— Dzeja

 

Fragmenti no Daniila Harmsa izlases Dzeja (no krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs; Neputns, 2020)

 

Vecene

Vējš nēsā smiltis; upe dzied.
Bez mitas gadi skrien pa loku.
Pie vīra mājup sieva iet.
Jau sirmo uzacs, notrīc roka.
Un gaišā acs jau asarās                
uz visu raugās noskumusi.
Sirds cer kaut zemē mieru rast,
no zemes dzīves pārgurusi.

Kur, vecene, tavs vingrais stāvs,
Kur dzidrā balss un melnie mati?
Kur josta, zobengredzens tavs?
It visu laupījuši gadi.
Šī pasaule arvienu vils,
nest smago gadu nastu grūti.
Mūc, vecene, kur priežu sils,
ar pieri zemē brūc un trūdi.

<1933. g. 20. oktobris>

 

***

kālab mīlestības fibri
mani vai no prāta ved
kaisles viesuļvēji stipri
jaunu meitu pulkā met

pretī turēties tik grūti
manī lauva ierēcas
metos turp kur meitu krūtis
jūras viļņos plunčājas

<1933>

 

***

No dārgā kaimiņa kad mājup atgriežas
Ar grūtībām pie sienas kažociņu kar
Ar grūtībām zem sola noliek galošas
Met cepuri uz galda – viegli nav bet var

<1933>

 

***

Visaplīk rūpēs ļaudis skraida
Kurp steidzas? Kādās domās slīgst?
Visapkārt dāmas krūtis svaida
Un kavalieru bārdas švīkst.

<1933–1936>

 

Fiziķis ar lauzto kāju

Pa vārtiem fiziķis nāk cēli
Tam rokās visummodeļi
Bet pēkšņi krīt un salauž celi.
Pie viņa metas pilsoņi,
Ar ceļsatiksmes reglamentu
Skrien nasks dežūrmilicis
Un piestāj garāmejošs students
Par reizrēķinu aizmirsis
Un jaunuve ar somu steidzas
Un kāto veča palīgā
Bet fiziķis tik guļ vai beidzas,
Guļ fiziķis un nestaigā

1935. g. 21. janvārī

 

***

Viesi prieka pilni dzīro
Un pie galda barā sēd
Viesi prieka pilni dzīro
Un barā pie galda sēd
Un liellopu gaļu ēd
Un uzlējumus kāri dzer
Un kaut ko tur zem galda dara
Un piedāvā dāmītēm izģērbties
Bet dāmītes, tra-la-lā, dejo
Un ritmiski pietupjas.
Viens no viesiem kāpa uz galda,
Bet viņu aizveda uz vannas istabu.
Saimniece krūšturi atpogāja
Un dancī uz velna paraušanu gāja.
Komponists Vaņa Konovs
Mēģināja saimnieci aiz stērbeles grābt,
Taču zaudēja līdzsvaru
Un atlaidās uz grīdas.
Bet Ņina Petuhova
Noģērba savus pantalonus
Un iedeva tos Semjonam Palkinam apošņāt.

<1935>

 

Variācijas

Starp viesiem tikai kreklā vienā
Petróvs jo domīgs stāvēja
Bet viesi klusēja. Pie sienas
dzelzs termometrs spīdēja
Bet viesi klusēja. Pie sienas
Uz naglas – medniektaurīte.
Petróvs stāv. Pulkstens tikšķēja
Un kamīns jautri sprakšķēja.
Bet drūmie viesi klusēja.
Petróvs jo domīgs stāvēja.
Laiks rādīja jau astoņus.
Dzelzs termometrs mirdzēja
Starp viesiem tikai kreklā vienā
Petróvs jo domīgs stāvēja
Un viesi klusēja. Pie sienas
Uz naglas – medniektaurīte.
Bet pulkstenis jau klusēja.
Vien kamīnā guns sprakšķēja
Petróvs jo domīgs apsēdās
Uz taburetes. Gaitenī
Te zvaniņš spalgi iebrēcās
Un nošķindēja slēdzene.
Petróvs lec kājās, viesi arī.
Pūš medniektaurīte tūlīt
Petróvs rēc: “Dievs un svētie gari!”
Un nogalēts uz grīdas krīt.
Un viesi šurpu turpu, spiedzot,
Dzelzs termometru kratot, diebj
Petróvam pāri lēkā kliedzot
Petróvam zārkā ietilpt palīdz
Pa durvīm baiso zārku stiepj
Un aiziet projām saucot “darīts”.

1936. g. 15. augustā

 

***

Skujiet bārdu un ūsas!
Jūs neesat āži, lai ar bārdu slātu.
Jūs neesat kaķi, lai ūsas kustinātu.
Jūs neesat sēnes, lai ar cepurēm stātu.
Ek, jaunkundzītes!
Metiet prom savas cepurītes!
Ek, skaistulītes!
Nost savas bruncīšus velciet!
Bet tu, Maņka Marúsina,
Sēsties uz Peķkas Jelabóņina.
Nogrieziet bizītes, meitenītes.
Jūs neesat zebras, ka ar astītēm skraidiet.
Apaļīgās jaunkundzītes, aiciniet svinēt, gaidiet!

1937. g. 8. janvāris

 

***

No galda metās prom Grigòrijs
Jo aizrijās ar galertu
Bet uzkavējās koridorā
Lai spogulī bargs iespļautu.

1937. g. 20. februārī
Čarmss

 

***

Es aizrijos ar jēra kaulu.
Mani paņēma zem rokām un aizveda no galda.
Es aizdomājos.
Pārskrēja pelīte.
Aiz pelītes skrēja Ivans ar garu nūju.
Pa logu lūkojās ziņkārīga vecene.
Ivans, skrienot garām vecenei, iesita tai ar nūju pa purnu.

 

Baudkārais mežcirtējs

Kad tālē zāģi atmirdzēja
Un nošķindēja cirvis zvīļš –
Es visas meičas iemīlēju,
Nu katrs sievišķis man mīļš.

Ai, draudzenes tik kārdinošās,
Jums patīkami pieskarties.
Jūs maigas, vingras, valdzinošas!
It visas brīnišķas paties!

Tik saldi glāstīt jūsu krūtis,
Ar lūpām kājas iztaustīt…
Ai ļaudis palīdziet – man grūti!
Ai Dieviņ tētiņ atpestī!

1938. g. 24. augusts
1938. H.

 

***

Nakts tuksnesīgā klusumā
Kur puķu dobes baloja
Brabántovs trīcot kaislībā
Pie manas sievas soļoja.
Pat krādziņu bij noņēmis
Un atpogājies svabadāk
Un trīcēja kā vecītis
Kaut bija pašā pilnbriedā.

B. D.