— Bailes un blēņas

Kad pirmo reizi pacēlu īkšķi pret debesīm, lai dotos ceļojumā, man bija bail. Man bija ļoti bail, kad tumši zaļš furgons naktī veda pa kalnainiem ceļiem lasīt vīnogas, es baidījos sēdēt pie ugunskura ar svešiniekiem, biju ļoti nobijusies, kad mani uzstūma uz skatuves, un vēl vairāk bija bail rudenī, kad meitenes uzaicināja spēlēt grupā un es pirmo reizi sēdos pie bungām. Tāpat biju nobijusies tajā reizē, kad vēlā naktī kādai ārzemniecei pārpratuma dēļ pateicu, ka veidoju skulptūras – vēlāk izrādījās, ka ar šo tēlnieci kļūsim par draudzenēm, un man nekas cits neatlika, kā sagādāt mālu un sākt to mīcīt. Man bija bail, bet izlikos, ka viss ir kārtībā un darīju to, kas jādara.

Es vienkārši spēlējos. Kā bērnībā.

Grāmatu, filmu un fotogrāfiju iespaidā visai agri biju sapratusi, ka vēlos dauzīties pa pasauli. Ceļot, stopēt, klausīties koncertus, dziedāt, dejot, rakstīt, zīmēt un ākstīties ar mūzikas instrumentiem.

Mani interesēja veci jūrnieki, ubagi, klaidoņi, narkomāni, vecas, nodzērušās sievas, kuras runā tiešu valodu, izbijuši hipiji un cietumnieki, veci gleznotāji… teju jebkurš cilvēks, kuram pēc stāsta nebija ilgi jāmeklē kabatā. Man patika par šādiem cilvēkiem lasīt un par tiem klausīties stāstus, un, ja uzspīdēja veiksme un gadījās šādu cilvēku sastapt, ar sajūsmu viņu vēroju un veldzēju savas izslāpušās ausis.

Īstie blēņu biedri pie manis atnāca daudz vēlāk.

Skolas laikā man bija pāris draugu, ar kuriem reizēm varēju parunāt par tādām pusaudžiem aktuālām tēmām kā Visuma uzbūvi, dzīves jēgu, citām planētām un, piemēram, budismu. Tās bija fantastiskas, bagātinošas sarunas.

Draudzene Ineta vidusskolas sākumā rakstīja zinātniskās fantastikas stāstus ukraiņu un krievu literatūras portāliem. Ar tādu valodas krājumu un plūdumu, kāds toreiz piemita viņai, vēlāk esmu sastapusies reti, nemaz nerunājot par iespaidīgo arsenālu ar valodām, kuras viņa apguva pašmācības ceļā savā istabā vecāku dzīvoklī. Desmitajā klasē viņa izcili aizstāvēja ZPD par Gautama Budas un Šopenhauera filosofijas atšķirībām ciešanu aspektā.

Otrs mans draugs bija klasesbiedrs Kristaps, kurš arī bija zinātkārs un izcils vairākās jomās. Viņš prata salabot jebkuru tehniku, kas nonāca viņa rokās, fotografēja brīnišķīgus portretus, un viņa plašā, daudzpusīgā mazpazīstamās mūzikas gaume jau pamatskolas laikā varēja mēroties spēkiem ar daža laba mūzikas kritiķa zināšanām.

Savukārt piedzīvojumu meklēšanas ziņā mans etalons bija kādreizējā klasesbiedrene Anse. Viņa laicīgi bija sapratusi, ka jādodas prom no vides, ar kuru viņai nav pa ceļam, un uz vella paraušanu metās visādos piedzīvojumos. Vismaz tādu iespaidu viņa prata atstāt.

Tajā laikā man šķita, ka baiļu viņai nav nemaz.

Tieši viņa mani paņēma līdzi pirmajā stopēšanas ceļojumā. Mēs aizbraucām uz Siguldu un atpakaļ, nakti pavadot pie Gūtmaņalas, basām kājām skrienot pa mēness pielietu pļavu, lai izpeldētos Gaujā. Saullēktu toreiz sagaidījām, sēžot uz ietves un ēdot ceptas olas, kuras no dzīvokļa bija nonesis viņas draugs. Tajā rītā, nosalusi sēžot rīta saulē, jutos tā, it kā būtu izlaista no cietuma. It kā pēkšņi varētu ieelpot patiešām dziļi.

Domāju, ka viņai šī nakts nepalika atmiņā ne ar ko īpašu. Viņa bija cilvēks risks.

Anse pārsvarā bija aizņemta pati savos darbos un nedarbos. Tajās retajās reizēs, kad mūsu ceļi krustojās, es tiecos pēc viņas kā skābekļa balona. Taču zināju, ka nedrīkst mēģināt cilvēku piesiet sev vai piesiet sevi viņam. Ja tas nenotiek dabiski, laimi tas nenes. Tā es toreiz domāju un pati sev šķitu par smagu un garlaicīgu, lai viņa ar savu stāstu bagāžu vēlētos manā sabiedrībā kaut kur doties. Vienīgie piedzīvojumi, kuros līdz šim biju metusies, notika manā galvā.

Tomēr ap šo laiku es pamazām sāku iet pretī tam, ko vēlos. 

Koncerti, festivāli, pārgājieni un stopēšanas ceļojumi vienatnē. Tas bija brīnišķīgi.

Bet arī tad, kad bija ļoti labi, – lecot pretī jūras viļņiem vai saulei rietot – reizēm kaut kā mēdza pietrūkt. Un iemesls tam bija sasodītā vientulība. Vienam ir labi, pat ļoti labi, bet ir reizes, kad gribas ar kādu dalīties. Nezinu, kādēļ, bet ugunskurā cepti kartupeļi un vīns no pudeles vienmēr garšo labāk kompānijā.

Arī studējot es satiku daudz brīnišķīgu cilvēku, kas runāja par lielām lietām un došanos pasaulē, par to, ka mums noteikti kādreiz vajadzētu kaut kur aizbraukt, ka viņi to ļoti gribētu, taču tālāk par tuvējo bāru neviens nebija gatavs iet. Ar retiem izņēmumiem un pārsvarā paaugstināta komforta līmenī.

Teju katru reizi, kad labam sarunu biedram pēc daudzkārtējiem “jā, jā, šogad noteikti brauksim” ieminējos par iespēju beidzot doties piedzīvojumā, pēdējā brīdī saņēmu noraidošu atbildi. Tā nu ne reizi vien ar smagu sirdi devos ceļā viena. Mani foršie draugi palika savās istabās.

Ap to laiku sāku samierināties ar domu, ka pārsvarā būšu viena, un līdz ar to nasta kļuva vieglāka.

Tad pienāca kāds šķietami parasts vakars bārā, kad paziņu lokā sākām runāt ar ļaudīm pie blakus esošā galda. Vārds pa vārdam, un sāka iesaistīties arvien jauni dalībnieki, saruna sāka risināties arvien aizrautīgākos toņos, līdz nolēmām, ka jādodas skatīties futbolu pie kāda no jauniegūtajiem sarunu biedriem.

Kompānija bija kupla, un vakars – garš. Tik garš, ka nākamajā dienā, saulei spīdot jau labi augstu, ar pēdējiem diviem futbola faniem vēl baudījām baltvīnu uz soliņa Ziedoņdārzā.

Atvadoties meitene ar rotaļīgajām, brūnajām acīm atstāja man lapiņu ar savu vārdu, piebilstot, ka man noteikti jānoskatās Monty Python.

Ar otru sarunu biedru sapratuši, ka diena tāpat jau ir pusē, nolēmām atlikušo tās daļu pavadīt pie klavierēm – dziedot un lēni sūcot atlikušo vīnu.

Tās dienas vakarā jauniegūtais paziņa uzaicināja mani nosvinēt Līgo svētkus pie viņa draugiem. Pasākums solījās būt visai plaši apmeklēts, kas raisīja manī nemieru. Ilgi šaubījos – doties vai ne. Šķita, ka nonākšana svešā lauku mājā, bez iespējas tikt prom, nezinot cilvēkus, pie kuriem dodos, var izvērsties visai neomulīga. Šādā situācijā iepriekš nebiju nonākusi. Tomēr, tā kā alternatīvas tajā gadā man nebija, pēdējā brīdī izlēmu doties jaunajam paziņam līdzi.

Kad nonācu svinību vietā, vakara gaitā vārdu pa vārdam, dziesmu pa dziesmai sāka šķist, ka esmu iznākusi no meža. Iznākusi pie savām mājām.

Šajā vietā sastapu vairākus cilvēkus, ar kuriem varēju brīvi apspriest sev interesējošas tēmas, ceļojumu stāstus, grāmatas un dažādas lietas, kas bija man aktuālas. Bet pats galvenais – viņi zināja mūziku, kuru es klausos. Ne vien zināja, bet dažs labs pat bija daļu tās radījis. Līdz ar to bija sajūta, ka runājam vienā valodā. Man nav jākautrējas, es varu būt tāda, kāda esmu. Pati savā trakumā un pati savā tizlumā.

Un vakars nebeidzās tikai ar šo pozitīvo sajūtu.

Iepriekš daudz laika vienatnē biju pavadījusi, klausoties šo un citu mūziku, tādēļ biju ļoti priecīga uzzināt, ka šajā vakarā koncertus spēlēs vairākas man mīļas grupas. Tik priecīga, ka dziedāju daudzām dziesmām līdzi.

Kādai no grupām nebija ieradusies soliste, un grupa uzstājās bez viņas. Pamanījuši, ka protu dziesmu vārdus, daži cilvēki mani uzstūma uz skatuves. Grupa nepretojās, un man tika iedalīts mikrofons. Biju tik pārbijusies, ka visu koncertu neizlaidu no rokas aizkostu rupjmaizes riku un pustukšu ruma glāzi, taču uztraukuma dēļ vārdus nodziedāju visai pareizi. Atrodoties uz skatuves kopā ar pavisam nesen iepazītiem cilvēkiem, nespēju noticēt, ka tas patiešām notiek, ka viņi ir tik labvēlīgi pret mani un pat aplaudē. Viss notika ļoti ātri.

Tas bija vakars, kurā vēlreiz piemeklēja sajūta, ka varu ieelpot patiešām dziļi. 

To nakti nogulēju šķūņaugšā salmos tik mierīgi kā vēl nekad.

Pagāja diena, divas, piecas, un likās, ka tajā nedēļas nogalē kaut kas bija noklikšķējis, lai gan es nevarēju saprast, kas. Šī sajūta tā arī nepārgāja.

Nākamajās nedēļās senāk un nesenāk iepazīti draugi pēkšņi sāka aicināt mani kaut kur izbraukt, aizceļot, doties piedzīvojumos. Nākamajos mēnešos tas turpinājās un sāka notikt arvien biežāk. It kā, man nezinot, pasaulē kaut kas būtu mainījies un viss būtu sācis notikt pats par sevi. Zeme bija sākusi griezties nedaudz ātrāk.

Kad pirmo reizi pacēlu īkšķi pret debesīm, lai dotos ceļojumā, man bija bail. Man bija ļoti bail, kad tumši zaļš furgons naktī veda pa kalnainiem ceļiem lasīt vīnogas, es baidījos sēdēt pie ugunskura ar svešiniekiem, biju ļoti nobijusies, kad mani toreiz uzstūma uz skatuves, un bija vēl vairāk bail rudenī, kad meitenes uzaicināja spēlēt grupā un es pirmo reizi sēdos pie bungām. Man bija bail, bet izlikos, ka viss ir kārtībā un darīju to, kas jādara.

Es vienkārši spēlējos. Kā bērnībā.