— Nekritiski par šo meiteni

 

Par Lotes Vilmas Vītiņas dzejoļu krājumu Meitene (Neputns, 2020)

 

Meitenes politika

Lotes Vilmas Vītiņas pirmajam pieaugušo dzejas krājumam dots provokatīvs nosaukums – Meitene. Manā prātā tas nekavējoties atrauj nelielas slūžas, cauri kurām sāk līt bažīgas pārdomas par femīno rakstību, jaunas sievietes tēlu un paštēlu dzejā, meitenes jēdziena politiskumu, dzimtes identitātes līkločiem un citām feminisma literatūrkritikas dežūrtēmām. No otras puses, nosaukums it kā pieprasa norobežošanos no šīm asociācijām; tas man saka: “Tu domā, ka zini, uz ko skaties, bet – paskaties uzmanīgāk.”

Negribētos, ka pārdomas par femīno rakstību pārņem varu šajā recenzijā, bet, lai tās nevajātu kā apspiests zemapziņas impulss, mēģināšu nokārtot attiecības jau sākumā. Izjūtu solidaritāti ar kritiķi Ivaru Šteinbergu, kurš recenzijā par Meiteni izvēlējies līdzīgu taktiku, sarunas uzsākšanai pieminot sievišķās literatūras jautājumu, lai vēlāk runātu par ko citu. Šteinbergs raksturo Vītiņas grāmatu femīnās dzejas paraugu, piebilstot, ka femīnā rakstība šeit izpaužas drīzāk kā sievietes pieredzes tematizācija, nevis kā īpašs sievišķs rakstības stils vai apzīmēšanas veids, kā tas tiek analizēts psihoanalītiskās feminisma kritikas tradīcijā. Velkot Šteinbergu uz zoba, varētu sacīt, ka tādā gadījumā viņa paša krājumu Strops vajadzētu saukt par spilgtu pieteikumu maskulīnajā dzejā, jo tajā tematizēta vīrieša pieredze, norādot arī, ka Šteinbergs īpaši nav tiecies izstrādāt vīrišķo rakstību. Savukārt grāmatas redaktoram Artim Ostupam, kurš grāmatas ceļavārdos saka, ka Vītiņas krājums ir rets un gaidīts notikums tāpēc, ka piedāvā jaunas sievietes vēstījumu, varētu pajautāt, vai par kādu citu grāmatu viņam šķistu iederīgi sacīt, ka tā piedāvā vecas sievietes vēstījumu, kas dzejas kopainā ir salīdzinoši rets, tāpēc gaidīts (vai tieši pretēji – pārāk bieži sastopams, tāpēc ne pārāk gaidīts) notikums.

Vēsturisku iemeslu dēļ tādiem tematiem kā jautājumam, vai sieviešu rakstībai piemīt īpašības, kas to atšķir no vīriešu rakstības, ir politiska pieskaņa. Skatot rakstību diferences jautājumu abstrakti un reduktīvi, secinājumi ir prognozējami: rakstības stili ir dažādu ietekmju sintēzes rezultāts un ietver vairākus faktorus, sākot ar fizisku ķermeņa pieredzi un beidzot ar sociāli konstruētiem stereotipiem. Ir grūti nošķirt, kuras pazīmes ir virspusējas un laikā mainīgas un kuras ir evolūcijas gaitā cilvēka psihē pamatīgāk iebūvētas un noturīgas, un nav skaidrs, cik lielā mērā “sievišķais” vai “vīrišķais” spontāni izriet no cilvēku autentiskas eksistences, cik lielā mērā – reprezentē internalizētas mitoloģijas vai apstākļu diktētas komunikācijas stratēģijas. Iespējams, reiz mākslīgais intelekts mums sniegs datos balstītu atskaiti par leksiskām un sintaktiskām atšķirībām pilnīgi visu dzimumu un vecumu dzejnieku darbos, bet pagaidām mūsu rīcībā ir vien nepilnīgi novērojumi un intuīcijas. Anna Auziņa savā recenzijā par Vītiņas grāmatu ātri un graciozi (“kā jau sieviete”) pārkāpj šiem kukuržņiem, sakot: “[J]a meitene raksta dzeju, tā, visticamāk, būs par meitenes augšanu.” Pagaidām man pilnīgi pietiek ar šo uzstādījumu.

 

Meitenes instagrams jeb Pirmie iespaidi

Armanda Zelča veidotā grāmata ir neliela, tā atgādina spēļu namiņu vai koka zaros ierīkotu “štābiņu”, kurā var ienākt, tikai saliecoties uz pusēm, un griesti ir pavisam zemi. Namiņā laika gaitā sakrātas dažādas interesantas lietas, un tās visas redzamas tuvplānā, jo telpa ir tik maza. Es gribētu uzsākt lasīšanu, brīva no stereotipiem par dažādu vecumu dzejniecēm un dzejniekiem, taču apzinos, ka pats vārds “meitene” mani jau ir atbruņojis. Vītiņa nav pirmā dzejniece, kas runā par meitenes un jaunas sievietes pieredzi, un nosaukums darbojas kā jaudīgs intertekstuāls žests, kas kā spožus punktus laika audumā izgaismo citu jauno sieviešu rakstīto. Annas Auziņas recenzijā par Meiteni izejas punkts ir Auziņas atmiņas par pašas pirmo krājumu, tomēr arī man, lasot Meiteni, radās līdzīgas asociācijas, bija jādomā gan par citām pirmajām grāmatām, gan Ingas Gailes salokāmo meiteni. Visbeidzot, varētu sacīt, ka grāmatas nosaukums un dizains gluži vienkārši veido veiksmīgu, vienkāršu un atmiņā paliekošu koptēlu, kas sekmē to, ka darbs ir uztverams kā konceptuāli vienots mākslas darbs.

Grāmatas vāks ir maigā aprikožu tonī, un arī teksts man sākumā šķiet galvenokārt maiguma un skaistuma pilns. Redzu, ka daži dzejoļi ir skumji, tajos ir tādi vārdi kā “nozāģēti pirksti” (23. lpp.), “kāds lēnām plēš mani / aiz matiem” (46. lpp.), “ietinos palagā kā mirušais / neko neēdu nepriecājos svīstu guļu” (32. lpp.), tomēr vēl ilgi skaistuma sajūta man traucē tos uztvert nopietni. Es spriežu, ka diez vai kāds kritisks vārds te varētu rasties pat īgniem pensionāriem, kuri meitenīgu romantismu redzējuši jau 50 reižu. Lai arī Vītiņas izteiksmei nav raksturīga nesaudzīgi naturālistiska personiskas pieredzes atsegšana, lasot grāmatu, ik pa laikam pārņem sajūta, ka šeit atklāto gribētos pasargāt no pasaules acīm; dažos dzejoļos jūtos, it kā vērot šo cilvēka tapšanas procesu būtu privilēģija; atmiņu viela šeit ir “jēla” (atsegta kā auglis, kam nomizota miza), jutekliska, neskaidru jaunības ilgu piestrāvota vai privāta.

Jāpiekrīt Šteinbergam, kurš savā recenzijā norāda, ka Vītiņas dzejoļos nav izmantots ļoti plašs izteiksmes līdzekļu arsenāls un uzmanības centrā nereti ir ekonomiski, vizuāli, imažisma garam tuvi tēli (un šajā ziņā Vītiņa ir mazliet līdzīga Krišjānim Zeļģim). Tomēr, lai arī metaforas te nav barokālas, tās labprāt un iederīgi tiek izmantotas: “griež zobus / divus baltus zāģus” (2. lpp.), “mana sirds ir sūklis / nosalusi lūpa / auļojošs zirgs” (22. lpp.), “dzīslaina marmora pēda / samin neveiklo ķermeni” (32. lpp.) u. c. Forma veidota, kārtojot tekstu rindās un rindkopās, retāk redzama mērķtiecīgāka koncepcija (V ar melnajiem matiem… (19. lpp.), reizēm rozā koki (22. lpp.)); dažkārt izmantotas sporādiskas atskaņas un asonanses (beidz kasīties… (2. lpp.), stulbākā sajūta pasaulē… (18. lpp.)), kas neuzkrītoši paaugstina dzejoļa ekspresijas līmeni un man personīgi atsauc atmiņā Agneses Krivades nesimetriski ritmizētos dzejoļus. Vītiņa ir ne vien dzejniece, bet arī māksliniece, un varētu sacīt, ka dzejoļi minimālisma ziņā sasaucas ar autores lakoniskajiem zīmējumiem. Tomēr subjektīvi manā iztēlē šie teksti biežāk atdzīvojas kā fotogrāfijas un kinematogrāfiski sižeti.

Pirmais iespaids par lirisko varoni bija lielā mērā “instagramisks”: fotogrāfijā meitene milzīgā mētelī (blakus brālis, izstiepies kā kāršroze); tad video ar garlaicīgu jūru, meitenei tur ir sarkanas botas, tālāk cits kadrs tumsā uz paklāja, bikses saplīsušas ceļos; nākamajā videostāstā meitene ir pilsētā, baltā kurpe ir noberzusi kāju, gaišais krekliņš nedaudz apšļakstīts ar vīnu; novembrī kadrs ar stilīgām, dzeltenām ziemas zeķubiksēm; pēdējā fotogrāfija pie upes – meitenei krekls sabāzts biksēs, kurpju auklas atrisušas…

Taisnību sakot, pēdējais attēls (kas vienlaikus ir krājuma pēdējais dzejolis) man šķita pat pārāk vizuāls – izteiksmīgās apģērba detaļas un virtuves dīvāns novērsa uzmanību no tā, kāds īsti bija dzejolī ietvertais pārdzīvojums. Tomēr citviet šīs taupīgi un rūpīgi izvietotās zīmes negaidīti spēja iztēlē uzburt situācijas, stāstus un dvēseles stāvokļus. Bija jādomā, vai fotogrāfiskā materiāla pārbagātība mūsdienās nav tā ieradinājusi prātu, – pietiek pieminēt pāris vizuālas norādes (vieta, viens semiotiski izteiksmīgs apģērba gabals), un acu priekšā jau iznirst attēlu galerijas ar pludmalēm, pilsētām vai istabu interjeriem. Tādi dzejoļi kā telts (6.–7. lpp.), es esmu meitene… (8. lpp.) un jēls auglis (10. lpp.) man šķita kinematogrāfiski; līdzīgi kā “fotogrāfijās ar meiteni”, tie man nevis rādīja pasauli, kādu meitene to redz savām acīm, bet attēloja pašu meiteni kā filmā, no malas. Vienlaikus šajos dzejoļos nesajutu bērnišķīgu pašpārņemtu pozēšanu un spoguļošanos, kā to varētu sagaidīt no “instagrama stāsta”, – šķita, ka šo atmiņu režisore savas filmas uzņem vēlāk, kad ir jau pieaugusi. Par narcisma līnijas neaktualitāti liecina arī tas, ka krājumā ir sava daļa dzejoļu, kas tēlo citus cilvēkus, īpaši spilgti – brāli.

 

Acīm redzamais un neredzamais

Lai arī pirmais fotogrāfiskais iespaids saglabā savu nozīmību, arī rūpīgāk iepazīstot grāmatu, diez vai varētu sacīt, ka Vītiņas dzejoļu poētikā dominē reālu dzīves notikumu stāstīšana un empīriski tveramās vides dokumentāls attēlojums. Īpaši nodaļa Zemūdens lapsene (16.–23. lpp.) mums rāda citu poētikas šķautni – simbolisku, tēlainu izteiksmi, kurā dažkārt šķietami iešifrēts kaut kas, par ko nevar publiski runāt, – piemēram, dzejolī kad tas caurvējā saruka… (21. lpp.). Gan šajā dzejolī, gan darbā, kurā pieminēta zemūdens lapsene, stāstījums veidots mērķtiecīgi, ar tādu retorisku enerģiju, kas vairāk atgādina emocionālu stāstu par to, kas notiek vai noticis, nevis vaļas brīdī pierakstītu māksliniecisku asociāciju plūsmu. Protams, būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka katru reizi, kad dzejnieki raksta mīklaini, mums ir darīšana ar poētiski cenzētu reālu notikumu izklāstu. Tomēr Vītiņas dzejoļi lieku reizi atgādina, ka reālisma izteiksmes līdzekļiem ir trūkumi un viens no galvenajiem, neapšaubāmi, ir nepieciešamība atklāt faktus. Ņemot vērā to, ka liriskā dzeja atšķirībā no prozas tiek izmantota galvenokārt personiskās pieredzes aprakstīšanai, materiāla pakļaušana radikālai cenzūrai un poētiskai šifrēšanai šķiet loģisks un likumsakarīgs solis – īsti atklāta grēksūdzes dzeja joprojām ir salīdzinoši reta parādība.

Noslēgumā: kāpēc Meitene ir laba grāmata, par spīti tam, ka tā nesatriec lasītāju ar vēl nekur neredzētiem tematiem un izteiksmes līdzekļiem? Varbūt varētu sacīt, ka tā pārstāv nevis revolūciju, bet evolūciju latviešu dzejā. Tā katrā ziņā pārstāv kaut ko labu.