— Uz rītausmu

Par Matiasa Enāra romānu Kompass (no franču valodas tulkojis Dens Dimiņš; Jāņa Rozes apgāds, 2020)

 

Matiasa Enāra romāna Kompass latviešu izdevuma vāks sola ceļojumu literatūru un, bīstos, kādu šai žanrā neieinteresētu lasītāju tas var turēt no grāmatas pa gabalu. (Tiesa, droši vien ne tādu, kas Enāru jau zina no tāpat Dena Dimiņa tulkojumā izdotā Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem – vēsturiskas fantāzijas par Mikelandželo Konstantinopolē.) Tomēr nevajag ļaut sevi maldināt: Kompass nevēsta par kādu tūristu, kas noklīdis no grupas un attapies tuksnesī, – piedzīvojumu vietā te drīzāk ir pārdzīvojumi.

Romānā gan netrūkst ne ķermeņa, ne prāta ceļojumu, taču stāstījums ir iekapsulēts vienā apziņā, vienā naktī un vienā dzīvoklī: Vīnes muzikologam Francim Riteram, “vienam, slimam un grūtsirdīgam” (144. lpp.), nekādi neizdodas aizmigt, un tā nu viņš lasītāju drudžaini strauji rauj cauri atmiņām, pārdomām, emocionāla sakāpinājuma epizodēm, enciklopēdiskiem un dažreiz nedaudz akadēmiskiem ekskursiem, kuru fokusā gandrīz vienmēr ir Tuvie Austrumi un ar tiem tikpat pārņemtā pētniece Sāra ­– sieviete, ko viņš iemīlējis/iekārojis. Kaut arī atsevišķos trausla miega vai pusmiega brīžos Ritera apziņa dodas diezgan brīvos neceļos, viņš ir tāds stāstītājs, kas vairāk liek domāt nevis par Molliju Blūmu, bet Zudušo laiku meklējot: teksts gan plūst un sazarojas asociatīvi, bet izteiksme ir kontrolēta. Šī īpašība ļauj stāstījumam viegli ritēt pāri divām savstarpēji saistītām kartējamām teritorijām reizē.

Pirmā, mazāk acīmredzamā karte ir iekšēja; tā iezīmējas, Riteram sekojot dažādiem atsauces punktiem: piemēram, savam kaunam, bažām, slimībai, tukšuma sajūtai, greizsirdībai un retiem prieka un laimes mirkļiem. Stāstījums lēkā, dažbrīd pat bēguļo no viena punkta uz citu, pakāpeniski atklādams ne sevišķi patīkamu, taču tipisku tēlu: Riters ir egoistisks un attiecībās diezgan neaptēsts pusmūžam pietuvojies vīrietis, kurš mīlas mokās ir nodevies pašžēlām, ko ne pārāk labi maskē pašnicinājums. Kompasā ir tikai stāstītājs un personāžu vietā ir tēli, kas redzami caur Ritera perspektīvu. Šie viņa nedaudzie draugi, it īpaši Sāra, ir ne vien neparastāki, bet arī pievilcīgāki par Riteru — neievērojamu pētnieku, kuru nokaus nevis kāda tālos piedzīvojumos iegūta eksotiska kaite, bet gan iekšējs sabrukums, kas nav jāmeklē ārpus pilsoniskā Vīnes dzīvokļa. Šādā romānā stāstītāja ikdienišķums un situācijas banalitāte, protams, iederas, bet, ja godīgi, Ritera veidolā tas vietumis var arī kaitināt.

Otrā karte, kas Kompasā veidojas, ir kultūrģeogrāfiska. Ritera akadēmiskā dzīve viņu gan tieši, gan netieši vedusi cauri Eiropai, Tuvajiem Austrumiem un dažādiem to saskares punktiem. Caur šauru logu paveras vēsturiski un telpiski plaša panorāma, kas sniedzas no lielākiem un mazākiem Rietumeiropas kultūras centriem līdz Stambulai, Damaskai, Teherānai, no viduslaikiem līdz mūsdienām. Riters šo karti piepilda ar neskaitāmiem rakstniekiem, komponistiem, pētniekiem, piedzīvojumu meklētājiem utt., par katru dodams kādu ieskatu dzīvē un darbos, it sevišķi tad, ja runa ir par Austrumu un Rietumu mijiedarbi.

Kompass ir tā pārsātināts ar dzeju un mūziku, ka pirms lasīšanas ieteicams apgādāties ar visu, kas vajadzīgs cienījama apmēra pašizglītošanās kursa plānošanai. Faktoloģiskā pārbagātība, bez šaubām, apliecina spožu erudīciju, un ir arī labi redzams, kāda ir viena no tās lomām tekstā: tā ļauj izvairīties no nevēlamu domu un sajūtu ielaušanās stāstītāja apziņā. Tāpat kā viņa minētie Irānas akadēmiķi, tā arī Riters šajā drudžainajā un raižpilnajā naktī patveras “erudīcijā, iedomu ceļojumos vai mākslīgajās paradīzēs” (235. lpp.). Taču lasot laiku pa laikam var nākties atvairīt sajūtu, ka aizgūtnēm skrollē cauri kādam populāram kultūrblogam, teiksim, Open Culture vai Brain Pickings, kuru ieraksti par vairāk vai mazāk fascinējošām “radošām personībām” ir tipoloģiski līdzīgi Kompasa stāstītāja ekskursiem.

Abas kartes pārklājas (laime Palmīrā, kauns Damaskā un tamlīdzīgi), bet visstingrāk tās sasaista trajektorija – abām pasaulēm tuvojas bojāeja, tās pārvēršas drupās. Riters gaida neirodeģeneratīvas slimības diagnozes apstiprinājumu, savukārt Tuvos Austrumus grauj Sīrijas pilsoņu karš un “Islāma valsts”, un līdz ar to visu romānu caurstrāvo nolemtības noskaņa. (Cerībai tur nav vietas; kad uz nakts galu tā negaidīti ieskanas, lasītāju var pārņemt aizdomas, vai tik baiļu vajātais stāstītājs nebūs beidzot iegrimis sapņos, no kuriem viņš varbūt nemaz neatgūsies.) Ritera stāstījumu varētu uztvert kā rekviēmu ne vien sev pašam, bet arī aizejošiem vai jau aizgājušiem laikiem: kā nekā romāna izcilo personu plejāde pieder pagātnei, 20. gadsimts gan politiski, gan akadēmiski ir pielicis punktu romantiski dēkainajam orientālismam, tā pēctečus mūsdienās pārāk viegli var novest no ceļa, piemēram, heroīns vai ārprāts, bet paši Tuvie Austrumi ir liesmās.

Tomēr teksts nav naivs un koloniāli nostalģisks. Skaidrs, neraugoties uz mainīgajiem politiskajiem apstākļiem, Austrumu un Rietumu sakarus vienmēr pavadījusi auglīga mijiedarbe, citam no cita aizgūstot, iedvesmojoties  un transformējoties, otra citādībā bieži vien saskatot vai atrodot sevi. Bet tajā pašā laikā pētnieks bieži vien ir bijis spiegs, valodnieks – propagandas sacerētājs, arheologs – izlaupītājs. Kādā brīdī Austrumi kļūst par resursu, par rietumdefinētu fizisku un garīgu teritoriju. Viens no spilgtākajiem Kompasa esejiskajiem iestarpinājumiem apraksta, kā Pirmajā pasaules karā pretējās pusēs nostājušās Eiropas lielvaras instrumentalizēja Austrumus. Runa te ir ne vien par lielgabalu gaļas krājumiem, bet arī ideoloģiskām manipulācijām, kūdīšanu uz selektīvu svēto karu un tamlīdzīgi.

Tātad nav tādu vienu ideālo, bet zudušo Austrumu, ko Riteram meklēt un pēc kā ilgoties. Līdz ar romānu varam iet vēl tālāk; kā Ritera pārstāstā spriedusi Sāra: “Austrumi ir iztēles konstrukcija, priekšstatu kopums, no kuriem ikviens smeļas pēc patikas, lai kur viņš arī atrastos” (265. lpp.). Tātad jādomā par jēdzienisku saturu, kas tiek formēts un pārformēts, par koncepcijām, kas nesakņojas nekur un var būt eksotiskas it visur, par definīcijām, kas izriet no definētāja; patiesībā vāka kamieļi un smiltis, iemiesodami šādus kultūrā nostiprinājušos priekšstatus, šo domu labi ilustrē.

Ja Kompass būtu īsi jāraksturo, varētu teikt, ka tas ir romāns par “Austrumiem” – lielākā mērā nekā par Austrumiem. Konstruētība, protams, nenozīmē, ka konstrukcija ir kaut kas neeksistējošs, kaut kas bez īstām izpausmēm. Galu galā darbojas arī tas konkrētais kompass, kas devis nosaukumu romānam un sākotnēji stipri mulsinājis stāstītāju, šķietami neiespējamā kārtā visu laiku rādīdams uz austrumiem.