— Kritiķa balsi meklējot

Šķiet, ka centienus identificēt mākslas kritikas stāvokli allaž pavadījusi arī sūrošanās par tās krīzi. Krīzes raksturs dažādos laikmetos un reģionos ir bijis atšķirīgs, par iedomātu atskaites punktu kalpojot 20. gadsimta vidū valdošajai intelektuālajai atmosfērai, kurā kritiķa loma bija cieši saistīta ar mākslas attīstību, kas veicināja jaunu virzienu rašanos un to izpratni. Tolaik kritiķa un mākslas teorētiķa lomas pārklājās izteiktāk nekā šodien, izvēršoties aktīvā “autors–skatītājs–kritiķis” mijiedarbībā. Masu kultūras un komunikācijas mehānismiem arvien ciešāk iespiežoties mākslas pasaulē, arī kritiķis no neatkarīga intelektuāļa kļuvis par žurnālistu, un pētniecība no kritikas, šķiet, arvien vairāk attalināsies. Mākslas kritika dažādojas, tā jau sen nav tikai formas un satura analīze, un, mainoties mākslai, mainās arī tās vērtēšanas kritēriji. Viens no kritiķa uzdevumiem ir saredzēt šīs pārmaiņas, būt tām atvērtam un spēt formulēt, vienlaikus nekļūstot tikai par mākslinieka nolūku pārfrāzētāju. No kultūras kritikas mēs joprojām gaidām vairāk par acīmredzamo, burtisko – to, kā aptveršanai parastajam skatītājam visbiežāk nepietiek laika un zināšanu.

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem mākslas kritiķiem Pīters Šjeldāls ir teicis, ka, skatoties uz mākslas darbu, mēs tajā redzam atbildes, taču kritiķa uzdevums ir saprast un formulēt jautājumus. Hiperinformācijas laikmetā par kritiķa uzdevumu uzskata arī mākslas darba dokumentēšanu, tā “ierakstīšanu” publiskajā telpā – jebkāda veida publicitāte notikumu leģitimizē, simboliski piešķir tam “esamību”, tāpēc kritiķis bieži vien tiek uztverts kā publicitātes aģents. Vizuālajā mākslā izvērtēšanas un kontekstualizēšanas funkcijas lielā mērā ir pārņēmuši kuratori, un arī tas ir mainījis kritiķa identitāti. Daudz vairāk nekā citas jomas laikmetīgās mākslas notikumus pārvalda tirgus mehānismi, kas centrējas ap liela mēroga gadatirgiem un starptautiskām megaizstādēm. Kā jau biznesā arī tur valda plaša patēriņa principi, kas disonē ar nosacījumiem, kas nepieciešami mākslas kritikai, nemaz nerunājot par to, ka kritika nedrīkst būt tiešā veidā saistīta ar mākslu finansējošām organizācijām. Taču tas viss nav mazinājis kultūras auditorijas vēlmi pēc spēcīgām, neatkarīgām balsīm, kas izgaismo mākslas ietekmes spēku un palīdz mums labāk saprast gan sevi, gan apkārtējo pasauli.

Izcils kritiķis spētu sajust un intelektuāli mijiedarboties ar jebkuru mākslas darbu un ideālajā pasaulē katram darbam būtu ideāli tam piemērots interprets, kas ierauga tā vērtību un spēj pārliecinoši to pārtulkot arī citiem. Likt ieraudzīt. Realitātē mums jāpaļaujas uz kritiķa godaprātu, savas gaumes, jūtu un faktu samērošanu. Mēs intuitīvi neuzticamies kritiķiem, kuru viedoklis ir uzminams vēl pirms lasīšanas, vai ne? Kritiķiem, kuru interešu loks ir ļoti konkrēts un šaurs un kuriem patīk tikai “viena” veida māksla (ierasta problēma ar tiem kritiķiem, kas paralēli ir arī kuratori)? Neatkarīgi no izmantotajām metodēm vai rakstīšanas stila kritiķis dokumentē mākslas darba atstāto iespaidu, to, kā darbs izskatās šodienas skatītāja acīm, – citādāk tas nespēs būt interesants nākotnes skatītājiem.

Domājot par šībrīža mākslas kritikas procesiem Latvijā, nevar neņemt vērā pašu kritiķu trūkumu, ko izraisa arī virkne finansiālu un sociāli psiholoģisku faktoru – izmaiņas veidos, kādos mēs patērējam, uztveram un vērtējam informāciju. Arī mākslas kritiķa atalgojums neatbilst tām prasmēm, kas šai profesionālajai nozarei nepieciešamas. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2020. gada rudenī izsludināja pieteikšanos Radošās rakstīšanas skolai, kuras nolūks bija piesaistīt un izglītot jaunus autorus, lekciju un radošo darbnīcu formā palīdzēt uztrenēt tos domāšanas un redzēšanas rīkus, kas nepieciešami, analizējot mākslas darbus. Iepriecinoši lielais pieteikumu skaits ļauj cerēt, ka reflektēšana par mākslas radīto pieredzi un tās nozīmi sabiedrības pašizpratnē ir nodarbošanās, kuras aktualitāte nav zudusi. Skolas dalībnieku tekstos, no kuriem daļa tiks publicēti Punctum, dominē jūtīgums pret mākslas darbu, spēja iejusties tā radītajās noskaņās un stāstos, patstāvīgi un kritiski pārskatot tā atstātos nospiedumus. Jaunajiem kritiķiem viens no svarīgākajiem atskaites punktiem mākslas darba izvērtēšanā ir paša pieredze, kas interpretācijas metodoloģiju padara introspektīvu – atbilžu pavedieni biežāk tiek meklēti subjektīvās atskārsmēs, nevis mākslas vēsturē un teorijās.

Nav simtprocentīgi pareizu instrukciju, kā radīt izcilu mākslas darbu (sekošanu pārāk konkrētām formulām mēs uzreiz sajūtam kā “samākslotību”), tāpat arī nav vienas shēmas labas kritikas rakstīšanai, taču zinot, ko un kāpēc mākslas darbs dara, ir iespējams atrast savu “kritiķa balsi”.