— Par mākslu

Grēns un Vīlons soļoja pa šīs zemes putekļainajiem ceļiem. Visur viņi redzēja strādīgus, darbīgus, čaklus, apzinīgus cilvēkus, kas dziedot locīja muguras aktīvā darbā.

— Prieks nolūkoties, — sacīja Vīlons. — Reti kur cilvēkos vērojamas nacionalitātei tik raksturīgas un atbilstošas īpašības. To laikam sauc par identitāti?

— Dažviet, — atbildēja Grēns.

Viņi soļoja tālāk un nonāca vietā, kur atkal ieraudzīja strādīgus, darbīgus, apzinīgus cilvēkus, kas dziedāja tikpat skanīgi kā iepriekšējie un aktīvi kāva cūkas, un vēl viņi ieraudzīja nomaļus stāvošu grupiņu cilvēku, kas pārmaiņus staroja ekstātiskā svētlaimē un ik pa brīdim vēma.

Vīlons saviebās.

— Man nepatīk tāda pretruna starp daili un asinīm, — viņš sacīja. — To laikam sauc par mākslu?

— Ne vienmēr, — Grēns atbildēja. — Bet nekādas pretrunas tur nav. Arī asinis var būt daile. Un otrādi.

— Tas ir riebīgi un pretdabiski, — sacīja Vīlons.

— Māksla pēc definīcijas ir pretdabiska, — Grēns atbildēja, un Vīlons jau grasījās skaļi protestēt, taču aprāvās, ieraudzījis pa ceļu pretī nākam jaunu, skaistu, blondu, puskailu meiteni trīsošām krūtīm un brūnām, asaru aizmiglotām acīm.

— Re, kur netikle! — Vīlons izsaucās, un abi ar Grēnu brīdi nolūkojās uz meitenes krūtīm, tad Vīlons instinktīvi parāvās nostāk, dodams nācējai ceļu, vairīdamies kairās, bet neizprotamās, nešķīstās smaržas, kas no tās pārpārēm plūda. Taču viņu samulsināja meitenes asaru pilnās acis, vienīgi kādā filmā viņš bija redzējis blondu netikli tik atklāti, uz ceļa, raudam, dzīvē parasti viņas raudāja guļamistabās. Un viņš aizdomājās, vai tikai nav pārsteidzīgi kļūdījies savā spriedumā un piegāja pie meitenes, gribēdams pavaicāt, kāpēc tā raud un vai viņa patiešām ir netikle. Taču, ieskatījies dziļāk blondās netikles asaru aizmiglotajās acīs, viņš apstulba.

— Zini, Grēn, es laikam kļūdījos, — viņš sacīja. — Ja nepievērš uzmanību krūtīm, bet paveras augstāk, kur sejā mirgo asaru aizmiglotās brūnās acis, — tur tālāk, dziļi iekšā, tomēr ir kaut kas tāds, kā netiklēm parasti nav. Viņa laikam nav netikle, un, ja ir, tad neparasta. Vien izbrīna, ka tik blondai tik brūnas acis. — Un viņš pajautāja raudošajai, aizmirsis, ko vēlējies jautāt iepriekš: — Bērns, saki, tev mati dabiskā krāsā, vai arī tu tos esi izbalinājusi?

Raudošā meitene uz brīdi pārstāja raudāt, lai pievērstu brūno, asarām aizmigloto acu skatienu jautātājam, mirklī novērtēja Vīlonu, tad novērsās un atsāka ritināt asaras, nepazemota un pašcieņas pilna pagāja Vīlonam garām, uzgriežot tam kailo muguru.

— Tu viņu apvainoji, — sacīja Grēns. — Viņa nav bērns, viņa ir rakstniece. Vai režisore. Ak, nav svarīgi, kas. Viņa taisa mākslu.

— Saprotu, — Vīlons sacīja. — Es viņai uzdevu nepareizo jautājumu. Bet kāpēc viņa raud, ja nav netikle?

— Skaties, kas notiks tālāk, — sacīja Grēns. — Tikai neiejaucies!

Un viņi abi turpināja nolūkoties aizejošās smuidrā stāva pienbaltajā apakšdaļā.

Nomaļus bariņā stāvošie cilvēki, kas pārmaiņus staroja ekstātiskā svētlaimē un ik pa brīdim vēma, tagad, pamanījuši pa ceļu ejošo meiteni, novērsās no dziedošajiem cūku kāvējiem, pagrāba lielākus vai mazākus akmeņus, ar kuriem bija bagātīgi noklāts lauks, un sāka skriet viņai pakaļ, izkliedzot zaimus un metot ar akmeņiem. Tie sitās pret platīnblondo galvu, marmorbalto muguru, izvirpotajām potītēm, pilnbriedu gurniem, pilnmēness pēcpusi, dažs labs cilvēks paskrēja uz priekšu un trieca akmeņus meitenes krūšu dārgakmeņos un noslēpumainajās, brūnajās, nu jau asiņu aizmiglotajās acīs.

Vīlons gribēja skriet un aizstāvēt nelaimīgo, taču Grēns viņu sagrāba un turēja, un Vīlonam kā ierocis atlika vien kliedzieni: — Lai pirmais ceļ akmeni, kurš nav grēkojis!

Taču viss ātri beidzās. Salauztiem locekļiem, izšķaidītām smadzenēm, iztecējušām acīm, kādreizējā blondā nelaimīgā nu mirusi gulēja uz grantētā ceļa, kas kāri iesūca sevī vēl nesarecējušās asinis, bet metēji atgriezās pie savas iepriekšējās nodarbes.

— Nesēro, — sacīja Grēns. — Tā tikai miesa, turpretī dvēsele tagad dzīvos mūžīgi.

Un satriektais Vīlons ļāva Grēnam vilkt viņu tālāk, prom no nepatīkamās vietas, bet viņiem pretī pa ceļu nebeidzamā straumē plūda visādas meitenes un sievietes, jaunas, vecas, kailas un apģērbtas, visādi zēni, jaunieši, vīrieši, gan dzelzī kaltiem skatieniem, gan jauna teļa acīm, arī viedi sirmgalvji un par viņiem viedākas sirmgalves ar un bez spieķiem, un arī androgīni bija ieraugāmi, un visiem bija asaru aizmiglotas acis, kas ātri vien iztecēja ceļa putekļos, jo akmeņu laukā pietika, turklāt metēji lietoja arī vairākreiz jau izmantotos un pārbaudītos. Tomēr Vīlons ievēroja, ka pa starpu uzkrītošākajiem gājējiem tā neuzkrītoši uz priekšu virzījās daudz lielāks vairums gluži parastu būtņu. Šīm mijkrēšļa pelēkām būtnēm neviens ar akmeņiem nemeta, tās neraudāja un mierīgi devās neskartas tālāk, pretī ceļa galā mūždien rietošajai saulei, lai nemanāmi izzustu ēnā starp gaismu un tumsu.

— Pārlieku simboliski, tāpēc banāli, — Vīlons noteica, daļēji atjēdzies un daļēji apjēdzis, ko tas viss nozīmē. — Man patīk dziļāki ūdeņi.

— Nemeklē tādus peļķē, — Grēns atbildēja. Taču Vīlons nelikās mierā:

— Bet pasaki, Grēn, kā īsti definējami tie tur, maliņā, kas novērsušies klausījās ļaužu dziedāšanā un dziļā tīksmē grima ekstāzē, bet tad vēma, uzmetuši skatu vardarbīgai cūkas nāvei?

— Nav nelaimīgāku cilvēku par viņiem, — Grēns atbildēja. — Tie nespēj pārvarēt instinktu pretrunas sevī. Viņos saduras primārie instinkti ar sekundārajiem, un viņi paši nezina, kam dot priekšroku. Bet viņi nedrīkst vadīties pēc instinktiem, tāpēc ideālā variantā iznīcina sevī abas polaritātes”? Taču viņiem tikai šķiet, ka ir iznīcinājuši instinktus, patiesībā tas nav iespējams. Tu redzēji rezultātu.

— Primārais instinkts ir sekss, — sacīja Vīlons. — Arī vēlme ēst cūkas karbonādi. Šie abi instinkti ir dabiski, jo sekmē sugas saglabāšanu. Kas ir sekundārie instinkti?

— Tas ir tad, ja tu atzīsti seksu, bet neatzīsti incestu, — teica Grēns. — Un tad, ja tu gribi ēst cūkas gaļu, bet vem, ieraudzījis cūkas vardarbīgo nāvi.

— Cūkas nāvei jābūt vardarbīgai, — Vīlons sacīja. — Nevardarbīgā nāvē mirusi cūka pārvēršas maitā. Tikai hiēnas ēd maitas. Tātad cūkai jāmirst vardarbīgi. Bet kāds cūkai sakars ar mākslu?

— Māksla nav pamatinstinkts, — sacīja Grēns. — Māksla ir atkarīga no lokāli sekundārajiem instinktiem, no kā atkarīgi arī eksperti, kuri vērtē mākslu, — principā gan pareizi, vadoties no aksiomas, ka māksla pati par sevi nav pamatinstinkts, taču māksla parasti spekulē ar pamatinstinktiem, tos bieži vien iemiesodama pārāk agresīvi un izteiksmīgi, ko tad parasti dēvē par mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem — un šie citkārt vienkārši netradicionālie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi iedzen ekspertus strupceļā, jo, nespēdami paši sevī pārvarēt primāro un sekundāro instinktu cīņu, proti, nespēdami objektīvi izvērtēt paši sevi, viņi nespēj objektīvi izvērtēt arī pašu mākslu, turklāt šie sekundārie, lokālie instinkti, kas nav nepieciešami sugas turpināšanai, bet vēsturiski izveidojušies vienīgi kādas atsevišķas populācijas, nacionālas, reliģiskas utt. kopienas vai grupējuma pašapliecināšanās dēļ, bieži gūst virsroku, uz ko norāda kaut vai sauklis, ka cilvēkam jāatšķiras no dzīvnieka, proti, jāiznīcina sevī neiznīcināmais, un sekundāro instinktu subjektivitāte šādā gadījumā pārmāc pamatinstinktu objektivitāti, iedzenot nabaga ekspertu totālā absurdā, proti, dzīvē eksperts ēd cūkas karbonādi, bet vemj no filmā redzētas cūkas vardarbīgās nāves vai izlasīta incesta apraksta, nespēdams nošķirt mākslu no dzīves īstenības, nespēdams nošķirt instinktus citu no cita, kaut gan, kā jau teicu, māksla nav pamatinstinkts, kas jāapvalda, un praktiski vienīgais līdzeklis, kā ekspertam saglabāt gan daudzmaz savu iekšējo līdzsvaru, gan attiecīgās kopienas vai grupējuma labvēlību, ir nošķērēt nost visu, kas neietilpst sekundāro instinktu rāmjos, un tādējādi atbalstīt un ļaut eksistēt tikai mijkrēšļa mākslai, un emocionāli vājākos vērtētājus šīs dilemmas apjausma parasti piebeidz, paliek vien izturīgākie, tiesa, līdz ar to tiek norūdīts arī galaprodukts, kas nu kļūst pieņemams sekundāro instinktu vadītajam primārajam, valdošajam vairākumam, kurš patērē šo mijkrēšļa mākslu, iztēlodamies tajā pamatinstinktus, kuru tur patiesībā nav, jo jebkurš, lai arī apgalvo pretējo, īstenībā dzenas tikai un vienīgi pēc pamatinstinktiem, taču dara to, sekundāro instinktu kontrolēts, un…

— Pietiek, — sacīja Vīlons.

— Tu neko nesaprati? — Grēns izbrīnījās.

— Sapratu, — sacīja Vīlons. — Netiklu mākslu nedrīkst vērtēt tiklie. Māksla nav sieviete.

— Taisnība, — Grēns atteica, un viņi pameta šo zemi.