literatūra

— Banāni Ņujorkā

Gunars Saliņš

14/01/2021

Sniegs, ābelēs šorīt guļ un dvašo sniegs, valgs kā mīlētāja augums sviedros –

 

Gunars Saliņš (1924–2010), viens no izcilākajiem latviešu modernisma dzejniekiem, lielāko daļu dzīves aizvadīja ASV Austrumkrastā, par mājas vietu izvēlējies Glenridžu Ņūdžersijas štatā un bieži viesodamies Ņujorkas pilsētā turpat netālu pāri upei. Līdzās Amerikas iespaidiem viņa dzejoļos nozīmīga ir arī Latvija gan kā bērnības un jaunības atmiņu zeme, gan kā vieta, kurā kopš 1976. gada dzejnieks ar kundzi Jautrīti bieži viesojās pie ģimenes un draugiem rakstniekiem. Un vēl cita realitāte, kurā patverties, viņam bija vizuālā māksla, kas iedvesmojusi daudzus dzejoļus vairāku gadu desmitu garumā, arī šajā publikācijā lasāmo Mežā. Šie darbi ir pirmpublicējumi, kas, domājams, tapuši no 20. gs. 50. gadu otrās puses līdz 70. gadu beigām un līdz šim glabājušies ģimenes arhīvā. Tāpat kā Saliņa ievērojamie krājumi Miglas krogs (1957), Melnā saule (1967) un Satikšanās (1979), arī šī publikācija atklāj viņa mainīgo rokrakstu, kas no 50. gadu atskaņotajām četrrindēm vēlāk attīstījies grafiski akcentētā verlibrā, kurā bieži vien tiek atmesti punkti, toties lietots daudz emocionālu domuzīmju. Šos dzejoļus kopā ar daudziem citiem materiāliem paredzēts apkopot Rakstu 2. sējumā.

Kārlis Vērdiņš

  

Banāni Ņujorkā

Netālu no Taimsskvēra, zilo spīķeru pavēnī,
abās pusēs itāļu avēnijai
izkrauti tieši uz ietnēm un tieši uz bruģa
banāni, banāni – desmit kuģu.
Siltzemju matroži tavernās dzied un žūpo,
bet kvartāls, viss kvartāls kā dzeltena jūra šūpojas.
Pār banānu viļņiem zib sarkani papagaiļi –
dodamies iekšā bez baiļu.

Par dažiem centiem meičas no itāļu cilts
liek banānus rokās kā zīdaiņus smagus un siltus,
un siltums šis, kā dzīvs kas dzied un kas dūc,
vēl no silto zemju debess, no mātes krūts.
Dūc pirkstu galos, dzied pakrūtē – kājās tiekot
rauj meldijas tādas, pēc brīža ka dejojis liekos.

Līdzsvara pēc pie vēsām kāpnēm pieturos
un ielāgoju: ar augļiem ne dejo, bet ieturas.
Nolaužu vienu un sēstos, lai atlobītu
banāna dienvidus, ziemeļus, vakarus, rītus.
Un Ņujorkas vidū debesu vidus ataust.
Velku to nāsīs, kā neticot lūpām pataustu:
tad tiešām tāds kā sapņos rādījies – tāds
kā auglis ir debesu vidus. Es aplam rāts.

Virs manis gaisā kā četrspārnu putni viz,
sarkaniem papagaiļiem pa vidu laizdamās, mizas.
Skan kuģu sirēna. Parādās matroži klūpot,
kvartāls, viss kvartāls kā dzeltena jūra šūpojas.
Ak, matroži, atgriezdamies uz banānu zemēm,
Šai zīdainā kūniņā mani līdzi sev ņemiet –
zem saldo zemju debess, zem mātes krūts
no savām miesām kā taurenis uzlidošu varbūt.

 

No kādām debesīm

Sniegs,
ābelēs šorīt guļ un dvašo sniegs,
valgs kā mīlētāja augums sviedros –

un zari pietvīkuši (ziemas vidū!),
zari pietvīkuši līkst,
atlīkst dziļi, pār galvu atmestām rokām –
viss dārzs ir tādu pilns.

Caur kādām jūlija debesīm kritis tāds sniegs?
Caur kādām dienvidu zilgmēm, ābolu krāsām?
Nākamā jūlija?
Pagājušā?
Tā, kas reiz nepienāks vairs?

 

Ģimenes māju iekārtojot

Pa zeltaini vaskoto grīdu
tie valsē vēl, trallinot Štrausu –
pēdējo reiz, pirms tur priecīgi dīdās
kājas, kam valsis par gausu.

– Te bij mūsu kāzu gulta. –
– Nu divas mazas tās vietā. –
– Te sēdēja amors. – Nu stopu un bultas
Tur pakārs sev puika vietā. –

Gar lellēm un trijriteni,
gar baloniem, gumijas ballēm
aizdejo, aizdejo mirkļi seni
no preses un zaļumballēm.

Tad skumīga gurduma pilni
tie elkoņos dodas lejup
un uzstāda mīkstus krēslus un zvilni
telpā, kur lasīt dzeju –

kur lasīt dzeju ar draugiem,
kam kājas jau valsim par gausām,
kam labāk tīk dienām un naktīm augām
sēdēt pie dzejas un kausiem.

Tiem bēniņos matračus noliks,
lai katrs, kam atpūsties patīk,
var uzzagties augšā ar sinkopēm solī
un gulēt vai zvaigznes skatīt.

Bet bēniņu dienvidus pusē
tiem pašiem būs jāapmetas,
sārts griestu čokurā amors dusēs
un iešaus pa bultai, bet retāk.

 

Paģiru rīts ar baložiem

Bez viena prātīga vārda
pagāja nakts un vēl viena –
knaukšķinot nagus uz jumta skārda
baloži modās jaunai dienai.

Klāt bija vairītais mirklis,
pārgrieza trīsdesmit sešu
stundu jokalas mūsu kā dzirkles,
palikām bešus.

Zaļganām acīm pudeles skaitīt
kāpa gaisma uz galda un lažas,
klausījāmies baložu gaitās –
daži aizspurdza, tad vēl daži.

Aizspurdza augstu Ņujorkai pāri
televīzijas antenu viļņos,
un mēs jutām: to spārniem pārrit
Lielupes atspulgs, liellaivu ciļņi,

Jelgavas ielas, liepām plaukstot,
Driksas mala zēnības jausmās –
spārngaliem skaudriem debesīs augstu
šķirstīja baloži senas ausmas.

 

Briseli pametot

atceļā no Rīgas uz Ņujorku

Cik tīkami pamest šo ērto, šo tīro, šo tīkamo lidostu!
Vēl odekolonizēts dvielītis – noberžos smaržīgs, un esmu jau
gaisā – un netur nekas.
                                        Bet tur
Spilves pļavās ar sviedriem, ar asarām,
ar asinīm atpakaļ līstu
tai zemē, tais sviedros, tais asarās, asinīs,
tais rokās vicinošās un zūdošās,
tais acīs,
tais lūpās.

 

Slapjdraņķī

Vai tiešām šais ielās
būs vairs tikai slapjdraņķis – iesim,
cīnīdamies ar vēju, ar sniegu, ar lietus cirtieniem, – iesim
izmirkstot – ar caurumiem zolēs – un tad,
izjūkot beidzamam kurpju pārim pavisam, iesim
stingstošām un tad jau
nejūtīgām kājām – šai slapjdraņķī pazuduši – šais ielās – šai svešumā, – iesim,
ticēdami –
vēl ticēdami
Tev?

 

Mežā

Kailas sievas no dzērveņkrāsas
no kādas cilts?
no kādas ēras?

Vīrus nogāzis mēris

Viņas meklēs, drīz viņas meklēs,
ar ko
        turpināt cilti –
ar kādu lāci, kādu vilku
vai kādu pērtiķi
viņas pārosies drīz

Šai mežā,
               šais sūnās,
               šais dzērvenājos,
zem šīm smagajām, tumšajām
mūža meža
lapotnēm