Foto: Gints Ivuškāns

intervijas

— Titānika orķestris

Dace Deniņa

22/03/2021

Zini, reizēm man ir sajūta, ka mēs esam tas “Titānika” orķestris. Grimstam, paliekam mazāk un mazāk, lasītāju skaits sarūk, bet mēs vēl tur augšā spēlējam un spēlējam, un gribētos cerēt, ka vēl ilgi spēlēsim.

Punctum tulkotāju interviju sērijas turpinājumā – saruna ar Daci Deniņu (1973). Viņa tulko no skandināvu valodām un ir viena no ražīgākajām latviešu tulkotājām – Deniņas tulkoto grāmatu plauktā (vai varbūt skapī?) ir vairāk nekā 60 grāmatas. Neskatoties uz to, Dacei nav profila portālā literatura.lv. Aicinu labot šo netaisnību.

Andrejs Vīksna

 

Gatavojoties intervijai, visvairāk informācijas par tevi atradu Gulbenes bibliotēkas mājaslapā.

Protams.

 

Ko tev stāsta bibliotēkās?

Ir interesanti uzzināt, kas lasītājiem patīk un nepatīk, bet atsauksmes jau nāk arī caur radiem, draugiem – kāds kādam stāstījis “es lasīju tādu un tādu grāmatu”, un tad mans radinieks saka – “ahā, es zinu, kas to tulkoja”.

Agrāk, protams, bija vairāk grāmatu atklāšanu – kad mums vēl bija vecie labie laiki un apgāds Atēna. Pirms finanšu krīzes varēja biežāk aicināt viesos autorus, pie mums bija atbraukuši pat Pērs Ulovs Enkvists un Ingera Kristensena. Tie bija pasākumi, kurus gribētos vēl, bet vairs nav tādu iespēju.

 

Es agrāk diezgan reliģiski lasīju Atēnas grāmatas – no taviem tulkojumiem atceros Tūves Jānsones stāstus un Erika Fosnesa Hansena Sievieti lauvu.

No Atēnas man vēl mīļa bija Knuta Hamsuna biogrāfija.

 

Kuri tulkojumi tev vēl ir mīļi vai svarīgi?

Tā pati Tūve Jānsone, ko gribētos tulkot vēl, jo viņai ir citi darbi pieaugušajiem – stāsti, miniromāni. No nesen tulkotajiem man mīļākais ir Gābriela Skota Avots – grūts, bet mīļš – un stipri aizkustināja arī Šella Vesto Trešdienu klubs. Ja grāmatā ir kāda intriga, es mēdzu pirms tulkošanas neizlasīt līdz galam – izlasu līdz pusei un beigas atstāju sev. Šis bija tāds darbs, kurā ļoti labi var sajust autora varu – līdz pašai pēdējai lappusei viņam izdevās apmānīt pat mani, lai gan es biju tur vairāk iekšā nekā parasts lasītājs. Kad beigās atklājās noslēpums – kurš grāmatā ir lielais nelietis –, es sapratu, ka mans prāts ir atteicies redzēt to, kas ir bijis rakstīts.

 

Šķiet, es vienu no savām pirmajām recenzijām rakstīju par to grāmatu, bet vairs neatceros, kas tur notika. Protams, tulkotāji labāk atceras savus darbus. Bet mani pārsteidz, ka tu saki – nemaz nebiji izlasījusi līdz galam. Man bija priekšstats, ka nevar tulkot, ja grāmata nav izlasīta.

Ne gluži. Piemēram, Jusi Adlers-Olsens, kuram es tulkoju visu sēriju – nu jau astoņas grāmatas –, es viņu zinu, pazīstu stilu, zinu, ko viņš grib panākt, lai arī katrā grāmatā cenšas būt citāds. Tās grāmatas es neizlasu, jo man viņš nav jāiepazīst kā kaut kas jauns, – es vienkārši eju līdzi stāstam. Kriminālromānos nav briesmīgi smalkas stilistikas un lielu zemtekstu – šīs grāmatas es neizlasu, lai intriga būtu stimuls strādāt ātrāk.

 

Tu esi arī viena no tulkotājām, kas ieveda Latvijā skandināvu krimiķi – to pašu Jusi Adleru-Olsenu, Stīgu Lārsonu un pārējos. Vai tas aizvien ir populārs žanrs?

Noteikti. Tas pats Adlers-Olsens Vācijā ir ārkārtīgi populārs – visas viņa grāmatas uzreiz ir topu virsotnē un paliek tur ārkārtīgi ilgi. Citās valstīs populārs ir Jū Nesbē. Skandināvijā ir attīstījusies gandrīz tāda industrija, jo, noskatījušies uz lielo vārdu panākumiem, citi autori… neteiksim, ka grib atdarināt, bet ir ieraudzījuši parocīgu nišu. Katru gadu nāk jauni vārdi, bet šaubos, vai tie būs tik lieli kā pirmie – viņi nesasniegs tādus augstumus, bet domāju, ka tuvākajā laikā tas neapstāsies. Tur ir krimināltradīcijas, kuras sākās jau pirms Lārsona un citiem. Skandināvijā ir tāda tradīcija kā Lieldienu krimiķis, tā sauktais påskekrim – gan Dānijā, gan Norvēģijā Lieldienās izdod un lasa jaunus kriminālromānus.

 

Tu cieši seko līdzi skandināvu literatūrai? Sanāk diezgan plašs lauks.

Jā, es cenšos. Pēdējā laikā vairāk sanācis sekot līdzi zviedriem, bet mēģinu pievērsties arī citiem. Viņu literatūras mazliet atšķiras – dāņi ir vairāk sevī vērsti, zviedri ekspansīvi iet uz āru, bet norvēģi savā malā čubinās.

 

Tu redzi ko tādu, ko latviešu literatūrai būtu vērts mācīties?

Mēs varētu būt ne tik ļoti sevī vērsti. Mums ir sava pagātne, savas traumas, kas tiek apskatītas, bet man gribētos ko tādu, kas iziet ārpus tā, kā mēs kā tauta rakstām tikai par sevi un savu pagātni. Varbūt tas nav vienkārši, bet man pietrūkst kaut kā, kas nebūtu tik latvisks. Pat tad, kad lasīju to [Nila] Saksa un [Jurģa] Liepnieka kriminālromānu [Nāve – tās nav beigas], es jutu, cik tas ir ļoti latvisks.

 

Ko nozīmē “latvisks”?

Izteiksme, vide. Arī mūsu pagātne, visi tie VDK virsnieki. Viņi bija centušies – tur puse darbības notiek Anglijā, bet ar to visu man bija ārkārtīgi latviska sajūta.

 

Kā tu sapinies ar literatūru?

Kad augu, nekā cita īpaši nebija – nebija interneta, arī televīzijā neko aizraujošu nerādīja. Vasarā dzīve ārā, laukos, dārzos, pļavās, bet ziemā – lasīt.

 

Un tāpēc tagad tu tulko skandināvu krimiķus.

Ne gluži. Skandināvu krimiķus es tulkoju, jo tie ir pieprasīti – cilvēki grib lasīt, un izdevēji grib izdot. Man gribētos vairāk tulkot kaut ko citu, bet mūsu finansiālā situācija ir tāda, ka neko nopietnu… Nu, var, protams, bet ne tādā apmērā, kā tas bija Atēnas laikos pirms finanšu krīzes, kad varēja no skandināviem dabūt lielāku atbalstu, arī lasītāji nebija tā noguruši no dzīves. Man šķiet, ka cilvēki ir ļoti noguruši, – nerunāsim par šo pēdējo gadu, jo arī iepriekš pēc finanšu krīzes visas tās dzīves problēmas nogurdināja un varēja just, ka cilvēki atslodzei grib kaut ko spriedzīgu vai arī romantisku – tā saucamo feel good literatūru, kas nav dāmu romāni, bet tādi mazliet sentimentāli darbi, kur ir labās vai aizkustinošās beigas. Tāda kā attīrīšanās, katarse caur labām emocijām.

 

Tev kā tulkotājai nav daudz brīvības – iet pie izdevēja un teikt: šis ir ļoti labs, tas noteikti ir jāizdod.

Var, protams, tā ir bijis, bet izdevējs uzreiz domā, vai varēs pārdot. Es apzinos, ka man ir tādi autori vai darbi, ko gribētos, bet pārdot to nevarēs.

 

Ko tev gribētos?

Es gribētu vairāk iztulkot kaut ko no mūsdienu zviedru rakstniekiem… Arī skandināvu klasiķus, kas vēl nav izdoti. Tieši pirms finanšu krīzes mums ar Atēnu bija sagatavots Augusta Strindberga prozas projekts, jo ir iztulkotas daudzas viņa lugas, bet proza ir tulkota ļoti sen, daudzi darbi nav tulkoti. Toreiz jau bija plāns, līgumi un finansējums pirmajai grāmatai, bet tas viss diemžēl aizgāja nebūtībā.

 

Kas tev tulkojot sagādā prieku?

Process – kad no iesākuma, no baltas lapas, tukša faila kaut kas rodas. Kad tu paņem, izjauc un saliec atpakaļ, meklē un atrodi, lasi visādas reālijas, vēsturiskus notikumus, rocies avotos, staigā pa bibliotēkām, runā ar speciālistiem dažādās nozarēs. Mana māsa ir mikrobioloģe, es reizēm esmu viņai apnikusi – kad tulkoju Ivaru Sīli ar viņa Grenlandes roņiem un augiem, un zivīm, un putniem. Viņa teica – kad tu man liksi mieru ar saviem roņiem?

 

Tās lietas, ko tu uzzini, tās arī paliek?

Daudzas paliek.

 

Noteikti ir diezgan parocīgi citos laikos, kad ir vakars ar vīnu un draugiem.

Jā, gadās.

 

Kā tu sāki tulkot?

Es sāku universitātē, kad studēju pie mūsu dāņu valodas pasniedzēja Karstena Lomholta, kurš tieši tobrīd kopā ar Pēteri Jankavu bija nodibinājis Atēnu. Tulkojām mācību procesā, un dažiem no mums viņš piedāvāja pa pirmajai grāmatiņai – un daži no mums šajā darbā arī palika. Bet pirms tulkošanas es vēl paguvu pastrādāt izdevniecībā Norden AB kā korektore, datoroperatore un tamlīdzīgi – tādu darbu, kur jābūt vērīgam līdz pēdējam punktam un komatam. Bija interesanti vērot visu procesu – tas bija deviņdesmito gadu vidus, tolaik viss vēl nebija digitāls.

 

Vai ir tāda lieta kā tulkotāja dzirde?

Iespējams, ir tāda valodas dzirde. Sevišķi, ja ir gadījies pastrādāt arī par redaktoru. Tas nāk ar pieredzi, kad caur galvu ir izgājuši daudzi teksti. Bet vispirms ir jābūt valodas dzirdei, ja tās nav, tad arī liels teksta daudzums nepalīdzēs. Jāsāk, protams, ar lasīšanu – dažādi teksti, dažādi stili, dažādi laiki: modernie, senie. Tas viss nosēžas un kļūst par izejmateriālu, ko pēc tam pats var izmantot.

 

Tu vari atpazīt konkrēta tulkotāja tekstus?

Jā, tulkotāji ir atpazīstami – katram ir savi vārdiņi, kaut kādi sīkumi. Tie, kuri ir visvairāk lasīti un kuri ir vairāk strādājuši.

 

Ir tādi sīkumi, pēc kuriem var atpazīt tevi?

Tas jāzina citiem. Bet Silvija ir Silvija un Maima ir Maima, to var sajust.

 

Bet vai tulkotājam nevajadzētu būt neredzamam?

Tā teorētiski vajadzētu būt, lai gan ir tulkošanas skolas, kuras saka, ka tā nav simtprocentīga prasība. Mēs jau neesam mašīnas, mākslīgie intelekti, tā personība kaut kādā veidā nedaudz parādās.

 

Foto: Gints Ivuškāns

Skatījos, ka tavā tulkojumā nesen iznākusi viena Pēra Petersona grāmata. Zinu, ka iepriekšējās viņa grāmatas tulkoja citi [Es nolādu laika upi iznāca Solveigas Elsbergas tulkojumā]. Kā ir tulkot autoru, ko jau tulkojis cits, – vai tu lasi latvisko tulkojumu un centies noķert valodas specifiku? Tu it kā turpini jau iesāktu darbu.

Esmu lasījusi iepriekšējos darbus, bet ne. Arī viņš pats raksta atšķirīgi, man ir bažas par to, vai lasītājiem patiks šīs grāmatas stils. Viņš tajā [jaunajā romānā Vīrieši manā situācijā] ļoti īpatnēji būvē tekstu. Tāds vienlaidus plūdums, kurā, pēc latviešu valodas stila kanoniem, ir ļoti daudz grēku – mēs nedrīkstam atkārtot viensaknes vārdus, lasītājiem nepatīk, ka nav atdalītas tiešās runas, viss ir saplūdis vienā. Tur ir visi šie “teica-teica”, “jautāja-jautāja”, bet norvēģu valodā tas, protams, nav grēks, tur to visu drīkst, un man ir jācenšas to pielāgot – lai būtu tas, ko rakstnieks grib, bet lasītājs šausmās nesaķertu galvu un neteiktu – tas nav latviski.

Mums ir diezgan stingra valodas uztvere par to, kā ir labi, kā ir pareizi, smuki… skaisti. Latviešiem ir tāds estētisks skatījums. Citās valodās no teksta netiek prasīts, lai tas būtu tik izravēts un skaists. Varbūt krievu valodā tā ir – tur gan ir mazliet citas prasības un tulkošanas skola, esmu šad tad salīdzinājusi tulkojumus. Reizēm gadās pārsteigumi.

 

Piemēram…

Piemēram, krievu valoda ļoti, ļoti pārraksta. Autors, kuram ir diezgan strupi teikumi, pat drusku pasausi, krievu valodā tas viss ir pārvērties plūstoši un puķaini. Mēs latviski tulkojam ar cieņu un pietāti pret autoru, krievu valodā ne tik ļoti.

 

No skandināvu valodām tev pirmā ir dāņu. Atceries pirmo reizi, kad dzirdēji dāņu valodu?

Dāņu valodu sāku studēt universitātē, pasniedzējs bija pirmā saskarsme, jo pirms tam nebiju dzirdējusi.

 

Es esmu studējis dāņu valodu Kultūras akadēmijā un arī, šķiet, nebiju to iepriekš dzirdējis. Atceros, ka izdzirdēju pasniedzēju un sapratu, ka šitais nav ok – esmu iegrābies.

Atceros senākos laikos, kad runāju pa telefonu dāniski ar Karstenu, mana māsa klausījās un teica: “Tu nevarēji kaut kādu glītāku valodu izvēlēties, ko mācīties?” Un, ja runājam par dāņu fonētiku, – kad mēs kā apmaiņas studenti otrajā kursā pavisam zaļi aizbraucām gadu studēt Dānijā, pirmajos mēnešos arī vēl nespējām tik viegli saprast dāņus. Gadījās tā, ka viens no literatūras pasniedzējiem bija norvēģis, kurš lasīja savu kursu norvēģiski. Man bija milzīgs pārsteigums, ka sapratu viņu labāk nekā savus dāņus kursabiedrus un pasniedzējus, jo tas norvēģis runāja tā, kā dāņi raksta, – tā man toreiz šķita. Tajā brīdī es sapratu, ka man atveras arī norvēģu valoda. Vēl nebiju sākusi tulkot, tas notika daudz, daudz vēlāk, bet sapratu, ka varu mācīties lasīt, klausīties un uztvert. Ar zviedru valodu vēlāk bija tāpat – sapratu, ka man nav jāiet atsevišķs kurss, ka varu to izdarīt pati savā tempā.

 

Tu saki, ka mācoties kādu laiku dzīvoji Dānijā. Tulkotājam ir svarīgi gūt tiešo valodas pieredzi, dzīvojot konkrētajā vidē?

Jā. Vide, ģeogrāfija, pilsētas, dzīvesveids, tas valodā arī… Šobrīd mēs to varam dabūt arī internetā, neizejot no mājas, – televīzija, radio, Google Maps un pārējais. Tās vietas var izstaigāt. Kad tulkoju to pašu Pēru Petersonu – varonim ir tāds paradums braukt no Norvēģijas uz Zviedriju palasīt –, es atvēru Google Maps, atradu to pilsētu, kafejnīcu, kurā viņš sēž otrajā stāvā, un tulkoju – kā viņš izkāpj no mašīnas, ieiet kafejnīcā, ko viņš redz pa logu, kur ir tā mūzikas skola, stacija un veikals. Es varu tajā iekāpt pie sava rakstāmgalda.

 

Vai esi tā pieķērusi autoru melos?

Neteiksim, ka melos, bet tādas paviršības – varonis izdara vienu un to pašu vienā lappusē divas reizes it kā darītu to no jauna. Kaut kādi tādi sīkumi – sajaukti vārdi, gadi. Bet tas nav nekas briesmīgs. Ne tāpēc lasām grāmatas, lai tur būtu zinātniska precizitāte.

 

Tu to atstāj vai labo?

Tādus sīkumiņus es varu izlabot, ja redzu, ka autoram pilnīga neuzmanības kļūda. Ja ir kaut kas liels un autors vēl ir dzīvs, tad viņam var uzrakstīt. Ja miris, tad vairs nekā.

 

Izklausās, ka tulkošana pirms trīsdesmit gadiem bija daudz sarežģītāka nekā šobrīd, man pat izklausās – neiespējama.

Atverot jebkuru padomju tulkojumu, ja tur ir bijis kaut kas par rietumvalstīm, bieži vien var viegli atrast kādu kļūdu – cilvēks nav īsti zinājis un sapratis, kas tā par reāliju, kura mums tagad liekas ikdienišķa, bet ko padomju savienībā vēl nepazina. Tajā ziņā noteikti. Es vēl esmu no tās paaudzes, kas tikai studiju gados varēja nedaudz sākt braukāt pa pasauli, un arī internets nebija tik pieejams. Vajadzēja iet uz bibliotēku, es vēl daudz tiku izmantojusi visādas enciklopēdijas, un arī tur daudz kas nebija atrodams. Jau tobrīd domāju: “Kā to varēja agrāk, kad tas priekškars bija necaurejams?”

 

Tu atceries visus savus tulkojumus?

Noteikti ne. No paša sākuma tikai tos spilgtākos, dažus no pirmajiem es pat nevarētu atstāstīt: atceros noskaņu, stilu, laikmetu, bet ne saturu.

 

Es par to esmu domājis no lasītāja pozīcijas un izjutis frustrāciju – kāda jēga lasīt, ja nekas no tā nepaliek?

Mums nevar patikt visas grāmatas, ko lasām, viņas nevar palikt, jo mūsu cietajam diskam nav tādas kapacitātes. Ir teorija, ka viss, ko lasām, dzirdam, atstāj smadzeņu neironos nospiedumu. Pat tad, ja neatceramies, tas var palikt kaut kur zemapziņā, bezapziņā. Bet, ja grāmata nav palikusi atmiņā, tad varbūt tā ir bijusi tā brīža izklaide, jo paliek tas, kas ir svarīgs, tas, ko gribas atcerēties vai varbūt reizēm arī negribas, bet tas ir rezonējis, un tad no tā vairs neaizbēgt.

 

Kas tev ir palicis atmiņā?

Tas, ko es lasīju vidusskolas laikā – izlasīju visus Dikensa kopotos rakstus. Nezinu, kāpēc viņš man tolaik iekrita sirdī, es nepacietīgi gaidīju, kad iznāks katrs nākamais sējums. Džeks Londons, ko, protams, var lasīt astoņpadsmit gados, – tas paliek. Latviešu klasiķi – Regīna Ezera. Un grāmatas, pie kurām ļoti, ļoti smagi strādāts gan laika ziņā, gan daudz ielikts no sevis.

 

Un kuras tās ir?

Gan jau pieminētais Skota Avots, to es nekad neaizmirsīšu, vēl Mūžības fjorda pravieši, Knuta Hamsuna biogrāfija, pie kuras strādājot es pārlasīju viņa rakstus gan meklējot citātus, gan lai labāk saprastu biogrāfa domu. Bišu vēsture – tas man ir personiski mīļš darbs, jo mana mamma ir dārzniece un biškope, mums vienmēr mājās ir bijušas bites, tāpēc tas bija personiski aizkustinošs darbs – tāds, kurā varu ielikt savu dzīves pieredzi, jo es zinu visu par to nozari. To pat nevar saukt par nozari, biškopība ir dzīvesveids.

 

Kādas tev tulkojot ir attiecības ar lasāmvielu?

Es varu lasīt jebko, lasu paralēli pa trim četrām grāmatām. Varu viegli pārslēgties – kad esmu kaut ko smagu, nopietnu tulkojusi, varu vakarā palasīt kaut ko vieglāku. Ja esmu tulkojusi kādu spriedzes gabalu, tad gribu kaut ko lēnu un apdomīgu. Katru vakaru izdomāju, kāds man būs noskaņojums un kuru grāmatu ņemt.

 

Tulkotāji intervijās nereti piemin viltvārža sajūtu. Kādas ir tavas attiecības ar to?

Man tādas sajūtas nav. Tad, kad daru, cenšos izdarīt tik labi, cik varu. Klausoties skaņdarbu, mēs saprotam, ka izpildītājs, aktieris drusku interpretē caur sevi, bet rada vislabāko, ko spēj. Es jūtos mazliet kā aktieris, kuram ir jānospēlē autora teksts skatītājiem saprotamā valodā. Jācenšas saprast visu – gan stilistiski, gan autora domu, noskaņu. Jācenšas ieiet tajā iekšā un nospēlēt. Radīt izrādi latviešu lasītājam.

 

Kā to var izdarīt, kas tev palīdz iejusties?

Pati valoda, reģistrs, ko autors izmanto. Ja tas ir kāds cits laikmets, tad var lasīt, skatīties filmas un gleznas, piemēram, par franču revolūcijas laiku – tie paši Pravieši, kas ir astoņpadsmitā gadsimta beigu periods. Patiesībā jau visa informācija ir kaut kur nosēdusies un vienkārši jāvelk ārā viss, ko zini par to laiku, viss, ko esi lasīji, sajutis. Ja autors ir tiešām talantīgs, viņš pats ievelk darbā. Pārzinot valodu, tu nemaz nevari neiejusties. Ir grūtāk, ja rakstnieks nav tik labs, ja viņam ir kāds feileris, valoda nav laba, vai viņš īsti nav mācējis skaisti sapīt un izstrādāt sižetu.

 

Tad sanāk, ka tulkotājs var iztulkot jebkuru darbu no tās valodas, no kuras tulko?

Nē, katram ir savas robežas. Es nevarētu atdzejot ritmiski un atskaņās – varbūt varu tādu maziņu, maziņu dzejolīti. Maima Grīnberga ir liels dialektu speciālists, es neņemtu tādu dialektu darbu. Tos es nepārzinu un nejūtu, ka varētu iztulkot.

 

Daudzi sludina latviešu valodai un literatūrai drīzu galu. Ko tu par to domā?

Optimiste es neesmu. Latviešu literatūra var būt tik ilgi, kamēr būs kāds, kas to gribēs lasīt. Šobrīd mums vēl ir paaudzes, kas to grib, bet mēs nezinām, vai to gribēs nākamās. Tagad ir populāras diskusijas, ka jaunieši vairs negrib runāt latviski, arī es reizēm pēcpusdienās braucu ar trolejbusu un dzirdu, ka tur ir viens teikums latviski, divi angliski. Nu… Viņi latviski nemāk vai negrib pateikt savam sarunas biedram. Varbūt kaut kas pēkšņi mainās, notiek brīnums un mēs sajūtamies lepni tāpat kā franči, krievi. Mēs vairāk dzirdam, ka latviešu valodā nevar pateikt to un to, cik tā ir nabadzīga, cik nepiemērota šādai vai tādai nozarei – datorterminiem vai kam citam, kas nu kuram aktuāls. Un tad runājam – kādi mums atpalikuši valodnieki, ko viņi tur izdomā… Tas neveicina jauniešu vēlmi runāt latviski un domāt par to, kā runāt.

 

Bet vai cilvēkus var iegribināt, radīt vēlmi?

Tas ir sabiedrības noskaņojums. Tie paši krievu skolēni, nu, iemetīs kādu angļu vārdu, bet viņi runās krieviski, jo tā ir viņu krievu valoda – lepnā, skaistā. Tāda vērtība sabiedrībā ir valodai. Ja mēs sāktu runāt, ka mūsu valoda ir bagāta, ja izbeigtos kritizēšana, ka mums tā valoda ir šitāda un tāda. Vai tev neliekas, ka mēs to ļoti bieži dzirdam?

Teiksim, emigrējušo attieksme, man privāti aktuāls jautājums. Man māsa dzīvo emigrācijā un runā ar meitiņu tikai latviski. Meitiņa jau ir iemācījusies, iet skolā un runā ar kļūdām, bet brīnišķīgi. Taču zinu cilvēkus, kuri ir aizbraukuši un atpakaļ braukt nedomā, tāpēc ar bērniem nemaz nerunā latviski – nu kam tā valoda, kāpēc mocīties, tam bērnam tā nemaz nebūs vajadzīga! Tad viņi atbrauc pie vecmāmiņas, kura vēlāk stāsta – es ar savu mazbērniņu nevaru sarunāties, jo latviski viņa nerunā un nesaprot. Tā cilvēkam ir personiska traģēdija. Man ir sajūta, ka mums kā sabiedrībai valodas vērtība ir jāatrod no jauna. Tā ir vērtība, kas ir saglabājama, attīstāma un nododama tālāk, nevis kaut kas tāds, kas apgrūtinās bērnam dzīvi.

 

Tulkotāji arī šajā ziņā nes zināmu atbildību, paplašina valodas robežas.

Jā. Lai gan, zini, reizēm man ir sajūta, ka mēs esam tas Titānika orķestris. Grimstam, paliekam mazāk un mazāk, lasītāju skaits sarūk, bet mēs vēl tur augšā spēlējam un spēlējam, un gribētos cerēt, ka vēl ilgi spēlēsim.

 

Es pievienojos tavai cerībai.  

 

— Saistītie raksti