blogi

— Citplanētieši pie Pītes upes

Annika Norlina

11/02/2021

Pašā pēdējā kadrā vilcienā ielēca arī skelets, atstājot P. Aleksanderu uz perona vienu.

Estešundā dzimusī Annika Norlina (Annika Norlin, 1977) Zviedrijā ir labāk zināma kā mūziķe, grupu Hello Saferide un Säkert! sastāvā izdevusi sešus albumus. Literatūrā viņa debitēja pērn ar stāstu krājumu Es redzu visu, ko tu dari (Jag ser allt du gör). Lai gan autore raksta daudz, tostarp žurnālistikas un dziesmu tekstus, viņa stāsta, ka ilgi esot meklējusi savu rakstnieces balsi, līdz sapratusi, ka visvairāk viņu piesaista bērnu grāmatu vienkāršais rakstības stils, tāpēc mēģinājusi sarakstīt “bērnu grāmatu pieaugušajiem”. Norlinas stāstu krājumu atzinīgi novērtējuši gan lasītāji, gan arī kritiķi – 2020. gadā tas tika nominēts galvenajai Zviedrijas literatūras balvai Augustpriset.

Pītes upe atrodas pašos Zviedrijas ziemeļos, Norbotenas lēnē. Šīs upes reģionā sastopama īpatnējā Pītes izloksne, kas diezgan ievērojami atšķiras no standarta zviedru valodas, tajā saglabājusies daudzu senu vārdu gramatiskā uzbūve un izruna. Mūsdienās šajā izloksnē pārsvarā runā vecākā paaudze lauku apvidos.

Tulkotāja

Nē, bet sākās taču tas ar Mīkaelu. Viņš uzradās vakarā – iepriekš nepiezvanījis, kā jau parasti, un es, arī kā parasti, nebiju aizslēgusi durvis. Tā nu sēdēju virtuvē un ēdu uzsildītus pavasara rullīšus no saldētavas.

“Beidzot es atradu!” viņš iesaucās, “Iedomājies? Tā bija tai tur ar bereti, kas iepriekšējā nedēļā apmeklēja kinoklubu, un viņa to atsūtīja!”

“Ko tu atradi?” es jautāju. Biju ģērbusies zeķēs ar smieklīgiem attēliem, veļas dienas biksītēs un bezrocī, tik noplukušā, ka vairs nevarēja saskatīt, kas uz tā bijis uzdrukāts. Sēdēju lotosa pozā, un tā arī turpināju sēdēt, kad viņš ienāca virtuvē.

“Filmu,” viņš atbildēja.

Viņa acis staroja! Ar Mīkaelu laiku pavadu dažādu iemeslu dēļ. Viens ir tāds, ka man nav pārāk daudz citu draugu, un otrs – ir brīnišķīgi būt ar kādu, kura acis tā mirdz par pilnīgiem sīkumiem. Kāda īpaša lieta, mūzikas albums, kaut kas smieklīgs, ko kāds reiz pateicis. Kad esmu viena, bieži iztēlojos sevi viņa vietā, mēģinu ieraudzīt pasauli ar Mīkaela acīm, pārmeklēju tuvāko apkārtni, lūkojoties pēc kaut kā, kas varētu viņu aizraut, un tad cenšos uzminēt, kā justos viņš, to atradis, ko viņš par to teiktu.

“Kādu filmu?” es jautāju.

“Nu bet TO filmu,” viņš teica. “Kuru tad vēl.”

Viens no sliktākajiem iemesliem, kāpēc pavadu laiku ar Mīkaelu, ir tas, ka viņam vajag kādu, kurš atzītu viņa atradumus. Šis cilvēks bieži esmu es. Mani neinteresē kulta filmas vai Āzijas kino, bet tāpat esmu redzējusi simtiem japāņu filmu par harakiri un godu, simtiem korejiešu šausmeņu un neatkarīgu zinātniskās fantastikas filmu. Pamanīju, ka mans ķermenis ieņem tādu kā apātisku stāvokli, ne iebilzdams, ne piekrizdams notiekošajam. Tagad mēs skatīsimies filmu. Lai jau tā būtu.

“Es piespraudīšu!” Mīkaels sauca no dzīvojamās istabas. “Tev ir ipa?”

Man nācās minēt, ko nozīmē ipa, jo viņš no mana šķīvja bija paņēmis vienu pavasara rullīti un tagad priecīgi to gremoja, piņķerēdams vaļā vadu mudžekli zem televizora un slaucīdams HDMI kabeli, it kā baidītos, ka viņa datorā varētu iekļūt kāda cita datora netīrumi.

Uzvilku trikotāžas šortus un izņēmu no ledusskapja divus arodalus.

Pripps gaišais,” Mīkaels neapmierināti noteica, bet tāpat atvēra pudeli un nospieda play. “Nu, esi gatava?”

“Pārbaudi subtitrus,” sacīju. “Citādi sāksi trakot, ja tie nebūs precīzi pieskaņoti filmas kadriem, un tad mums būs jāgaida pusstunda, kamēr novilksi jaunus.”

“Šajā VISPĀR nav subtitru, tā ir zviedriski,” viņš triumfāli teica. “Un vietām nedaudz sāmiski, bet to es tev pārtulkošu. Skaņa droši vien, kā ierasts, nekam neder. Viņiem nebija diez ko liels budžets, un kalnā nepārtraukti pūta vējš.”

Pagāja brīdis, līdz apstrādāju šo jauno informāciju, bet pēc tam arī pati sajutu zināmu pacilātību. Mīkaels dīdījās dīvānā, un es zināju, ka pēc šīs filmas viņš tā dīdīsies vēl vairākas nedēļas, pat mēnešus!

Kopš pazīstu Mīkaelu un vēl ilgāk viņš interesējies par režisoru amatieri P. Aleksanderu, kurš astoņdesmito gadu sākumā uzņēma filmas Zviedrijas ziemeļos un Lapzemē. Divas no tām esam noskatījušies daudz reižu. Tās ir no filmām, kuras kļūst tikai labākas, jo biežāk tās noskatās un jo vairāk tām nododas. Ap tādām jāveido pašiem savs mazais kults. Par budžetu un tehnisko pusi varētu likt 0 ballu, bet, ja uz to izdodas pievērt acis, var ieraudzīt gan visai labi iezīmētus tēlus, gan salīdzinoši atjautīgus zinātniskās fantastikas scenārijus.

Domājams, ka šīs filmas redzējuši kādi pieci cilvēki, bet mēs bieži no tām aizņemamies izteikumus, piemirstot, ka tie nav daļa no ikdienišķās vienkāršo cilvēku popkultūras. Savā debijas filmā, zinātniskās fantastikas eposā Laiks citplanētiešiem! (1981), P. Aleksanders bija vien pusaudzis un viņa budžets bija tik neiedomājami niecīgs, ka par aktieriem kļuva viņa tuvākie: mīļotā, draugi un ģimene. Vislabākā ir viņa mamma otrā plāna lomā. Titros viņa norādīta kā “sieviete, kuru nolaupīja lidojošais šķīvītis”. Savu mammu staigājam pa dārzu P. Aleksanders nofilmējis tik izjusti, it kā viņa atrastos uz Dramaten teātra skatuves. Šim kadram seko plastmasas lelles tuvplāns, tai ar auklām lēni tiekot uzvilktai gaisā. Ainas noslēgumā mamma kaut kādā jauktā Pītes izloksnē nobrēcas: “Es nespēju tam noticēēēēēt!” Tāpēc teikums “es nespēju tam noticēēēēēt!” ir ieņēmis svarīgu vietu manā un Mīkaela leksikā, un tieši to Mīkaels sacīja arī tagad, piespiedis PLAY un saberzējis plaukstas kā sīkstulis bērnu filmā: “Es nespēju tam noticēēēēēt!”

Divas filmas bijām redzējuši daudzkārt, bet šī, šķiet, bija tā trešā, pie kuras Mīkaels vēl nebija ticis un par kuras eksistenci reizēm šaubījās. Viņš vietējā avīzē bija izlasījis kādu vecu interviju ar P. Aleksanderu, kur bija minēts, ka filma tiks uzņemta, bet nekur tā arī neuzgāja nevienu recenziju vai filmas kopiju. Savos meklējumos Mīkaels bija, piemēram, atradis P. Aleksandera bijušo draudzeni Gabrielu – Briesmoņi kalnā faniem zināmu arī kā “Meitene Nr. 1” – un piezvanījis cerībā, ka viņai varētu būt kāds filmas eksemplārs vai, vēl labāk, ka viņa varētu zināt, kur P. Aleksanders tagad atrodams, lai Mīkaels varētu viņu uzaicināt viesos uz savu ļoti trūcīgi apmeklēto kinoklubu.

Draudzenei nebija ne filmas, ne nojausmas par to, ko šobrīd dara P. Aleksanders. Turklāt viņa strādājot par cilmes šūnu pētnieci, tāpēc, kā viņa paskaidroja, aktrises dzīvi atstājusi aiz muguras.

 

Filma sākās lēnām, stūrī klasiskā laika atzīme ar datumu un melnbaltā ņirboņa, kas atklāj, ka filma nokopēta no VHS ieraksta. P. Aleksandera ierastā ģitāras solo ievada vietā – viņš, šķiet, bija vieglā roka fans – ieskanējās stīgu instrumenti, trompetes, flautas. Mūzikas skaņas kvalitāte bija draņķīga, droši vien kasetes ieraksts no radio.

Tālāk reāllaikā pierakstīta filmas skatīšanās pieredze.

Diktora balss. “Tā bija pavisam parasta diena pavisam parastā pilsētā… Vai arī ne?”

(Kadrā redzama pilsēta. Pilsētas ainu nomaina skeleta karikatūra.)

Te Mīkaels ieslēdza pauzi.

“TU REDZĒJI?!” viņš nosprauslājās. “Tas bija izcili labi. Jānoskatās vēlreiz!”

Viņš patina atpakaļ.

Diktora balss. “Tā bija pavisam parasta diena pavisam parastā pilsētā… Vai arī ne?”

(Kadrā redzama pilsēta. Pilsētas ainu nomaina skeleta karikatūra.)

 “Iz-ci-li!” iesaucās Mīkaels.

“Skatāmies tagad tālāk,” es teicu.

Diktora balss. “Mazās pilsētas iedzīvotājiem šķita, ka viss ir kā ierasts. Viņi gāja uz saviem parastajiem darbiem un ēda savus parastos ēdienus. Viņi dziedāja savas parastās dziesmas.” (Skaņa: sieviete dungo.) “Bet tieši šajā dienā mazā pilsēta iegrims tumsā.”

 “Drūma noskaņa šoreiz,” es teicu.

“Klusu,” Mīkaels teica. Tagad viņš satraukumā kodīja pirkstu kauliņus.

Aina: Pāris dzīvoklī. Vīrietis

“P. Aleksandera mazais brālis Olofs!” iepīkstējās Mīkaels.

lēnām dejo klusumā. Viņš uzlūdz sievieti, kura ēd brokastis. Rīta saule glāsta viņu sejas. Kadrs pāriet tuvplānā.

Sieviete: “Es tevi mīlu.”

Olofs: “Okei.”

Sieviete: “Patiešām ceru, ka nenotiks nekas tāds, kas varētu sagraut mūsu perfekto realitāti.”

Olofs: “Nujā.”

 Mans un Mīkaela minējums bija tāds, ka Olofs, kuram piemita inženiera valdzinājums, patiesībā nekad nebija gribējis piedalīties P. Aleksandera filmās, bet viņu piespieda, kad vecākajam brālim pietrūka naudas, lai piesaistītu pārliecinošāku galvenās lomas atveidotāju. Olofa nekam nederīgā aktierspēle bija vēl viens iemesls, kāpēc mums patika Aleksanderfilmas. Filmās viņš atgādināja mēbeli. Turpretī sieviete, kuru viņš noskūpstīja, prata panākt īsto efektu un viņai piemita savdabīgs Pīteo valdzinājums. Viņu abu tikšanās bija sirreāls piedzīvojums. Es neteiktu, ka tas nebija erotiski.

“Kur viņš būtu varējis atrast to sievieti?” prātoja Mīkaels.

“Varbūt kādā vietējā teātra kolektīvā?” es teicu.

Aina: Kamera attālinās, un Olofa nedrošo acu priekšā sieviete sev novelk visas drēbes. (Neaizmirsīsim, ka P. Aleksanders darbojās astoņdesmitajos gados.)

Sieviete: “Paņem mani.”

Olofs: “Okei.”

Aina: Olofs apņēmīgi tuvojas sievietei. Kamera pievēršas logam, kur atkal redzama skeleta karikatūra. Seksa skaņas samulsina skeletu, kurš lēnām paceļ roku pie auss, lai labāk tās sadzirdētu.

 Jauna aina. Vientuļš vīrietis.

 “Tas ir pats P. Aleksanders!” noelsās Mīkaels.

Mēs viņu atpazinām, jo viņš reizēm bija spēlējis nelielas lomas savās iepriekšējās filmās, piemēram, vīrieti bankā Briesmoņi kalnā un pastnieku filmā Laiks citplanētiešiem!

Jauna aina. Vientuļš vīrietis sēž pie galda.

Diktora balss: “Es centos sevi nodrošināt, veidojot filmas. Domāju, ka tas mani padarīs laimīgu.”

(Kamera pietuvinās tukšai glāzei uz galda.)

“Es domāju, ka man nekā nav, bet to, kas man bija, es iztērēju. Savu ģimeni, draugus, laiku. Es pieprasīju viņu palīdzību.”

(Kamera pietuvinās asarai, kas lēnām slīd no acs pāri vaigam.)

“Man šķita, ka viņi varētu būt pateicīgi. Bet neviens negribēja skatīties manas filmas. Neviens man negribēja maksāt par to veidošanu. Un tagad biju zaudējis arī viņu.”

(Kamera pietuvinās fotogrāfijai uz galda.)

 “Tā ir viņa vecā draudzene! Cilmes šūnu pētniece!” iesaucās Mīkaels.

“Viņu. Gabrielu. Viņu, kura vienīgā man ticēja. Atbalstīja, kad manas filmas neiekļuva kinofestivālos.”

 “Šķiet, ka šajā filmā ir mazliet cita noskaņa,” Mīkaels īgni noteica un atbalstīja zodu plaukstās.

“Jā, daudz labāka,” es teicu un paliecos uz priekšu.

“Pagaidām nulle citplanētiešu,” Mīkaels dusmīgi teica.

Nu atkal parādījās skeleta karikatūra. Šoreiz tas iesoļoja pa durvīm un apsēdās blakus P. Aleksanderam, kas tam paplikšķināja pa galvu kā mājdzīvniekam. (Izmantotā tehnika nebija diez ko izcila salīdzinājumā ar mūsdienu standartiem.) Pēc tam skelets apsēdās P. Aleksanderam uz pleca, it kā gribētu viņu mierināt.

“Tagad es mēģināšu viņu atgūt.”

Tikai tad sākās subtitri, kam fonā rādīja pilsētu. Skatpunkts liecināja, ka filmētājs ir sēdējis uz jumta vai balkona. Filmu sauca Kad pilsēta guļ.

“Draņķīgs nosaukums,” komentēja Mīkaels, kuru ar katru kadru pārņēma aizvien lielāka vilšanās.

Bet es tikmēr kļuvu arvien ieinteresētāka un kušināju viņu. Bija skaidrs, ka P. Aleksanders kaut ko ir atradis, kādu naivu kinovalodu, kas kontrastēja ar diktora smago balsi. Tā izklausījās padevusies, drūma. Piemīlīgais skeletiņš darbojās kā cerību stars.

Jauna aina: mirusi sieviete zārkā.

Diktora balss: “Vecāmāte bija mirusi. To bija smagi apzināties.”

Sievietei, kas atveidoja vecomāti, bija uzklāts pamatīgs grims, un varēja redzēt, ka viņa zārkā elpo, bet aina vienalga atstāja uz mani spēcīgu iespaidu un acīs pat sariesās asaras.

“Baznīcā stipri ož pēc nāves un vecāsmātes draudzeņu vircotajiem parfīmiem. Kas notiek ar mūsu ožu, kad novecojam? Šķiet, ka viņas lieto desmitreiz vairāk smaržu, nekā vajadzētu, un pašas to nemana.”

(Redzams, kā P. Aleksanders skaļi paošņā gaisu.)

“Zārkā skatīties negribēju, bet mājupceļā uzrakstīju viņai vēstuli. Lūk, ko rakstīju:

Vecomāt. Te es, tavs vissliktākais mazdēls. Tu vienmēr man liki ticēt, ka esmu labāks nekā patiesībā. Kāpēc tu tā darīji?

Vecomāt, tagad, kad tu esi prom, esmu sapratis, cik svarīga tu biji. It kā ģimenē viss būtu griezies ap tevi, un tagad, kad tevis vairs nav, tajā palicis liels, nepiepildāms tukšums. Nevienam citam no mums nebija jāmācās būt tādam. Nevienam nebija jāmācās gatavot Ziemassvētku ēdienus. Nevienam nevajadzēja prast uzklausīt. Tagad, kad tu esi prom, viss šķiet brūkam kopā.”

Te atkal parādījās mazais skelets. Tas apsēdās zārkam blakus un līdzjūtīgi šūpoja galvu.

Mīkaels nemierīgi grozījās.

“Pirms tu nomiri un pirms aizbrauca Gabriela, es sāku veidot filmu. Plānotais nosaukums bija Citplanētieši pie Pītes upes. Lielāko daļu es paspēju nofilmēt. Tā bija par bariņu pusaudžu, kuri gāja makšķerēt un redzēja, kā uz Zemes nosēžas kosmosa kuģis.”

Te Mīkaels piecēlās un iekliedzās.

“Bet tad viss it kā sabruka, un nekas vairs nespēja iepriecināt. Tāpēc šai filmai jābūt par jums.”

Viņš atkal apsēdās.

Noskatījāmies filmu līdz galam, un beigās tā atgādināja drāmu ar dažiem zinātniskās fantastikas un arī maģiskā reālisma elementiem. Ļoti ilga dabas aina pie ūdensteces palēnināja tempu, un gan Mīkaelam, gan man savajadzējās čurāt.

Noslēguma ainā P. Aleksanders vēroja, kā Olofs un viņa partnere iekāpj vilcienā, lai dotos pasaulē. Pašā pēdējā kadrā vilcienā ielēca arī skelets, atstājot P. Aleksanderu uz perona vienu.

Tad uzraksta “BEIGAS” vietā parādījās:

“ARDIEVU.”

“Kas pie velna,” Mīkaels teica un pakasīja galvu.

“Tā pamatīgi atgādināja pēcnāves vēstuli,” es sacīju.

“Jā, skatītāju pēcnāves vēstuli,” Mīkaels sarauca degunu.

“Nopietni,” es teicu. ”Es tiešām satraucos.”

“Un kas notika ar Citplanētiešiem pie Pītes upes?” Mīkaels jautāja. “Viņš teica, ka filma bija gandrīz gatava. Citplanētieši…”

Viņš izskatījās svētlaimīgs.

Tobrīd bijām paspējuši izdzert visus sešus arodalus, kas atradās manā ledusskapī, un sajutāmies drosmīgi.

“Varbūt mēs sākām no nepareizā gala,” es teicu. “Šķiet, Gabriela un P. bija šķīrušies jau sen. Iespējams, viņa pat nezināja par šo filmu. Varbūt mums jāsazinās ar Olofu?”

Man labi padevās gūglēšana, tāpēc nepagāja ilgs laiks, līdz atradu Olofu Aleksanderu, kurš tagad strādāja par mākleri Pīteo. Interneta bildē mēs viņu atpazinām no filmas. Fotogrāfijā viņš bija zaudējis matus un ieguvis stāju, kas viņa praktiskajam paskatam bija piemērota vairāk nekā filmu varonim, tomēr tas joprojām bija viņš.

“Šo garlaicīgo skatienu nav iespējams aizmirst,” es teicu.

Bija norādīta arī e-pasta adrese.

“Adrese!” iekaucās Mīkaels. “Tu vari uzrakstīt! Tu vari uzrakstīt!”

“Labi!” es iekliedzos, biju nervoza. “Ko man rakstīt! Ko man rakstīt!”

“Dārgais Olof Aleksander, P. brāli,” piedāvāja Mīkaels. “Kas notika ar Citplanētiešiem pie Pītes upes? Ar cieņu – Mīkaels un Sīri.”

“Sveiks, Olof, tev raksta Mīkaels un Sīri, mēs esam lieli tava brāļa P. Aleksandera kinomākslas cienītāji. Mums Ūmeo ir kinoklubs, kurā labprāt gribētu pievērst uzmanību viņa darbiem. Tāpēc mēs vēlētos ar tevi sazināties,” es apsvēru.

“Okei, tavs variants bija labāks! Tavs bija labāks!” Mīkaels iekliedzās. “Raksti! Raksti!”

Es uzrakstīju un nospiedu “Sūtīt”.

Brīdi valdīja klusums.

“Varbūt e-pasts pulksten 23.53 naktī neradīs nopietnu iespaidu,” es prātoju.

“Viņš neatbildēs,” noteica Mīkaels.

“Viņš mūs ienīst,” noteicu es.

Kas tie par dīvaiņiem,” teica Mīkaels, “Sēž tur un taisa kinoklubus, kamēr es dzīvoju Pīteo un pārdodu četristabu dzīvokļus ar podiņu krāsnīm.

“Viņš atbildēja!” es iesaucos.

“Viņš jau atbildēja!” iesaucās Mīkaels.

Sveicināti, Mīkael un Sīri.

Prieks dzirdēt, ka interesējaties par mana brāļa darbu :)

Diemžēl nevaru jums iedot viņa numuru.

Vai vēlaties sazināties pa telefonu vai satikties?

Ar sveicieniem, Olofs Aleksanders

 “Mēs gribam satikties!” Mīkaels iekliedzās. “Mēs gribam satikties!”

“Mēs vēlamies satikties,” es rakstīju, “Pīteo mums rīt tieši ir pa ceļam.”

“Vai mums Pīteo rīt ir pa ceļam?” Mīkaels iesaucās.

“Tikpat labi varētu būt,” es teicu.

“Pīteo mums rīt ir pa ceļam,” es uzrakstīju.

“Bet padomā, mēs bijām tik tālu no viņa,” noteica Mīkaels, “un tagad esam tik tuvu.”

Mīkaels bija priecīgs, un tas iepriecināja arī mani. Patiesībā es īpaši negribēju braukt uz Pīteo, lai apciemotu piecdesmit piecus gadus vecu mākleri, bet biju gatava doties līdzi, jo biju radusi to darīt. Es biju mūsu kompānijas Mazais Spriņģis.1

“Pamasē man pēdas,” es teicu.

Mīkaels masēja manas zeķēs ieģērbtās pēdas un runāja par Laiks citplanētiešiem! dramaturģijas līnijām, un prātoja, vai Citplanētiešos pie Pītes upes turpināsies tās pašas tēmas.

Pirms došanās mājās viņš neierasti nopietni paskatījās uz mani.

“Es nespēju tam noticēēēēēt,” viņš noteica.

 

Nākamajā dienā augstu debesīs spīdēja saule un mēs gatavojāmies braukt uz Pīteo.

“Droši vien būs skumji,” es brīdināju. “Iedomājies, ja viņa brālis ir miris. Varbūt viņš ir ļoti bēdīgs. Tas varētu būt emocionāli…”

Mīkaels mazliet atmeta ar roku.

Parasti, ja kāds izrāda atklātības pazīmes, Mīkaels dodas prom vai arī paliek uz vietas fiziski, bet prātam ļauj aizpeldēt citur. Mans uzdevums tad ir parūpēties par emocionālo satricinājumu un jebkādām sekām, ko tas atstājis uz jūtu izrādītāju. Ilgas draudzības laikā iegūstam dažādas lomas.

“Nevajadzētu kaut ko nopirkt un aizvest viņam?” Mīkaels ieteicās. “Nezinu gan, kas tas varētu būt. Puķe. Sviestmaize. Kinobiļete.”

“Nē, nepērc neko tādu,” es steidzīgi teicu. “Varam viņu ielūgt uz kafiju. Ja viņš gribēs kafiju.”

Tā vietā līdzi paņēmām Eleganto un Hugo. Eleganto, jo viņš spēj runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem un pat novērtē šādu iespēju, un Hugo, lai viņa piemīlīgums kalpotu par aizsegu, ja Elegantais pateiktu ko nepiemērotu. Sajūta bija tāda, it kā mēs dotos turnejā, lai gan tā, protams, nebija, un man šķiet, ka visi četri bijām šokēti, kad automašīna apstājās jau Pīteo. Kā ziemeļniekiem mums uz koncertiem reti gadās braukt tik mazus attālumus, nieka divas trīs stundas. Elegantais taustījās pēc trešās un ceturtās stundas, bet atgādināja sev, ka šoreiz mums nav jāspēlē.

“Dzert varēsi pēc tam,” Mīkaels stingri noteica. Viņš bija tik pacilāts, ka drebēja, sēžot Hugo vecā auto aizmugurē.

 

Apstājamies netālu no centra. Olofu bijām sarunājuši satikt viņa birojā. Izrādījās, ka tas atrodas augstā ēkā ar mūsdienīgu apgaismojumu. Kad iegājām pa lielajām stikla durvīm, Mīkaels uzreiz kļuva nemierīgs un sāka knosīties. Bet Elegantais tā vietā devās uz priekšu pie administratores un tajā balsī, ko izmanto, kad runā ar cilvēkiem, ko uzskata par pieaugušajiem (Elegantajam pašam ir gandrīz četrdesmit), teica: “Labdien, labdien! Nu esam klāt!”

Administratore aizdomīgi noskatījās uz Elegantā ādas jaku ar anarhistu zīmēm, bet pasniedzās pēc telefona un paziņoja Olofam Aleksanderam, ka viņu gaida apmeklētāji.

“Kafiju drīkst?” Elegantais noprasīja un ķērās klāt kafijas automātam, kas stāvēja stūrī. Mute viņam bija pilna ar ievārījuma cepumiem no blakus esošās kārbas.

Olofs Aleksanders bija garš un diezgan izsmalcināts vīrietis, bet ir nepatīkami redzēt tik bieži pētītu cilvēku pēkšņi novecojušu un uzvalkā tērptu. Apātisko paskatu bija nomainījusi tāda šķelmīga autoritāte, kas raksturīga cilvēkam, kurš jūtas ērti savā varas pozīcijā un labprāt atļaujas būt bezrūpīgs šajā tēlā. Viņš atvēra durvis uz savu biroju, gaišu un tīru. Uz galda stāvēja ierāmēts foto ar diviem bērniem un sievieti.

“Laipni lūgti,” Olofs Aleksanders teica. “Man ir tieši divdesmit minūtes līdz nākamajam līgumslēdzējam. Neraža.”

Tagad visi skatījās uz Mīkaelu, tāpēc ierunājos es.

“Paldies, ka piekriti satikties,” es teicu. “Ļoti laipni. Mēs esam lieli tava brāļa kinomākslas cienītāji.”

“Pirmām kārtām viņš,” Elegantais sacīja un norādīja uz Mīkaelu.

“Pirmām kārtām es,” Mīkaels gaiši piebalsoja.

“Viņa filmas esam redzējuši simtiem reižu. Jā, galvenokārt Laiks citplanētiešiem! un Briesmoņi kalnā. Un mums Ūmeo ir kinoklubs – mazs, bet labi apmeklēts.”

“Ne pārāk labi apmeklēts,” Mīkaels ieteicās, uzskatīdams, ka popularitāte ir kaut kas negatīvs un tā domā visi.

“Mēs mēģinājām atrast tavu brāli, lai painteresētos, vai viņš vēlētos atbraukt un aprunāties par savu māksliniecisko meistarību, bet mums nav izdevies noskaidrot viņa atrašanās vietu. Vēl vairāk mēs gribējām uzzināt, vai viņš joprojām veido filmas.”

Olofs Aleksanders apsvēra un pamāja – “saprotu” un “saprotu”. Bija savādi par kaut ko tik emocionālu runāt ar kādu, kurš izskatījās un uzvedās kā pārdevējs. Viņš jauki pasmaidīja un pakalpīgi nolika rokas uz galda, gatavs sarunai.

“Starp citu, labi pastrādāts filmā Kad pilsēta guļ,” Mīkaels laipni ieteicās.

Olofs Aleksanders nobālēja.

“Kur jūs to redzējāt? Jā, es taču nebiju… nebiju nekur mācījies vai tamlīdzīgi.”

“Vai tiešām,” Mīkaels neitrāli noteica.

“Kā jūs pie tās tikāt? Man šķita, ka tā nav, ka tā nekad…”

Bija aizraujoši vērot Olofa Aleksandera seju un pārmaiņas tajā. Nokrita pārdevēja maska, zem tās parādījās maigas acis un maiga mute, kas izskatījās reizē skumja un vārīga.

“Bet, ja esat redzējuši filmu, tad jau zināt,” Olofs Aleksanders teica. “Pēteram tolaik negāja labi, pavisam ne. Viņš atkal bija sācis filmēt zinātnisko fantastiku par citplanētiešiem, bet tad no viņa izšķīrās meitene un nomira mūsu vecmamma. Viņam tā visa bija par daudz.”

Izrunājot vārdu “vecmamma”, viņa acis kļuva miklas.

“Tā meitene, Gabriela, bija teikusi, ka Pēters par daudz laika veltī citplanētiešiem un par maz pievēršas viņas jūtām, un visa tā opera. Tāpēc Pēters mēģināja laboties un parādīt, ka viņa ir svarīgāka. Viņš apģērba uzvalku, nostājās pie meitenes loga un tā priekšā sadedzināja vienīgo citplanētiešu filmas kopiju. Diemžēl viņas nemaz nebija mājās, tāpēc to redzēja tikai kaimiņi.”

Te Mīkaels izdeva vārgu, žēlabainu skaņu. Šķita, ka viņš pats to neievēro.

“Tad Pēters nolēma, ka tā vietā veltīs Gabrielai kādu nopietnāku filmu,” Olofs Aleksanders turpināja. “Gabrielai patika Bergmans un tamlīdzīgas muļķības, bet tādas filmas prasa daudz laika, un, kamēr viņš to nofilmētu, viņa jau varētu būt sagājusi kopā ar kādu krāsotāju no Kristīnehamnas. Es ieņēmu aktiera lomu, jo neviens cits taču nebija spējīgs pavadīt laiku ar Pēteru.”

Viņš paraustīja plecus.

“Viņš tātad bija patiešām nomākts. Nelikās mierā un grasījās filmā atveidot vecmammas bēres. Patiesi bezgaumīga padarīšana. Sanaidoja visu ģimeni pret sevi.”

“Un pēc tam?” es vaicāju. “Ko viņš dara tagad? Mēs nekur neesam varējuši viņu atrast.”

Pametu skatu apkārt. Mīkaels bija aizturējis elpu.

“Ilgu laiku viņš dažādās vietās strādāja ar filmām un grafiku. Pirms vairākiem gadiem es viņam sagādāju darbu šeit, veidoja birojam sludinājumus. Bet nezinu, viņš laikam nebija tam domāts. Kļuva arvien nomāktāks. Šķendējās par kapitālismu, atpūtas telpā krita visiem uz nerviem. Galu galā viņš vienu dienu neieradās darbā. Mazliet vēlāk pa pastu saņēmu šo.”

Olofs Aleksanders atvēra atvilktni, no kuras izvilka glītu iesējumu. Iesējumā atradās kartīte, kuru viņš izņēma un nolika mums priekšā uz rakstāmgalda. Kartītē bija redzams ar bārdu noaudzis vīrietis, kurš viens pats stāvēja ārpusē pie nelielas koka mājas, vienā no tām, kurās nav ne ūdens, ne īstas tualetes.

“Tur viņš tagad dzīvo,” Olofs teica. “Pārtiek no paša izaudzētā, lielākoties kartupeļiem, un zivīm no upes. Pliks kā baznīcas žurka. Nevienu dzīvu dvēseli nesatiek. Telefona viņam nav. Mācās spēlēt vijoli. Skan drausmīgi. Dažas reizes biju aizdevies ciemos, tad viņš priecājās. Viņš apgalvo, ka ir brīvs, bet nezinu gan.”

Pateicāmies Olofam Aleksanderam par mums veltīto laiku un paspiedām viņam roku. Pāris, kurš grasījās iegādāties māju, gaidīja vestibilā, un pa logu es redzēju, kā viņš atkal uzliek savu pārdevēja masku, pagriežas pret pāri un pasmaida.

Klusēdami pagājām garām administratorei un ierāpāmies automašīnā.

“Nabaga, nabaga P. Aleksanders,” Elegantais uzsvērti teica, kad ēdām picu pie Šellefteo.

Mīkaels pacēla galvu, blenzdams uz viņu pilnīgā neizpratnē. Visu mājupceļu viņš svilpoja.

No zviedru valodas tulkojusi Ieva Ķilla

© Annika Norlin, 2020

  1. Lille Skutt ir tēls no zviedru multfilmas Bamse – stiprākais lācis pasaulē (Bamse – Världens starkaste björn), Bamses labākais draugs zaķis, kurš izceļas ar savu ātrumu un spēju stāties pretī bailēm, kad viņa draugi nonākuši briesmās.  (atpakaļ uz rakstu)