— Čiekurs

Gaile Garnelīte (Gailė Garnelytė, 1987) ir Viļņā dzimusi lietuviešu scenāriste, dramaturģe un rakstniece. 2020. gadā apbalvota ar Antana Vaičulaiša Jaunā novelista prēmiju, šobrīd strādā pie sava pirmā stāstu krājuma. 

Studējot literatūru Vilņas Universitātē, Garnelīte bija pārliecināta, ka pati prozu nekad nerakstīs, jo sirdij tuvāks bija teātris un kino. 2013. gadā viņa absolvēja Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmiju, kur apguva kino dramaturģiju. Studiju laikā stažējās FAMU kino skolā Prāgā un neatkarīgajā teātrī Dramalabbet Stokholmā. Līdz šim galvenā Garnelītes darbības joma ir kino – scenāriju rakstīšana. Reizēm viņa uzraksta arī pa lugai, bet paralēli tam autore darbojas kā pasniedzēja pašas dibinātajā radošuma izkopšanas centrā KURK (latv. val. RADI), kurā pasniedz lekcijas radošajā un scenāriju rakstīšanā.

Pirmie soļi prozas virzienā tika sperti mākslinieku rezidencē Portugālē, kad Garnelītei ienāca prātā stāsta Japāņu naži (tulkojums publicēts Satori) pirmais teikums par Jozi, kurš no rīta apēd pusi olas. Autori nepameta doma, ka tas būtu labs sākums stāstam. Kopš tā brīža prozas rakstīšana ir kļuvusi par Garnelītes intuitīvu nepieciešamību, jo, kā viņa pati stāsta, proza pretēji scenāriju rakstīšanai ļauj viņai pašnoteikties kā autorei, ļauj piedzīvot un praktizēt izteiksmes brīvību.

Autores stāstu centrā ir postpadomju telpas vienkāršais cilvēks, kura ikdiena paiet blokmāju džungļos. Vēstījums mēdz būt skaudrs, tomēr autore prasmīgi izceļ arī šīs realitātes kuriozo pusi, ļaujot lasītājam – postpadomju telpas iedzīvotājam – atslēgties un pasmaidīt par sevi, par kaimiņiem un dzīvi kopumā.

Tulkotāja

 

Attiecībām beidzoties, man palika čiekurs. Jā, zinu, jūs teiksiet, ka tas nav nemaz tik sāpīgi – ne bērns, ne dzīvoklis, par kuru vajag atmaksāt bankai aizņēmumu, un pat ne milzīgas sirdssāpes –, tomēr, ticiet man, dažreiz arī parasts čiekurs var radīt lielu sajukumu.

Tiesa gan, čiekurs nebija gluži parasts – tas saucās Conus canabis, bija vienīgais tīrasiņu Karību arhipelāga čiekurs, kas saglabājis radniecības saites ar vietējo Pinus canabis priedi, bet ar savu ģenētisko atmiņu aizsniedz vulkānisko masīvu formēšanās periodu.

Nezinu, kāpēc, bet dzīvās dabas parādības iezīmēja mūsu attiecību etapus. Kad iepazināmies, man no auss karājās pelargonijas lapa. Nedomājiet, ka biju sajukusi prātā, vienkārši es ārstējos pie akupunktūrista Viktora. Sāku viņu apmeklēt pēc tam, kad man piecus mēnešus bez apstājas reiba galva, bet ārsti, izmeklējuši mani no galvas līdz kājām, apgalvoja, ka rezultāti ir ļoti labi un tam drīz vien būtu jāpāriet, tad novēlēja optimismu un palaida mājās. Diemžēl optimisms jau bija beidzies – simtu piecdesmit sešas dienas nevarēju strādāt, un parasts gājiens līdz veikalam atņēma visu nedēļas spēku. Viktors, kurš čukstēja, ka situāciju vēl var uzlabot, bet optimisms noteikti atgriezīsies, bija mana vienīgā cerība. Tomēr šķiet, ka pie Viktora aizgāju nevis izārstēties, bet satikt cilvēku, kurš vēlāk uzdāvinās man čiekuru.

Kad kārtējo reizi apmeklēju Viktoru, alternatīvās medicīnas iestādē izmēģinājusi visas akupunktūras kombinācijas un pārliecinājusies, ka apzeltītu adatu duršana Senajā Ķīnā labi zināmajos punktos “pret tūkstoš slimībām” man nedod nekādu taustāmu rezultātu, viņš pavērās manī ar svarīgu skatienu, skumīgi nopūtās un, visbeidzot, nosprieda, ka problēma slēpjas ausī. “Varbūt iekšējā, varbūt ārējā, tagad būtībā nav nekādas atšķirības,” viņš līdzjūtīgi apgalvoja un nekavējoties piedāvāja ekoloģiskas pretiekaisuma zāles – turpat uz palodzes puķu podā augošas pelargonijas lapu. Nokniebis lapiņu, viņš ar ļoti nopietnu seju lika man to iebāzt ausī. Es, protams, tā arī izdarīju. Nesaku, ka esmu lētticīga, bet, redziet, viens ievērojams neiroloģijas profesors, ar zobu bakstāmo pārbaudījis manus refleksus, izskaidroja, ka galvas reiboņus visbiežāk izraisa grūtniecība, bet tai laikā nekāda vīrieša man nebija, tāpēc neatlika nekas cits, kā vien noticēt parastai pelargonijas lapai.

Tā nu adatām sadurstīta un ar zaļu lapu ausī gulēju akupunktūras kabinetā, bet uz procedūru blakus galda iekārtojās viņš – Pauļus Saulpuke (Viktors bija tik ļoti vaļīgs, ka vīriešus un sievietes guldīja vienā kabinetā, nesaskatīdams tur nekā slikta). Jā, Saulpukes uzvārds skanēja ļoti dabiski, tikai tas bija jāraksta ar k bez mīkstinājuma zīmes, un tas radīja sarežģījumus, īpaši pildot oficiālus dokumentus. Pauļus padīdījās, tad pagriezās pret mani un, vērīgi ieskatījies, ironiski noteica:

 – Vai zināt, ka jums ausī ir lapa?

 – Jā, zinu. Tā paredzēta, lai ārstētu iekšējās un ārējās auss iekaisumu, un, ja domājat, ka šī metode ir nepiemērota, jūs kļūdāties.

Mana atbilde izklausījās parupji, bet, ticiet man, kad cilvēks tik ilgi ir juties slikti, viņš kļūst rupjš. Saulpuke apstiprināja, ka metode viņam itin nemaz neliekas nepiemērota, – arī viņš teju no visas sirds ticēja akupunktūrai un cerēja, ka tā palīdzēs viņa mūžīgi sāpošajam kaklam, kas arvien vairāk traucēja spēlēt klarneti, līdz Saulpuke bija spiests atcelt koncertu.

Pauļus bija klarnetists, un es uzreiz sapratu – patiešām talantīgs, taču pārlieku iemīlējies sevī un savā talantā. Protams, vēlāk pārliecinājos, ka viņš ir ļoti asprātīgs, taču ātri sakautrējas, ir bailīgs, strauji mirkšķina, maz smaida, bet rudo matu un smago plakstiņu dēļ ir līdzīgs ikonu svētajiem.

Par mūsu draudzību nav daudz, ko stāstīt, tā sākās diezgan ierasti. Sākumā sagadīšanās pēc satikāmies pie smalkjūtīgā Viktora, kurš arvien kasīja pakausi, brīnīdamies, ka viņa ārstēšanas metodes mums abiem nez kāpēc tikpat kā nepalīdz. Reiz pēc akupunktūras seansa Saulpuke uzaicināja mani pastaigāties un es piekritu, tikai brīdināju, ka pastaigas ilgums būs atkarīgs no tā, vai man atkal neuznāks reibonis un nebūs jābrauc uz uzņemšanu. Viņš teica, ka tas ir lielisks veids, kā aizšmaukt no garlaicīga randiņa, – pateikt, ka tev jau laiks braukt uz uzņemšanu. Arī man tas šķita komiski. Taču viss notika citādi: kopā pavadījām četras stundas, paguvu Pauļum parādīt pat vietējo rajona morgu un iemācīt no galvas savas kāpņu telpas kodu, kas, neskaitot zvaigznītes simbolu, sastāv no septiņiem cipariem.

Otrā randiņā Pauļus patiešām veda mani uz slimnīcas uzņemšanu, jo, cīnīdamās ar reiboni, biju ķērusies pie pēdējā salmiņa – baltā māla bada diētas – un, dzerdama tikai mālu, badojusies trīs dienas. Trešajā randiņā viņš pateica, ka mīl mani, ceturtajā – ka ņem atpakaļ savus vārdus, sestajā atzinās, ka esmu viņa dzīves mūza, bet trīspadsmitajā paziņoja, ka es esmu spunde viņa radošajā ceļā.

Tomēr mūsu dinamiskajām attiecībām nebija lemts ilgi turpināties. Man nepatika viņa mainīgais viedoklis par mani, viņam – mana pieķeršanās, valdonīgums un koridorā kaut kā nebūt nomestie zābaki, tādēļ pirmajā un pēdējā mūsu ceļojumā uz Grodņu kopīgi veidotā videoreportāža par Grodņas ūdensapgādes dienestu kļuva par liecību mūsu mīlestībai, kas bija ātri iedegusies un ātri apdzisusi.

Ir pāri, kuri izšķiras miermīlīgi, bez lielām histērijām, un vēl arī novēl viens otram laimi, bet manā un Saulpukes gadījumā uzreiz varēja paredzēt, ka tā nebūs. Mēs pārāk jūtīgi vērtējām savas augstsirdīgās personības, un jebkāda novirzīšanās no radītā scenārija abiem šķita kā absolūta traģēdija un netaisnība.

Kādu vakaru, klusumā apēdis savu mīļāko griķu biezputru ar valriekstiem, Pauļus paziņoja, ka tik absurdi dzīvot viņš vairs nevar un viņam mani jāpamet – tieši šeit un tagad.

Mēs sēdējām viens otram pretī uz grīdas manā istabā. Es nervozi plucināju tepiķi, ar to izprovocēdama nosodošu Saulpukes skatienu.

– Ja es tev nepatīku, uzreiz vajadzēja teikt. Vēl līdz tam, kad uzdāvināju tev palmu, vīrakus un gruzīnu valodas ābeci, – pateicu tā, lai Saulpuke skaidri saprastu, cik ļoti esmu upurējusies šo attiecību dēļ.

– Bet es tev uzdāvināju čiekuru un ziemeļbrieža fotogrāfiju, – Saulpuke atgādināja par savu ieguldījumu attiecībās. – Visu var viegli izmest, ja jau nekādi nevari samierināties ar manis zaudēšanu.

– Tev viegli teikt, tu esi tik nejūtīgs.

– Nejūtīgs? Kā es varu būt nejūtīgs, ja esmu klarnetists? Tev nav saprotamas tik vienkāršas lietas? Klarnete ir instruments ar īpašu tembru, un  tās spēlētāji ir daudz jūtīgāki par kaut kādiem flautistiem vai obojistiem, – noraudājies atcirta Pauļus. Viņa vaigi tā uzpūtās, it kā viņš neprofesionāli pūstu klarnetē.

– Tu esi vēl nejūtīgāks par flautistiem un obojistiem, tu nekad nebiji pret mani labs. Nekāda siltuma, nekāda maiguma.

– Ja tev vajag maigumu, pārplēs spilvenu un apkraujies ar dūnām.

Ieurbos ar acīm Saulpukē, jo nesapratu, kāpēc viņš tikko lietoja tieši tādu vārdu savienojumu.

– Ar dūnām?!

– Jā, – Pauļus apstiprināja, joprojām cenzdamies saglabāt cienīgumu, kaut arī nojauta, ka tas izklausījās pārlieku dīvaini un asi. – Apkraujies ar dūnām, uzsmērē sev medus masku, nopērc rotaļlietu – dari, ko gribi, tikai vairs neiesaisti tajā mani.

Šie vārdi mani apklusināja, man vairs nebija, ko teikt. Sapratu, ka ir bezjēdzīgi runāt, – šajā brīdī mani pamet. Viens otrs vairs negrib būt ar mani, vienam otram esmu tā apnikusi, ka viņš saviebjas, tikko ieraudzījis zaļo punktu pie mana vārda feisbukā, nemaz nerunājot par čūskas vai papagaiļa smaidiņu. Vienam otram šķiet, ka es atkal esmu uzlakojusi pārāk spīdīgus nagus, taču tas viens otrs pat neaizdomājas, cik laika nepieciešams, lai atrastu pietiekami plānas un maigas vilnas zeķes, ar kurām viņš varētu uzvilkt koncerta kurpes. Mani tas sadusmo. Nevaru saprast, vai tā ir ķermeņa atbilde uz šķiršanos vai sīka kuņģa kaite, kas saistīta ar savādo slimību. Piegāju pie Pauļus mugursomas, izvilku no tās kastīti ar klarnetes mēlītēm un visas salauzu. Lai arī mēlītes nav ļoti dārgas un to kastīte maksā divus eiro piecdesmit centus, tik un tā jutu morālu apmierinājumu.

Pauļus nosauca mani par neadekvātu un aizgāja, bet es palīdu zem tepiķa, ar to apsedzos un nospriedu, ka labāk būtu no tā apakšas vairs neizlīst.

Bet pēc pāris stundām sapratu, ka izlīst tomēr nāksies, un tā, simboliski iztūļājusies no tepiķapakšas, sāku jaunu dzīvi bez Pauļus Saulpukes.

Kā pienākas pēc šķiršanās, vispirms nolēmu atteikties no visa, kas atgādināja par iepriekšējo dzīves posmu. Vieglu roku izdzēsu mūsu videosižetu par Grodņas ūdensapgādes dienestu, zinādama, ka, ja ļoti gribēšu paskatīties, atradīšu to Saulpukes Google Drive pieejā (paroli zināju). Arī no fotogrāfijas ar ziemeļbriedi nebija grūti tikt vaļā – atdevu to draudzenei Marijai. Viņa ar prieku pieņēma dāvanu, jo tā ļoti labi iederējās viņas mājas minimālistiskajā hygge tipa interjerā. Palika tikai čiekurs.

Čiekuru Pauļus man pārveda no vieskoncertiem Karību salās, kur viņa orķestris koncertēja blakus to lielākajam un bīstamākajam, tiesa, divsimt gadus neaktīvajam vulkānam. Viņš to pārveda satītu vietējā laikrakstā ar migrējošo delfīnu attēlu, ko atrada lidostā. Čiekurs man patika – tas bija liels, sulīgi rudā krāsā un, pastāvējis uz kumodes, izplauka visā savā skaistumā un kļuva par neaizstājamu interjera detaļu.

Bet, lai arī kā čiekurs izdaiļotu manas mājas, es sapratu, ka ilgi to nepacietīšu. Labi zināju, ko tas ikreiz man atgādinās – vienam otram es nesu tikai nelaimi un neveiksmīgus koncertus. Tādas domas patiešām nepavairos optimismu, kuru ārsti man tā rekomendēja.

Atbrīvoties no čiekura nav vienkārši, to zina ikviens, kurš kaut reizi saskāries ar eksotisku augu vai dzīvnieku turēšanu. No sākuma uzcēlu to uz skapja augstākā plaukta, cerēdama, ka varbūt tas pasargās čiekuru no kodēm. Jau pēc nedēļas sapratu, ka šis risinājums nav attaisnojies: kolīdz atvēru skapja durvis, čiekurs krita man uz galvas, ne vien atkal traumēdams vestibulāro aparātu, bet arī atgādinādams, ka visas romantiskās attiecības ir beigušās nesekmīgi. Nolēmu ķerties pie cita, daudzkārt sekmīgi izmantota lietu atbrīvošanās veida, proti, nevajadzīgās, bet vēl izmantojamās mantas atdot daudzdzīvokļu nama kaimiņiem. Uzreiz aptvēru, ka čiekurs varētu būt noderīgs manam kaimiņam Leonam, kurš cepeškrāsnī tur purva bruņurupuci un uzskata to par savu labāko draugu. Alanam, kas bija cēlies no tropiem, vislabāk patika dirnēt sasildītā cepeškrāsnī, tāpēc domāju, ka čiekurs viņam atgādinās dzimto vidi.

Kad aizgāju pie Leona, viņš tieši gatavojās barot bruņurupuci ar cieti vārītu olu. Alans dabūja olu brokastīs, pusdienās un vakariņās. Leons izbrīnījās, bet šķita pateicīgs, kad ieliku čiekuru viņa krunkainajās rokās. Piekrita, ka bruņurupucim tas varētu patikt. Es par agru sapriecājos – nepaejot ne dažām dienām, sagaidīju zvanu pie durvīm. Izrādījās, ka Alans čiekuru bija ignorējis un, šķiet, viņam pat bija sākušies nervu traucējumi.

– Varbūt aromāta dēļ, kas karstumā pastiprinājās, – prātoja Leons. – Augstākā temperatūrā čiekurs sāk smaržot pēc lavas, bet tas, visticamāk, kairina bruņurupuča jutīgo ožu. To nebija iespējams paredzēt, – konstatēja kaimiņš un, viegli nopūties, atdeva man čiekuru.

Vieglāk kļuva tikai Leonam. Čiekuru varēju paslēpt kaut kur dziļi kumodē vai uzcelt uz virtuves skapīšiem, taču zināju, ka tas būs pašapmāns – tik un tā jutīšu tā klātbūtni un nevarēšu pilnasinīgi dzīvot. Atlika rīkoties apņēmīgi – vienkārši izmest to sētas konteinerā. Nesaku, ka lepojos ar šo lēmumu. Tas apstiprināja Pauļus Saulpukes vārdus, ka esmu dramatiska un grūti samierinos ar faktu, ka mani pamet, bet es tiešām neredzēju citu izeju. Izgāju sētā un apņēmīgi iesviedu čiekuru konteinerā, kur tas glīti iekomponējās uz ziliem gružu maisiņiem.

Diemžēl ar to viss nebeidzās. Kad, tālāk atsveicinādamās no pagātnes, sāku šķirot skapī drēbes, sagaidīju dusmīgu klauvēšanu un zvanīšanu pie durvīm. Aiz tām stāvēja apmēram sešdesmit gadus veca sieviete savādi zaļā kombinezonā un kliedza, ka tūlīt izsauks policiju.

– Vai zināt, ko jūs tikko izdarījāt! Šeit! Šeit! Paliekas, lavas paliekas, – arvien vairāk iekarsa dīvainā sieviete, man zem deguna vicinādama tikko izmesto čiekuru. – Tā nedrīkst, es izsaukšu ekoloģisko policiju!

No viņas nesakarīgajām runām grūti bija saprast, ko viņa vēlas pateikt, taču kvēli mirdzošās brūnās acis pauda, ka esmu rīkojusies vienkārši nosodāmi. Galu galā izdevās noskaidrot, ka Valērija Kotlerīte (bijusi Kaņepiene) visu dzīvi strādāja universitātes Analkšņu Botāniskā dārza Skujkoku apakšnodaļā, bet šogad, sākoties plānotajai štatu samazināšanai, viņai nācās veco darbavietu pamest, pārkvalificēties, un tagad tai pašā Botāniskajā dārzā viņa uzrauga visvienkāršākās peonijas.

– Saprotiet, cik tas ir liels solis atpakaļ, – Valērija runāja saniknota un vīlusies. – Peonijas ir daudz primitīvāki augi, taču dzīvot vajag, un mēs pierodam tāpat kā augi, ko padarīsi.

Valērija paskaidroja, ka šī čiekura izmešana līdzinātos ekoloģiskam noziegumam, un, ja es neesmu neko dzirdējusi par CITES konvenciju, kuras pielikumos iekļautas savvaļas floras un faunas sugas, kuras importēt un eksportēt stingri aizliegts, tad jo sliktāk man.

– Šis čiekurs pieder aizsargājamai savvaļas floras sugai. Vai jums ir eksporta atļauja no valsts, no kuras čiekurs atvests? Tas ir invazīvs augs, to iestādot, Lietuvā radīsies lielas briesmas mūsu mežu ekosistēmai. Vai par to domājāt, mezdama čiekurus, kur pagadās?

– Es to nekur nemetu, tikai konteinerā.

– Kāpēc man būtu jums jātic? Eksporta atļaujas, kā noprotu, jums nav. Tas nozīmē, ka čiekuru nepieciešams nodot Lietuvas muitai, bet par nelegālas floras ievešanu jums draud sods no divdesmit astoņiem līdz pieciem tūkstošiem septiņiem simtiem deviņdesmit diviem eiro. Parasti jau ierēdņi visu dokumentē, sāk izmeklēšanu, tā ka veiksmi, bērniņ. No tiem birokrātiem tik viegli tu neatkratīsies.

No ugunīgās Valērijas sacītā ar precīzu birokrātisku citātu iestarpinājumiem sapratu, ka vienīgā iespēja izvairīties no soda, kas manā gadījumā visdrīzāk sasniegs piecus tūkstošus eiro (čiekurā atrodamo lavas pēdu dēļ), ir braukt uz Analkšņu Botāniskā dārza Skujkoku apakšnodaļu un iesniegt čiekuru izpētei, kas noteiks tā izcelšanos un varbūt pat atsauks tā iekļaušanu eksportēšanai aizliegtās floras sarakstā. Traukties uz Botānisko dārzu piepilsētā man nebija noskaņojuma, tādēļ jautāju Valērijai, vai viņa pati neaizvestu čiekuru, jo tur taču strādā. Diemžēl izraisīju tikai vēl lielāku sašutumu. Pēc sazvērestības, kuras dēļ viņa attapās pie peonijām, Valērija Skujkoku apakšnodaļas durvis ir aizcirtusi uz visiem laikiem un nezina, kam būtu jānotiek, lai atkal paskatītos acīs sešām intrigantēm, kas viņu no turienes izstūma.

– Tikai neuzkraujiet man savu atbildību, – viņa draudīgi pateica. – Skaidrs, ka čiekuru ieguvāt nelegāli. Tagad jums tas jāreģistrē un jādeklarē tā atrašanās vieta.

– Bet man to čiekuru pat nevajag, kāpēc nevaru vienkārši izmest?

– Tāda mēroga lēmumi jāpieņem nevis jums, bet Botāniskajam dārzam. Tikai tur noskaidros patieso čiekura vērtību pēc tā sēklainuma un lavas pēdām. Dod Dievs, ka tas nebūtu starptautiska mēroga ekoloģisks noziegums, tad čiekuru pārņems Botāniskā dārza Skujkoku apakšnodaļa.

Tik tikko nesasmējos šīs absurdās situācijas dēļ, kas mani negaidīti bija pārsteigusi, tomēr Valērijas nopietnība lika sakopot spēkus.

– Desmit tūkstoši, desmit tūkstoši gadu šitai lavai! – viņa skaļi iekliedzās, ar trīcošu pirkstu rādīdama man čiekura maliņas. – Sajūtiet atbildību!

– Pret ko?

– Pret dabu.

Pēdējo frāzi Valērija izteica īpaši cienīgi un, iedevusi man rokās čiekuru, lēnīgi un svarīgi nokāpa pa kāpnēm lejā.

Mēģināju izdomāt, ko darīt tālāk. Varēju to sadedzināt vai nogremdēt. Bet ko tad, ja Valērija tomēr aizies uz Skujkoku apakšnodaļu un paziņos par Karību salu čiekuru, kas nonācis uz Lietuvas zemes? Vai tiešām Lietuvas muita pieprasīs no manis neiedomājama lieluma soda naudu? Skaidrs, ka visa summa man būs jāsamaksā pašai. Tādi cilvēki kā Pauļus neuzņemsies atbildību, visticamāk, pat noliegs, ka man to atveda. Lūk, pie kā noved nepārdomātas attiecības. Lūk, kas notiek, kad esi noilgojies pēc romantikas un labi neapsver, kādas sekas gaida! Bet sekas ir acīmredzamas – čiekurs.

Ar nemierīgu sirdi atgūlos gultā, bet nekādi neveicās cieši iemigt. Vārtījos, bet iesnaudusies tūlīt sapņoju, ka mani purina cilvēka lieluma čiekurs, kliegdams: “Mosties!” Pēdējā sapnī milzīgs čiekurs zvanīja vara zvanu, pielicis to man pie auss, bet atmodusies sapratu, ka ir jau rīts un pie durvīm patiešām kāds zvana. Pa durvju actiņu ieraudzīju kalsnu padzīvojušu vīrieti, kuram līdz pleciem sniedzās sirmi mati. Viņš nestāvēja uz vietas, un viņa urbjošās, brūnās acis ļoti atgādināja Valēriju. Varbūt brālis, brālēns? Cilvēks tik neatlaidīgi zvanīja un prasīja, lai atver, ka beidzot, apņemdamās stingri likt viņam rimties, aizāķēju ķēdi un mazliet pavēru durvis.

– Es zinu par čiekuru, – vīrietis noslēpumaini sacīja. – Tas ir pavisam nelegāli. Zini, cik par to dabūtu melnajā tirgū? Desmit, varbūt pat divpadsmit tūkstošus dolāru…

Nopratu, ka tirgus patiešām melns, ja tiek runāts par dolāriem.

– Dod man, es to pārdošu, bet peļņu sadalīsim uz pusēm, – savādnieks lietišķi ierosināja, uzsvērdams, ka mūs saista tikai čiekurs.

Atcirtu, ka tādi darījumi mani neinteresē, un steidzīgi aizvēru durvis.

Pēc tam apdomāju daudz ko: par kādiem grēkiem Dievs saveda mani ar Pauļu Saulpuki, vai savādā slimība nepārsteigs mani cietumā, un vai tajā būs telpa, kur pildīt vestibulāro aparātu stiprinošos vingrojumus. Lai arī kā es centos objektīvi novērtēt savu stāvokli un nošķirt faktus no interpretācijas, viss izskatījās ļoti nopietni. Nolēmu steidzīgi iet pie Pauļus un izstāstīt visu stāstu, kurā viņš mani varbūt ne speciāli, tomēr ir ievilcis.

Piezvanīju pie Pauļus mansarda dzīvokļa durvīm un aiz tām kā vienmēr sadzirdēju viņa suņa rūkšanu. Tā paša, kas man ciemojoties vienmēr ne visai stipri ķēra kājā. Kliedzu Pauļum, lai viņš savalda Vētru, jo man jau tā pietiek stresa pēc šīs šausmīgās nakts.

– Kāpēc tu nāc pie manis sestdienas rītā un vēl pirms tam nepabrīdinājusi? – Pauļus dusmīgi jautāja, bet es muļķīgi blenzu uz viņa eglītēm izraibināto pidžamu.

Pēkšņi iešāvās prātā, ka viņš par mani ņirgājas. Vai obligāti jāvelk pidžama ar eglītēm laikā, kad es izdzīvoju čiekura murgus? Bet varbūt Pauļus ir slepens čiekuru dīleris, kurš nelegāli atgādā tos uz Eiropu (koncerti ir tikai aizsegs) un vēlāk, jaucot pēdas, izdala tos savām meitenēm? Varbūt viņš piedāvāja draudzēties tikai tāpēc, lai, arvien slēpjoties no likumsargiem, tiktu vaļā no nelegālā čiekura?

Pacentos nomierināties, dziļi ieelpoju un apturēju paranoiskās domas, pieļaudama, ka mana interpretācija, visticamāk, atkal atšķirsies no faktiem. Stāvēdama Saulpukes dzīvokļa durvīs un ar skatienu savaldīdama viņa rūcošo suni, pastāstīju par čiekuru, melno tirgu un neiedomājami lielo soda naudu, kas man draud.

– Ko tu no manis gribi? Saki konkrēti, – Pauļus bargi nokomandēja, un tas man atgādināja viņa agrākās prasības formulēt teikumus skaidri un racionāli, lai mēs abi nepazustu manā nesakarīgajā domu plūsmā.

– Gribu, lai mēs kopā aizbrauktu uz Analkšņu Botānisko dārzu. Tur piereģistrēsim čiekuru un tā izvairīsimies no soda.

Pauļus seju sagrozīja dusmas, acis iedzirkstījās, bet skatiens ne tuvu neatgādināja rāmu, Dievam nodevušos svēto, drīzāk svilināja kā eksorcists, kurš mēģina izdzīt velnu.

– Es tev vēlreiz lūdzu nelietot vārdu MĒS, – viņš pārskaities noteica, un Vētras rūkšana vēl pastiprināja viņa sacītā emocionalitāti. – Esi tu, un esmu es. Tu esi saskārusies ar Lietuvas muitu un melno čiekuru tirgu, tāpēc nevelc mani savās slimīgajās fantāzijās!

– Kādas slimīgas fantāzijas te var būt, ja naktī pie mana dzīvokļa durvīm zvana kaut kādi hipiji un prasa pārdot čiekuru?

– Tie hipiji ir tavas neadekvātās uztveres realitātes augļi. Visticamāk, viņš bija izdzirdējis tavu un tās sievietes sarunu un piedāvāja pārdot čiekuru krāmu tirgū vai kaut kā tamlīdzīgi.

Es apklusu un dziļi ieelpoju. Biju tik dusmīga, ka baidījos – ja neatvilkšu elpu, sarunāšu riebīgas lietas, ko vēlāk nāksies nožēlot.

– Tad tu man netici?

– Nē, neticu.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka tev ir tieksme izdomāt ļoti daudz lietu.

– Ko tad vēl es izdomāju?

– Savu slimību. Cilvēki nenoguļ pusgadu gultā sūdzēdamies, ka viņiem ir bezspēks un reibst galva, kaut arī mediķi neatrod nekādu objektīvu iemeslu. Cilvēki vienkārši dzīvo. Bet tie, kuri grib, lai viņus kāds ar mīlestību aprūpētu, izdomā slimības un paši tām notic.

Jā, Pauļu Saulpuke, es ļoti gribētu izdomāt sev slimību.

– Visi ārsti, slimnīcas, zāles, akupunktūras seansi, organisma attīrīšana un māla diētas tikai tāpēc, lai par mani kāds parūpētos? Kāpēc tad tā cenšos izveseļoties? Pat ja būtu gribējusi rūpes, noteikti nebūtu griezusies pie tevis. Tev vispār vajadzētu aizliegt spēlēt, jo pat pret savu mūziku tu nespēj būt jūtīgs. Tāpēc arī slikti spēlē!

Biju droša, ka pēdējie vārdi ir pārāk asi. Biju droša arī par to, ka tā nav patiesība, bet tikai atbilde uz to, ka Pauļum šķita – savu slimību izdomāju es pati. Tāpat biju droša, ka, salīdzinot ar slimības sākumu, jūtos jau daudz labāk un varbūt nevajadzētu visu tā dramatizēt. Tomēr tāpat zināju, ka ikvienam – gan cilvēkam, kurš slimo, gan cilvēkam, kurš atveseļojas pēc slimības, – vissāpīgākā lieta ir dzirdēt, ka varbūt viņš tomēr neslimo. Ja tikai varētu izdomāt un vēlāk aizmirst slimības, nav svarīgi ir tām vai nav sava medicīniskā koda, kas atklāj oficiālo diagnozi, dzīve būtu daudz vienkāršāka. Diemžēl dažreiz, pat pieliekot visas pūles, nav viegli aizmirst slimību un tās simptomus, jo tā nekādi neiziet no galvas. Manā gadījumā – tieši no galvas!

To visu viņam nepateicu, jo redzēju, ka viņu satriekusi frāze par nejūtību pret mūziku. Tā bija nepatiesība! Bet vai tad ņemšu un atzīšos? Tāpēc stāvējām ietiepušies un arvien niknāk viens otru aizvainojām, līdz nogurām un pieklusām. No blakus dzīvokļa izlīda Saulpukes kaimiņš Nikolajs ar kotlešu šķīvi.

– Varbūt gaļiņu mieram? – viņš nebēdnīgi pasmaidīja.

No kotletēm, protams, atteicāmies, jo esam veģetārieši un noteikti neēdīsim ēdienu, kas stimulē agresiju un egoismu. Tad Nikolajs piedāvāja kotleti Vētrai, un, kamēr viņa kāri rija, Saulpuke paskaidroja, ka uz Analkšņu Botānisko dārzu noteikti nebrauks.

Atgriezos mājās. Čiekurs joprojām stāvēja uz kumodes, bet es prātoju, kāpēc dažreiz sarunājam briesmīgas lietas cilvēkiem, kuri mums ir dārgi. Pauļus nebija cietsirdīgs vai nejūtīgs, vienkārši viņa, tāpat kā viņa suņa, kodums mani sāpināja. Skatīdamās uz čiekuru, joprojām dusmojos uz Pauļu, ka viņš pameta mani ķepuroties vienu, un vispār – šajā dīvainajā stāstā es jutos nepamatoti aizskarta. Maz pietrūka, lai es to čiekuru samīdītu, taču baidījos no juridiskās atbildības. Tā vai citādi, tas čiekurs bija tiešām glīts.

Atlikušo dienas daļu pavadīju, žēlodama sevi mani piemeklējušās slimības dēļ, kas bija atņēmusi tik dārgo dzīves laiku, un, protams, čiekura dēļ, kas vairs neļaus mierīgi pastaigāties mežā, jo visas pasaules egles par to atgādinās. Pat arī pilnībā izveseļojusies, izveidojusi jaunas, laimīgas attiecības, palikšu mūžīgi šī stāsta iezīmēta. Kad reiz Ziemassvētku rītā mans mazais, sprogainais bērniņš parādīs Ziemassvētku mantiņu čiekuru, mani atkal pārņems dziļi apslēptās sāpes un nevarēšu tajās ne ar vienu padalīties. Ko tad darīt? Neko. Šķiet, visām pārtrauktajām attiecībām ir savs čiekurs, zīle vai vismaz sakaltusi ozola lapa, no kā cilvēks nemaz tik viegli neatbrīvosies.

Visu dienu pavadīju mājās, skatīdamās pa logu, rokās grozīdama čiekuru un domādama par dažādu veidu netaisnībām, kas cilvēkus piemeklē. Vakarā sagaidīju ziņu no Pauļus, ka no rīta desmitos viņš būs pie manis – varēsim aizbraukt uz Botānisko dārzu un piereģistrēt čiekuru. Todien pirmo reizi nedaudz pasmaidīju.

No rīta rūpīgi ietinu čiekuru lakatā, noglāstīju tā glīti izgriezušās rievas  un nodomāju, ka negribu no tā atbrīvoties pavisam. Bet atpakaļceļa nebija, šajā stāstā jau ir iesaistīts mans kaimiņš Leons, Valērija, dīvainais vīrietis, Pauļus, viņa kaimiņš Nikolajs un Vētra. Tā vai citādi visu vajadzēja pabeigt. Izgāju sētā, kur jau gaidīja Pauļus Saulpukes sarūsējusī automašīna, mugursomu nevērīgi nometu uz pakaļējā sēdekļa, bet pati nosēdos priekšā, uz ceļiem kā lielāko dārgumu turēdama čiekuru.

Braucām klusēdami, pat nemēģinājām izkliedēt drūmi nopietno gaisotni, izlikāmies, ka mūs vieno tikai savādā priedes sēkla. Pauļus automašīnas atskaņotājā palaida Čurļoņa Mežā.

– Ko darīsi vēlāk?

– Spēlēšu, – Pauļus atbildēja kā par pašsaprotamu lietu. – Un tu?

– Gatavošos darbam, parīt sāku strādāt.

– Tātad esi izveseļojusies?

– Pavisam ne, bet kaut kā vajag integrēties dzīvē.

Pati zināju, cik veltīgi un žēlabaini tas skan, taču nevarēju tur neko padarīt – man patika sevi žēlot un pārspīlēt neveiksmes, kas arvien mani piemeklēja. Pauļus nopūtās un iegriezās Analkšņu Botāniskā dārza stāvlaukumā, bet viņa atskaņotājs tikko beidza spēlēt pēdējos Mežā akordus.

Aizgājām uz Skujkoku apakšnodaļu, kur vecā, padomiskā laboratorijā mūs gaidīja sešas sievietes zilos halātos. Valērijas starp viņām nebija. Radās neliels apjukums, mūs brīdināja, ka visas pētnieces ir ļoti aizņemtas, tāpēc izpēti tuvākajās dienās veikt neizdosies. Viktorija pēta Tuvo Austrumu priežu skuju konsistenci, Ala īsteno vietējo priežu stādu projektu, Migle vēl tikai sāk, un tādiem pētījumiem viņas kompetence ir nepietiekama, Aurēlija varot aptvert tikai kadiķu apgriešanas projektu, Sigita iedziļinās egļu kultūrās, bet Marta ir bez gala aizņemta ar Botāniskā dārza komerciālo projektu, proti, stāda Ziemassvētku eglītes, kuras nākamgad tiks pārdotas. Ala atcerējās, ka čiekuri bijuši Valērijas joma, bet tagad viņa ir pārcelta uz Peoniju apakšnodaļu un nekādi nevar palīdzēt.

Mēs aizpildījām blāķi ar Botāniskā dārza dokumentiem un uzklausījām pārmetumus par vieglprātīgu eksotisko sēklu importēšanu, bet tad uzzinājām, ka izpētes slēdzienu nāksies gaidīt no pāris nedēļām līdz mēnesim, varbūt vairākiem. Starp citu, sarunas gaisotne pamazām iesila, visas sešas sievietes ķiķināja un flirtēja ar Pauļu Saulpuki, jokodamas, ka vīrietim ar tādu uzvārdu piestāvētu strādāt Analkšņu Botāniskajā dārzā. Pauļus vienmēr patika sievietēm, to es ievēroju visās tikšanās reizēs. Viņš bija valdzinošs un mācēja flirtēt, bet tagad nepaguris slavēja Skujkoku apakšnodaļas nozīmīgo darbu un darbinieču sirdis tas ievērojami mīkstināja.

Pēc divām nedēļām man piezvanīja no Botāniskā dārza parastā telefona un uzaicināja ierasties, lai saņemtu izrakstu ar izpētes rezultātiem (izklāstīt tos pa telefonu bija aizliegts, informācija – strikti konfidenciāla). Braukdama uztraucos un atkārtoju Pauļum, ka ļoti ceru – mūsu čiekurs nav ar kaut ko īpašs. Citādi mūs muitā gaidīs nepatikšanas un liela soda nauda, kuru no mākslinieka stipendijas noteikti nenomaksāsim. Pauļus mani mierināja, cenzdamies pārliecināt, ka nekas slikts nenotiks, mudināja ieelpot un vispirms samazināt minūtē izrunāto vārdu skaitu. Man patika Pauļus miers. Lai arī cik nervu šūnu viņš bija man jau sagandējis, tomēr kritiskos brīžos viņš mācēja mani nomierināt. Pauļus plakstiņi atkal atgādināja svēto, viņš pat pasmaidīja.

Ierodoties Skujkoku apakšnodaļā, izrakstu mums svinīgi pasniedza Valērija Kotlerīte. Šīs izpētes dēļ viņu ataicināja strādāt vecajā vietā. Noskaidrojās, ka čiekurs pavisam noteikti nav īpašs – tas ir parastākais Conus canabis, bet lavas paliekas, visticamāk, ir tikai izkusis asfalts.

– Jūs pareizi darījāt, ka vērsāties pie mums, – tas taču būtu noziegums turēt mājās Sarkanajā grāmatā ierakstītu retumu, – Valērija uzsvēra.

Pauļus nopietni pamāja ar galvu, lai arī redzēju, ka iekšēji viņš smējās. Iekšējie smiekli pārņēma arī mani, un, šķiet, pēc ilgiem laikiem mums beidzot atkal izdevās tajos dalīties. Savienojušies tie atvērās un izplatījās pa visu dārzu, aplipinādami ikkatru dīgstu, vasu, koku un agrīno ziedu, līdz beidzot visi Botāniskā dārza darbinieki – no laistītāja līdz vadītājai – sāka smaidīt, spurgt un ķiķināt. Vai esat redzējuši, ka Botāniskajā dārzā smejas itin viss? Pamēģiniet iedomāties, jo tas ir īsts šī laika retums. Bet tā notiek, kad divi cilvēki, kuri ir ilgi un ļoti dusmojušies, viens otram beidzot piedod.

Mēs izgājām no Skujkoku apakšnodaļas, Pauļus vienā rokā turēja izrakstu, bet otrā – čiekuru. Lai arī agrā pavasara rīts bija dzestrs, varēja paredzēt, ka dienas drīz sāks silt.

– Es taču sacīju, ka viss būs labi, – Pauļus gribēja pateikt, bet nepateica. – Jebkurā gadījumā tas ir tavs, –  viņš teica un pasniedza man čiekuru.

Tajā mirklī kaut kas iezibsnījās, un čiekurs iekrāsojās visas septiņās varavīksnes krāsās: zilā, sarkanā, oranžā, dzeltenā, zaļā, violetā, baltā. Tagad čiekurs izskatījās kā cēla varavīksne, un tas vienlaikus izraisīja dīvainu apmulsumu un lielu cerību.

– Redzi?

– Redzu.

Pauļus piedāvāja pārvest mani mājās, es piekritu, bet čiekurs un izraksts bezrūpīgi aizceļoja uz automašīnas pakaļējo sēdekli.

– Es gribētu kaut kā pateikties, – nedroši sacīju. – Lai arī cik man izmaksāja atgadījums ar čiekuru un pazīšanās ar tevi, es tomēr sāku atveseļoties. Vajadzēja iet uz randiņiem, ceļot uz Grodņu, gatavot vakariņas, blandīties pa naktīm, un, lūk, tagad jūtos daudz labāk.

– Tātad piekrīti, ka slimība bija tikai tavā galvā?

– Nepiekrītu, bet piekrītu, ka, satikusi tevi, sāku vairāk kustēties, un tas palīdzēja manam vestibulārajam aparātam.

Pauļus nopūtās, jo no pieredzes zināja – lai arī ko viņš teiks, es nekad viņam nepiekritīšu. Tāpat es zināju, ka man nekad nebūs pilnīga taisnība. Mēs aizbraucām no Analkšņu Botāniskā dārza, vēl arvien dalīdamies siltā iekšējā ķiķināšanā un cerēdami, ka drīz atkal tiksimies.

Mēs nezinājām tikai vienu – kā galu gala beigsies mūsu stāsts un kāpēc mūs abus saista šī nepārtrūkstošā, interesantā un reizē kaitinošā saikne. Tās noslēpumu zināja varbūt tikai čiekurs, kas joprojām ripinājās pa automašīnas pakaļējo sēdekli. Tā kodolā bija apslēpta gudrība, kuru mēs, arvien viens ar otru kaudamies, nekādi nespējām atrast. Čiekurs zināja visu un mazliet ar to pat lepojās, visticamāk, saprazdams, ka daži attiecību noslēpumi mums pagaidām ir pilnīgi neatkožami. Bet viņš tiešām zināja. Zināja arī to, ka viņa eksotiskās izcelšanās izpētes stāsts bija tikai gudrs Valērijas Kotlerītes plāns, kas palīdzēja viņai atgriezties Skujkoku apakšnodaļā.

No lietuviešu valodas tulkojusi Madara Skudra