— Pieturzīmes

Atļaušos apgalvot, ka vācu domātāja Teodora V. Adorno (1903–1969) pieturzīmēm veltītā eseja ir jāizlasa katram, kurš mēdz kaut ko pierakstīt un turklāt vēl tiecas pēc stila tīrības un domas skaidrības. Kā norādīts esejā, šīs vērtības nav atkarīgas no vārdu savienojumiem vien; meistarīgi būvētā teikumā ir kaut kas no mūzikas, un šo līdzību rada tieši pieturzīmes. Adorno 1956. gadā publicētais teksts palīdzēs – vispirms jau tīri psiholoģiski – ikvienam, kuram ir pārmesti un mainīti “pārāk gari” teikumi vai “jocīgi” pieturzīmju lietojumi. (Piemēram, es saskumu, kad man reiz neļāva atdalīt teikumus ar domuzīmi, kā to mīlēja darīt Adorno kolēģis Valters Benjamins.) Izceļot pieturzīmju performatīvo aspektu, Adorno atkārto vienu no savām svarīgākajām idejām: valoda nav tikai komunikācijas līdzeklis, tā runā arī pati savā vārdā.

Artis Ostups

Pieturzīmes

Jo mazāk pieturzīmes, kad tās aplūkojam atsevišķi, izsaka nozīmi vai ir ekspresīvas, jo vairāk valodā tās var uzlūkot kā pretpolu vārdiem un jo izšķirošāk katra no tām iegūst savu fizionomisko nozīmi, savu izteiksmi, ko gan nevar nošķirt no sintaktiskās funkcijas, kura tomēr nekādā gadījumā nav to vienīgā funkcija. Kad zaļajam Heinriham¹ prasīja par lielo vācu burtu P, viņš iesaucās: “Tas ir pumperniķelis!” – un šādu reakciju varētu sagaidīt arī uz pieturzīmju figūrām. Vai tad izsaukumzīme nelīdzinās draudīgi paceltam rādītājpirkstam? Vai tad jautājumzīme nav gaismas mirgošana vai acu pamirkšķināšana? Karls Krauss² teica, ka kols esot tāds mutes atvērējs: ak vai tam rakstniekam, kas neliek tajā kaut ko barojošu. Semikols optiski atgādina nokarenas ūsas, bet pēc garšas tas vairāk asociējas ar medījumiem. Viltīgi dumjās un pašapmierinātās pēdiņas aplaiza sev lūpas.

Tās visas ir ceļazīmes, galu galā tās tika veidotas pēc pieturzīmju parauga. Izsaukumzīme ir sarkana, kols zaļš, domuzīme pavēl apstāties. Bet Georgskola, Stefana Georga³ pulciņš, kļūdījās un sajauca tās ar saziņas zīmēm. Drīzāk tās ir priekšlasīšanas zīmes, tās nevis čakli kalpo valodas satiksmei ar lasītāju, bet gan hieroglifiski atvieglo norisi valodas iekšienē, kas rit pa savām sliedēm. Līdz ar to ir nevietā atteikties no tām kā liekām: tādā gadījumā tās vienkārši paslēpjas. Ikviens, arī visblīvāk noaustais, teksts pats no sevis tās citē, tās ir kā draudzīgi gari, kuru bezmiesiskā klātbūtne baro valodas ķermeni.

Neviens valodas elements nav tik muzikāls kā pieturzīmes. Komats un punkts atbilst puskadencei un pilnai kadencei. Izsaukumzīmes ir kā klusa bungu rībināšana, jautājumzīmes ir frāzes pacēlumi, koli ir dominantes septakordi; un atšķirību starp komatu un semikolu pareizi izjutīs vien tas, kurš uztver vājāku un spēcīgāku frazējumu mūzikā. Bet varbūt idiosinkrātiskās iebildes pret pieturzīmēm, kas radās 20. gadsimta sākumā un ko pamanīja ikviens puslīdz uzmanīgs cilvēks, ir radušās ne tik daudz aiz sacelšanās pret ornamentāliem elementiem, drīzāk gan tajās atspoguļojas mūzikas un valodas spēcīgās savstarpējās atšķirības. Diez vai kāds spēs to uzskatīt par nejaušību, ka mūzikas saskaršanās ar pieturzīmēm bija saistīta ar tonalitātes shēmu, kas tagad jau ir izjukusi, un ka modernās mūzikas pūliņus var raksturot kā pūliņus likt pieturzīmes bez tonalitātes. Bet, ja mūzika ir spiesta saglabāt pieturzīmēs savas valodlīdzības attēlu, valoda var domāt par tās līdzību mūzikai, tai pašā laikā neuzticoties pieturzīmēm.

Atšķirība starp grieķu kolonu, augšpunktu (·), kas tur balsi augšā un neļauj tai noslīdēt lejā, un vācu semikolu, kurš panāk balss pazeminājumu ar punktu un apakšdaļas pagarinājumu uz leju, ar to komatu, ko tas iekļauj sevī (;), – patiešām dialektisks veidojums – šī atšķirība šķiet imitējam to, kas vērojama starp antīko senatni un kristīgo laikmetu, tādu bezgalībā lauztu galīgumu; lai arī pastāv risks, ka mūsdienās lietoto grieķu simbolu ir izgudrojuši 16. gadsimta humānisti. Pieturzīmēs ir vēstures nosēdumi, un tā drīzāk ir vēsture nekā nozīme vai gramatiskā funkcija, kas, sastingusi un viegli trīsoša, noraugās mūsos no katras šādas zīmes. Daudz netrūkst, lai mēs par īstām pieturzīmēm negribētu uzskatīt tikai vācu fraktūru, kuras grafiskais veidols saglabā alegoriskas iezīmes, bet antīkvas burtus uzlūkot kā sekularizētus pakaļdarinājumus. Pieturzīmju vēsturiskā daba atklājas tai ziņā, ka tajās noveco tieši tas, kas reiz bijis mūsdienīgs. Izsaukumzīme ir kļuvusi neizturama kā autoritātes žests, ar kuru rakstnieks mēģina uzlikt no ārpuses uzsvaru rakstītajam, kas tam pašam par sevi nepiemīt, lai gan izsaukumzīmes muzikālā atbilsme – sforzato – ir tikpat nepieciešama šodien, kā bija Bēthovena laikos, kad ar to apzīmēja subjektīvās gribas ielaušanos muzikālajā tekstūrā. Izsaukumzīmes tomēr ir deģenerējušās par autoritātes un svarīguma apliecināšanas uzurpatorēm. Tieši izsaukumzīmes bija tās, kuras kādreiz noteica vācu ekspresionisma grafisko tēlu. To biežais lietojums bija gan vēršanās pret konvenciju, gan arī apliecinājums nespējai mainīt valodas struktūru no iekšpuses, tā vietā mēģinot to satricināt no ārpuses. Izsaukumzīmes izdzīvo, apliecinot tālaika lūzumu starp ideju un tās realizāciju, un to bezcerīgā piesaukšana paglābj tās atmiņā – izmisīgā rakstiskā žestā, kas velti mēģina tikt pāri valodai. Šī žesta liesmās ekspresionisms gāja bojā; ar izsaukumzīmēm tas mēģināja nodrošināt sev iedarbīgumu, un tāpēc tās to nodedzināja. Ekspresionistu tekstos tās atgādina daudzas nulles, kas parādījās uz vācu banknotēm hiperinflācijas laikā.

Literāros dilentatus var pazīt pēc tā, ka viņi grib visu sasaistīt kopā. Viņu ražojumos teikumi ir saāķēti kopā ar loģiskām partikulām, lai gan šo partikulu piesauktās loģiskās attieksmes tajos nepastāv. Ja kāds nespēj neko īsti aptvert kā vienību, tādam ir neciešams pilnīgi viss, kas varētu atgādināt par trauslumu, par nesakārtotību; tikai tas, kurš spēj aptvert vienotu veselumu, kaut ko sajēdz no cezūrām. Tās ir kaut ko iemācījušās no domuzīmes. Ar šo zīmi doma atklāj savu fragmentāro raksturu. Ne velti šī zīme pakāpeniskas valodas izviršanas laikmetā tiek pamesta novārtā tieši tur, kur tā izpilda savu mērķi, proti, šķirt to, kas imitē saikni. Tagad tā kalpo vien tam, lai muļķīgi gatavotu lasītāju pārsteigumiem, kas tādā veidā akurāt zaudē pārsteigumu raksturu.

Nopietnā domuzīme: tās nepārspētais meistars 19. gadsimta vācu literatūrā bija Teodors Štorms.⁴ Reti kad pieturzīmes ir tik cieši saliedētas ar saturu kā viņa novelēs, kur tās ir mēmas pagātnes līnijas, grumbas teksta pierē. Kad tās parādās, deklamējošā balss bažīgi pieklust, laiks, ko tās iestarpina starp diviem teikumiem, ir kā apgrūtinošs mantojums, basas un kailas šīs domuzīmes parādās starp apģērbtiem notikumiem, un tajās ir kaut kas no dabisku kopsakarību nenovēršamības un kauna šīm lietām pieskarties. Mīts 19. gadsimtā paslēpjas diskrēti; tas meklē tipogrāfijas patvērumu.

Pie zaudējumiem, kurus interpunkcija cieš līdz ar vispārējo valodas pagrimumu, pieder arī slīpsvītra, ar kuru nodala viena panta vārsmas, ja tās tiek citētas prozas darbā. Ja dzeja tiek citēta kā pants, tā barbariski saplēš valodas tekstūru; ja to gluži vienkārši citē kā prozu, vārsmas izskatās smieklīgas, jo pantmērs un atskaņas atgādina kaut kādu triviālu vārdu spēli; modernā domuzīme tomēr ir pārāk skarba un nespēj panākt to, kas šādā gadījumā būtu vajadzīgs. Spēja fiziognomiski uztvert šādas atšķirības tomēr ir pareizas pieturzīmju lietošanas priekšnosacījums.

Daudzpunkte, ar kuru komercializētā impresionisma laikmetā ļaudis mēdza atstāt teikumus jēgpilni nepabeigtus, mēģina uzburt priekšstatu par domu un asociāciju plūsmas bezgalību, uz kuru rakstnieķelis nav spējīgs, tāpēc mēģina to simulēt, likdams lietā šrifta nospiedumus. Ja mēs kā Georgskola reducējam no aritmētikas bezgalīgajiem decimālskaitļiem nozagtos trīs punktus līdz diviem, uzskatot, ka varam arī turpmāk nesodīti paģērēt sev fiktīvo bezgalību, pasniedzot kā precīzu ko tādu, kas pēc iekšējās jēgas vēlas būt neprecīzs. Un nekaunīga rakstnieķeļa interpunkcija ne ar ko nav labāka par kaunīga rakstnieķeļa saliktajām pietuzīmēm.

Pēdiņas vajadzētu lietot tikai tad, kad kaut kas tiek citēts, atstāstīts, pie vajadzības arī tur, kur teksts vēlas distancēties no vārda, kurš ar tām ir apzīmēts. Kā ironijas paušanas līdzeklis tās ir noraidāmas. Raugi, tās atsvabina rakstnieku no gara, kam ironijā noteikti ir jābūt sajūtamam, un noziedzas pret pašu ironijas jēdzienu, jo tās nodala to no attiecīgās lietas un pasludina tajā savu spriedumu jau pirms lemšanas. Daudzās ironiskās pēdiņas Marksa un Engelsa rakstos ir ēnas, ko totalitārā metode met pār viņu rakstiem, kuros teikts kas pretējs tajos iecerētajam: sēkla, no kuras izdīgs tas, ko Karls Krauss beigās nosauks par Moskauderwelsch, Maskavas murgrunu. Vienaldzība pret valodisko izteiksmi, ko parāda intences mehāniskā atbilsme tipogrāfijas zīmēm, modina aizdomas, ka pati dialektika, kas ir attiecīgās teorijas saturs, ir apturēta, un objekts tajā ir iebāzts no augšas, bez jebkādām diskusijām. Tur, kur vispār ir kaut kas, ko teikt, vienaldzība pret literāro formu visur norāda arī uz satura dogmatizēšanu. Aklais spriedums, ko izsaka ironiskās pēdiņas, ar tām tiek izteikts grafiskā formā.

Ne bez pamata Teodors Hekers⁵ bija šokā par to, ka izmirst semikols: viņš to manīja pēc tā, ka neviens vairs nebija spējīgs rakstīt periodos. Te jāmin vēl citas lietas: bailes no lappusēm garām rindkopām, ko saražo tirgus; piepūlēties negribošs klients, kam pielāgojās vispirms redaktori, tad rakstnieki, jo maizīte tak jāpelna, līdz viņi beigās savai ērtībai izgudroja dažādas ideoloģijas, piemēram, teksta skaidrību, lietišķu stingrību un koncentrētu precizitāti. Bet ar šo tendenci nevar nošķirt valodu no tās priekšmeta. Upurējot periodu, doma kļūst aizelsusies, dusulīga. Proza tiek reducēta līdz “protokola teikumam”, kas ir tāds pozitīvistu mīļumiņš, tā gluži vienkārši reģistrē faktus, un sintakse un interpunkcija tajā atsakās no tiesībām šos faktus dažādi izlocīt, ieveidot, kritizēt, valoda taisās kapitulēt vienkārši esošā priekšā, pirms domai vispār tiek dots laiks dedzīgi kapitulēt pa otram lāgam. Tas sākas ar semikola zudumu, bet noved pie vājprāta pieņemšanas, izbeidzoties no jebkāda satura attīrītai racionalitātei.

To, cik labi rakstnieks izjūt interpunkciju, parāda viņa apiešanās ar iekavām. Piesardzīgākie mēdz daudz ko atdalīt ar domuzīmēm, nevis likt iekavās, jo iekavas pilnībā izņem parentezēto tekstu no teikuma, vienlaikus radot anklāvus, lai gan labā prozā taču nebūtu vietas nekam, kas nav nepieciešamas pamatbūvē; atzīstot, ka ir kaut kas tāds, bez kā var iztikt, iekavas klusējot atsakās no pretenzijām uz valodiskā tēla nedalāmību un atzīst sakāvi cīņā ar pedantisku sīkmanību. Turpretim domuzīmes, kas aizsprosto valodas plūdumu, izdalot no tā valodas materiālu, ko tās tomēr neieslēdz cietumā, vienlaikus iezīmē gan saikni, gan distanci. Bet tieši tāpat, kā būtu iluzori akli paļauties, ka tās spēs to dabūt gatavu, jo tas nozīmētu no plikām zīmēm sagaidīt to, ko var sniegt tikai pati valoda un tās priekšmets, mēs no šīs alternatīvas starp domuzīmēm un iekavām varam secināt, cik nevarīgas ir abstraktās interpunkcijas normas. Prusts, kuru diez vai kāds gribēs saukt par sīkmanīgu un kura pedantiskums ir tikai viens viņa brīnišķīgās mikroloģiskās prasmes aspekts, droši strādāja ar iekavām, iespējams, tāpēc, ka viņa apjomīgajos periodos parentēzes kļuva tik garas, ka to garums vien būtu anulējis domuzīmes. Tām bija vajadzīgs stiprāks dambis, lai tās nepārplūdinātu visu periodu un neizraisītu tādu haosu, no kura ikkatrs no šiem periodiem bija sūri grūti paglābts. Bet Prusta tiesības lietot interpunkciju tā, kā viņš to lietoja, ir balstītas tikai viņa pieejā visam romānam: pārlauzt vēstījuma šķietamo nepārtrauktību, tā ka viņa asociālais stāstnieks ir gatavs kāpt iekšā pa visiem tajā atvērtajiem logiem, lai izgaismotu tumšo laikilgstamību (temps durée) ar nebūt ne tik patvaļīgās atmiņas žilbinošo starmeti. Viņa iekavotās parentēzes, kuras kā šrifta nospiedums pārtrauc vēstījumu, ir piemineklis mirkļiem, kad autors pagurst no estētiskā šķituma, jūt aizdomas pret atgadījumiem, ko viņš tā vai citādi izvilina tikai no savām fantāzijām, atklāti pārņem savās rokās vadības grožus.

Rakstnieks ar šīm pieturzīmēm nemitīgi nonāk sprukās; ja mēs rakstīšanas laikā būtu pilnīgi sevis apzinīgi, mēs justos nespējīgi kādu no šīm zīmēm jelkad ielikt pareizi un nāktos pavisam atteikties no rakstīšanas. Interpunkcijas noteikumu prasības un subjektīvās loģikas un izteiksmes vajadzības ir nesavienojami lielumi: pietuzīmju jomā vekselis, ko rakstnieks izraksta valodai, netiek apmaksāts. No vienas puses, viņš nevar uzticēties ne bieži vien stīvajiem un aptuvenajiem noteikumiem, ne arī ignorēt tos, ja viņš nenododas sava veida ārišķībām un ar tām izceļ neredzamo – bet neredzamība taču ir interpunkcijas gaiss, ko tā elpo, – un šādi viņš kaitēs tās būtībai. No otras, ja viņš ir nopietns, viņš neko savos meklējumos nedrīkst uzupurēt tādai vispārībai, ar kuru neviens rakstošais subjekts mūsdienās pilnībā nespēj identificēties un kurai pielīdzināties viņš vispār var tikai tad, ja viņš maksā arhaizācijas cenu. Katru reizi ir jāpacieš šāds konflikts, un ir vajadzīgs daudz spēka vai muļkības, lai tā dēļ nemestu plinti krūmos. Labākajā gadījumā var ieteikt apieties ar pieturzīmēm tāpat, kā mūziķi apietas ar aizliegtiem harmoniju un balsvedības gājieniem. Katrā interpunkcijas lietojumā, tāpat kā ikvienā no šīm gājieniem, var redzēt, vai kāds ir rīkojies ar nolūku vai arī gluži vienkārši ir bijis paviršs; un vēl smalkāk, vai ir laista darbā subjektīvā griba, kas brutāli pārkāpj noteikumus, vai arī ir strādāts ar apsverošu iejūtību, kas par šiem noteikumiem saudzīgi domā līdzi un ļauj tiem it kā atbalsoties fonā pat tad, kad to darbība tiek apturēta. Tas top īpaši manāms ar neredzamākajām no pieturzīmēm, komatiem, kuru kustīgums visātrāk pielāgojas gribas izpausmēm, tomēr, būdami tik tuvu subjektam, tie izvērš objektam raksturīgu viltu un kļūst īpaši jutīgi un izvirza tādas pretenzijas, ko, šķiet, no tiem galīgi nevarētu sagaidīt. Jebkurā gadījumā šodien vislabāk rīkosies tas, kurš ievēros šādu principu: labāk par maz nekā par daudz. Jo pieturzīmes, kas artikulē valodu un tādējādi tuvina rakstus balsij, ar loģiski semantiskās emancipācijas palīdzību ir atbrīvojušās gan no rakstiem, gan no balss, nonākot pretrunās ar pašu mimētisko raksturu. Askētisks pieturzīmju lietojums mēģina kaut ko no tā vērst par labu. Katra apdomīgi neielikta pieturzīme ir reveranss, ko raksti izrāda skaņai, kuru tie smacē nost.

No vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Gotfrīda Kellera (Gottfried Keller, 1819–1890) romāna Zaļais Heinrihs varonis. Romāns ir tulkots latviski (1982).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Nozīmīgs austriešu rakstnieks (Karl Krauss, 1874–1936), trīskārt nominēts Nobela prēmijai.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Vācu val. Georgeschule, pulciņš, kas pulcējās ap vācu dzejnieku, simbolistu un estētu Stefanu Georgu (Stefan Georg, 1868–1933).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Hans [Theodor Woldsen] Storm (1817–1888), ļoti slavens vācu dzejnieks un prozaiķis, viens no svarīgākajiem pilsoniskā reālisma virziena pārstāvjiem.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Theodor Haecker (arī: Häcker 1879–1945), vācu rakstnieks, radikāls kritiķis, tulkotājs un filozofs, viens no ietekmīgākajiem katoļu eksistenciālisma pārstāvjiem.  (atpakaļ uz rakstu)