***
pašā interesantākajā vietā pārtrūkst diena
kā tava vidukļa kātiņš
kuru noplūc pirmajā ballē bet otrajā atstāj jau novīstam
turpat zem ložu necaurlaidīgajiem mākoņiem
kur ar melnu līmplēvi aizlīmēja muti
kādam
kurš to visu redzēja
bet klusēja
lipīgu meldiņu mutē ieņēmis
saules puķu sēklas atveras kā gliemežvāki
trešajā tu sēdi uz soliņa un šūpo kājas
skaties kā skudras pārnāk pūznī no darba
mēģini satvert dzīves jēgu
savu muļķību kamolā tin
skaiti uz pirkstiem cik atlicis vēl vasaras
vai izdosies sataupīt nebaltai dienai
vaibstu drupas
vai izdosies pieradināt upi kura glaužas pie kājām
ceturtajā tu nemaz neatnāc
pa atslēgas caurumu skaties filmas
***
I
acu bļodiņās skalojas pašķidra gaisma
redzēt dzirdēt sajust dzīt zinības mazās nagliņas galvā
tu tagad elpo no mājām dziedi no mākoņiem
vēl viena ziema min uz papēžiem
vēl viens pulkstenis nosirmo aiz muguras
II
man visas atmiņas vienā pikucī sakusušas
drošinātāji izsisti
valoda sit pa pirkstiem
mugurkauls nospriegots kā stīga atskaņojot ikdienas nastu
ar to pašu muti man maizīte būs jāēd
celties iet saņemties
pienaglot pēdējo teikumu dzejolim
saslaucīt skaidas
III
es vairs neprotu turēt solījumus
negribu domāt ar svešu galvu redzēt ar svešām acīm
skatiens pieglaužas pie kurpju purngaliem
tur tam īstā vieta
IV
es vairs nevaru aizsniegt tavu lūpu saldos ķiršus
sveši putni visu norijuši
V
kopš putni izveda savu karaspēku no ķiršiem
ir iestājies trausls pamiers
***
kāpēc muskuļi neaug kā zāle
kāpēc nerakstās dzeja
kāpēc teikumu salaiduma vietas nav gludas
kāpēc meliem ir īsas bet sievietēm garas kājas
kāpēc akmeņi ilgojas pēc siltas plaukstas
kāpēc mūsu draudzība ir jāapcērt pašā saknē
kāpēc kāpņutelpā man uzšņāc indīga kaimiņienes roka
kāpēc garastāvoklis noplok kā limonādes putas
kāpēc upe atloka piedurknes un ķeras pie bebru aizsprostu jaukšanas
***
kurmji sarakuši melnos pilskalnus
burtu drupas liecina par kādas senas civilizācijas norietu
lai vieglas smiltis valodai
es gravēju gaisā senas rakstu zīmes
kā ceļamkrāns kurš pārcilā vecas atmiņas
knapinos ar žestiem un mīmiku
kad rakstu es piemirstu aplaistīt savu nokaltušo roku
un lietus aiznaglo visus logus
no siltajām zemēm atlaižas domas
un nosēžas uz pieres
miegs ir plāns kā pirmais ledus
bet domas sver vairāk
man saka izgrāb pelnus no mutes kad runā
bet vārdi kūst arvien straujāk
man jāpaspēj uzrakstīt
pirms atnāk pavasaris un uzliek roku dzelžus
pirms saskābst tavas lūpas
***
pakausī vēsi
bet kāju pēdas izbauda saules mātišķo maigumu
tepat vecajā smēķētavā
kur vaiga sviedros kādreiz klapējām zārkos naglas
un ieņēmām valstiski svarīgus amatus
viens otra dzīvēs vai pļāpās
jā tieši pļāpās
kuras reibina un uzbur gaistošus mirkļus
kamēr dūmi rod mieru debesīs
tepat jau viņa ir
saulainā rītdiena
kā novadējies dzejolis
kuru tev lika iekalt skolā no galvas
un kailcirte mūsu domās
viss kas bija derīgs jau ir izzāģēts
palikušu brikšņi un nolauztu cilvēku stumbeņi
bet pļāpas tik viegli neizgaist
kā migla tās neizklīst
***
man laimējās tikt pie jaunām skumjām
jo vecās burtiski nesen bija zaudējušas savu spēku
tā tomēr ir liela greznība
mirkli pirms laternu zaros nozied pēdējā spuldze
uzķert atmiņas irstošo valdziņu
es zinu
šonakt vēl pieturēsies smaids tavā sejā
bet rītdien būs apmācies viss
zem apavu zolēm negribīgi sadilst kilometri
ceļš mani nes uz savām rokām
un vienmēr mazliet pietrūkst
pat nezinu kas
aug nemiers un aizņem tik daudz vietas