— To es nevaru teikt, jo tad pilnīgi noteikti dabūšu pa muti

Andris Kalnozols ir teātra cilvēks, kas turas nomaļus. Daudziem spilgtā atmiņā palikusi viņa veidotā izrāde Benzīnvīrs (Dirty Deal Teatro, 2015), bet pagājušā gada nogalē iznāca Kalnozola debijas romāns Kalendārs mani sauc (Orbīta) un izpelnījās lasītāju stāvovācijas. Tiem, kas pēdējā laikā nav cītīgi sekojuši līdzi publikācijām internetā, varētu šķist, ka romāns parādījies teju no nekurienes. Pats grāmatu pabeidzu lasīt Ziemassvētkos, un tā man aizvien stāv pie gultas ar (piedodiet!) aizlocītiem stūrīšiem vietās, kur kaut kas šķita īpaši smieklīgs vai labs.

Spītējot sliktiem sakariem, ar Kalnozolu sazvanāmies video. Viņš brīdina, ka var nākties pazust, lai piemestu malku, ja saruna ievilksies. Tā arī notiek.

Andrejs Vīksna

 

Kur tu esi?

Es esmu Talsos, savā Ķīniešu kvartālā. Tas ir vissenākais Talsu centrs, tagad nomale. Kopš deviņdesmitajiem te dzīvo tāds kriminogēns gals, žuļiki. Deviņdesmitajos bija pavisam traki un normāli cilvēki te neiegriezās. Tagad viss it kā mierīgi, bet aiz inerces tāpat neviens nenāk. Nabagu rajons ar dzīvokļiem, kur pēc ūdens jāiet uz pumpi. Es pats ūdeni ņemu sinagogā, izklausās bišķīt pēc 19. gadsimta.

 

Man ir radies priekšstats, ka tev patīk turēties nomaļus. Atceros tavu tekstu Savvaļas burtnīcā par Drustiem, tāpat Henriks [Eliass Zēgners, grāmatas redaktors] agrāk stāstīja, ka tev nav telefona un jūs sazināties tviterī.

Man visu Kalendāra rakstīšanas laiku nebija telefona. Man pat ir teorija, ka es Kalendāru tikai tāpēc varēju uzrakstīt – nesalūzu kaut kādos sīkos darbiņos, bet varēju koncentrēties lielākam gabalam. Kad braucu uz Drustiem, paņēmu telefonu, bet mans numurs ir tikai dažiem, tāpēc joprojām paturu iespēju nelietot viņu vairāk kā absolūti nepieciešams.

 

Kā tev gāja Drustos? Tur dzīvojot, varētu būt tāds mūka vaibs.

Pilnīgi. Tie apstākļi ir askētiski, plus sanāca, ka braucu pēc tās švakās ziemas sagaidīt pavasari, čilot un pabeigt romānu. Bet sāka krist sniegs, un viss izvērtās pilnīgi savādāk. Romānu arī nepabeidzu. No rīta varēja redzēt elpu, jo naktīs bija mīnus deviņi. Pēc tam aptrūkās nauda, un es sarunāju strādāt mežā, stādīju kokus kopā ar vienu džeku. Kādas divas nedēļas nostrādājām, iestādījām piectūkstoš egļu. Izdomāju visu kaut ko citu, bet ne Kalendāru. Sarakstīju kādas trīs nodaļas, bet vajadzēja vienpadsmit.

 

Kāpēc nerakstījās?

Tā jau nebija. Kalendārs man rakstījās teju jebkur un jebkad, kad gribēju. Man vienkārši nāca citas domas, un es neiespringu, jo visi termiņi, kas saistīti ar šo romānu, bija paša uzlikti. Man gribējās viņu pabeigt, beigas uzrakstīju jau februāra sākumā, un kopā nesavilktas bija palikušas nobeiguma nodaļas. Daudz staigāju, lasīju, klausījos radio, vairāk ar to dabu sadzīvojos. Nebija vajadzības stresot. Plus man nebija elektrības, un rakstīju ar roku. Negribēju to palagu pārrakstīt.

 

Rakstīt ar roku šobrīd šķiet grūti un lēni.

Es līdz Kalendāram diezgan regulāri rakstīju ar roku. Kalendārs, šķiet, ir pirmais darbs, kuram nav daudz melnrakstu vai pierakstu. Bet es arī pārsvarā strādāju pie dramaturģijas, un tur man iet lēnāk. Pie vienas lugas parasti strādāju kādus divus trīs gadus. Ne baigi intensīvi, protams, bet vācot ideju un kaut kādus fragmentus, ainas, shēmas, un tās es gan ar roku pierakstu. Man šķiet dinamiskāk, ērtāk nevazāt līdzi datoru, bet kaut kur pa laikam pierakstīt. Galvenais nepakāst un savākt to visu. Lugas kopā likšanas laiks ir ļoti īss. Kad esmu savācis vajadzīgo domu un saprotu, ka nu ir laiks piesēsties un uzrakstīt, tas aizņem, augstākais, divas nedēļas. Benzīnvīru es uzrāvu piecās diennaktīs, bet man tobrīd nebija, kur dzīvot. Dzīvoju Dirty Deal Teatro, un man vajadzēja fiksāk uzrakstīt, lai tiktu prom. Un tieši dienā, kad uzrakstīju, dabūju dzīvokli. Ļoti labi sanāca.

 

Neesmu redzējis Benzīnvīru, bet, cik noprotu, tas varonis ir diezgan margināls tips. Un arī Kalendāra varoņi savā ziņā ir tādi paši. Izskatās, ka tevi interesē dīvaiņi.

Pirms pāris dienām mani vietējai avīzei intervēja Antra Grūbe, mana bijusī Talsu vēstures un filozofijas skolotāja. Viņa arī to jautāja un diezgan precīzi atbildēja manā vietā. Teica – tev droši vien vienkārši ir pielaide tam visam.

Es negribu viņus saukt par margināļiem – kā nu kurš viņus ieliek savā dzīves shēmā, man viņi ir diezgan centrā. Viņa prasīja – kāpēc tu, piemēram, neraksti par bankas direktoru vai Rundāles pils taureņiem? Man ir aizdomas, ka man tur nav pielaides. Es varbūt pat gribētu, bet nezinātu, kā iesākt sarunu un par ko interesēties, turpretī ar visiem šiem lupatlašiem es ļoti ātri atrodu vienu valodu – viņi man uzticas, jo es viņus nečakarēju, bet diezgan atklāti saku, kas par lietu, ar ko nodarbojos. Un viņi to pieņem, jo kā reiz ir izbesījušies no tās shēmošanas. Viņi jūt, ka pasaule apkārt ir krietni atjautīgāka, attapīgāka. Visi ir pieraduši ar viņiem shēmot, jo tie jau tāpat nesapratīs. Tad atnāk viens, kas viņiem sejā saka – es jūs izmantošu stāstiem –, un viņi sākumā apstulbst, bet pēc tam ir ļoti patīkami pārsteigti, ka kāds ar viņiem nu… nevarētu teikt, ka nemanipulē, bet neslēpj to. Tas viņus atver, un tāpēc es esmu viņiem pielaists.

 

Vienā brīdī tu pateici “iejūtība” vai kaut ko tamlīdzīgu, un, kad lasīju Kalendāru, man kādu laiku šķita, ka tu esi nejauši uzrakstījis bērnu grāmatu pieaugušajiem. Tagad saprotu, ka tas varbūt ir tās iejūtības dēļ.

Jā, kad rakstīju, domāju, ka šito jau var piedāvāt arī izdevniecībai Liels un mazs. Kalendārs ir grāmata, ko vecmāmiņa var lasīt priekšā mazmazbērnam. Tas vektors ir tāds, ka viņa baigi trāpa plašai auditorijai. Arī tiem kas nelasa.

 

Tie mazie teksta gabaliņi tam ir parocīgi.

Varbūt vienīgi mazliet par biezu tiem, kas neko nelasa.

 

Vēl man šķita, ka kalendārā ir ļoti pareizs līdzsvars starp traģisko un komisko.

Es shēmu neliku un baigi to matemātiku… Varbūt beigās sāku redzēt struktūru un saprast, kā varu izbraukt. Bet sākumā es vienkārši bliezu apjomu, lai man būtu kauns un neērti nepabeigt. Man tādi iesākti prozas darbi pa gadiem ir diezgan daudz savākušies. Tas tāpēc, ka pirms tam mēģināju uzreiz rakstīt tīrrakstu, kur katram teikumam ir jābūt tādam, it kā to jau lasītu lasītājs. Ar tādu domu es varu uzrakstīt augstākais rindkopu dienā. Kalendārā es metu pie malas visus melnrakstus un domas par tīrrakstu un vienkārši maucu apjomu katru dienu no rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Strādāju un ne par ko citu neraizējos.

 

Kalendāram ir superstingra forma – katrai dienai savs ieraksts. Nebija sajūtas, ka dažas dienas tu vienkārši aizpildi laukumu, lai būtu tas ieraksts?

Jā. Es baidījos, ka man kādā brīdī nebūs, ko teikt, un būs vienkārši pļekpļekpļek, kaut kādi burtiņi. Kad jutu, ka tas tuvojas, es speciāli rakstīju vairāk, nekā vajadzētu. Oskars, piemēram, mierīgi varētu ierakstīt “man šodien neko negribas rakstīt” – man šķiet, kaut kur tā arī ir. Bet es speciāli ņēmu un rakstīju palagus, ko mēs ar Henriku svītrojām, jo skaidrs, ka tas bija rakstīts kā obligātā literatūra. To, ka viņš ierakstīs pilnīgi katrā diena, es sākumā nezināju.

 

Citās intervijās tu par brīdi, kad tev ienāca prātā ideja Kalendāram, runā kā par tādu gandrīz reliģisku atklāsmi.

Es to nejutu kā reliģisku atklāsmi, bet kā ideju nezin no kurienes. Man ar viņu [grāmatas varoņa prototipu – A. V.] nebija nekāda kontakta, viņš bija aizstumts vistālākajā nostūrī. Tajā septembrī man tiešām bija diezgan draņķīgas dienas, murgi naktī, viss diezgan slikti. Gāju tāds pussagrauts uz bibliotēku rakstīt lugu. Tad pēkšņi kaut kas tik gaišs ienāca prātā par Oskaru, kuru jau sen biju aizmirsis, un es sapratu, ka naktī esmu sapņojis. Atcerējos un sapratu, kāpēc viņš to kalendāru ir mācījies, sapratu, kā sauc to grāmatu, kuru es varētu uzrakstīt, un uzreiz sapratu, ka tā būs dienasgrāmata.

 

Tev citi teksti arī tā nāk?

Tik izteikti kā ar Kalendāru man ir bijis vēl ar Benzīnvīru, bet arī citiem tekstiem tas sākuma spēriens ir tāds, ka es teiktu – tas ir iedvesmas darbs. Vismaz sākums. Skaidrs, ka ir kaut kādi pragmatiskāki brīži un shēmošana – nevaru visu laiku rakstīt ar pārgrieztām acīm un putām uz lūpām –, bet tam pirmajam spērienam gan ir jābūt patiesam, bez tā es nestrādāju. Tas arī ir rādītājs – ja aizvilkšu līdz galam, viss sanāks, bet, ja tā nav, es labākajā gadījumā būšu paveicis krietnu amatnieka darbu, kas arī nav slikti. Es gan to vairāk domāju par teātri. Amatnieks režisors sezonā uztaisa trīs izrādes, un tā arī kopj savas amata prasmes, jo to tiešām var darīt, tikai regulāri trenējoties. Es nevaru uztaisīt trīs izrādes sezonā, es vienkārši nosprāgtu. Ja man visas izrādes sezonā būtu caur vistīrāko iedvesmu, es visdrīzāk sajuktu prātā, vai arī – ja taisītu amatnieciski –, visticamāk, būtu diezgan nelaimīgs.

 

Oskars ir autisks, bet, ja pareizi saprotu, tu šajā sakarā neko nepētīji. Nebija bail ķerties klāt tādai tēmai?

Vispār ne. Redzi, es jau negribēju pētīt slimības raksturu vai sabiedrības attieksmi pret citādi domājošajiem. Man galīgi nelikās svarīgi nodefinēt, kāda viņam ir kaite. Vēl tagad neesmu paskatījies un nezinu, kas tas īsti ir. Autiskā spektra traucējumi, bet man tādas enciklopēdijas neko daudz… Varbūt, ja būtu sācis par to baigi interesēties, sanāktu cits romāns. Tāpat kā Oskaram man sākumā bija svarīgi zināt, bet pēc tam visiem spēkiem nezināt to vārdu. Sapratu – nē, es pats gribu visu izdomāt. Negribu viņu uzmeklēt un prasīt, kā viņš īstenība ir iemācījies to kalendāru un vada savas dienas. Es joprojām pat viņa uzvārdu nezinu, kaut arī tas būtu minūtes jautājums. Man nav vajadzīga dokumentāla patiesība.

 

Tu viņu vēl neesi saticis?

Nē. Bet man visu laiku ir līdzi grāmata. Es zinu to trasi, kur viņš staigā, un katru dienu tur eju. Parasti es viņu redzu divreiz nedēļā, bet līdzko man ir, ko viņam iedot, viņa paša nav.

 

Tev nebija grūti viscaur noturēt viņa intonāciju?

Nē. Man likās, ka pēc ilgākas pauzes būs grūti. Kādu brīdi janvārī saaukstējos, nedēļu negāju uz bibliotēku un domāju – kā nu būs? Esmu uzrakstījis lielāko daļu, tagad moška netikšu atpakaļ tajā vaibā. Bet ne, tiklīdz piesēdos – bija. Arī rediģējot, kad sapratām – ir kaut kādas lietas, kas jāmaina, jāpieraksta. Man likās, ka tas varbūt sacūkos sākotnējo plūdumu, bet ne. Viņš bija iekšēji tik precīzi definēts – tas laikam ir mans precīzākais aktierdarbs. Tā atšķirība, ka es viņu nestāstu uz skatuves, bet esmu uzrakstījis.

 

Tu pāris intervijās runāji par godīgumu kā sev svarīgu kategoriju, kam jābūt tekstā. Bet tas īsti nelīmējas kopā ar aktiera padarīšanu.

Man to pašu jautāja arī tā skolotāja: “Kāpēc tu neesi pateicis, ka tie ir Talsi? Nekur nav minēts, ka tā ir Latvija.” Es teicu, ka tas nebūtu godīgi, jo esmu tik ļoti samaisījis visādus raksturus, vietas un notikumus, no kuriem atspēros. Tie vairs nav Talsi, es to nevaru teikt, jo tad gan pilnīgi noteikti dabūšu pa muti. Man liekas, ka Oskars, kuru esmu radījis kā savu aktiermeistarības tēlu, ir ļoti dzīvs. Viņā gribas klausīties un lasīt tieši tāpēc, ka viņš ir dzīvāks un interesantāks par mani kā aktieri. Varbūt tu negribētu baigi tusēt ar kādu aktieri, bet ar viņa tēlu saprastos. Ir brīži, kad aktieris rada tēlu, kas ir spēcīgāks par viņu pašu un īstenību, tāpēc arī godīgāks.

 

Kas tev rakstot palīdz no teātra bekgraunda?

Šajā gadījumā pavisam noteikti aktiermeistarības pamati, novērojumi: tas, ko māca pirmajā kursā. Aktiermeistarība palīdzēja uzsākt, atrast viņa intonāciju. Tā man bija skaidra, jau kad gāju no Vērmaņdārza uz bibliotēku. Man te ir tāds špikerītis, parādīšu… Šito sen, sen rakstīja viens puisēns. Tas bija viņa projekts zīmēšanā septītajai klasei par to, kā viņam gāja vasarā. Mana kaimiņiene bija viņa mākslas skolotāja un vakarā atnesa to lapiņu mājās, lai labotu un izliktu vērtējumu. Mēs sēdējām virtuvē, smēķējām, pļāpājām, viņa laboja darbus, parādīja un teica: “Šitam puisēns ir dzirdes aparāts, un viņš nedzird – viņam ir pilnīgi jocīga valoda.” Es tev palasīšu priekšā:

“Kādu laiku būs jāiet uz mežu. Tad jālasa, piemēram, čiekurs, lapas, lielie zari un mazie zariņi. Tas priekš aukstajā laikā. Vairākus gadus es gāju uz kino. Šī kino zāle ir vislielākā vieta, kuros varēsim skatīties animāciju un šausmu filmu.”

Man tā valoda likās tik kolosāla, ka teicu “mazais ģēnijs” un paturēju to lapiņu. Kad gāju un domāju, ka Oskars nekādā gadījumā nedrīkst runāt kā Andris Kalnozols, pēkšņi atcerējos un atraku to no savām atmiņu kartotēkām – tas bija kāds 2007. vai 2006. gads. Tas arī ir darbs – meklēt un kolekcionēt izteiksmes, paturēt prātā, kā uzvedas cilvēki. Aktieri to dara pirmajos kursos, bet labos teātros arī vēlāk un vienmēr. Kad biju uzrakstījis sākotnējo apjomu, man sāka palīdzēt dramaturga pieredze, jo sapratu, ka ar inčīgu izteiksmi un naivu skatījumu uz pasauli es visu grāmatu neizvilkšu. Fifīgs džekiņš, kas jocīgi izsakās un klīst pa mazpilsētu… Ar viņu kaut kam ir jānotiek, jābūt tēla attīstībai, konfliktam – tad es sāku izdomāt notikumus un ļaut sev vaļu kā dramaturgam.

Es vispār esmu ar ļoti, ļoti spēcīgām teātra apakšām. Man vēl joprojām ir grūti runāt par sevi kā rakstnieku, bet par dramaturgu vai teātra cilvēku – tur es jūtos omulīgāk.

 

Nebija tā, ka kaut kādu rīku no teātra pietrūka?

Gribētos teikt, ka ne, jo man diezgan raiti gāja uz priekšu, bet vot rakstot sapratu, ka tas ir ļoti kinematogrāfisks darbs – kaut kā ļoti labi var ieraudzīt to viņa gājienu.

Parasti jau ir forši šitādās sarunās skart kaut kādas problemātiskās vietas idejā vai rakstībā, bet nākas tevi apbēdināt, ka ar šo romānu tādu nav bijis. Kopš atklāsmes brīža viss gāja kā smērēts. Vēl līdz pat šai dienai nekas nav mainījies: viss, kas saistīts ar šo grāmatu, veicas labi.

Klau, es fiksi iemetīšu pagali un paņemšu cīgu.

 

Man gaidot ienāca prātā – ja tu tik daudz ņemies ar teātri un dramaturģiju, kāpēc kalendārs nav luga?

Tas bija vēl viens pārsteigums – es uzreiz to redzēju kā prozas darbu. Kaut gan to var nosaukt arī par monologu. Ja tā pa lielām šaibām ņemam, nekur tālu no dramaturģijas tas nav. Es pieļauju – kāds to kādreiz gribēs pārradīt kā lugu. Man pašam tādas vēlmes nav. Es vienmēr biju gribējis uzrakstīt prozas darbu, bet šis atnāca kā gatava porcija – vai nu es ņemu, vai neņemu. Un es ņēmu visu to komplektu, kā bija. Dienasgrāmatas formāts man vienmēr ir licies ļoti atvieglojošs. Tur nav jāzina nekādas prozas konstrukcijas un teorijas, tas noteikums ir viegls: vienkārši jāmauc.

 

Manuprāt, arī prozaiķiem tas šķiet viegls formāts, jo nav jādomā par pārejām, turklāt viņiem bieži ir problēmas ar dialogiem.

Ar dialogiem man ir ļoti labas attiecības. No visas dramaturģijas teorijas dialogi kā reizi man padodas vislabāk. Ja būtu jāstrādā kādā Netflix scenāristu brigādē, es būtu tas, kurš atbild par dialogiem. Bet šeit tā visa nav. Man arī liekas, ka rakstīt pirmajā personā ir vieglāk, nekā uzturēt trešās personas telpu. Tad tu esi attālākā pozīcijā un skaties uz notikumu, nevis esi tajā iekšā. Bet, izspēlējot visādus nākotnes scenārijus, man gribētos uzrakstīt tādu pamatīgu romānu ar ļoti daudziem īstiem, grodiem personāžiem trešajā personā, kā mauca 19. gadsimta lielie dūži. Tā jau ir pilotāža.

Visur raksta, ka Hamsuna Bads ir viens no tiem romāniem, kas 19. gadsimta beigās bija novatorisks pavērsiens prozā ar vēstījumu pirmajā personā. Nezinu, vai tā tiešām ir, bet esmu lasījis. Man liekas, ka 20. gadsimta proza diezgan turas uz pirmo personu: ir unikālais dzīves vērojums, pār kuru rakstniekam ir absolūta teikšana. Viņam vairs neko nevar baigi pārmest, jo pirmajā personā vienmēr var atrakstīties, ka tāds nu ir mans personāžs, tā viņš domā, tāds nelietis, es to nezināju… Trešajā personā rakstniekam ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgam.

 

Es piekrītu, ka trešā persona ir kaut kādā ziņā nedabiska, jo tā mēs par sevi nedomājam. Bet pirmajā personā ir cits slazds: tur var tevi kā autoru ieinterpretēt tēlā.

To man arī jautāja un atstāja atvērtu – kā es skatos uz to, ka mani tagad sasaistīs ar Oskaru, un ko es no tā visa esmu domājis kā Andris Kalnozols? Man galīgi nav neērti, ja kādu no Oskara domām piešuj man un otrādi. Ja es rakstītu par Hitleru, tad droši vien būtu bišķiņ savādāk, bet šajā gadījumā man nav nekas pret, ja kāds tic, ka es varētu domāt par pasauli kā Oskars. Bet droši vien jābūt godīgam – es neesmu tik gaišs, labsirdīgs un visiem slēgti atvērts kā Oskars. Te mēs jau diezgan nopietni skrienam citas distances.

 

Tev ir arī dzejas publikācijas. Kā tas ierakstās tavā dramaturģijas un prozas sistēmā?

Es ļoti maz rakstu dzeju, tas ir mans izmēģinājuma lauciņš. Droši vien, kad uznāks luste, atkal paķimerēšos. Bet man tas vienmēr ir saistīts ar eksperimentiem valodiskā izteiksmē. Es gandrīz jokojos. Arī dzeju es rakstu tikai tad, kad mani kaut kas totāli paņem, kad jūtu nāras vai mūzas klātbūtni. Es nezinu, vai tie eksperimenti man pēcāk kaut kur noder, droši vien jau noder, bet ne speciāli, es baigi neanalizēju… Es neteiktu, ka esmu dzejnieks. Ja man jāsauc profesija, es vienmēr saku “dramaturgs”, tas ir viegli. Ja būtu jāuzskaita “esmu aktieris, režisors, dramaturgs, rakstnieks, dzejnieks”, tad pa priekšu aiziet baigā perša, bet beigu beigās jau nekas no tā nav.

 

Vēl koku stādītājs.

Jā, jā, sporta ziņu dienesta darbinieks, apsargs bērnudārzā, marionešu teātris Vācijā un tā tālāk.

 

Es sapratu, ka tu sāki ar radošām lietām ņemties kā aktieris. Kā tu aizklejoji tik tālu uz tekstu lauku?

Es patiesībā sāku vidusskolas laikā ar dzejolīšiem. Man bija klasesbiedrs Raivis Spalvēns, kuram mamma strādāja Talsu tipogrāfijā. Mēs sēdējām vienā solā, bijām baigie draugi un abi paslepus tīri no mūzikas un dziesmu tekstiem sākām rakstīt pantiņus. Tad viņš 1999. gadā no Talsu tipogrāfijas dabūja grāmatu 21 no 21. gadsimta, kur bija Marts Pujāts, Jānis Indāns, Kārlis Vērdiņš, Anda Baklāne un vēl citi, visi padsmitnieki vai vecākie ap 21, un tas bija tāds trieciens! Pirms tam no dzejas kā normāli vidusskolnieki zinājām Raini, Ziedoni un Vācieti. Un tad pēkšņi tur ir Indāns, grāmatā ir rakstīts “bļeģ”, un tas vienkārši norāva jumtu – tā ir jāraksta? Tā raksta dzeju? Mēs momentā ķērāmies klāt un sākām rakstīt tāpat, jo mums beidzot bija skaidrs. Tad mēs Aicinājumā iepazināmies ar Indānu, Vērdiņu, Pujātu, un sākās tā literārā draudzība.

Paralēli tam abi gājām teātra pulciņā, mums bija ļoti interesanta režisore Inga Krišāne, kura bija arī mana klases audzinātāja. Talsu ģimnāzijas teātra studijā viņa iestudēja, piemēram, rumāņu sirreālista Džellu Nauma dzejoli Fosforescējošais tīģeris. Tas bija 11. klasē, kad pārējie teātra pulciņi iestudē Blaumaņa No saldenās pudeles, Hermani Paukšu vai citas joku lugas. Un te pēkšņi sirreālists! Vēlāk iestudējām krievu futūrista Vladimira Majakovska lugu Vladimirs Majakovskis, kur es spēlēju Majakovski. 12. klasē! Ķipa, no kurienes? Braucām uz skolēnu festivāliem, kur visi iestudēja tos Paukšus, un kā tādi pilnīgi narkomāni bliezām vaļā Majakovski. Tas arī pilnīgi rāva nost jumtu uz teātra pusi. Man padevās, Samītis [Edgars Samītis, aktieris – A. V.] jau bija iestājies aktieros, un es vienkārši gribēju tur, kur man jau bija draugs.

Tā es rāvos uz pusēm un nezināju, ko man – literatūru vai teātri? Literatūrā tas laiks bija ļoti spēcīgs, jo ienāca Marts Pujāts un Jānis Indāns, kurš tagad ir pazudis, bet tajā brīdī viņš no jaunajiem bija numur viens, arī Pujātam tas sākuma gados bija kā tāds iedvesmas avots. Viņu izteiksme bija tik iespaidīga, spēcīga un oriģināla, bet es tur ne tuvu nestāvēju, jutu baigos trūkumus kā literāts, un šķiet, ka tas arī bija iemesls, kāpēc nosliecos par labu teātrim. Tur es vēl nebiju iepazinis konkurenci, bet literatūras konkurence jau bija man priekšā – tie bija mani draugi, kas rakstīja galvas tiesu labāk nekā es. Tad es iestājos aktieros un četrus gadus vispār nerakstīju.

Ceturtajā kursā mēs dibinājām Umku, un tur, dabiski, vajadzēja kādu, kas saved kārtībā tekstus. Tā kā man bija saistība ar literatūru un visi zināja, ka es daudz lasu un mēdzu izteikties savdabīgi, tekstus uzticēja man. Tā es pamazām caur teātri – no aktiera par režisoru un tad par dramaturgu – atgriezos pie tekstiem, bet tas prasīja diezgan daudz gadu. Jau 20 gadi kopš tā laika, kad izdarīju izvēli par labu teātrim, un te arī esmu atgriezies atpakaļ. Nekur neaizbēgu. Bet ļoti labi – ja es būtu startējis toreiz, kad Pujāts izdeva Tuk tuk par sevi 2000. gadā… Ja būtu saslaucījis tos savus fragmentiņus un ar šaušalīgu gribasspēku tomēr publicējis, es pieļauju, ka tas arī būtu mans pirmais un pēdējais darbs. Tas droši vien būtu tik totāli draņķīgs, ka es aiz kauna nekad neatgrieztos literatūrā. Īstajā brīdī saņēmu piedāvājumu publicēt savus tekstus, un paldies Henrikam, kurš mani uzrunāja. Tā ir laime – man nepatīk pašam piedāvāt, sūtīt kaut kādiem konkursiem un izrakt iespējas publicēties. Ir forši, ja man piedāvā, tad es jūtos vajadzīgs un uzreiz ir enerģija, nevis kā tad, ja man kā modelei jāskraida pa kastingiem. Es jau teātrī no tā biju noguris.

 

Tagad visi soctīklos baigi slavē tavu grāmatu. Kā tu pats par to jūties?

Neesmu ar tiem soctīkliem saistīts, esmu tikai tviterī. Ja man būtu pieeja, droši vien skatītos un justu līdzi, bet varbūt labi, ka nezaudēju laiku. Ko tur pašam jūsmot? Protams, ka es to darītu, un arī tagad ir patīkami to dzirdēt. Man bišķiņ palīdz tas, ka jau laikus esmu izveidojies tāds ārpusniecisks un noslēgts, tas ir ok.

 

Kas tev patīk no pēdējā laikā izlasītā?

Es Drustos atradu baigo grāmatu – tā nav literatūra, bet pieredzes stāsts: Natašas Kampušas 3096 dienas. Ļoti aizraujoši – meitene, kas bija nolaupīta un 10 gadus Austrijā turēta pagrabā. Viņa uzrakstīja grāmatu, kad izbēga. Es šaušalīgi maz esmu lasījis pēdējā laikā. Jūsmoju par jaunajiem dzejniekiem – Veipu, Šteinbergu, Ķirķi, Mariju Luīzi Meļķi un Kuku. Man baigi patīk tā jaunā dzejnieku paaudze.

 

Pastāsti par to lugu, ko raksti Nacionālajam.

Tai jau bija jābūt gatavai. Es viņu visu laiku nevaru pabeigt, vajag pāris dienas, bet tā luga ir totāli apgriezts Kalendārs. Cik kalendārs ir gaišs, tik lugā ir kaut kāds šaušalīgs drēgnums un skumjas. Cik Kalendārs ir vienkāršs un patiess, tik lugā ir pilns ar manipulācijām, un nenormāli negribas laisties tajā tumšajā akacī. Es pa laikam pieslēdzos, uzrakstu kādu gabalu, un man tas Simtais ķieģelis liekas ļoti labs, bet trakoti nejauks darbs. Man ir skaidrs, ka māku sirsnīgi, gaiši, naivi un šarmanti būvēt tēlus, tāpēc bija dzinulis paskatīties, cik liels nelietis varu būt. Varbūt gribētos nevarēt, bet liekas, ka es pārvaldu to tumsas leksiku, un tas skumdina. Zinu, ka man ir jāielaižas tajā akacī un jāpabeidz, bet tas viss prasa kaut kādu nenormālu…

Vot, pēc tam varētu pārlasīt Kalendāru un dabūt atpakaļ to sajūtu. Un paldies nacionālajam, ka viņi ir pacietīgi. Izrādei vajadzētu būt nākamajā sezonā, ja teātri strādās. Iestudēs Valters Sīlis, gribu tikt ar to galā un atdot viņam, lai cīnās tālāk. Man mazlietiņ ir bažas, ka tagad sakarā ar Kalendāru esmu radījis tādu priekšstatu, ka arī nākamie darbi, ko taisīšu, būs baigi forši un jauki, ar gaišu pēcgaršu. Cilvēki atnāks uz Simto ķieģeli un domās – ko viņš galīgi sajucis prātā pa to gadu? Kaut gan šito ķieģeli es sāku rakstīt kādu pusgadu pirms Kalendāra.

 

Sanāca pa vidu atelpa.

Jā, bet tagad ir jāpabeidz. Es gribu to izdarīt janvārī. Tīri tāpēc, ka dabūšu naudu. Kas tur ko nepabeigt?

 

Veiksmes! Biju izdomājis pēdējo jautājumu, un viņš ir pastulbs, bet uzdošu vienalga. Vai tu svini savu vārdadienu?

Nē, man tas nav svarīgi. Bet citi svin manu vārdadienu. Linda [Kalnozola draudzene – A. V.] svin manu vārdadienu. Bet savu viņa nesvin. Es svinu viņas. Arī kalendāru kultūru es baigi nepētīju, bet zinu, ka daudzām tautām nav tādu vārdadienu. Katrā ziņā, ja kādai tautai nav vārdadienu, diezgan viegli var grāmatas priekšvārdā izskaidrot, kas tā par lietu. Nav tā, ka Kalendāru nevarētu tulkot tikai tāpēc, ka cilvēki nezina, kas ir vārdadiena.

 

Tad gaidīsim, kad Latvian Literature sāks visiem piedāvāt tavu grāmatu.

Es ceru, ka viņi jau to dara.