— Roberts Apinis – darbības vārds vīriešu dzimtē, vienskaitļa nominatīvā, pagātnes izteiksmē…

Pagātnes izteiksme. Viņa laiks bija 62 ziemas un 62 vasaras – no 1958. gada 30. jūlija līdz 2021. gada 11. martam. Tam viņš prata pievienot kādu “virslaiku” vai dzīves apzinātības “virsbaudu”, kas laiku attīra no garlaicības. Ienirdams vēsturisku domātāju “attīrīta laika upē” un kādu brīdi plunčādamies blakus Sōkratam un viduslaiku filozofiem, Roberts plašā akadēmiskā rakstā¹ ir izzīmējis dinamisku pimssōkrata laiku intelektuāļa tēlu, un no franču valodas viņš ir tulkojis Etjēna Žilsona grāmatu par viduslaiku kristīgo filozofiju, kā arī vairākus Mišela Fuko rakstus.² Viņš ir pētījis arī ticības fenomenu un izvirzījis vērā liekamus apsvērumus par Spriestspējas kritikas lomu Kanta domu būves arhitektonikas uzturēšanā.³

Deviņdesmitajos gados šiem tēmatiem bija īpaša “jaunuvības smarža”, un tikai ļoti smalki deguni varēja saost, ka tā ir pavisam nedaudz salkana – klāt līķu smārds kā ideālas parfimērijas izejviela – un nozieguma prombūtnes klātbūtne⁴. Var gadīties, ka ļaudis ideālu parfimēru – pornoeņģeli – kļūmīgi ieož kā dievu… – Septiņdesmito un astoņdesmito gadu Latvijas sabiedrībā filozofijas prestižs bija ievērojami (nepelnīti?) augstāks⁵ nekā tagad. Vērtīgākā tālaika LVU Filozofijas nodaļas mācītā disciplīna bija Viļņa Zariņa, Pētera Laizāna un Oksanas Vilnītes pilnais filozofijas vēstures kurss, taču nevieni dievi savās “mūžības bankās” nespēj atmazgāt pagājušo (savalkāto) laiku pilnīgi tīru. Un filozofijas vēsturnieku tīrības meklējumi ir bezcerīgi gandrīz “pēc definīcijas”. Tāpēc, atšķirībā no daudziem kolēģiem, kurus par filozofiem dēvē tāpēc, ka tie “ir mācīti” un turpina mācīt filozofiju kā filozofijas vēsturi, Roberts Apinis tiecās rast tīrību pētniecībā un neatkarīgā paša tagadnības domāšanā. Bez citātiem un bez atsaucēm.

Nekāds “sōkrats” vai “kristīgs domātājs” viņš nevarēja būt, jo

(1) minētās figūras nebija savienojamas ar viņa priekšstatu par to, kas ir laba gaume, un

(2) viņš negribēja izlikties, ka neredz patiesības neglīto, netīro, raupjo, rupjo, nepakļāvīgo, pat agresīvo pusi. – “Patiesība” runā patiesi, ja tā kaut ko pauž vai talantīgi klusē par patiesīgotāju pašu. Citāti tai piemetas niķis apstulbināt un melot.

Atšķirībā no Latvijas Republikas, kas šad tad “palaiž garām lielisku iespēju paklusēt” (tā reiz teicis kāds Francijas prezidents), Roberts Apinis prata paklusēt un klusēja ļoti talantīgi. Viņa nodziļināšanās loģikas un tās formalizācijas pētījumos ir delikāts klusēšanas paveids. Tādas klusēšanas akadēmiskais auglis ir viņa lielākā un galvenā publikācija, grāmata Kāds piedāvājums⁶. Un tā joprojām ir noklusēta, jo trūkst pacietīgu lietpratēju, kas to varētu argumentēti novērtēt (vienalga, vai “labi” vai “slikti”).

Cita klusēšanas dimensija Robertu Apini izsaka kā “vīriešu dzimtes darbības vārdu vienskaitļa nominatīvā” (lai nu latvju grammatiķes man piedod). Ir runa par viņa cieto personības kodolu un “klusa mūka” nevainojamo autoritāti. – Tā saku ne tikai tāpēc, ka pēdējie 10 gadi viņa sejā bija iegriezuši dziļas “tuksnesī aizgājuša vientuļnieka” rievas, bet balss skanēja mierīgi kā agrāk. – Jau sen, tālajos Atmodas gados, viņa autoritāte bija tāda, ka atlika viņam Filozofijas institūta lielajā sapulcē piecelties un dižajam direktoram (agrākajam LVU rektoram Visvarim Milleram) pateikt, ka viņš te notiekošajam nepiekrīt principiāli un tāpēc šo telpu atstāj – un cēlās visi un izgāja gandrīz visi. Viņš bija runājis tikai par sevi “vienskaitlī”, bet sekas bija “neaicināti daudzskaitlīgas”.

“Vīriešu dzimtes darbības vārds” ir arī tas, ar kādu Roberta kursa biedrenes raksturo viņa cilvēcīgumu – viņš bija džentlmenis, ļoti rets, Latvijā gandrīz neiespējams vīrieša cilvēkambūšanas mods. Vēl retāks mods varbūt ir tikai lēdija. Mums gan ir “dāmas un kungi”, “sabiedrībā zināmi cilvēki”, “ētera personības”, “viedokļu līderi”, “influenceres” un pāri visam vēl “eksperti” (dies pasarg no “filozofijas ekspertiem”!), bet līdz džentlmeņa figūrai mums stipri tālu – nepacietīgi dedzīgā (“krieviski amerikāniskā”, Grīziņkalna čomiskā, latgaliskā u.tml.) sirds labvēlība netiek rūdīta ar atturību, ar mākslu uzturēt un neuzbāzīgi izdejot distances.

Visbeidzot, man šķiet, ka kāds fundamentāls dziļklusējums vārās vārda ‘Roberts Apinis’ vienskaitlī. Jo šis vienskaitlis ir dubults vieninieks. Proti, arī Roberta vectēva vārds bija Roberts Apinis (1892–1938). Tas bija latviešu strēlnieku komandieris, padomju militārais darbinieks un vēl arī rakstnieks, nošauts “kā pieklājās” un kā prasīja tālaika latviešu vajāšanas “konkrēti vēsturiskā nepieciešamība”. Uzdrošinos domāt, ka viena no Roberta replikām uz savas vienskaitlības dubulto iedabu skan tā:

“sarkanam garam vara
varens sarkans gars
gara sarkana vara
sar-kan-gar-va-gars
Brīvība jā-at-kal-po?
Jā, atkal politika”

Šo variāciju viņš uzrakstīja deviņdesmito gadu sākumā un vēlāk es to ievietoju savā rakstā kā vienas nodaļas moto⁷.

Nevajag cilvēkam mirušam darīt ko tādu, ko, dzīvs būdams, ciest viņš nevarēja – nevajag viņu slavināt. Nevajag arī neko teikt par “aiziešanu mūžībā”. Piedod, Robert, ja kādam šķitīs, ka slavinu. Es tikai atvados. Un paldies, ka Tu biji.

1. Grāmatā Domas par antīko filozofiju. Rīga: Avots, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Žilsons E. Kristīgās filozofijas vēsture viduslaikos. II daļa (neizdots tulkojuma manuskripts droši vien glabājas Roberta arhīvā; šās grāmatas I daļu Filozofijas un socioloģijas institūts publicēja 1997. gadā) un Fuko M. Patiesība. Vara. Patība. Rīga: Intelekts, 1995.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Grāmatā Teleoloģija un estētika. Imanuēla Kanta “Spriestspējas kritikas” 200. gadadienā. Rīga: Filozofijas un tiesību institūts, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vai otrādi – klātbūtnes prombūtne; līdzīgi kā Patrika Zīskinda romānā Parfīms.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Dažādu zinātņu prestižu ir pētījis sociologs Tālivaldis Vilciņš.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Apinis R. Kāds piedāvājums. Rīga: FSI, 1999. Plašs šo filozofiski loģisko pētījumu turpinājums un noslēgums ir meklējams autora atstātos manuskriptos.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Skat.: Mamardašvili M. Domātprieks. Rīga: Intelekts, 1994. 186. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)