studiju pētniecisko skolu (Onderzoekschool voor Vrouwenstudies). Filozofe aplūko pozitīvu atšķirību traktējumu figurāciju, kas nozīmē pacelšanos pāri pretstatu dialektikai. Darbā Nomadiskie subjekti: iemiesošana un diference mūsdienu feminisma teorijā (Nomadic Subjects: Embodiment and Difference in Contemporary Feminist Theory, 1994) viņa pētī iespēju konceptualizēt dzimtes, etniskās, kultūras atšķirības ārpus bināro pretstatu ierobežojošā satvara. Nomadiskais ir sieviete pasaulē, kas figurēta kā politiski informēta atskaite par alternatīvu subjektivitāti, subjektivitāšu daudzveidību un savstarpējo mijiedarbi. Viņa ir rakstījusi arī par posthumānisma ētiku, transpozīciju un nākotnes pārtapšanu. Latviski līdz šim tulkots tikai Nomadisko subjektu ievads Par nomadismu (By Way of Nomadism) antoloģijā Mūsdienu feministiskās teorijas.1

Tulkotājs

 

Covid-19 pandēmija ir cilvēka radīta katastrofa, ko izraisījusi pārmērīga iejaukšanās ekoloģiskajā līdzsvarā un daudzu sugu dzīvē. Paradoksālā kārtā infekcijas rezultātā mēs aizvien vairāk lietojam tehnoloģijas un digitālo starpniecību, kā arī vairāk ticam vakcīnām un biomedicīniskiem risinājumiem. Līdz ar to infekcija ir likusi cilvēkiem vairāk paļauties uz to pašu augsto tehnoloģiju ekonomiku kognitīvajā kapitālismā, kurš ir problēmu pirmizraisītājs. Ambivalentu elementu kombinācija saistībā ar Ceturto rūpniecisko revolūciju2 un Sesto iznīcību3 ir posthumānā stāvokļa prečzīme. 

Šī pandēmijas laika pamatnoskaņa ir afektīva. Tā ir saistīta ar sarežģītu un iekšēji pretrunīgu emociju maiņu, šo iezīmi es dēvēju par posthumāno konverģenci. Spēcīga ciešanu sajūta, kas mijas ar cerībām, bailes, kas rodas vienlaikus ar atlabšanu, apnikums, kas pāraug neaizsargātībā, ievainojamībā. Jūsma un pacilātība, ko izraisa tehnoloģiskais progress, Ceturtā rūpnieciskā laikmeta virzītājs, saplok un atkāpjas nemiera un baiļu priekšā, kuras izraisa domas par Sestās dižās iznīcības lielajām izmaksām un radīto kaitējumu gan planētas cilvēkiem, gan citām dzīvības formām. Lai gan klimata pārmaiņas ir gandrīz simboliska šo briesmu figūra un kodoldraudi nebūt nav beigušies, pašreizējais ārkārtas stāvoklis un visu bažu galvenais iemesls ir Covid-19 pandēmija. 

Pat pirms stingrās aizveres, robežu slēgšanas un no kroņsērgas mirušo skaita pieauguma bija jūtama negatīvās afektu ekonomikas intensitāte un izplatība. Spēku izsīkums un pārgurums, kad bieži uznāk bezcerīguma vai neiespējamības sajūta, ir manāmi mūsdienu psihiskās ainas raksturlielumi visā urbanizētajā pārattīstītajā pasaulē. Tie apliecina cīņu, kas noris dienu un nakti, lai saprastu, par ko ir kļuvusi mūsu pasaule, un lai aptvertu mūsu vēsturiskā konteksta samežģījumus. 

Nav viegli runāt par šiem jautājumiem. Vārdi daudzējādā ziņā klibo un pieviļ. Par bailēm, sērām un pārgurumu iespējams runāt tikai valodā, kas ir reducēta līdz stīvam minimumam, valodā, kas sasniegusi izsakāmības robežas, tuvojoties klusumam, bet vēl to nesasniedzot. Garīgs pārgurums gandrīz ilgojas pēc neitralizēta stila, kas veic nevainojamu atsaisti no diži teorētiskiem, skaļiem lozungiem. Būtu nepiedienīgi un neētiski teoretizēt par epidemioloģisko katastrofu, kas noris mūsu acu priekšā. Ir īstais laiks nevis dižspriedelēšanai, bet gan kolektīvām sērām, afektīvai pretestībai un reģenerācijai. Mums jāapraud mirušie (kā cilvēki, tā citas dzīvas būtnes), nevis jābūvē teorijas uz viņu līķiem – šāda rīcība būtu nekaunīga mūsu intelektuālo spēju izmantošana. Bet pāri visam mums jāmācās izrādīt rūpes atšķirīgi, vadoties pēc transversālākas, attiecībās balstītas ētikas, kas ietvertu arī no cilvēkiem atšķirīgas dzīvas būtnes. 

Mums jāaptver tik daudz kas un arī jāpretojas tik daudz kam: te var minēt kolektīvā un personīgā izmisuma uzplūdus, kas pārņem, kad tiek zaudētas dzīvības, cilvēkradītas katastrofas sociālekonomisko seku nastu, atskārtu par to, kas vecajā pasaulē bija aplami un kas tagad ir kļuvis acīmredzams. Tātad pirmais izaicinājums ir atrast šim uzdevumam piemērotu valodu, valodu, kas paliek kritiska, bet pieticīgi. Savā izpratnē un atskaitē mums jāietver pasaules sāpes, tas, ko piedzīvo satraumētā planēta, bet šādu zināšanu producēšanai ir jābūt atsaistītai no domātāja, pētnieka un rakstnieka suverēnās idejas pretenzijām uz galveno apzīmētāju. Afektīvā un sociālā gaisotne, ko mēs visi pieredzam, aicina mūs būt pazemīgiem, sadarbīgiem, un tā nav savietojama ar sintēzi4 un autoritārām antropocentriskām pavēlēm. 

Domas, kas nāk prātā, kad mēģinu atskaitīties par mūsu nelaimi, izpaužas gandrīz kā fragmentāra meditācija par skumju un sēru pilnu tagadni. 

Pirmkārt, teikšu, ka vīrusi, kas rodas, cilvēkiem mijiedarbojoties ar dzīvniekiem un vides avotiem, piemēram, Covid-19, ir antropogēni (cilvēka radīti) un diskriminē tikpat lielā mērā kā paši cilvēki. Tie darbojas kā masveida sociālās nevienlīdzības indikatori, lai arī dominējošās neoliberālās politiskās klases ir vēlējušās šo nevienlīdzību noliegt. Tagad tām nākas sagremot nepatīkamo patiesību par to, kādas ir to piekoptās taupības politikas sekas: sabiedrības veselība ir ievērojami politizēts jautājums. Nav noliedzams, ka “kapitalocēns”, patērētāju sabiedrības mantkārība, ir atbildīga par pāridarījumiem dzīvnieku dzīves formām, kā rezultātā tika inficēti sikspārņi un radās Covid-19; tikpat neapstrīdams ir tas, ka neoliberālā pārvaldes forma, pastiprinot sociālekonomiskās varas atšķirības, ir likusi pamatus infekcijas izplatībai.

Otrkārt, ne visi cilvēki ir vienlīdzīgi, un cilvēks nebūt nav neitrāla kategorija. Drīzāk – normatīva kategorija, kas indeksē pieeju privilēģijām un pretenzijām. “Cilvēkam” izteikti aicinājumi vienmēr ir diskriminējoši – tie rada strukturālas atšķirības un nevienlīdzību starp dažādām cilvēku kategorijām. Humanitāte ir īpašība, kas tiek sadalīta pa hierarhiski organizētu skalu, kuras centrā ir humānistiska ideja par Cilvēku kā visu lietu mēru. Dominējošās idejas pamatā ir vienkāršs pieņēmums par kāda subjekta pārākumu, ja viņš ir: vīrietis, baltais, eirocentrisks, obligāti heteroseksuāls un ar bērniem, ķermeniski pilnvērtīgs, dzīvo pilsētā un runā standarta valodā. Šis subjekts ir racionāls vīrietis, kuru feministes, antirasisti, melnādainie, iedzimtie postkoloniālie un ekoloģiskie aktīvisti ir kritizējuši gadu desmitiem.

Dominējošajai cilvēku kategorijai ir varas piesātināti pieņēmumi, kuru izgaismošana noved pie tā, ka tiek pārvietoti subjekti, kas ir pārstāvējuši šīs dominējošās un normatīvās cilvēka vīzijas dialektiskos pretmetus un pretiniekus. Tie ir zemcilvēki, dehumanizēti un izslēgti no pilnvērtīgās humanitātes, – patiesībā šie kvalitatīvā mazākuma subjekti itin bieži ir kvantitatīvā vairākumā. Dažādos laikos viņi ir bijuši seksualizēta citādība (sievietes, LGBTQ+), rasiskota citādība (neeiropieši, iezemieši) un naturalizēta citādība (dzīvnieki, augi, Zeme).

Vienlaikus norisot dažādiem notikumiem, kas iezīmē ārkārtējo periodu, ko mēs tagad piedzīvojam, ap mums eksplodē šīs daudzkārtējās citādības balsis, pieredze un perspektīvas. Virusālu veidojumu spēks pandēmijas laikā kļūst acīmredzams, tas uzsver no cilvēkiem atšķirīgu spēku veiktspēju un Gajas (Zemes) kā dzīvojošas, simbiotiskas planētas vispārējo nozīmi. Bet šī paša liktenīgā 2020. gada jūnijā vienlaikus no jauna uzliesmoja globāls sašutums pret endēmisku – un patiešām virusālu – rasismu, un to vadīja kustība Melnādaino dzīvēm ir nozīme (Black Lives Matter). Kad sākas šādas daudzskaitlīgas krīzes, uzmanības centrā nonāk seksualizētās, rasiskotās un naturalizētās citādības politika, nostumjot malā veco Antrōpu.

Treškārt, ir svarīgi atcerēties, ka binārie pretstati, piemēram, daba un kultūra, cilvēks un no cilvēka atšķirīgais, ir likuši pamatu Eiropas domai kopš apgaismības un ka daudzas kultūras uz zemes šādus pretstatus nepieņem. Tas ir atskārtu un izpratnes spēks, ko var mācīties no iezemiešu epistemoloģijām un kosmoloģijām, postkoloniālās un dekoloniālās domas un afrikāņu filozofijas. Daudzas no tām proponē “multinaturālu” kontinuumu, kas šķērso visas sugas, un it visām tiek kāda humanitātes idejas daļa. Tas nozīmē, ka visus vienumus var uzskatīt par apveltītiem ar dvēseli, kas prezumē kopīgu humānu dabu, kurā ietilpst arī no cilvēkiem atšķirīgas būtnes. Saukt šādu pieeju par “animismu”, kā to darīja koloniālās varas, nozīmē nesaprast tās būtību, papildinot nezināšanu ar neparastu epistēmiskas vardarbības devu. Ja runa ir par cilvēku attiecībām ar no cilvēkiem atšķirīgajiem, ir pienācis laiks mācīties no Dienvidiem. 

Ceturtkārt, var noderēt zināma kritiska pašsavaldīšanās. Covid-19 mēroga pandēmija liek Rietumu pasaulei atcerēties senu patiesību: “mēs” visi dzīvojam šajos planētas apstākļos kopā, lai mēs būtu cilvēki vai no cilvēkiem atšķirīgas būtnes. Bet ir pēdējais laiks šim heterogēnajam un kolektīvajam “mēs” tikt aiz eirocentriskajiem humānistiskajiem reprezentācijas paradumiem, kas to ir veidojuši. Jāizkustina no vietas arī filozofiskais antropocentrisms, pie kura tie noved un kuru tie ievieš. Šāda perspektīvas maiņa ievada kritisko posthumāno domāšanu. Mūsdienās mēs vairs nevaram nekritiski iziet no cilvēka (Vīrieša, Antrōpa) centralitātes uzstādījuma, lai saglabātu veco duālismu. Šāda atziņa tomēr mūs nebūt vēl neiemet nediferencēšanas juceklī, tā arī neuzceļ no miroņiem iznīcības rēgu. Drīzāk tā rāda mums ceļu uz citu pusi, uz citu viduspunktu, citu vidi, kas pauž apzināšanos par to, ka “mums” – visām dzīvām būtnēm – planēta ir kopīgas mājas.

Jā, mēs esam saistīti, respektīvi, ekoloģiski savstarpēji savienoti ar dažādu sakaru palīdzību, kas mūs vieno dabas un kultūras kontinuumā mūsu zemes milieu. Bet mēs ārkārtīgi atšķiramies pēc tā, kur atrodamies, cik lielā mērā mums pieejamas sociālas un juridiskas garantijas, tehnoloģijas, drošība, pārticība un laba veselības aprūpe. Mūsdienu pasaules posthumānie subjekti var būt iekšēji sašķelti, bet tie ir piesaistīti tehnoloģijām un globāli savienoti savā starpā. Ir svarīgi uzsvērt materiāli izteiktas atšķirības kādā konkrētā vietā, kas mūs šķir, bet jāuzsver ir arī kopējā tuvība ar pasauli, kas rada koppiederības sajūtu mūžam mainīgu attiecību tīklā.

Piektā atziņa: feministiskās teorijas ļoti noder, kad domājam par vienlīdzību ar atšķirību, daudzkārtējām piederībām un varas plaisām, jo tās uzsver visu materiālo vienumu, tostarp cilvēku, iemiesotās, ieguldītās un dzimumiskās saknes un to neizmantotos resursus. Feministiskās domas nozīme krīzes laikā ir aktualizēt daudzkārtējās perspektīvas, kas parādās, kad pievēršam uzmanību iemiesošanai un pieredzes pārdzīvojumam. Bet tā pievieno arī starpdisciplināru pieeju, kas prasa iekļaut tādas analīzes asis kā rase, vecums, šķira un ķermeniska pilnvērtība. Un uzsvars uz ķermeniskumu, iemiesošanu un savstarpēju sasaisti ir viena no stiprajām pusēm feminisma filozofijā, kas ar robustām alternatīvām ir aizstājusi diskriminējošas unitāras kategorijas, kuru pamatā ir eirocentriski, maskulīniski, antropocentriski un heteronormatīvi pieņēmumi. Feministisko teoriju iedarbinātais, ieguldītais un iemiesotais empīriskums funkcionē kā antitētisku, pretēju zināšanu, metožu un vērtību avots. Tās šodien ir vajadzīgas vairāk nekā jebkad.   

Sestā atziņa: no post/dekoloniālajām un iezemiešu teorijām mēs daudz ko varam mācīties. Saskaņā ar tām zemes iemītnieku vairākumam nošķīrums starp dabu un kultūru neliekas pamatots, kā arī bailes no nāves un iznīcības ir neatņemama kolonizēto kultūru sastāvdaļa. Daudzu iezemiešu skatījumā epidēmijas, visa zaudēšana un vides sapostīšana uz šīs planētas ir koloniālo iekarojumu sekas, eiropiešiem piesavinoties un iznīcinot Pirmo nāciju kultūras. Šāda mēroga katastrofas daudziem ļaudīm uz zemes ir dienišķa aina – te var minēt klimata pārmaiņas, starppaaudžu pārnesi5 vai sabiedrības veselības aktualitātes. Par daudz ko ir atbildīgi eiropieši.

 

Afektu politekonomija

Ņemot vērā šīs atziņas, es gribētu izdarīt sākotnējos secinājumus – mums vajag saglabāt skaidru galvu, runājot par afektiem, kas saistīti ar šābrīža nelaimi, un vajag tos nedaudz relativizēt. Tikpat skaidri mums vajag pretoties apokaliptiskās domāšanas vilkmei, kā arī nekrist sevis žēlošanas bezdibenī, šis ir laiks rīkoties, nevis padoties. Šābrīža krīze var ļaut mums saprast, kas mēs vairs neesam un par ko spējam kļūt. Tā ļauj smalkāk un sarežģītāk kartografēt mūsu sabiedrībās darbīgās varas un diskursus, proti, adekvātāk attēlot mūsu status quo. Šajos izklāstos būtu jāsāk ar jautājumu, kas “mēs” tādi varētu būt un kuru cilvēku bažas publiskajās debatēs par krīzi nonāk uzmanības centrā.

Pieņemt, ka mēs visi saskaramies ar cilvēka radītiem vides un sabiedrības veselības riskiem, nozīmē nostāties šo risku vērtēšanas procesa sākumpunktā un risināt tos kolektīvi un sociāli. Šāda pieeja atspoguļo tādu kā epistemoloģisku pazemību, kas atkārto humanizēšanās procesu nebeidzamo raksturu. Adekvāta reakcija uz Covid-19 mēroga krīzi prasa kopienā balstītus eksperimentus, kas rādīs, kā un cik ātri mēs spējam mainīt savus paradumus. Tas nozīmē paciest negatīvus apstākļus, atzīt sociālu un ekoloģisku nevienlīdzību, kā arī uzņemties kopatbildību par tai pakļautajām vai riska grupā esošajām populācijām. Kopīgu risinājumu meklēšanas prakse, skatoties acīs nepatīkamām patiesībām, ir apliecinošās ētikas centrā. Šī prakse veicina darbību un kritisku pašizziņu, kas nozīmē tikt cauri negativitātei un sāpēm. Šāds proaktīvs aktīvisms parāda dzīvu būtņu kopīgo spēju aktualizēt un potencēt dažādas iespējas.

Šī pārveidojošā enerģija ir apliecinošās ētikas kodols un uzsver visu dzīvo organismu – cilvēku un no cilvēkiem atšķirīgu būtņu – neizsmeļamo spēju radīt daudzkārtējas un vēl neizpētītas sasaistes. Tāda ir dzīvības imanence, ko var tikai līdzbūvēt un kopīgi formulēt kopīgā pasaulē. Neizsmeļamība nav kaut kāds transcendentāls un abstrakts jēdziens, kas piemīt Dzīvībai ar lielo burtu, bet gan pacietību prasošs uzdevums sociāli līdzbūvēt savu dzīvi kopā ar tik daudzām citām.

Tikai vienu dzīvi, kā teikuši senie stoiķi, iespējams izteikt vienīgi pastāvīgā un draudzīgā kopībā ar sāpēm un ciešanām. Tas savukārt nozīmē, ka ētika ir prakse, kurā zināšanas un gudrība tiek iegūtas sāpju pārstrādes ceļā. Galējā formā tā liek mums ieskatīties acīs mirstībai, kas ir galēja ievainojamības izpausme. Nāve ir lielisks paraugs sāpīgam notikumam, bet tas ir arī notikums, kas iezīmē mūsu ierakstīšanos mūsu dzīves laikā. Mums ir jāiedraudzējas ar nāvi. Apzinātā līmenī šis notikums jau ir noticis, jo būt dzimušam nozīmē kļūt mirstīgam. Pati par sevi nāve ir savādi bezpersonisks notikums. Nāve iezīmē ārējo robežu tam ierobežotajam laikam, kas ir mūsu rīcībā. Šīs robežas apzināšanās var būt spēcinoša doma, nevis katastrofa. Apliecinošā ētika mūs iedrošina mācīties maksimāli izmantot savas spējas un dotumus, lai mēs kļūtu par potenciāli visapliecinošāko versiju tam, kas mēs varam būt, un to mēs darām sāpēs un pašu mirstības pieņemšanas ceļā. 

Posthumānajai pretestībai ir jāmobilizējas, lai varētu rasties un tikt kopveidotas apliecinošas rīcības un solidaritātes formas, un tā var iedarbināt to radošo spēku. Daudzas dzīvības šodien ir pakļautas biovaras politikas nāvesdziņai, tās var pazudināt etniskā tīrīšana, nogalināšana vai noslepkavošana, turklāt slepkavu neviens nesauc pie atbildības. Padomājiet par bēgļiem, kas mirst pie Eiropas cietokšņa mūriem vai Manusas salā. Mēs neesam pasargāti pret vīrusiem vai citām slimībām, klimata pārmaiņu sekām vai citām postošām katastrofām – un tam visam pakļautas daudzas no cilvēkiem atšķirīgas būtnes. Bet mūsu kopīgā dzīve kā no cilvēkiem atšķirīgs, neantropocentrisks spēks (es to saucu par zoē) iet pāri visiem negatīvajiem apstākļiem, jo zoē pastāv neatkarīgi no cilvēkiem.

Daudzus no mums pārsteidz tas, ka pandēmijas karstumā sākas pavasaris, zied puķes, zeme aizvien aug – par spīti visam.

Cilvēks nav radības kronis. Te ir apliecinošās domas diženums kā sekulāra, materiālistiska tapšanas filozofija. Neizsīkstošs radošs spēks, kas potenciāli var pārveidot dzīves par pretestības punktiem, visas dzīves, tātad ne tikai cilvēku. Dzīve ir radošs spēks aiz, zem un pāri tām lietām, ko mēs, cilvēki, no tās iztaisām. Zoē/ģeo/tehno-perspektīvas šīs dzīves heterogēnās definīcijas kodolā ir pretestības punkti. Tās sniedz daudzas alternatīvas nekropolitikas postījumiem un biopolitiskās Dzīvības kā kapitāla slazdam.

Bet kāds milzīgs uzdevums tas ir! Nogurums, bailes un izmisums pārklājas un uzkrājas, radot galējas bezpalīdzības izjūtu. Šāda darbības iespēju apvāršņa noslēgšanās ir simptomātiska mūslaiku negativitātes izpausme. Pati negativitāte izpaužas sociālpsiholoģiskā iespēju apjautas noplakšanā, kas izraisa sistēmisku sadrumstalotību un grauj mūsu spēju iejusties cita ādā. Kad vājinās mūsu vēlme rīkoties, bieži vien pieaug vēlme nodot varu ārējās rokās, ļaut, lai tā uzņemas mūsu dzīves organizēšanas uzdevumu. Negativitāte galu galā noved pie tā, ka sarūk mūsu spēja būt līdzdalīgiem un atbildīgiem šai pasaulē gluži vienkārši tāpēc, ka būt līdzdalīgam un atbildīgam ir pārāk sāpīgi. Mums nākas dozēt, cik spējam panest, līdz šī nasta kļūst pārāk smaga. Sajūta, ka ir par daudz, ir viens no spēku izsīkuma cēloņiem, kas daudzējādā ziņā raksturo šābrīža nelaimi. 

Tomēr neizsīkstoša ir mūsu vēlme turpināt dzīvot, lai notiek, kas notikdams. Tā ir dziļākā būtība vai potentia visās dzīvās būtnēs – dzīvība manī, kam vienalga, kā mani sauc. Šī vitālā dzīvības nozīme nav pašsaprotama vai sakralizējama reliģijas satvarā. Tā paliek materiālistiska un laicīga. Teiciens “tikai viena dzīve” ikdienas pasaulē izsaka dziļu piederības nozīmi šai pasaulē, kas mums visiem ir kopīga. Vēlme sadzīvot ar to ir trausla, tomēr vitāla saikne, kas vieno visas dzīvības formas. Tā rada milzum daudz enerģijas, kas lielākoties netiek uztverta vai paliek neuztverama, tomēr ir nepieciešama. 

Neizsīkstoša ir mūsu spēja un pat vara būt iekšēji un savstarpēji atšķirīgiem. Mēs spējam saņemties un tikt galā ar skumjām, tikt galā ar daudziem noguruma slāņiem un līdzbūvēt dažādas tapšanas platformas. Šo transformējošo praksi var iedarbināt vienīgi kolektīvi, kopīgi, rīkojoties kā posthumāna laika transversāliem subjektiem. Kopīgs nogurums patiesībā atklāj mums dziļāku izpratni par to, ko tieši mēs zinām, kad saskaramies ar nozīmīgām pārmaiņām nepazīstamās teritorijās. Mēs zinām, ka Dzīvība izdzīvos, par spīti cilvēku pretenzijām un gaidām. “Mēs” varam tajā iejaukties tikai kā transversāli kopumi, rīkojoties kolektīvi. “Mēs”,  kas neesam identiski, visi esam šajā konverģencē kopā.

Melburnas mākslinice Patriša Pičinini (Patricia Piccinini) (2020) šo ideju skaidri pauda ar savu jauno publiskās mākslas kampaņu par sikspārņzēnu (bat-boy). 

Vai 
mūsu 
sirdīs 
ir 
vieta?

Vai mēs spējam kļūt par šādām posthumānām sirdīm, kam nav vienalga? Vai mēs esam gatavi doties pa šo ceļu kopā? Kļūt par tiem “mums”, kuru starp cilvēkiem trūkst?

 

No angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš

 

Raksta oriģināls pieejams: Bioethical Inquiry (2020)

 

  1. Braidotti R. Par nomadismu. Tulk. V. Freibergs. Mūsdienu feministiskās teorijas. Antoloģija. Rīga: LU Dzimtes studiju centrs / Jumava, 2001. 151.–177. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Fourth Industrial Revolution jeb Industry 4.0 nozīmē ražošanu ar modernām vai viedām tehnoloģijām, kā arī aizvien lielāku automatizācijas pakāpi, kas nozīmē mašīnu saziņu ar mašīnām (M2M), kvantu datorus, lietu internetu (IoT) un citas pašregulējošas tehnoloģijas, kuru mākslīgais intelekts (AI), roboti utt. tiek galā ar problēmām bez cilvēka iejaukšanās, plašāk – robežu  saplūšanu starp fizisko, digitālo un bioloģisko pasauli. (Šeit un turpmāk – tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
  3. The Sixth Extinction: An Unnatural History (2014), Elizabetes Kolbertas (Elizabeth Kolbert) pētnieciskais darbs par cilvēka postošo ietekmi uz vidi.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Oriģinālā daudzskaitlī (syntheses), jādomā, sintēzes formas, ko var saprast kā vienotības, saplūšanas formas, kas pretstatāmas diferencētai sadarbībai.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Resp. zināšanas vai cita veida mantojums, ko viena paaudze atstāj otrai.  (atpakaļ uz rakstu)