Dzejnieces un mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas darbistaba, dzejnieces foto
intervijas
— Aptauja: kā pandēmija ietekmē rakstnieku darbu?
08/02/2021
Viss, par ko ir gribējies rakstīt, ir palicis pagātnē, neatgriezeniski mainījies, un tagad atkal ilgi un lēni jāvēro, jāpēta, kādi tad nu mēs, labklājības izlutinātie cilvēki, esam tagad, šinī izmainītajā realitātē.
Punctum vaicāja vairākiem literātiem, kā pandēmija ietekmējusi rakstīšanas procesu.
Jana Egle, rakstniece:
Pagājušā gada pavasarī iznāca mans stāstu krājums Dzimšanas diena, un man jau bija skaidrs, strukturēts nākamā darba plāns. Pandēmija pilnībā nojauca manas ieceres. Ne tikai ar to, ka plānotās tikšanās un intervijas topošajai grāmatai kļuva neiespējamas. Uz vairākiem mēnešiem pilnīgi pazuda spēja vispār kaut ko uzrakstīt par spīti tam, ka teorētiski radās daudz vairāk laika rakstīšanai nekā iepriekš. Cīnījos ar to, rakstīdama personisku dienasgrāmatu, taču nekas cits nepadevās. Septembrī apzināti atsāku rakstīt dzeju, iesaistoties FB akcijā Dzejas rupors, joprojām uzrakstu pa kādam dzejolim. Vēlā rudenī atgriezās arī proza, taču ir tāds kā apjukums. Sajūta, ka viss, par ko ir gribējies rakstīt, ir palicis pagātnē, neatgriezeniski mainījies, un tagad atkal ilgi un lēni jāvēro, jāpēta, kādi tad nu mēs, labklājības izlutinātie cilvēki, esam tagad, šinī izmainītajā realitātē.
Svens Kuzmins, rakstnieks:
Kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ man vairs nešķiet, ka krogu, izstāžu un tamlīdzīgu prieku ainas būtu pēc iespējas jāīsina.
Anna Auziņa, dzejniece:
Manu rakstīšanu pandēmija vissliktāk ietekmēja pavasarī, kad bērnudārzi bija aizvērti. Tagad, kamēr ir bērnudārzs, varētu teikt, ka mierīgā dzīve ietekmē manu rakstīšanu pat pozitīvi. Ietekmē arī tēmas, bet par to vēl pāragri runāt. Rakstīšanas darbu varētu ietekmēt dažādi ar pandēmiju saistīti ekonomiski procesi, taču pagaidām man nekas daudz nav mainījies.
Māris Bērziņš, rakstnieks:
“Tehniski” pandēmija ietekmē pozitīvi – nav gandrīz nekādu pasākumu, tikšanos, kas izsit no rakstīšanas ritma [Bērziņš strādā pie romāna par Vili Lāci sērijā Es esmu… – red. piez.], var nodoties tikai vienam darbam, kas man ir ļoti svarīgi. Īpaši tagad, kad rakstu romānu. Tiesa, kad to piebeigšu, gribētos, lai arī pandēmija norimtu.
Emocionāli [pandēmija] ietekmē kā jebkuru, taču, šķiet, mazāk nekā notikumi ASV (nu jau garām) un īpaši Baltkrievijā. Cenšos stoiski panest ierobežojumus un kovidziņu plūsmu. Tas viss kopā ir uzlicis zināmu emocionālo slogu, taču es neņemos pateikt, kā tas ietekmē romāna tapšanu. Aprakstāmais tipiņš ar visu savu bēdu ieleju arī diezgan spiež pie zemes, un brīžiem vairs nesaproti, kas nospiež vairāk – pandēmija šodien vai notikumi pirms sešdesmit vai astoņdesmit gadiem. Šķiet, neapzināti (tomēr vēlāk to piefiksēju) mēģinu šur tur tekstā pajokot vairāk, nekā vajadzētu, laikam jau, lai nenojūgtos. Daudz kas pēc tam jāizrediģē laukā, bet tas jau arī pie normālas dzīves gadās. Nu tā apmēram. Varētu jau te vēl ilgi analizēties un pārdomāt pandēmijas ietekmi, bet arī tas nomāc, tāpēc beigšu.
Kristīne Želve, rakstniece:
Pateicoties pavasara pandēmijai, es pabeidzu romānu. Pēkšņi nevienam no manis neko nevajadzēja, pēkšņi bija laiks, daudz laika, bija arī pieklājīgs dīkstāves pabalsts (jo cītīgi bija maksāti nodokļi), nu, gandrīz mans ideālais dzīvesveida modelis – bet tad arī slimība nebija tik tuvu vai tik reāla. Tagad ir citādi. Gribas sākt strādāt pie nākamā projekta, iet uz arhīvu, muzeja lasītavām… bet nevar. Joprojām īpaši neciešu ne no izolācijas, ne slēgtām frizētavām, bet grūti justies harmoniski un koncentrēties darbam, ja blakus daudzi palikuši bez darba un ienākumiem, citiem nāk virsū visādi melnie, daudzi slimo un diemžēl arī mirst. Toties var lasīt. Šķiet, pēdējoreiz tik daudz lasīju pamatskolas laikā, kad bieži slimoju un daudz laika pavadīju mājās, – visi aizgāja pa darbiem un skolām, es gulēju gultā, dzēru tēju un lasīju. Tagad reizēm jūtos līdzīgi.
Andris Akmentiņš, rakstnieks:
Dziļākajā būtībā rakstnieks jau tāpat izolējas. Šajā posmā biju divus gadus aizņemts ar pasūtījuma romānu [Meklējot Ezeriņu romānu sērijā Es esmu… – red. piez.] un jutu neveselīgu konkurenci, ka visiem situācija liek dzīvot tā, kā es jau to daru. Šajā ziņā izmaiņu nebija, stipri grūtāk un dārgāk bija tikt muzejos un krātuvēs, lai aizpildītu baltos plankumus, bet arī tas izdevās. Apstājās filmu tulkošanas darbs, vairāk nekā pusgadu Holivudas lielās animācijas filmas nevirzījās tālāk – neregulāri, bet kaut kādi ienākumi bija tur.
Bet es vēlētos nodot tālāk šo sajūtu – kad pēc pusotra gada nav vēl pārliecības, vai darbu izdosies pabeigt, kaut vai tīri medicīniski, sākās Reira nodokļu eksperimenti, un rodas sajūta, ka esmu jau ar savu projektu darbu valstij palicis parādā. Principā kopš 1988. gada nevienai valdībai Latvijā nebija izdevies mani tā sāpināt. Jaunām radošām stipendijām nepieteicos. Ir grāmatu idejas un iestrādes, bet pašlaik apsveru kaut kādu fizisku kustību, jo sporta zāle nav pieejama, kaut arī piekoptais sporta veids būtībā ir bezkontakta. Bet vispirms laikam honorārs aizies veselībā, tikai vēl nesaprotu, kā pašlaik izdosies parastie plānotie medicīnas pasākumi. Dažus mēnešus gribētu vienkārši būt “mājsaimniece”.
Inga Gaile, dzejniece:
Vēl grūtāk atrast laiku rakstīšanai, jo bērni lielākoties ir mājās. Tomēr tas ir arī priecīgi, jo – viņas ir mājās.
Lote Vilma Vītiņa, dzejniece:
Manā gadījumā pašu rakstīšanu tas īpaši nav ietekmējis, vienīgi vairs neeju rakstīt uz kafejnīcām, grāmatu atvēršanām, lasījumiem un festivāliem.