— Grāmatu izdošana kā literārais žanrs

Roberto Kalaso (1941) ir itāļu rakstnieks, izdevējs, Kafkas un Nīčes darbu tulkotājs, un jau piecdesmit gadu – kulta izdevniecības Adelphi galvenais redaktors. Adelphi var lepoties ar divarpus tūkstošiem izdotu grāmatu, no kurām lielākā daļa joprojām ir nopērkamas. 

Savās grāmatās Kalaso pievēršas grieķu un austrumu mītu un pagātnes izpētei, lai pastāstītu par cilvēces tagadni. Starp pazīstamākajām grāmatām ir Kadma un Harmonijas kāzas (Le nozze di Cadmo e Armonia, 1988), Ka (1996), Literatūra un dievi (La letteratura e gli dèi, 2001), Bodlēra neprāts (La Folie Baudelaire, 2008). 

Līdz šim Kalaso latviešu valodā nav tulkots. Grāmatu izdošana kā literārais žanrs ir viņa uzstāšanās konferencē Maskavā, A. Ščuseva Valsts arhitektūras muzejā 2001. gada 17. oktobrī. Šis teksts vēlāk tika publicēts grāmatā Izdevēja māksla (L’impronta dell’editore, 2013), kurā Kalaso stāsta par izdevējdarbības aizkulisēm un Adelphi aizraujošo vēsturi.

Tulkotāja

Es gribētu parunāt ar jums par to, kas parasti tiek uzskatīts par pašsaprotamu, bet vēlāk izrādās ne tik pašsaprotams – grāmatu izdošanas māksla. No sākuma es gribētu brīdi pakavēties pie paša jēdziena “izdevējdarbība”, jo man liekas, ka to ieskauj ne mazums pārpratumu. Ja kādam pajautā, kas ir izdevniecība, vispopulārākā un arī vissaprātīgākā atbilde ir: tā ir sekundārā sektora nozare, kurā cenšas gūt peļņu, izdodot grāmatas. Un kādai jābūt labai izdevniecībai? Laba izdevniecība ir – ja man atļaus tautoloģiju – tāda, kas izdod, cik vien iespējams, tikai labas grāmatas. Tātad, lietojot vienkāršotu definīciju, – grāmatas, ar kurām izdevējs drīzāk lepojas, nevis kaunas. No šāda skatpunkta raugoties, tāda izdevniecība diez vai varētu izrādīties ekonomiski interesanta. Labu grāmatu izdošana vēl nevienu nav padarījusi stāvus bagātu. Vai vismaz ne tik ļoti bagātu kā tie, kas tirgo minerālūdeni, datorus vai plastmasas maisiņus. Liekas, ka grāmatu izdošana var nodrošināt prāvus ienākumus tikai tad, ja labas grāmatas grimst zem daudzām citādas kvalitātes lietām. Un kad tu grimsti, var gadīties gluži vienkārši noslīkt – un pazust pavisam.

Tad vēl ir vērts atgādināt, ka izdevējdarbība ir vairākkārt izrādījusies ātrs un drošs veids, kā izniekot un notērēt iespaidīgas bagātības. Varētu pat piebilst, ka dižciltīgiem jauniešiem izdevniecības nodibināšana kopā ar ruleti un kokotēm vienmēr ir bijis viens no efektīvākajiem veidiem, kā izšķērdēt savu mantu. Ja tas patiesi tā ir, tad rodas jautājums, kāpēc gadsimtu gaitā izdevēja loma ir piesaistījusi daudzus cilvēkus un mūsdienās joprojām tiek uzskatīta par aizraujošu un pat savā ziņā noslēpumainu nodarbi. Piemēram, var pamanīt, ka nav apskaužamāka titula, pēc kura alktu daži ekonomiskajā ziņā vareni cilvēki, kuriem šis tituls bieži vien burtiski dārgi izmaksā. Ja šie cilvēki varētu apgalvot, ka viņi izdod saldētus dārzeņus, nevis tos ražo, viņi noteikti būtu laimīgi. Tādējādi var secināt, ka izdevējdarbība nav tikai uzņēmējdarbības nozare, bet grāmatu izdošana vienmēr ir bijis prestiža jautājums; kaut vai tikai tāpēc, ka runa ir par tādu uzņēmējdarbības veidu, kas vienlaicīgi ir arī māksla. Īsta māksla, turklāt, bez šaubām, arī bīstama māksla, tāpēc ka, lai ar to nodarbotos, ir vajadzīga nauda. Tāpēc var ar pārliecību apgalvot, ka kopš Gūtenberga laikiem maz kas ir mainījies.

Un tomēr, ja mēs pārlaidīsim skatienu pieciem izdevējdarbības gadsimtiem, mēģinot to uztvert kā mākslu, mums uzreiz atklāsies daždažādi paradoksi. Pirmais paradokss varētu būt šāds: kādos kritērijos balstoties, var spriest par kāda izdevēja diženumu? Šajā jautājumā, kā mēdza teikt viens mans spāņu draugs, nav bibliogrāfijas. Ir iespējams izlasīt zinātniskus un detalizētus darbus par dažu izdevēju darbību, bet ārkārtīgi reti tajos var atrast spriedumus par viņu diženumu, kā tas parasti ir ar rakstniekiem vai gleznotājiem. Kur tad slēpjas izdevēja diženums? Mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu, minot dažus piemērus. Pirmais un, iespējams, visdaiļrunīgākais piemērs aizved mūs pie izdevējdarbības pirmsākumiem. Līdz ar grāmatu iespiešanu parādījās fenomens, kas vēlāk atkārtojās ar fotogrāfijas dzimšanu. Liekas, ka ar šiem izgudrojumiem mūs iepazīstināja meistari, kuri tajos uzreiz guva neaizsniedzamu pārākumu. Ja kāds vēlas gūt priekšstatu par fotogrāfiju, pietiek izpētīt Nadāra daiļradi. Ja vēlas saprast, kāda ir dižena izdevniecība, pietiek uzmest aci grāmatām, kuras iespieda Aldo Manucio. Viņš bija izdevējdarbības Nadārs. Viņš bija pirmais, kurš iztēlojās izdevniecību formas kategorijās. Un šeit vārds “forma” jāsaprot tā dažādajās un atšķirīgajās nozīmēs. Pirmkārt, formai ir noteicoša loma publicējamo grāmatu izvēlē un secībā. Bet forma ietver arī grāmatu pavadošus tekstus un grāmatas kā objekta izskatu. Tāpēc forma ir arī vāks, dizains, lappuses izveide, fonts un papīrs. Pats Aldo mēdza rakstīt vēstuļu vai epistuļu formā tos īsos ievadtekstus, kas ir priekšteči ne tikai visiem mūsdienu ievadiem, priekšvārdiem un pēcvārdiem, bet arī visiem grāmatu atlokiem, prezentāciju tekstiem grāmatnīcās un mūsdienu reklāmai. Tā arī bija pirmā norāde uz to, ka visas viena izdevēja publicētās grāmatas var uzskatīt par vienas ķēdes posmiem vai par grāmatu čūskas daļām, vai par vienotas grāmatas fragmentiem, kura sastāv no visām šī izdevēja izdotajām grāmatām. Tas, protams, ir izdevēja visdrosmīgākais un visambiciozākais mērķis, kas ir palicis nemainīgs jau piecsimt gadu garumā. Un, ja jums liekas, ka runa ir par neizpildāmu uzdevumu, pietiek atcerēties to, ka arī literatūra zaudē savu burvību, ja neslēpj sevī neiespējamo. Kaut ko līdzīgu, manuprāt, varētu teikt par izdevējdarbību – vai vismaz par šo īpašo veidu, kā būt par izdevēju, ko, protams, ne pārāk bieži īstenoja gadsimtu gaitā, bet kas reizēm deva ievērojamus rezultātus. Lai sniegtu priekšstatu par to, kas var rasties no tādas izpratnes par izdevējdarbību, es pastāstīšu par divām Aldo Manucio izdotajām grāmatām. Pirmā tika izdota 1499. gadā ar pārgudru nosaukumu Hypnerotomachia Poliphili, kas nozīmē “Polifila mīlas cīņa miegā”. Bet par ko bija šī grāmata? Šodien to nosauktu par “pirmo romānu”. Piedevām grāmatas autors bija nezināms (tā joprojām paliek mīkla), un tā bija uzrakstīta izdomātā valodā, sava veida Finegana vāķēšana, kas ir itāļu, latīņu un grieķu valodu hibrīds (bet ebreju un arābu valoda parādījās ksilogrāfijās). Jāsaka, visai riskants pasākums. Bet kā izskatījās šī grāmata? Tas bija sējums in-folio formātā, izrotāts ar brīnišķīgām gravīrām, kas kalpoja par izcilu teksta vizuālo papildinājumu. Tas padarīja šo pasākumu vēl riskantāku. Bet šeit jāpiebilst: absolūts vairākums grāmatu mīļotāju atzīst Hypnerotomachia Poliphili par visskaistāko jebkad izdoto grāmatu. Par to pārliecināties varēs ikviens no jums, ja jūsu rokās kādreiz nokļūs šī izdevuma eksemplārs vai arī labs faksimils. Šī grāmata bija patiesi ģeniāla ideja, unikāla un neatkārtojama. Un tās radīšanā svarīgāko lomu nospēlēja izdevējs. Bet nedomājiet, ka Manucio diženums slēpās tikai tajā, ka viņš sagatavoja dārgumus nākamo gadsimtu bibliofiliem. Otrs piemērs, kas saistās ar viņu, iet pavisam citā virzienā – trīs gadus pēc Hypnerotomachia nākšanas klajā, 1502. gadā, Manucio izdeva Sofoklu formātā, ko nodēvēja par parva forma jeb “mazo formu”. Tas, kuram šodien palaimētos turēt to rokās, uzreiz konstatētu, ka tā ir vēsturē pirmā kabatas izmēra grāmata, pirmais paperback. Burtiski pirmā grāmata, ko varēja iebāzt kabatā. Izgudrojot šāda formāta grāmatu, Manucio transformēja žestus, kas pavada lasīšanu. Tādējādi radikāli izmainījās pats lasīšanas akts. Skatoties uz titullapu, var izbaudīt grieķu kursīva fonta eleganci, kas pirmo reizi tika izmantots te un pēc tam kļuva par svarīgu atskaites punktu. Pateicoties tam, Manucio izdevās sasniegt divus pretējus rezultātus: no vienas puses, viņš radīja tādu grāmatu kā Hypnerotomachia Poliphili – un otras tādas nekad nebūs, jo tā ir, varētu teikt, unikālās grāmatas arhetips. No otras puses, viņš radīja pavisam citādu grāmatu, Sofokla izdevumu, kuras formātu, tieši otrādi, atdarināja miljoniem reižu un atdarina joprojām. 

Es vairs nerunāšu par Aldo Manucio, jo es jau redzu, kā jūsu prātos iezogas jautājums, ko varētu formulēt šādi: labi, tas viss ir aizraujoši un pieder pie itāļu Renesanses slavenajiem laikiem, bet kā gan tas ir saistīts ar mums un ar mūsdienu izdevējiem, kuriem pāri strauji gāžas planšetdatoru, elektronisko grāmatu un DVD vilnis, nemaz nerunājot par visu šo ierīču dažādajiem asinsgrēka savienojumiem? Ja jums pietiks pacietības veltīt man vēl dažus mirkļus, es mēģināšu atbildēt uz šo jautājumu, balstoties uz citiem piemēriem. Nudien, ja es bez aplinkiem jums teiktu, ka, manuprāt, labam izdevējam mūsdienās vajadzētu vienkārši mēģināt darīt to, ko darīja Manucio Venēcijā 16. gadsimta pirmajā gadā, jūs padomātu, ka es jokoju. Bet es nejokoju. Tāpēc es pastāstīšu nu jau par 20. gadsimta izdevēju, lai parādītu jums, ka viņš rīkojās tieši tāpat, kaut arī pilnīgi atšķirīgos apstākļos. Viņa vārds bija Kurts Volfs, un šis vācietis bija jauns, elegants un bagāts, bet ne pārāk bagāts. Viņš gribēja publicēt jaunus rakstniekus, kas radīja augstas kvalitātes literatūru. Tāpēc Volfs izveidoja sēriju ar nelielām neparasta formāta grāmatām, ko nosauca par Der Jüngste Tag, Pastardiena, kas, kā varētu likties šodien, lieliski piestāvēja grāmatu sērijai, kas tika izdota Vācijā, lielākoties Pirmā pasaules kara laikā. Ja jūs uzmetīsiet aci šīm plānajām, atturīgajām melnajām grāmatām ar uzlīmēm kā skolas burtnīcām, jūs nodomāsiet: “Tieši tā ir jāizskatās Kafkas grāmatai.” Un patiešām, daži Kafkas stāsti tika publicēti šajā sērijā. Tai skaitā Pārvērtība, kas tika izdota 1915. gadā ar skaistu zilu uzlīmi melnajā ietvarā. Tobrīd Kafka bija jauns rakstnieks, mazpazīstams un bezgalīgi pieticīgs. Bet, lasot vēstules, ko viņam rakstīja Kurts Volfs, pēc izrādītās smalkjūtības un uzmanīgajām rūpēm jūs acumirklī sapratīsiet, ka izdevējs zināja, ar ko viņš sarakstījās.

Tomēr Kafka nebija vienīgais jaunais rakstnieks, kura grāmatas Kurts Volfs izdeva. 1917. gadā, kas izdevniecībai izrādījās satricinājumu pilns, viņš apkopoja dažu jauno autoru darbus almanahā ar nosaukumu Vom Jüngsten Tag. Šeit ir tas almanahs, un šeit ir daži no autoriem: Francs Bleiss, Alberts Einšteins, Georgs Heims, Francs Kafka, Elza Laskere-Šūlere, Karls Šternheims, Georgs Trākls, Roberts Valzers. Tie bija jaunu rakstnieku vārdi, kas togad tika apvienoti zem viena jaunā izdevēja jumta. Un visi šie vārdi bez izņēmuma ir svarīgāko autoru sarakstā, kas būtu jāizlasa šodienas jaunietim, ja viņš vēlas zināt kaut ko par divdesmitā gadsimta pirmo gadu literatūru vācu valodā.

Šeit manai tēzei jau vajadzētu būt skaidrai. Aldo Manucio darbība ne ar ko daudz neatšķīrās no Kurta Volfa darbības četrsimt gadus vēlāk. Patiesībā viņi praktizēja vienu un to pašu izdevējdarbības mākslu, kura var palikt nepamanīta vairākumam cilvēku, ieskaitot grāmatu izdevējus. Abos gadījumos šo mākslu var vērtēt, balstoties uz vieniem un tiem pašiem kritērijiem, no kuriem pirmais un pēdējais ir forma jeb spēja piešķirt vienotu formu lielam daudzumam grāmatu it kā tās būtu vienas grāmatas nodaļas. Un tas viss tiek darīts, kaislīgi un gādīgi rūpējoties par katra sējuma ietērpu, par to, kā tas izskatās. Un, visbeidzot, par to, kā pārdot šo grāmatu iespējami lielākam lasītāju skaitam – tas, protams, nav mazsvarīgi.

Pirms aptuveni piecdesmit gadiem Klods Levī-Stross piedāvāja atzīt vienu no cilvēka galvenajiem darbības veidiem – mītu radīšanu – par savdabīgu brikolāžas formu. Galu galā mīti tiek būvēti no jau gataviem elementiem, no kuriem daudzi ir cēlušies no citiem mītiem. Tādējādi es atļaušos piedāvāt arī izdevējdarbības mākslu uzskatīt par brikolāžas formu. Pamēģiniet iztēloties izdevniecību kā vienotu tekstu, kas ir veidots ne tikai no visiem tās publicētiem tekstiem, bet arī no visiem pārējiem to veidojošiem elementiem, tādiem kā grāmatu vāki, atloki, reklāma, nodrukātu un pārdotu eksemplāru daudzums, vai viena un tā paša teksta dažādi izdevumi. Iztēlojieties izdevniecību šādi, un jūs attapsieties iegremdēti ļoti savdabīgajā ainavā, tādā, ko jūs varēsiet pašu par sevi uzskatīt par literāru darbu, kas pieder pie noteikta žanra. Žanra, kas var lepoties ar laikabiedriem klasiķiem, piemēram, plaši Gallimard īpašumi stiepjas no Série Noire tumšiem mežiem un purviem līdz Pléiade plakankalnēm, iekļaujot arī dažādas piemīlīgas provinces pilsētas vai tūristu apmetnes, kas bieži vien līdzinās Potjomkina kartona sādžām, kas šajā gadījumā izslējušas nevis per godu Katrīnas vizītei, bet gan literāro prēmiju sezonai. Un mēs lieliski zinām, ka, ja izdevniecībai izdodas tik ļoti paplašināties, tā var iegūt visai impērisku raksturu. Gallimard vārds skan vistālākajos nostūros, kurus franču valodai vien ir izdevies sasniegt. Vai, no otras puses, mēs varam nokļūt Insel Verlag plašajos īpašumos, kuri izskatās tā, it kā ilgu laiku ir piederējuši izglītotam dzimtkungam, kas ir nodevis savu mantību visuzticīgākajiem un uzticamākajiem pārvaldniekiem… Es negribu turpināt, jūs jau paši redzat, ka šādā veidā varētu izstrādāt ļoti detalizētas kartes.

Aplūkojot izdevniecības no šādas perspektīvas, iespējams, kļūs saprotamāka viena no mūsu aroda noslēpumainākajām pusēm: kāpēc izdevējs atsakās no kādas grāmatas? Tāpēc ka viņš apzinās, ka izdot to nozīmētu ievadīt romānā nepareizu personāžu, figūru, kas riskētu izjaukt kopuma līdzsvaru vai to sagrozīt. Otrais jautājums ir saistīts ar naudu un eksemplāriem: sekojot šai līnijai, mums nāksies rēķināties ar ideju, ka spēja mudināt lasītāju noteiktu grāmatu lasīšanai (vai vismaz pirkšanai) ir izdevniecības kvalitātes galvenā sastāvdaļa. Tirgus izdevējam – vai attiecības ar to nepazīstamo, neaptveramo būtni, ko sauc par publiku,– ir pirmā ordālija šī jēdziena viduslaiku nozīmē: pārbaude ar uguni, kas var vienkārši nodedzināt krietnu daudzumu banknošu. Tāpēc izdevējdarbību varētu definēt kā jauktu, multimediālu literāro žanru. Un jaukts tas, bez šaubām, ir. Kas attiecas uz tā sajaukšanos ar citiem medijiem, tas nu jau ir acīmredzams fakts. Tomēr izdevējdarbība, būdama spēle, būtībā paliek tā pati vecā spēle, ko spēlēja Aldo Manucio. Un jaunais autors, kas nāk pie mums ar pārgudru grāmatu, mūsu acīs līdzinās joprojām nezināmajam romāna ar nosaukumu Hypnerotomachia Poliphili autoram. Kamēr šī spēle turpināsies, esmu pārliecināts, ka vienmēr būs kāds, kas gatavs tai ar kaisli nodoties. Bet, ja kādreiz noteikumi radikāli mainīsies, kā mūs dažreiz biedē, esmu pārliecināts, ka mēs pratīsim pievērsties kādai citai darbībai – un pat satikties pie galda, kur spēlē ruleti, écarté vai black jack.

Es vēlētos nobeigt ar pēdējo jautājumu un pēdējo paradoksu. Līdz kādām galējībām var nonākt izdevējdarbības māksla? Vai to ir iespējams iztēloties apstākļos, kad ir izzuduši daži no tās pastāvēšanas galvenajiem nosacījumiem, tādi kā nauda un tirgus? Atbilde, lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, ir apstiprinoša. Vismaz ja mēs apskatīsim vienu piemēru no Krievijas. Oktobra revolūcijas pašā degpunktā, dienās, kad, Aleksandra Bloka vārdiem runājot, valdīja “trauksme, šausmas, nožēla, cerība”, kad tipogrāfijas bija slēgtas uz nenoteiktu laiku un inflācija ik stundu palielināja cenas, rakstnieku grupa – kurā bija dzejnieks Hodasevičs, domātājs Berdjajevs un romānists Mihails Osorgins, kas vēlāk kļuva par šo notikumu hronistu, – izšķīrās par labu šķietami neprātīgai lietai – atvērt Rakstnieku grāmatnīcu, kas ļautu grāmatām, un galvenokārt noteiktām grāmatām, “palikt apritē”. Drīz vien Rakstnieku grāmatnīca kļuva, Osorgina vārdiem runājot, par “vienīgo grāmatnīcu Maskavā un visā Krievijā, kur jebkurš cilvēks varēja nopirkt grāmatu “bez atļaujas””.

Osorgins un viņa draugi gribēja nodibināt nelielu izdevniecību. Bet apstākļi padarīja šo ieceri par neiespējamu. Tāpēc viņi izmantoja Rakstnieku grāmatnīcu kā sava veida izdevniecības dubultnieku. Nevis kā vietu, kur radīja jaunas grāmatas, bet drīzāk kā vietu, kur centās dot pajumti un aprites iespēju lielam skaitam grāmatu – dažreiz vērtīgu, dažreiz vienkāršu, bieži vien atsevišķiem sējumiem, kuriem jebkurā gadījumā bija lemts nozust – ko vēstures krasa piedzina viņu veikala letei. Svarīgi bija uzturēt pie dzīvības virkni žestu: turpināt strādāt ar šiem taisnstūra priekšmetiem no papīra, šķirstīt tos, sakārtot, runāt par tiem, lasīt tos pārtraukumos starp darīšanām, visbeidzot, dot tos citiem. Svarīgi bija nodibināt un uzturēt kārtību, formu, kas ir reducēta līdz savai minimālajai un neatsavināmajai definīcijai – tā arī ir izdevējdarbības māksla. Un tā viņa tika praktizēta Maskavā no 1918. līdz 1922. gadam Rakstnieku grāmatnīcā. Sava cēlā stāsta akmi grāmatnīca sasniedza, kad tās dibinātāji izlēma, ka, ja reiz tipogrāfiska izdošana nav pieejama, ir jāsāk darbu sērijas publikācija vienīgā, ar roku rakstītā eksemplārā. Šo burtiski unikālo grāmatu pilnais katalogs palika Osorgina mājā Maskavā un beigu beigās tika pazaudēts. Bet ar visu savu netveramību tas paliek modelis un ir polārzvaigzne visiem tiem, kas mēģina nodarboties ar izdevējdarbību grūtajos laikos. Un laiki vienmēr ir grūti.

No itāļu valodas tulkojusi Rita Tura