— Pie Maļenkova

Fragments no topošā romāna par Vili Lāci

 

28. decembris. Pelentans. Burdiks. Urīna analīze. Pārsējums. Bija tehniķis-ortopēds Orlovs, noņēma mēru burkām. Runāju ar Rīgu – ar Girgensonu par Jaungada apsveikumiem, par partijas maksām utt. Dienā notika konsīlijs: Bakuļevs, Petrovskis, Vasiļenko un Klementjevs. Lēmums tāds, ka man līdz 10.01. vēl jānoguļ slimnīcā, pēc tam mēnesi jānodzīvo sanatorijā Barviha un tālāk jānodrošina cits dzīves un darba režīms – jāiet prom no Ministru Padomes. Apmēram tādu spriedumu es gaidīju. Barvihā var atpūsties kopā ar ģimenes locekļiem. Tad jau Velta varēs braukt šurp un atpūsties kopā ar mani. Vakarā atnāca Fadejevs, vairāk nekā stundu runājāmies. Pašā vakarā runāju ar mājām – ar Veltu un puikām.

29. janvāris. Juganovs atveda pēdējo 14. nodaļu Ciems pie jūras tulkojuma. Šūmans ir atbraucis Maskavā. Uzrakstīju savu iesniegumu uz b. Maļenkova vārda. Lasu Klauzevica 1812. gads. Vakarā skatījāmies kino Biedrs gods par suvoroviešiem. Bija Klementjevs. Uzdāvināju vienu Bezkrilije ptici.

(No Viļa Lāča dienasgrāmatas 1953. gada decembrī un 1954. gada janvārī)

  

ZIŅAS NU DZIMTINES

Viļānu rajonā veidojas “kolchozu cīmāts”, kas nūsaukts Viļa Lāča vōrdā (tys veirs beja slavā pi Ulmaņa, Jaunākām ziņām un boļševikim). Tur byušūt modernas kolchoznīku mōjas, generalplānu kolchoznīki jau apstyprynōjuši (un ko gon vairōk ka tik plāns!), byušūt moderni lellūpu klāvi, cyuku klāvi, putnu mōjas, sorkonais styurs, kolchoza vaļdes noms, elektreiba utt.  (Un vyss tys nu vacajom zemniku mōjom!)

Latgola (Minhenē), 27.02.1954.

 

Maskava, 1954. gada februāris

Pirmdiena. Pārbraucam uz Maskavu, nākamajā dienā gājiens uz Kremli pie Maļenkova mana atlūguma sakarā, bet trešdien noteikti jātiek mājās, lai paspētu uz Latvijas Komunistiskās partijas 13. kongresu.

Maļenkovs droši vien atkal mani cienās ar nez kādu smalku kafiju, bet, kā virzīsies pati saruna, prognozēt ir grūti. Tagadējo PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāju pirmo reizi  satiku 1941. gada sākumā, Augstākās Padomes sasaukuma sesijā. Viens no Staļinam vistuvākajiem, un, šķiet, viņš bija klāt arī tad, kad es iepazinos ar pašu vadoni. Vai tomēr ne? Uztraukums bija tik liels, ka lāgā neatceros – Tautu tēvs aizēnoja visus. Viņa tuvumā nekad nespēju atbrīvoties no saspringuma, lai arī vecais gruzīns bija diezgan asprātīgs un, iespējams, reizēm pat centās atraisīt apkārtējos, kuri, elpu aizturējuši, ieklausījās ikkatrā viņa vārdā. Ne vienmēr varēja saprast, kad Staļins runā nopietni, kad dzen velnu. Atminos, kā viņš jokoja par Baltijas republikām, jo visās pie valdīšanas bija tikuši rakstnieki – es Latvijā, Paleckis Lietuvā, Varess-Barbaruss Igaunijā.

– Biedri rakstnieki, tagad jums būs jāraksta jauna savu republiku vēsture. Un jāraksta labi. Sapratāt mani? – viņš toreiz teica.

– Tieši tā, biedri Staļin! – mēs atsaucāmies teju vienbalsīgi un pasmaidījām par vadoņa atjautīgo vēlējumu.

Varess vairs nesmaida – četrdesmit sestajā gadā nošāvās. Vadoņa arī vairs nav, aiz viņa palicis nākamais, Maļenkovs. Daudz maigāka rakstura cilvēks, vispieklājīgākais no Kremļa augstākā ešelona, tomēr pietiekami stingrs un izmanīgs, ja jau tik veikli prata aizvadīt Beriju pa skuju taku, nevis aizgāja kopā ar viņu.

 

Otrdiena. Ienācis Georgija Maksimilianoviča Maļenkova kabinetā, uzreiz sajūtu patīkamu kafijas aromātu, taču, uzmetis skatienu pašam saimniekam, nojaušu, ka saruna nebūs viegla. PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs acīmredzami nav omā, viņa sejas izteiksme it kā īgni saka – jau tā raižu pietiek, tagad vēl arī tu ar savām. Tomēr, kā daudzi cilvēki ar noslieci uz tuklumu, pēc dabas viņš ir diezgan omulīgs, un arī šoreiz izturas visai laipni.

– Nu re, kā sanāk! Tu man te sūti visādus dīvainus papīrīšus par savu grūto dzīvi, bet pats tāds stalts un stiprs… man trūkst vārdu, cik tu veselīgs izskaties. Daudz samaksāji dakteriem par diagnozi? – Maļenkovs izliekas nopietns, tomēr lūpu kaktiņu gandrīz nemanāmās kustības skaidri liecina par apslēptiem smiekliem.

– Naudu nedevu, uzdāvināju dažas grāmatas, – atbildu līdzīgā manierē, bet Georgijs Maksimilianovičs aprauti iesmejas.

– Mjā, grāmatu tev netrūkst, bet, ja pametīsi amatu, tad gan sāks pietrūkt.

Maļenkova kalambūrs dara mani uzmanīgu, tomēr uzreiz atkāpties nevajadzētu. Vispirms jāpasaka teikumi, ko pirms ierašanās esmu izdomājis, un tad jau redzēs, kā izturēties tālāk.

– Man patiešām nav labi – cukurs, artrīts, kājas sāp. Arī acis nav kārtībā. Es jau neko, bet, ja ārsti tā uzskata, laikam ir jāklausa. Un mums tagad ir izauguši jauni, spēcīgi kadri, domāju, man viegli varēs atrast aizvietotāju. Kādu prasmīgu vadītāju ar pieredzi partijas darbā, piemēram…

– Vili Tenisovič! – Maļenkovs mani pārtrauc. – Mēs abi esam vienādā amatā, un tad iznāk, ka arī mani var aizvietot kāds prasmīgs vadītājs ar pieredzi? Vai tā tu domā?

– Nekādā gadījumā, Georgij Maksimilianovič, mūs taču nevar salīdzināt. Jūs vadāt visu valsti, bet es tikai mazu republiku, trīssimt piecdesmitā daļa no visas PSRS.

– Oho, kā izrēķinājis! – Maļenkovs nogroza galvu. – Bet tā ir tikai zemes platība, ekonomikā Latvijas loma ir daudz, daudz reižu lielāka. Kura republika pagājušās piecgades plānu izpildīja par divsimt piecdesmit un cik tur procentiem? Latvija! Un neviena cita ne tuvu klāt nestāvēja, pat tavi baltiešu kaimiņi. Arī tagad rādītāji ir visaugstākie. Tad nu saki man, kā lai es atlaižu tādu Ministru Padomes priekšsēdētāju, kura vadībā ir tik fantastiski sasniegumi?

– Bet tas jau ir kolektīva, ne mans personīgais nopelns. Un bez jūsu palīdzības mēs neko tādu nebūtu sasnieguši.

– Oi, viltīgs ir tas latviešu lācis, tomēr visu laukumu neredz. Tagad ir tik daudz kas jārisina, bet tu man te nāc un jauc visu kārtību. Nu pilnīgi nelaikā. Un nav man tāda cilvēka, ko viens divi ielikt tavā vietā un… un vispār, tagad ir tāds laiks, kad labāk sēdēt uz vietas un nekustēties. Jo sevišķi republiku vadībām.

Gribu teikt, ka es pats varētu atrast sev aizvietotāju, pat nosaukt kandidatūras, bet saprotu, ka šāds solis būtu riskants. Viņš acīmredzot negrib mani atlaist, un mans piedāvājums tikai izsauks īgnumu un tiks noraidīts. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš nepazīst nevienu no tiem, kurus es varētu piedāvāt. Lai mans cilvēks kļūtu arī par Maļenkova cilvēku, ir vajadzīgi pareizi vārdi, pacietība un veiksme.

– Georgij Maksimilianovič, bet kā tad ar Kremļa ārstu slēdzienu? – es jautāju, liekot spēcīgu uzsvaru uz vārdu “Kremļa”.

– Slēdzienu mēs pagaidām aizslēgsim. Tev ir pilna medicīniskā aprūpe visaugstākajā līmenī, ārstējies, cik gribi, bet no pasēdēšanas Ministru Padomē jau nu gabals nenokritīs. Man bija paredzēts tevi vairāk iesaistīt ārlietu darbā. Pasaule tagad ir vaļā, ārzemju delegācijas rindā stāv, un kādam viņi šeit ir jāuzņem. Un ir svarīgi, kādus cilvēkus viņi šeit satiek. Tu tad būtu kā visas Padomju Savienības vizītkarte. Saproti? Darbs nav smags, bet atbildīgs.

– Jā, bet…

– Kāds vēl bet?

– Tā mana veselība…

– Vai tu domā, mēs pārējie esam pilnīgi veseli? Visiem ir kādas vainas, gan jau slimnīcā satiki ne vienu vien kolēģi. Taču viņi paārstējas un atkal strādā. Zeme jau tev nebūs jārok, baļķus nest nevajadzēs.

– Jā, bet man ir tik slikti, ka es kurpes ar grūtībām uzvelku.

Apklusis, uzreiz iedomājos par saviem kāju pirkstiem, taču neko nejūtu, it kā tie būtu nomērdēti ar novokaīnu. Vēl ienākot kabinetā, smeldza, bet nu vairs ne. Šādu parādību biju ievērojis jau agrāk – ja uztraucos vai stipri koncentrējos uz kādu nodarbi, sāpes uz brīdi pagaist.

– Tad staigā čībiņās! Kaut plikām kājām! – Maļenkova nobarotais ģīmis piesarkst. – Pie Staļina tu tā netielētos, ko? A pie manis var, ja? Laikam domā, ja ūsainais beigts, tad vari laisties lapās un darīt, ko gribi? Nē! – viņš iekaist arvien vairāk. – Tu biji vadoņa mīlulis, bet tas nenozīmē, ka tev vairs nav jāstrādā valsts labā.

– Tā taču nemaz nav.

– Kas nav?

– Nu, ka Staļins pret mani kaut kā īpaši…

– Un kā vēl īpaši! Buržuāzisko nacionālismu un ideoloģiskās pretrunas tavos darbos vienmēr var atrast, kā Pelše, piemēram, atrada, tomēr tētis tevi aizstāvēja un vēl prēmiju piešķīra un ordeņus. Un izdeva un popularizēja tavus darbus pa visu valsti un pasauli? Avansā, tas viss bija avansā, un tu nekad to nespēsi valstij un tautai atmaksāt, saproti? Tu saproti?

– Jā, protams.

– Un kāpēc tev to visu deva? Tāpēc, lai tu sēdētu savā vietā un darītu to, kas tev jādara. Lūk, tā… Jāatzīst, tev labi sanāk, – cik strauji iekarsa, tikpat ātri tumīgais krievs atdziest un jau mierīgāk skatās uz mani.

– Paldies, Georgij Maksimilianovič! – es to saku no sirds un vēlreiz nopriecājos, ka runāju tieši ar viņu, nevis kādu citu.

– Uz veselību. Tev taču ir pilnīgi viss, ko viens padomju cilvēks var vēlēties, un arī turpmāk būs, ja darīsi tā, kā vajag. Šajā ziņā nekas nav mainījies.

– Paldies, bet man tomēr šķiet, ka es kā rakstnieks savai valstij un sabiedrībai varu daudz vairāk dot, nekā sēžot uz diviem krēsliem reizē, – manu muti vēl kustina naiva un apjukusi cerība, kas, par spīti priekšnieka spiedienam, vēl nav pilnībā nomirusi.

– Kas tu esi par cilvēku? – saliecies uz priekšu, Maļenkovs kliedz un sprauslo man tieši sejā. – Tu mani nedzirdi? Varbūt tev ir paģiras, galva nestrādā?

PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja siekalu pilieni uz manas pieres iedarbojas kā auksta, atmodinoša duša. Tie spēji izrauj mani no stūrgalvīgās apmātības, pēkšņi top pilnīgi skaidrs, ka neko vairāk nepanākšu. Nezinu, kas pirms mirkļa ar mani notika, jo taču sapratu visu, ko Maļenkovs teica. Vajadzēja nomierināties uzreiz, pēc pēdējās izskanējušās zilbes, bet nez kādēļ iedomājos, ka vēl varu panākt to, ko pirms tam biju diezgan spilgti iztēlojies, – mierīgu mājas dzīvi un pilnīgu nodošanos rakstniecībai. Kaut kāds domāšanas stupors uznācis.

– Nē, es saprotu… – mēģinu labot savu kļūdu. – Ja vajag, tad palikšu, lai ko ārstu konsīlijs sacītu.

– Tad nu beidzot, – skaļi pūzdams un grozīdams galvu, Maļenkovs atslīgst krēsla atzveltnē. Vēl pēc mirkļa viņš jau viegli smīn. – Tik grūtu cīņu ar tevi izcīnīju. Uz to varētu arī mazliet konjaciņu. Ko saki?

– Protams, labprāt!

Ja piedāvā iedzert, tas ir uz labu. Nekādi nevaru saprast, vai Maļenkovs patiešām ir pats ietekmīgākais valstī? Varbūt tomēr partijas pirmais sekretārs Hruščovs? Abi divi atbalsta kolektīvo pārvaldības modeli, vismaz oficiālajā līmenī, tomēr klīst baumas par skarbu sāncensību viņu starpā.

Ielējis glāzēs konjaku, namatēvs sāk apcerēt uzsāktās saimnieciskās reformas un jautā, kādas ir manas domas.

– Jā, es tieši gribēju jums pateikties visu Latvijas iedzīvotāju vārdā, ka divreiz samazinājāt lauksaimnieku nodokļus un dzēsāt viņu parādus. Bail iedomāties, kā viņiem klātos, ja būtu īstenojies Staļina plāns pagājušajā gadā paņemt no zemniekiem nodokļos vēl 40 miljardus rubļu.

– Jā, izģērbtu pavisam, – Maļenkovs uzmanīgi ielej kafijas tasē sešas tējkarotes konjaka. – Man patīk šādi, – viņš aplaiza karotīti. – Bet Staļina sataisītos sūdus mēs vēl ilgi strēbsim. Kulta sekas jālikvidē, jāatbrīvo nevainīgi notiesātie, kas vēl palikuši dzīvi… jāreabilitē. Redz, tavu kolēģi Tvardovski aizstāvēju centrālkomitejā par kritisku rakstu publicēšanu, noturēju Novij mir galvenā redaktora amatā. Vismaz pagaidām. Viņš pareizi dara, kļūdas jāatzīst un jālabo, kritika jāuzklausa bez aizvainojuma. Nezinu, kas vēl būtu noticis, ja Beriju laikus neizdotos apturēt. Tāds liberālais demokrāts pēkšņi, ka apdirsties var.

– Jā… viņš nu gan… – īsti nezinu, ko uz šo teikt, taču klusēt arī nebūtu pieklājīgi. Vēl nodomās, ka esmu apvainojies.

– Lavrentijs tautas glābējs, ka tavu māti… No viņa sarīkotajām amnestijām vēl tagad galva sāp. Palaist vaļā miljonu kriminālo noziedznieku, kad vajadzēja politiskos. Vai nav kroplis? Un man pie vienas vietas, ka par aizgājējiem nevar runāt sliktu. Par Beriju var. Kā noziedzības līmenis pieauga, pats zini, – Maļenkovs atkal sadrūmst. – Vai tas ir normāli, ja pēc amnestijas Maskavā jāieved karaspēks, lai savaldītu atbrīvotos? Un tā viņš gribēja nomazgāties balts un vēl iegūt tautas simpātijas. Idiots.

– Bet noziedznieku atzinību ieguva, – es iestarpinu.

– Precīzi, un pats kā noziedznieks aizgāja, – Georgijs Maksimilianovičs domīgi veras kafijas tasītē. – Bet tu jau nezini, kas viņam tālāk bija padomā, – pacēlis galvu, viņš lūkojas uz mani ar daudznozīmīgu skatienu.

– Visu laikam nezinu.

Ar Maļenkovu ir diezgan viegli – kaut nedaudz jāprot uzturēt sarunu, bet visu pārējo viņš pateiks pats. Varbūt pat dalīsies ar mani valsts noslēpumos. Es taču nekas neesmu, vien mazas republikas izpildvaras priekšnieks, tomēr Kremļa saimnieks runā ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu. Un liekas – viņš tūlīt pastāstīs kaut ko tiešām pārsteidzošu.

– Varu tev pateikt, tikai nesabīsties. Berija arī tevi gribēja novākt.

– Mani?

– Ne tikai tevi, Igaunijā un Lietuvā tāpat. Un vēl citu republiku vadošos darbiniekus.

Nepatīkams pārsteigums liek man norīt rūgtenas siekalas, tomēr negaidītos jaunumus uztveru samērā mierīgi – ne pirmo reizi sastopos ar draudiem, turklāt briesmu avots jau kādu laiciņu guļ kapā.

– Bet par ko? – nemaz necenšos savaldīt savu izbrīnu.

– A par to. Berija taisījās arī vairumu politisko atbrīvot, kam mēs visi piekritām, taču gribēja arī atrast grēkāžus, lai tautai parādītu, ka vainīgie tiek sodīti. Tīrākā izrādīšanās un demagoģija.

– Grēkāžus… kā viņš to domāja? – man ap dūšu sametas nelāgi, laikam sāku apjaust, kurā virzienā pūš vējš.

– A vienkārši, izstaigājot pa lēmumiem, – Maļenkovs ar tējkaroti strēbj kafiju, bet man no žļurkstošās skaņas pārskrien šermuļi. – Piemēram, Baltija, 1949. gada pavasaris. Staļins kā PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs izdod rīkojumu izsūtīt cik tur tūkstošus kulaku ģimenes, bet tālāk jau republikas valdība pieņem konkrētus lēmumus.

– Vai tad varēja nepieņemt, ja pavēle nāk no pašas augšas. Kalnbērziņš arī lika klausīt, bet es pats nemaz to negribēju… Ja jūs zinātu…

– Zinu, zinu… – Maļenkovs garlaikoti šļurpstina kafiju. – Ticu, ka negribēji, ticu… Kad vāciešus tiesāja Nirnbergā, viņi arī teica – “es tikai pildīju pavēles”. Tomēr nevienu tik neveikla taisnošanās neaizkustināja, un karātavas jau arī bija uzceltas.

– Jā, bet ko tad… – man mute paliek sausa, jūtu, asinsspiediens atkal sakāpis.

– A neko. Staļins, protams, bija īsts nelabais, taču diez vai tauta noticēs, ka viņš vienīgais vainojams visās nelaimēs. Ar miruša ģenerālisimusa spārdīšanu ir par maz, jāsoda arī viņa pulkveži – tāds bija Berijas plāns. Atrast vainīgos ir vieglāk par vieglu. Bet nu jau tas viss ir garām, vari mierīgi strādāt tālāk.

– Paldies, Georgij Maksimilianovič.

– Nav par ko. Nosodīsim pagātnes kļūdas, izdarīsim secinājumus nākotnei, bet cilvēkus liksim mierā. Vai ne?

– Jā. Tas ir ļoti pareizs un… un cilvēcīgs lēmums.

– Precīzi. Jo mēs taču cilvēku labā strādājam. Cik tev ir vietnieki?

– Ē… galvenais ir viens, bet vispār pieci. Bet…

Man gandrīz izsprūk, ka daži no viņiem netiek galā ar saviem pienākumiem, taču apraujos. Tomēr Maļenkovs nav kurls, manu “bet” ir sadzirdējis.

– Kas par bet? Gribi teikt, ka tev ar pieciem par maz?

– Nē, tikai viens otrs vairs nevelk…

– Tad nomaini. Cik tā darba. Pats teici, ka jauni kadri izauguši. Nomaini, un lai viņi strādā, kamēr tu raksti. Pusi dienas valstiskie pienākumi, otru pusi strādā padomju literatūras labā. Vai tad man tev jāmāca darba organizācija?

– Paldies, Georgij Maksimilianovič. Es tikšu galā.

– Skaidrs, ka tiksi, – Maļenkovs atgāžas krēslā, ka nočīkst vien, un skatās man virsū. – Tomēr interesanti ir tie jūsu lauku ļaudis. Tu viņus aizsūti uz gulagu, bet viņi vienalga tevi mīl. Tavā vārdā kolhozus nosauc un ko tik vēl ne. Latvijā kādi divdesmit Viļa Lāča kolhozi būs?

– Es nezinu, man liekas, ka mazāk.

– Nu, skaties. Tikai nesāc arī tu sev taisīt personības kultu. Tas vairs neies cauri, – Maļenkovs iesmejas. – Jā, gandrīz aizmirsu. Augstākās Padomes pavasara sesijā ievēlēsim tevi par Tautību Padomes priekšsēdētāju. Lai tev ir atbilstošs statuss, uzņemot ārvalstu viesus. Piekrīti?

– Kā lai nepiekrīt, ja ievēlēs. Demokrātijai pretī nestāšos.

– To tu labi pateici. Nu tad… – Maļenkovs uzsmaida un sniedz man roku. – Ne pūkas, ne spalvas!

– Pie velna! – es atsaucos un arī izmoku smaidu.