kritika

— Par formu

Ilva Skulte

02/02/2021

Lasītājs paturēts maksimāli tuvu autora perspektīvai, situācijai, kurā rodas teksts, nokļūstot aiz tā redakcijas, parokoties apakšā tekstveides labo prakšu ierastajām pēdām.

 

Par Haralda Matuļa dzejprozas krājumu Eksistenciālisms (Ascendum, 2020)

 

Īpatnība, kas atšķir Haralda Matuļa grāmatu Eksistenciālisms (vai varbūt Ekzistenciālisms?) no citām dzejprozas grāmatām un grāmatām vispār, ir forma, ko Matuļa amorfajam tekstam piešķir Alekseja Muraško veidotais dizains. Ne tikai dizaina kvalitāte vai dizaina un teksta mijiedarbība (kas ļauj nolasīt akcentus un orientēties lappuses teksta ainavā); mijiedarbība ir smalks un sarežģīts aparāts, ne velti grāmatas materiāli tehniskie un “morālie” nosacījumi un iesaistītie radošie cilvēki rūpīgi aprakstīti grāmatas nobeigumā ievietotajā kolofonā. Tomēr šis iespieddarbs ir maza revolūcija vai vismaz jauns un būtisks lēciens jau pāris gadu dzejas grāmatu mākslā notiekošajā kustībā, jo lēmumi, kas pieņemti, šķiet, dizaina veidošanas procesā, tik dziļi ietekmē rakstnieka radītā teksta uztveri, ka var uztaustīt, kā teksts top un kā dizaina risinājumi formē vārdu, domu, ideju plūdumu, ko autors atstājis brīvu, neskartu, dialogam atvērtu.

Grāmata iesākas ar 1923. gadā notikušo saraksti starp Antonēnu Arto un Žaku Rivjēru (teksta redaktora Dena Dimiņa tulkojumā). Tās galvenā tēma, lai arī netieši izpausta, ir dzejas forma, un tajā pateiktais atstāj divdomīgu iespaidu – pozitīvu noraidījumu.

Tas pamato dialoģisko krājuma teksta pasniegšanas risinājumu – dažviet brīvajos laukumos lappušu malās ievietoti vecajā drukā drukāti komentāri, kas atstāj sarunas (ar sevi) vai diskusijas iespaidu. Pieņemot lēmumu nodot lasītājiem tekstu, kurš tiek vienlaicīgi arī apspēlēts kritiskās pārdomās, autors it kā piedāvā divas teksta versijas. Viena to tām ir domājama, lasītāja paša salikta (un norāda uz iztēles darbu jebkura teksta lasīšanā), otra – īstāka, taču reizē arī bezmērķīgāka un neprecīzāka, dota kā pamatteksts. Lasītājs paturēts maksimāli tuvu autora perspektīvai, situācijai, kurā rodas teksts, nokļūstot aiz tā redakcijas, parokoties apakšā tekstveides labo prakšu ierastajām pēdām. Šim mērķim komentāru piebildes un iebildes, kuras izlasāmas ne tikai atšķirīgā rakstībā, bet līdz ar to arī atšķirīgā tempā, ir lielisks risinājums. Tas ļauj ne tikai izlasīt tekstu kā divbalsīgu vai pat daudzbalsīgu kompozīciju, kurā fragmentu temps, tembrs, intonācijas veido īpašu estētisko baudījumu, bet arī liek pārdomāt mūsdienu kultūrā aktuālas tēmas par lasīšanas un rakstītā teksta būtību un tuvību dzīvei (īpaši mājsēdes laikā – cik daudz kardināli svarīgu darbību tiek izdarītas, tā vai citādi rakstot un lasot īsziņas, e-pastus, ierakstus sociālajos tīklos, paroles, produktu nosaukumus, video subtitrus utt…). Tātad, ja esam, tāpēc ka domājam, bet domas cits citam un pēctečiem izpaužam (rakstītos) vārdos, kā izpaust tekstā dzīvi tā, lai domātājs neiejauktos un necenzētu domāto, bet doma vienkārši pavadītu atklāto ilgšanu? Kā vienlaicīgi piedalīties dzīvē, būt klāt notiekošajā un tajā pašā laikā izzināt būtību? Kā izvairīties no ieslēgtības savā koordinātu sistēmā un nepazaudēt (citiem arī pieejamu) jēgu? Šādus jautājumus Matulis risina ar saviem tekstiem, lai arī tajos aprakstītais šķietami netēmē uz filozofiskiem augstumiem. Drīzāk centrā ir pats tekstveides eksperiments, kas veidots kā eksistenciālisma tekstuāla izpausme, pasvītrojot eksistences divdabību, izaicinājumu un cēlumu cilvēciskās izvēles estētiskajā un ētiskajā perspektīvā. Tādēļ arī aprakstītajos notikumos brīžam ikdienišķā fiksācijas skrupulozitātē meklēta atklāsme Sartra varoņa Alana Rokantēna stilā (kas, zināms, nerod glābiņu), brīžam atkārtojumos atgādina Tomasa Bernharda sāpīgo tekstuālo mīņāšanos vietās, kur būtiskais ir apslēpts.

Jebkurā gadījumā, ciktāl teksta eksistence ir tā autora rokās, Matuļa eksperiments ir izdevies, toties, ja tas ir kaut kas, kas eksistē neatkarīgi no autora un lasītāja, ja autors atļāvies to izraut eksistencē kā pārrāvumu vai brūci, tad to tik droši nevar apgalvot. Citiem vārdiem sakot, tas, kas atklājas tekstā, man šķiet ievērojami mazāk interesants par pašu atklāšanos tekstā.

Šajā vietā būtiski atcerēties, ka Matuļa līdzšinējā pieredze lieliski pamatotu tieši šādu (arī divdabīgu) darba recepcijas fokusu. Šķiet, ka viņa darbība mūsdienu latviešu literatūras vēsturē vispār nav pilnībā novērtēta. Lai arī ne vienmēr pārliecina tēmu aktualitāte vai mākslinieciskais rezultāts, un radošo darbību drīzāk aizēno angažētība, ar kādu autors cīnās par spalvasbrāļu labklājību, nezinu daudz citu literātu, kuru personiskā “lieta” saturētu procentuāli tik daudz riskantu estētisku eksperimentu ar tekstu. Te ir ne tikai veiksmīgais Vidusšķiras  problēmas (2018), par ko, kā reklāma uz vāka neļauj aizmirst, rakstnieks un filozofs saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu, bet arī vairāki interesanti pasākumi nedaudz dziļākā vēsturē. Jau 2007. gadā viņš piedalījās vairāku avangarda tekstrades paņēmienu iedzīvināšanā latviešu kultūrvidē un valodā – pirmajā Baltajā naktī, piemēram, startēja Automātiskās rakstības seminārs. Savukārt par darbu pie Hiperteksta projekta Matulis rakstīja: “Sākotnēji literatūrai ir bijis viens galvenais mērķis – atklāt noderīgu/interesantu informāciju literāri saistošā, aizraujošā valodā. Laikam ejot, šis uzstādījums ir aizvien nodeldējies, jo, lai arī cilvēces attīstība izmaina daudzus sabiedrībā pastāvošus modeļus un uztveres shēmas, līdz ar to radot jaunus un oriģinālus stāstus, kas iepriekšējos laikmetos nebija iespējami; lielākoties viss, kas notiek, viss, kas tiek radīts, ir kādu klasisku pamattēmu atkārtojumi, variācijas, pārveidojumi, kas vienīgi ģeniāla rakstnieka vārdos spēj atkal no jauna aizkustināt lasītājus.” Klasiskās tēmas un to atkārtojumi, variācijas un pārveidojumi nodarbinājuši Matuli arī grāmatā Eksistenciālisms. Savā ziņā visu darbu kopumā varētu uzskatīt par viena īpaša skatiena verbālajām variācijām vai pat variāciju virknēm un grupām, kuru izomorfiskais izvērsums varbūt pat vairāk nekā eksistence vai jēga ir centrālais izpētes objekts (un atsevišķo pasāžu skaistums ir tikai lasītāja papildu piepūles ceļā iegūstams fenomens).

Krājums sastāv no sešām daļām, kuru nosaukumi, lai arī lakoniski, dod tekstam emocionāli ekspresīvu noskaņu. Tos var izlasīt arī kā psihiskas krīzes vēsturi – gaidas, trauksme, pamestība, sabrukšana, pārmetumi, mierinājums – tieši šādu kontekstu visām dzejprozas vienībām grāmatā uzspiež dalījums nodaļās. Eksistences apzināšanās ir iznīcinošs darbs, jēga tiek meklēta robežsituāciju radītās bailēs, absurda izmisumā, nespējā izvēlēties, arī reliģiskos motīvos. Tādēļ tieši pēdējā krājuma daļā Mierinājums, kuras galvenā tēma ir nāve, rakstniekam izdodas sasniegt to auditorijas uzmanības koncentrāciju un to savas balss skanējuma intonāciju un toni, kurā viņš, piemēram, var pateikt netriviāli: “esmu pateicīgs radio, kas skan, un ārzemju grupām, kas dzied, es esmu pateicīgs šīs kafejnīcas īpašniekam, menedžerim, pārvaldniekam, zāles pārzinim, ka ik rītu viņi atver šo sociālo realitāti un katrs notur savu daļu, un es varu šeit ienākt un nokratīt šaubas par savu eksistenci, jo visi šeit apkārt izskatās pilnīgi normāli” (100. lpp.). Vai arī atteikties pateikt vispār, pārejot uz mūzikas valodu (liekot lasīt Baha notis, 111. lpp.). Grāmata beidzas ar reliģiski piesātinātām ainām (dārzs un krūms), kurās autors/liriskais varonis – reizē vērotais un vērotājs, sava darba apzīmētais un apzīmētājs – lēnām, soli pa solim, mainot kadrējumu kā filmā, nonāk pie sevis un TĀ.