— Sūkļu mantojums

Pirms diviem gadiem, 2018. gada novembrī–decembrī, Punctum festivāla ietvaros kultūrtelpā Tu jau zini Kur bija apskatāma Andas Lāces instalācija Atceros visu – no porolona darinātu cilvēku figūru siena, caur kuru apmeklētājiem bija ļauts izgaismot un atskaņot mākslinieces dienasgrāmatu fragmentus, izmantojot telpā esošo gaismu un skaņu pulti (sadarbībā ar komponisti Eviju Skuķi). Par sūkļiem sauktie tēli, kas instalācijā bija apvienoti “sūkļu gobelēnā”¹ un stindzinoši aukstajā telpā raidīja siltu gaismu, jau bija pavadījuši Andu Lāci viņas performancēs un izstādēs kopš 2016. gada un būtu varējuši dalīties arī paši savām atmiņām par Rīgu, Klaipēdu, Maincu, par tinti, māliem un naglām savos ķermeņos, bet tai rudenī droši vien sūkļi vēl nenojauta, ka pēc gada no Andas rokas kritīs viņu galvas (performance Kā zvīņas no acīm, 2019), bet vēl pēc viena tās tiks piešūtas atpakaļ, tiekot nomazgātām arī citām brūcēm un vainām (performance Vēl viena iespēja, 2020). Andas Lāces gleznās un skulptūrās nebūs grūti saskatīt līdzības ar sūkļu siluetiem un to horeogrāfisko plastiku, un otrādi – performatīvus elementus var saskatīt viņas mākslinieciskajās metodēs kopumā.² Tomēr būtiska sūkļu performanču atšķirība ir to uzstājīgā atgriešanās pie, kā arvien izrādās, to nepabeigtā stāsta un nesaudzīgā tiešumā uzrakstītas jaunas nodaļas tieši pāri iepriekšējai. Nepilnu piecu gadu laikā Andas Lāces un sūkļu attiecības ir mainījušās, ik pēc gada tajās kā lieciniekus vai dalībniekus un līdzzinātājus iesaistot izstāžu un performanču skatītājus. Kopā ar sūkļu ķermeņiem no performances uz performanci Anda Lāce pārceļ arī skatītāju atmiņas un pieredzi no iepriekšējiem notikumiem, tos arvien slāņojot citu uz cita un tā iesaistot skatītājus “mnemoniskā socializēšanās procesā”.³ Sūkļi, šķiet, vairāki simti atmiņu uzlādētu būtņu, ir Andas Lāces un viņas performanču skatītāju “mnemoniskās kopienas” mantojums; vienošanās par to tiek noslēgta, kad piekrītam piedalīties šamaniskajos, repetatīvajos performanču rituālos kā personīgā un sociālā nozīmes un izpratnes radīšanas aktā. Pieļauju, visai tīši Anda porolona tēlus izvēlējusies saukt par sūkļiem – vārdā, kas izceļ to materiāla absorbējošo, uzsūcošo dabu, arī vārdnīcās nostiprināto funkcionalitāti: tīrīšanai, mazgāšanai.⁴ Tie uzsūc un glabā paši savas un citu pieredzes, kā rituālu atribūti kalpo attīrīšanās nolūkam un tiek tīrīti paši. Ciešāku saikni ar šo mantojumu izjūt tie, kuri ar sūkļiem sastapušies jau vairākkārt un piedzīvojuši ar tiem saistītu, transformatīvu pieredzi, taču šis nav vienīgais mantojuma slānis, kas sūkļos satilpst.

Trīs mantojumi

^{Performance Atindēšana, ​sadarbībā ar komponisti Eviju Skuķi, laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas, Rīga, 2016. Foto no performances dokumentācijas video}

Sūkļi publikas priekšā pirmoreiz parādījās vēlā 2016. gada jūnija vakarā, laukumā pie nesen atklātā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja – performancē Atindēšana, kas tika atšifrēta kā “atindēšanas ierīces demonstrējums”.⁵ Balstoties mītā par kaķu spējām dziedināt, slikto uzņemot sevī, un apsverot domu par šāda “piedāvājuma” ētiskumu gan no dzīvnieka, gan cilvēka puses,⁶ tika radīta atindēšanās ierīce. Tā nebija pilnīga, jo indi tikai izvadīja, taču tās savākšanai bija vajadzīgi “izpalīdzīgi “sūkļi”” – tā tie tika pieteikti preses relīzē. Caur izgaismotām, stiklotām bruņām Andai no krūtīm šļācās tumša viela, kuras uzsūkšanai performances skatītāji pienesa sniegbaltus sūkļus, pieaugušo un bērnu figūras, lai pēc tam tos sasmērētus gluži kā upuri vai ziedojumu guldītu uz muzeja galerijas stiklotā jumta. Starp performances skatītājiem tumsā, klusu rečitējot Bībeles, folkloras un zinātnes tekstus, staigāja runātāji dziedātāji (komponiste Evija Skuķe); mākslas kritiķi performances kultūrslānim vēlāk pierakstīja arī atsauces uz Dišāna un Brūsa Naumana “strūklakām”, norādes uz indivīdu un sabiedrību, mākslinieku un publiku.⁷ Andas Lāces rokrakstam raksturīgā veidā kultūratsauces papildināja un izvērsa sākotnēji personisko interesi par mitoloģisko ticējumu. “Izpalīdzīgajiem sūkļiem” nācās absorbēt visus šos slāņus, klāt ņemot vēl notikuma emocionālo iespaidu – gan tumšā šķidruma acīmredzamo rūgtumu, gan performancē līdzdalīgo skatītāju žēlumu par viņiem pašiem. Sūkļi kļuva par atmiņu konteineru, performances dokumentu, iespējams, pilnīgāku par videoierakstu un scenāriju, jo visi kopā saglabāja arī neplānotos un kameras nenotvertos notikuma mikropārvērsienus. Diemžēl šis dokuments ir atšifrējams tikai rituāla tiešajiem dalībniekiem un kā tāds veido nelielu kopienu ar kopīgu, trīsslāņainu mantojumu. Šie trīs slāņi ir: Andas Lāces pašas mantota lieta, frāze vai uzskats, ko viņa ir saņēmusi no tuvākajiem cilvēkiem un kas izraisa viņā nemieru un neērtību, rada nepieciešamību mantoto konceptualizēt un izskaidrot, atrast tam vietu viņas dzīves un domu telpā; šie meklējumi ietiecas plašākā un senākā, kultūratsauču un mitoloģijas, mantojumā, caur kuru atrast vārdus un nozīmi pašas piedzīvotajam; visbeidzot, forma, kādā mijiedarbojas abi minētie mantojuma slāņi, rituāls ar starpdisciplināru mākslinieku un pētnieku, kā arī skatītāju dalībnieku iesaisti rada trešo mantojumu, kas ietver sevī arī abus pirmos – kolektīvu rituāla pieredzi. Sūkļi šajā spēlē ir gan mantojuma arvien sabiezējošā satura nesēji, gan tā rituālas sakārtošanas rīki, gan daļēji pats tā saturs, jo ar katru nākamo performanci turpina veidoties viņu unikālās biogrāfijas.

^{Personālizstāde ​es Es ES. ​Mūkusalas mākslas salons, Rīga, pēc performances ​Varianti, 2016. Foto: Anda Lāce}

Uzmanība pašiem sūkļiem tika pievērsta jau nākamajā performancē Varianti, ko no Atindēšanas šķīra vien trīs mēneši. Tajā sūkļiem jeb “citiem” tika piešķirta galvenā loma, pētot, “ko tie iesāk ar pārņemto “indi” un kādus scenārijus tiem var piedēvēt. Vai “indi” iespējams neitralizēt, vai “sūklis” inficē citus “sūkļus” vai arī iet bojā.”⁸ Prožektoru pavēršanu sūkļu virzienā varētu interpretēt kā jebkura mantojuma disonējošās dabas atzīšanu un drosmīgu konfrontēšanos ar to. Leģitimizējot un nostiprinot vienu mantojumu, kāds vienmēr tiek “atmantots”; mantojums vienmēr kādam ir neērts.⁹ Anda Lāce savu atindēšanās rituālu varētu saglabāt kā personisku attīrīšanos, taču viņa izvēlas iepazīties arī ar sūkļu – ekspluatēto, pazemoto, kolonizēto – perspektīvu. Sūkļi, ar savām traipu traumām atspiedušies cits pret citu, sakrituši kaudzēs, iekarināti griestos, noskatījās, kā Anda Lāce viņu vietā vairāku stundu garumā izdejoja mežonīgu attīrīšanās rituālu, īsajos atpūtas brīžos padzeroties no tumši lillā tintes pudeles (daļu no indes uzņemot atpakaļ sevī). Brīnišķīgs atbildības un “seku savākšanas un neitralizēšanas”¹⁰ akts. Man labpatīk iztēloties ko līdzvērtīgu citu disonējošu mantojumu (kā Black Lives Matter vai 9. maija ziedu nolikšanas) pretišķību sakarā. 

^{Performance ​Kā zvīņas no acīm, ​performanču festivāla​ No New Idols ietvaros, ​VEF kultūras pils, Rīga, sadarbojoties ar  Platonu Buravicki, 2019. Foto: Linda Kāposta}

Ar panākto izlīgumu sūkļi, cik var noprast, bija mierā un dažādās lomās piedalījās trīs nākamajās personālizstādēs – Līnija ir nebeidzama (Klaipēdas Kultūras komunikācijas centrs, 2017), Iepriekš nenojaustas spējas (Maincas biennālē 3xklingeln, 2018) un jau minētajā Atceros visu (Rīga, 2018) –, līdz 2019. gadā dabūja šķirties no savām galvām performancē Kā zvīņas no acīm. Notikumu secība bija līdzīga kā iepriekšējā reizē. Vispirms Anda Lāce saņēma sarežģītu mantojumu: “Mantojumā saņēmu zvīņas, tās bija iesaiņotas kopā ar zīmīti “Nauda valda pasauli”. Mantojumā saņēmu arī šo pasauli, kurā pašiznīcinošā un kontrolējošā naudas varas sistēma jau bija radīta.”¹¹ Anda Lāce no mantojuma neatteicās,¹² taču, lai ar to samierinātos, veica rituālu ar Platona Buravicka skaņu partitūras un skatītāju līdzdalību. Pēc lūguma ziedot viņai naudu no VEF Kultūras pils otrā stāva ātrija pār Andu lidoja spožu monētu lietus, tās tika lasītas, metoties rāpus, un bērtas Platona ekspresīvi spēlētās bungās; “bet, kad žilbinošās gaismas aklums pāriet, šķiet, zvīņas krīt no acīm.”¹³ Sūkļi rēķinu un naudas apžilbuma brīdī bija zaudējuši galvas (tās tiem tika pavisam lietišķi noplēstas), toties uz skatuves parādījās ar zvīņām kopā reiz saņemtais mantojums – karakula kažoks un dzidri šķindoši trauki –, kuri beidzot varēja sakārtoties harmoniskā, mandalveidīgā kompozīcijā. Domājams, šie paši trauki tika plēsti jau performancē Daudz laimes (Rīgas performanču festivāls, 2018), “pārāk smagu mantojumu pārvēršot laimē”.¹⁴ Kaspars Vanags: “Daudz laimes! ir vēl viens mēģinājums panākt izlīgumu ar vainas apziņu, kas pulsē attiecībās starp labu gaumi un padomju vidusšķiras vēsturi kā personīgo mantojumu.”¹⁵ Padomju sadzīves pieticīgā estētika salikumā ar pastāvīgu nabadzības tuvumu un iracionālām ilgām pēc turīguma līdz galam tiek atrisināta tieši zvīņu performancē, izskanot un piepildoties lūgumam: “Ir jau tā neērti lūgt [..] Lūdzu ziedojumu. Tas būs pārmantojams.”¹⁶ Atkal izpildās visi trīs mantojumi un skatītāji kā to pēdējie mantinieki.

^{Performance​ Vēl viena iespēja​, sadarbojoties ar komponisti Olesju Kozlovsku, starptautiskā teātra festivāla ​Homo Novus ietvaros, Rīga, 2020. Foto: Aivars Ivbulis} 

Līdzīgi kā pēc atindēšanas, arī pēc zvīņu krišanas sekoja dziedniecisks attīrīšanās rituāls – performance Vēl viena iespēja (festivāls Homo Novus, 2020), kas aicināja “atgūt galvu, nomazgāt sirdi un izsvīst rūgtumu”.¹⁷ Mārtiņielas pirtī Rīgā pirms tās aizslēgšanas rekonstrukcijai septiņu stundu garumā Oļesjas Kozlovskas gandrīz nemanāmā skaņu celiņa pavadījumā, kas saaudās kopā ar ūdens pilienu pakšķiem, pirtsļaužu apavu šļūkāšanu un slotiņu čaboņu, Anda Lāce lāpīja daudz pieredzējušos sūkļus, šuva tiem atpakaļ galvas, tīrīja tos bagātīgām putām un skaloja dāsnos ūdeņos. Šī seku neitralizēšana bija pavisam citāda – bez izmisuma un izsīkuma, taupot spēkus, darot labošanas darbus kā neatceļamu pienākumu. Skatītāji iepriekš vēl nebija tik tieši iesaistīti sūkļu performancēs: mēs izsvīdām un noskalojām absorbēto, uzsūkto, sarežģīto mantojumu, spoguļojām Andas tīrīšanas un kārtošanas darbus – veicot tos paši ar saviem ķermeņiem. Šoreiz katrs sūklis ilgāku laiku pavadīja Andas rokās, no kaudzes pacelts un sakopts, tika saudzīgi noguldīts vai atstutēts pret sienu; sūkļu un skatītāju augumi brīžiem nostājās līdzās, zem kaimiņos esošām dušām; pirts rituāls ar tam piederīgo, nemainīgo darbību sekvenci miekšķēja pārliecību par atšķirīgo, robežas starp individuālo un kolektīvo. Paradoksālā kārtā šī performance vistiešāk un visjūtamāk uzrunāja un iesaistīja katru atsevišķo tās dalībnieku, taču reizē, līdz ar garderobes skapīšos atstātajām drēbēm, atcēla atsevišķus ego un ar pašsaprotamā pirts rituāla starpniecību radīja priekšnoteikumus vienotai, kolektīvai pieredzei. Atšķirībā no iepriekšējām performancēm šo nebija iespējams “tikai paskatīties”; spēles noteikumi dabiski un saudzīgi iesaistīja katru kopīgas pieredzes radīšanā.

Daļai no publikas tas bija nesteidzīgs tīrīšanās rituāls neparastā gaisotnē. Citi varbūt bija lasījuši par smalko saikni starp sūkļiem un Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientiem, ar kuriem sadarbojoties Sansusī labklājības rezidencēs Anda bija aizdomājusies “par to, kas vēl ir iespējams, kad šķietami iespējams nav nekas”.¹⁸ Bet tiem, kas ar sūkļiem satikās jau atkārtoti, tas bija atmiņas jeb atcerēšanās un aizmiršanas procesa turpinājums, caur kuru atkal uz brīdi sakārtot pārmantoto pasauli.¹⁹

Ceturtais mantojums: telpa

Atsevišķu uzmanību ir pelnījušas sūkļu performancēm izraudzītās vietas un telpas. Tās gan reprezentē jau esošas kultūras vērtības, gan ietekmē performancēs notiekošā nozīmes; tās ieņem noteiktu teritoriju kā fiziskajā, tā atmiņas ainavā un ieaicina performanču dalībniekus vēl plašākos mantojuma laukos.²⁰

 Pirmā sūkļu performance, Atindēšana, bija daļa no renovētā LNMM atklāšanas programmas, izstādes Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība, tomēr ārpus muzeja telpām, ko varētu interpretēt arī kā mākslinieces tolaik sarežģītās attiecības ar vadošo mākslas kritiku vai tā dēvēto “autorizēto mantojumu”²¹ (vēl 2015. gadā, protestējot pret Purvīša balvas oficiālās žūrijas nominācijām, institucionālās kritikas pārstāvji izvirzīja Andas Lāces Totaldobže mākslas centrā notikušās performances Kokons un Ķekars balvai Cits Purvītis 2013/2014²²). Performances majestātiskajā scenogrāfiskumā, norisē muzeja sētas ieejas pusē un tumsas aizsegā var saskatīt ironisku mājienu uz klasicisma mākslas patētiskumu un vairīšanos no neērtiem jautājumiem. Savukārt 20. gadsimta 50. gados celtā, 2017. gadā renovētā VEF Kultūras pils lieliski piestāvēja performancei Kā zvīņas no acīm, stāstu par padomju laika “mazā cilvēka” personīgo mantojumu ieliekot ambiciozajā, VEF rūpnīcas slavināšanai un tās strādnieku saliedēšanai celtajā pilī. Visbeidzot, renovāciju vēl tikai gaidošā Mārtiņielas pirts ar pilošajiem krāniem, apdrupušajām flīzēm un nenosakāmas izcelsmes traipiem un notecējumiem, kur vien raugies, lika gan priecāties par faktūru un toņu daudzveidību, gan burtiski sajust, cik nosacītas ir iespējas šai mantotajā un citu nolietotajā pasaulē ieviest kārtību un tīrību. Vēl jo aizkustinošāks tādēļ šķita Andas Lāces izveidotais telpas zonējums, sadalot to atbilstoši veicamajām funkcijām: performance sākās, Andai iznākot no centrā esošās netīro sūkļu kaudzes, un turpinājās, viņai dodoties un veicot darbības pie šūšanas un lāpīšanas galdiņa, pie putošanas un berzēšanas sola, zem skalošanās dušas, pie sienas, kur pieslieti žāvējās sapostie sūkļi, pie plaukta, uz kura atradās drāna roku noslaucīšanai. Šāda, vienkārša un pārskatāma, universa iekārtošana veicamajiem, sarežģītajiem darbiem, raksturīga arī citām Andas Lāces performancēm, bet, līdzīgi kā citos līmeņos, arī šai ziņā Vēl viena iespēja šķiet sasniegusi visvairāk.

^{Sūkļi darbnīcā, pēc ​Atindēšanas, foto: Anda Lāce}

Mantots mainīgums

Kā jebkura mantojuma – lokāla, reģionāla vai vispasaules – arī sūkļu mantojuma nozīme mainās atkarībā no katras jaunas tagadnes un tās vajadzībām,²³ kas iestājas ik mirkli. Sūkļu mantojums ir saturiski ietilpīgs, bet vienlaikus arī plastisks un pārdefinējumiem padevīgs. Tas ir izrādījies arī ilgtspējīgs, jo sūkļi gadu no gada veiksmīgi pārdzīvo arī radikālas fiziskas un klimatiskas transformācijas. Tā sociālā ilgtspēja slēpjas spējā dāvāt miera un jēgas pilnu satikšanos nepazīstamiem cilvēkiem ar, iespējams, nesamierināmiem uzskatiem. Sūkļu mantojuma nozīmīgumam nebūtu grūti atrast skanīgus pamatojumus, tomēr – vai šis mantojums būtu jāsaglabā un vai to ir iespējams saglabāt? Kas būtu tā mantinieki? Visticamāk, 21. gadsimta atmiņu institūciju konservatori jau ir gana zinoši, lai raudzītu izvairīties no pašu sūkļu uzņemšanas krājumos. Porolona jeb poliuretāna putu materiāls mākslā izmantots jau kopš tā radīšanas 20. gadsimta 60. gados. Klasiķis Pjēro Džilardi (Piero Gilardi), aizrāvies ar mākslīgo, zinātnieku radīto materiālu, radīja “dabas paklājus”, ar precīzu formas un krāsas atdarinājumu izveidojot maģiski reālistiskus, apjomīgas un blīvas augu, dzīvnieku, priekšmetu kompozīcijas. Šodien ir zināms, ka četrdesmit gadu laikā viņa darbu materiāls ir sacietējis, zaudējot elastību, un tādēļ krokojas vai pat sabirst putekļos pie vieglākā pieskāriena; gaismas iespaids izraisa tā dzeltēšanu. Džilardi porolona cepumi, ziedi, akmeņi un gliemežvāki prasa pastāvīgu aizsargpārklājuma atjaunošanu un piesūcināšanu ar mitrumu to formas saglabāšanai, kā arī regulāru pārkrāsošanu.²⁴ Vai Andas Lāces sūkļi būtu pelnījuši nonākt līdzīgā mūžīgā spa? Sūkļi tādā varētu justies kā šmulīgi kalpu bērni, kas Ziemassvētkos tika nomazgāji un saķemmēti, lai ierastos pie muižkungiem uz eglīti saņemt dāvanas, tikai sūkļi nekad vairs neizkļūtu no svešās ballītes. Visdrīzāk, sekojot kādam no aktuālajiem lēmumu pieņemšanas modeļiem laikmetīgās mākslas saglabāšanā, tiktu lemts atstāt sūkļus dabīgai iznīcībai, nošķirot Andas Lāces performanču “oriģinalitāti” un “autentiskumu”, “nozīmi” un “identitāti” no tajās izmantotajiem materiāliem un priekšmetiem.²⁵ Ar sūkļiem notikušo būtu iespējams daļēji dokumentēt, taču cik daudz šis dokuments spētu saglabāt? Kur būs šī dokumenta beigas? Šobrīd skaidrs ir tikai sākums. Cik pilnīgi un kā dokumentēt notikušo ar performancēs iesaistītajiem – mūziķiem, pētniekiem, dziedātājiem, runātājiem, muzejniekiem, pirtniekiem un, protams, skatītājiem, kuri ar savu līdzdalību savā veidā ir kļuvuši par sūkļu mantojuma izcelsmes kopienu (source community) un ieinteresētajām pusēm (stakeholders)?²⁶ Visbeidzot – kas būs šī mantojuma “īpašas nozīmes universālā vērtība”,²⁷ kas to atšķirs no jebkura cita? Tai jābūt gatavībai transformēties un noārdīties, iestājoties katrai jaunai tagadnei; tai jābūt zināšanai, kā pēc tam atdzimt, vēl turklāt raisot jēgpilnu līdzdalību citiem – dzīviem un izpalīdzīgiem – sūkļiem; tai jābūt atbildībai savākt un pārstrādāt visu šo pārdefinēšanās procesu blakusproduktus un postu. Ej nu saglabā šo universālo vērtību. Tā ir pati fantastiskā Anda Lāce un tas, ko viņa “dara” ar saviem mantojumiem.²⁸

1. Andas Lāces izstāde instalācija “Atceros visu”. Satori. 2018. Pieejams šeit. [skatīts: 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
2. Mičule S. Dabisks izdzīvošanas instinkts. Diena. 2016. Pieejams šeit. [skatīts: 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
3. Misztal B. A. Theories of Social Remembering. Maidenhead, Philadelphia: Open University Press, 2003. P. 15.  (atpakaļ uz rakstu)
4. https://tezaurs.lv/s%C5%ABklis  (atpakaļ uz rakstu)
5. PERFORMANCE: Anda Lāce. Atindēšana. LNMM. 2016. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
6. Purvīša balvas 2017 nominante Anda Lāce (videointervija). STRAUME.LMT. 2017. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
7. Purvīša balvai šajā ceturksnī nominēti Kristaps Epners, Anda Lāce un Inga Meldere. Satori. 2016. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
8. Mūkusalas mākslas salons aicina uz Andas Lāces performanci Varianti. Delfi. 2016. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
9. Smith L. and Waterton E. ‘The envy of the world?’: Intangible heritage in England. Intangible Heritage. Ed. by Smith L. and Akagawa N. London and New York: Routledge, 2009. Pp. 289–302.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Andas Lāces trīs pasākumu cikls Iekšējā Es uzsprāgšana, seku savākšanas un neitralizēšanas varianti: performances Atindēšana un Varianti, personālizstāde es Es ES Mūkusalas Mākslas salonā (2016).  (atpakaļ uz rakstu)
11. Performanču notikums No New Idols. Satori. 2019. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
12. Mantojuma teorētiķus kopš UNESCO Konstitūcijas stāšanās spēkā (1945) ir nodarbinājušas attiecības starp mantojuma devēju un mantinieku, pēdējās desmitgadēs kritiski vērtējot ideju par starppaaudžu “kapitālu” un mantotāju “pienākumu” saglabāt iepriekšējo paaudžu mantojumu; tomēr ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi nepārprotami atgriežas pie apņemšanās saglabāt pasauli nākamajām paaudzēm vismaz tikpat labā un pilnīgā stāvoklī, kādā esam to saņēmuši. Blake J. International Cultural Heritage Law. Oxford Scholarship Online, 2015. Pp. 8–9. Pieejams šeit.[skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
13. Performanču notikums No New Idols. Satori. 2019. Pieejams šeit.[skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
14. Miķelsone M. “Māksla nav droša un viegla izvēle dzīvei.” Saruna ar mākslinieci Andu Lāci. Delfi. 2018. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
15. 2018. gada otrajā ceturksnī Purvīša balvai 2019 nominēti Kristaps Epners, Anda Lāce un tekstu grupa Orbīta. LNMM. 2018. Pieejams šeit.[skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
16. Performances teksts.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Festivāla Homo Novus programma. 2020. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
18. Birzaka-Priekule L. Reiz atbrīvotā laime. Saruna ar mākslinieci Andu Lāci. Diena. 2020. Pieejams šeit. [skatīts 02.01.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
19. Misztal B. A. Theories of Social Remembering. Maidenhead, Philadelphia: Open University Press, 2003. P. 1.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Garden M.-C. E. THE HERITAGESCAPE: Looking at heritage sites. Heritage Studies Methods And Approaches. Ed. by J. Carman, M. L. S. Sørensen. London and New York: Routledge, 2009. Pp. 270–291.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Smith L. Uses of Heritage. London and New York: Routledge, 2006. Pp. 85–192.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Alternatīva Purvīša balva – akcija diskotēka Cits Purvītis. Veto Magazine. 2015. Pieejams šeit.  [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
23. Wertsch J. V. Voices of Collective Remembering. Cambridge: Cambridge University Press, 2002.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Chiantore O. and Rava A. Conserving Contemporary Art: Issues, Methods, Materials, and Research. Los Angeles: Getty Conservation Institute. Pp. 290–301.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Decision-Making Model for Contemporary Art Conservation and Presentation – revisited. INCCA. 2019. Pieejams šeit. [skatīts 06.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
26. McHugh K. and Gunnison A. Finding commonground and inherent differences: Artist and community engagement in cultural material and contemporary art conversation. Saving the Now: Crossing Boundaries to Conserve Contemporary Works. Ed. by A. Nevin, J. H. Townsend, J. K. Atkinson, D. Saunders, A. Brokerhof. London: IIC, 2016. Pp. 126–129.  (atpakaļ uz rakstu)
27. UNESCO Konvencijā par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību “īpašas nozīmes universālā vērtība” (Outstanding Universal Value) nozīmē izcilu, pārnacionālu mantojuma vērtību, kuras dēļ tas būtu saglabājams tagadnes un nākotnes paaudzēm.  (atpakaļ uz rakstu)
28. “[..] viss mantojums ir nemateriāls [..] mantojumu nevar definēt pēc tā materialitātes vai nematerialitātes, bet gan drīzāk pēc tā, kas ar to tiek darīts. [..] kas mantojums ir – tā ir identitātes, vērtību un telpas izjūtas aktīva izpausme un pārspriešana.”((Smith L. and Waterton E. ‘The envy of the world?’: Intangible heritage in England. Intangible Heritage. Ed. by L. Smith, N. Akagawa. London and New York: Routledge, 2009. Pp. 291–292  (atpakaļ uz rakstu)