— Melnbaltuma laiks

Reins Rauds ir rakstnieks un zinātnieks ar plašām akadēmiskajām interesēm, deviņu romānu un vairāk nekā desmit citu žanru grāmatu autors, kas turklāt ir tulkojis (galvenokārt dzeju) no japāņu, itāļu, vācu, lietuviešu un vairākām citām valodām. Latviski tulkoti Reina Rauda romāni Perfektā teikuma nāve (Jāņa Rozes apgāds, 2017) un Rekonstrukcija (Jāņa Rozes apgāds, 2019). Valters Sīlis 2020. gada nogalē Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja Perfektā teikuma nāves dramatizējumu. Žurnālā Punctum lasāmas divas intervijas ar Reinu Raudu ¹. Eseja Melnbaltuma laiks publicēta igauņu laikmetīgajai kultūrai un mūslaiku domas virzieniem veltītajā interneta un drukātā izdevuma Müürileht 2021. gada janvāra numurā.

 

Lai tiktu galā ar sarežģītām problēmām, kas grauj sabiedrības, ir vajadzīga niansēta izpratne par pretrunīgo realitāti un kolektīva pieeja. Taču tas nav to interesēs, kuru rokās ir koncentrējusies šīs pasaules vara un resursi.

 

Viens no 20. gadsimta būtiskākajiem lūzumiem eksaktajās zinātnēs noteikti bija Kurta Gēdela teorēma, ka funkcionējošai aritmētiskajai sistēmai principiāli jābūt pretrunīgai. Precīzāk sakot, nepretrunīga sistēma ir nepilnīga. Tas nozīmē, ka ar tās palīdzību nav iespējams pierādīt visas patiesības, kas attiecas uz skaitļiem. Pirmajā brīdī šāds apgalvojums šķiet absurds: kā tad tā, vai tiešām skaitļi, šīs pašas abstraktākās vispārēji lietotās idejas, nepakļaujas vienotai loģiskai sistēmai? Un, ja tā, ko tad vēl domāt par cilvēku un sabiedrību?

Taču matemātika ir runājusi. Realitāte vienmēr ir sarežģītāka nekā jebkādi apraksti un modeļi, ko mēs par to spējam radīt. Pēc jēgas ļoti līdzīgu apgalvojumu ir izteicis arī Jurijs Lotmans, analizējot mākslinieciska teksta būtību. Saskaņā ar Lotmanu māksliniecisks teksts ir tāds, kas nekad pilnībā nepakļaujas vienam interpretācijas veidam. Jebkurš māksliniecisks teksts ir daudzslāņains, un tas, kas notiek vienā slānī, bieži nav uzķerams ne ar tiem pašiem līdzekļiem, ne noteikumiem, kas darbojas citā.

Ilustrācija: Jurijs Tatarkins

 

Tieši tā taču mēs patiesībā varētu uzlūkot arī visu dabu, visu universu un paši sevi tajā – kas par to, ka mēs, pēc manām domām, neesam ne mākslinieka daiļrade, ne zīmes, kam vajadzētu paust kādu augstāko sfēru tīro patiesību, lai arī dažs labs tam tic. Arī mēs esam pretrunīgi un daudzslāņaini, vienmēr un nenovēršami. Cilvēks vienlaikus ir bioloģiska, sociāla un kulturāla būtne, un šiem trim nepavisam nav jānostājas ierindā vienā virzienā. Kur nu – katrs līmenis jau atkal ir pretrunīgs, var gadīties, ka aknas nepavisam nepriecājas par to, kas piešķir sparu smadzenēm, un cilvēks var būt vienlaikus tuvākā mīlestības un tuvākā nīšanas ticībā, pats vispār neapjauzdams savu pretrunīgumu.

Un vēl vairāk tas, protams, darbojas attiecībā uz sabiedrību kā kolektīvu. Lielais vairums labā, ko cilvēce izdarījusi savas pastāvēšanas laikā, ticis īstenots, pateicoties tam, ka mēs visi neesam vienādi – ka mums ir dažādas prasmes, intereses, noslieces, uzskati un rakstura īpašības, kas savijoties un saduroties ir iedvesmojuši mūs uz darbiem, kuru rezultātus mēs visi kopā izbaudām.

Protams, šis kopums nepakļaujas vienkāršam aprakstam. Ikviens modelis principā atstāj bez ievērības kaut kādas detaļas, kas no veseluma viedokļa var būt pat ļoti būtiskas. Mazmazītiņš indes procents var padarīt dzeramo ūdeni nelietojamu, tāpēc apraksts, kas nosedz 99 % temata, ne vienmēr ir pietiekami precīzs.

Bet, jo perfektāks ir apraksts, jo resursu ietilpīgāka ir tā radīšana un jo vairāk laika un iedziļināšanās prasmes vajadzīgs. Sacensību gara pārņemtajā pasaulē, kur veiksmes priekšnoteikumi ir ātrums, lētums un iespējami tūlīt izmērāma rezultivitāte – citiem vārdiem, efektivitāte –, var šķist, ka labākā stratēģija ir atteikšanās no niansēm. Šis ir ne tik daudz postpatiesības, kā melnbaltuma laiks. Melnbaltais noliek uz lāpstiņām krāsas, iztēlota tīrība – reālo raibumu. Var pārņemt sajūta – ja jau notiekošā loģika visur ir viena, tad arī labāko sasniegt spēj pilnīgi visi. Kas par to, ka šāds ieskats ir kliedzošā pretrunā ar pieredzēto pasauli.

 

Efektivitāte nav efektīva

Ja paraugāmies mazliet dziļāk, tad ir taču saredzams, ka varbūt ne visas, bet vismaz ļoti liela daļa mūsu laikmeta problēmu izriet no viena un tā paša avota – no apstākļa, ka arvien lielāks daudzums visā pasaulē atrodamo un visu cilvēku kopā radīto resursu nonāk arvien mazāka cilvēku skaita rokās. Jau daudz agrāk nekā viedokļos polarizācija izpaudās iespējās. Resursu koncentrācija aptver gandrīz visu, sākot ar dabas bagātībām un beidzot ar visiem sadzīves sīkumiem. Bieži kādas ekonomikas nozares atbrīvošana tirgus loģikai atnes līdzi daudz lielāku – starptautisku –koncentrācijas pakāpi, kurā labuma guvēju intereses ir iegūt peļņu, nevis pildīt sev agrāk noteiktos uzdevumus – minēsim, piemēram, pasta sakarus un telekomunikācijas. Un arī žurnālistika, kas ir saukta un aicināta procesu aprakstīt, visā pasaulē ir sapulcējusies lielajos mediju namos, kas bieži ir daļa no koncerniem ar citām biznesa interesēm.

Mūsdienu kapitālisma loģika – kas nekur nepazuda arī 2020. gadā – sen vairs necieš neatkarīgo mazo uzņēmēju, kas reiz tam palīdzēja pakļaut aristokrātijā balstīto sistēmu. Neatkarīgs mazais uzņēmējs tagad bieži ir kļuvis par lielo korporāciju diktātam gandrīz tikpat pakļautu sīku skrūvīti, kāds ir algots strādnieks, turklāt viņš bieži ir pat sliktākā situācijā, jo sistēmai gar viņa raizēm nav nekādas daļas.

Kas ir lielveikala kasieris, kam savā darba postenī jāsēž autiņbiksēs, jo viņam nav paredzēts pat tualetes apmeklējums, bet par savu veselības apdrošināšanu viņam – saimnieciskās darbības veicējam – jāmaksā pašam? Likuma priekšā tāds pats kapitālists kā daža jaunā Igaunijas veiksmes stāsta galvenais varonis. Un, kad vieni kapitālisti dzīves cīņās zaudē citiem, to ir grūtāk uztvert kā stipro nežēlīgu pašapliecināšanos uz beztiesīgu vājo rēķina – tiesības taču visiem ir vienlīdzīgas. Un tomēr lielais vairums neatkarīgo mazo uzņēmēju agri vai vēlu ir spiesti pārdot savu darbnīcu, apģērbu zīmolu, IT lietotni vai veikalu lielam koncernam, pēc kura likumiem viņam pašam turpmāk jāstrādā, ja vien viņu tur vairs vispār piecieš.

Šādā situācijā pāri visai pasaulei izplešas efektivitātes diskurss, kas pretrunas un vietējās īpatnības redz kā traucējošas, risināmas problēmas. Ir saprotams, ka cilvēki, kuru mūža audekls šādi tiek saplosīts, zaudē uzticību pret visu, kas ir vispasaules un globālistisks, kaut gan paši nekad nebūtu ar mieru atteikties no labumiem, kurus viņu dzīvē ienesusi šī pati globālistiskā attīstība. Tēlaini izsakoties, sīktirgotājs gan var lamāt koncernu, kas tam elpo pakausī, bet savus personiskos pirkumus arī viņš tomēr veic interneta lielveikalos, nevis kaimiņu bodītēs, kur izvēle mazāka un cenas augstākas.

 

Ja zūd paļāvība, tad zūd arī viss pārējais

Un te mēs arī nonākam pie nākamās lielās mūsu laikmetam raksturīgās problēmas. Pasaule, kurā mēs dzīvojam, ir kļuvusi tik sarežģīta, ka vajadzīgas vismaz trīs augstākās izglītības, citādi nav iespējams to patstāvīgi saprast tik labi, lai spētu tikt galā ar savu dzīvi. Tehnoloģiskā telpa atjaunojas tādā galvu reibinošā ātrumā, ka tai līdzi spēj tikt vienīgi bērni un profesionāļi. Vispasaules politiskie un ekonomiskie procesi ietekmē dzīvi arī spītīgā mežvidus sētā. Tāpat mūsu esamība ir līdz sīkumiem saregulēta juridiski, un sargies, ja neesi ievērojis kādu līgumā petitā iekļautu punktu. Tātad jābūt ļoti uzmanīgam. Vienmēr, visur.

Bet galīgi bez paļāvības nevar. Man ir jāuzticas meistaram, kurš labo manu sadzīves tehniku, man jāuzticas ārstam, kurš man izraksta medikamentus. Bet ko tad, ja tehnika atkal un atkal salūst? Vai problēma ir sliktā tehnikā vai meistarā? Vai – ko domāt par Vācijas farmācijas uzņēmumu reklāmplakātiem pie daža ģimenes ārsta kabineta sienas – un iedegumu viņa sejā ziemas laikā, kad avīzē nupat bijis rakstīts par “mācībām” siltajās zemēs kopā ar pienākumu veicināt konkrēta medicīnas izstrādājuma pārdošanu? Man jāuzticas savai bankai un savai valdībai – bet ko darīt, ja es avīzē lasu, ka pret manu banku notiek starptautiska izmeklēšana saistībā ar naudas atmazgāšanu? Vai ja premjerministram reti izdodas noformulēt teikumu, kurš nes kādu nozīmi, kamēr valdības patiesais vadītājs nemitīgi tiek pieķerts melos? Vai arī – tieslietu ministrs paziņo, ka pats izvēlēsies, kādus viņam uzticētos uzdevumus pildīs un kādus ne – un, tā kā, piemēram, kopdzīves likuma īstenošanas aktu izstrādāšana nav viņam pa prātam, tad viņš to vienkārši nedara? Kam man vispār tāda valdība, kas pandēmijas kulminācijas brīdī kā savu galveno uzdevumu saredz dažādu ļaužu grupu savstarpējā naida kurināšanu ar valstiskiem līdzekļiem? Vienkārši tāpēc, ka tā reiz tika ierakstīts koalīcijas līgumā.

Lielākais ļaunums, ko populisma vilnis (un tā slepenie aukliņu raustītāji – nespēju paranoiski nepiebilst) ir nodarījis mūsdienu sabiedrībai, ir tieši sistemātiska sabiedrību kopā saturošās uzticēšanās graušana. Šāds vērtējums pašlaik acīmredzot jau izklausās novazāts, taču pats baisākais ir tas, ka tā izskatās pēc sistemātiskas, mērķtiecīgas darbības. Jo, līdzko polarizēšanās sasniegs punktu, kad es vairs neuzticēšos no mana viedokļa atšķirīgajam vienkārši tāpēc, ka to izteiks cilvēks, kurš atrodas iztēlojamas ūdensšķirtnes otrā pusē – lai tā būtu ideoloģiska, reliģiska, nacionāla, mantiska, ar dzimumu vai orientāciju saistīta, vienalga –, tad vairs nebūs iespējams nekāds saturīgs dialogs, kas savukārt ir jebkādas tādas sadarbības priekšnoteikums, kura varētu apdraudēt resursu koncentrētājus.

Bet publiskās diskusijas fragmentēšanās ir nevis polarizācijas pretstats, bet gan tās blakne. Ja aplūkojam mūsdienu sabiedrības “paļāvības lauku”, tad taču redzam, ka tur nemitīgi uzrodas jauni darboņi, kas gāž no postamentiem vecās autoritātes, paši neko saturiski pārliecinošu vietā nepiedāvājot. Tā arī ir izveidojusies situācija, kad cilvēks instinktīvi nosveras uzticēties avotam, kas runā to, ko viņš grib dzirdēt.

 

Vienkāršu risinājumu nav

Es laikam nekad nepaguršu citēt amerikāņu zobgali Henriju Luisu Menkenu, pēc kura domām, katrai sarežģītai problēmai vienmēr rodams risinājums, kas ir skaidrs, vienkāršs un aplams. Ja kaut kas ir droši, tad tas, ka ar šādiem risinājumiem mūsdienu pasauli piemeklējušās problēmas netiks atrisinātas. Pilnīgi noteikti nepalīdzēs kādas ļaužu grupas likvidēšana, tas ir jau daudzkārt mēģināts un vienmēr kļuvis tikai sliktāk. Nestrādā arī kādas sabiedriskas institūcijas dedzināšana, tā paša iemesla dēļ. Turklāt visas šīs institūcijas reiz radītas kādas problēmas risināšanai un, ja tās ar šo uzdevumu vairs galā netiek – vai negrib to pildīt –, tad tas nenozīmē, ka būtu pazudusi arī pati problēma.

Pašlaik, antropocēna laikmetā, mums ar skumjām jāsecina, ka lielākā daļa pasaules problēmu ir mūsu, pašu cilvēku, izraisītas un lielā mērā arī saistītas savā starpā. Vides katastrofai ir sava loma gan pandēmijā, gan arī jaunajā tautu staigāšanā, pēdējā ir izraisījusi kultūras konfliktus dažādos līmeņos, un tie savukārt saasinājuši sociālā netaisnīguma uztveri.

Tas, vai mums kolektīvi izdosies tikt ar to visu galā, jau pats par sevi ir liels jautājums, bet, ja izdosies, tad tieši kolektīvi. Tas savukārt nozīmē spēju pārvarēt polarizāciju, ir vajadzīgs tāds sabiedrības kā veseluma funkcionēšanas modelis, kas atbalsta sabiedrību kā veselumu, visā tās pretrunīgumā. Protams, to taču ir sapratusi arī t. s. pretējā puse, tie spēki, kuriem resursu koncentrēšanās ir izdevīga. Un tieši tāpēc arī viņi tik dedzīgi rosina polarizāciju. Viņi ir kā spēcīgi vīri, kas, kuģim grimstot, pievāc glābšanas laivu – droši vien visu bagātību sagrābšanā savās rokās viņi redz iespēju aizvien tuvāko kolapsu tomēr pārdzīvot.

Tieši tāpēc man nav lielu cerību, ka nākamais gads būs labāks par iepriekšējo. Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi, reiz teica Ilfa un Petrova Divpadsmit krēslu galvenais varonis Ostaps Benders, un mūsdienās tā ir patiesība vienlaikus vairākos līmeņos, turklāt arī pašā tiešākajā nozīmē. Tāpēc neatliek daudz vairāk par to, ko darīja Kamī Mēra galvenais varonis ārsts Rjē: pildīt savu pienākumu tik labi vai slikti, cik tas attiecīgajos apstākļos izdodas. Un, protams, cerēt, ka dialogam vajadzīgā telpa reiz tomēr atgriezīsies. Arī tas jau ir izmēģināts, un parasti tieši tad attīstība vērsusies uz labo pusi.

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

 

1. Īstu cilvēku vēsture un Vakcinēt sabiedrību  (atpakaļ uz rakstu)