— Lido kā pīle

Tetio Saito ir Tokijā dzīvojošs rakstnieks un filmu kritiķis, kurš raksta japāņu, angļu un rumāņu valodā. Viņš ir ļoti iemīlējis Latvijas kultūru, sevišķi kino. Tetio mīļākās filmas ir Anša Epnera Būris ar tā neizsekojamajām eksistenciālajām šausmām, Gunāra Cilinska un Vara Braslas sirdi plosošā romantika Ezera sonātē un Aivara Freimaņa – viena no viņa kino elkiem – neticami brīnišķīgais Puika. Viņš ir izveidojis pirmo bilingvālo japāņu-rumāņu literāro žurnālu Matrapazlâc | Inchikiyarou.

 

Kozue Naeka izlēma strādājot iedzert. Protams, tas nebūtu iespējams, ja viņa būtu ofisā, bet koronavīrusa dēļ viņa tagad strādāja no mājām. Tagad viņa varēja strādājot iedzert. Viņa apsēdās pie datora un iemalkoja alu. Atspirdzinošais rūgtums izsprāga mutē kā varavīksnes dzirksts. Sajūta bija lieliska. Bija jūtama arī neliela amoralitātes klātbūtne, bet tā izklīda kā rēgs, kad viņa izdzēra alu. Alus nu bija lieliskākā lieta pasaulē.

Pašai par pārsteigumu, viņa kļuva nenoliedzami produktīvāka. Malks alkohola uzlaboja koncentrēšanos un piedeva domām skaidrību. Ar eksplozīvu patiku Kozue pāris stundās pabeidza lielu tiesu darba un sajuta gandarījumu. Viņa nespēja saprast, kāpēc lai strādātu nedzerot. Doma, ka viņa nebija pilnīgi nekompetenta, maigi apskāva viņas sirdi.

 

Pēc darba beigām Kozue noskatījās filmu Graciozā fantāzija ar aktieri Polu Rūniju. Šajā filmā Pols spēlēja jaunu homoseksuālu vīrieti, kurš pārdzīvo par mātes nāvi. Kad viņš uz bērēm atgriežas vecāku mājās, tēvs un vecmamma ņemas Polu strostēt par homoseksualitāti. Viņam blakus ir mīļotais cilvēks, taču ģimenes noraidījums ir pārāk grūti izturams.

Filma bija par diskrimināciju, kas nav pazudusi arī mūsdienās, tāpēc, to skatoties, lūza sirds. Tomēr Kozue domāja, ka Pols Rūnijs šajā filmā bija skaistāks nekā jebkad. Viņa skatījās, kā Pols aizsviež dakšiņu, kā viņš uzliek savas lūpas mīlnieka lūpām, kā apskauj vecmammu. Visās šajās ainās viņš bija skaists kā grieķu skulptūra, un Kozue likās – viņa skaistumu ir neiespējami izteikt vārdos. Viņa nespēja novērst acis no Pola.

Pēc Graciozās fantāzijas viņa sāka skatīties seriāldrāmu Arhitekts. Šoreiz Pols bija arhitekts ar tumšu noslēpumu: viņš ir slepkava. Kādudien viņš kļūst par slepkavības aculiecinieku un vienlaikus iemīlas slepkavā, kas ir algota Mossad killere, un tādējādi iepinas globālā sazvērestībā. Šajā drāmā Pols bija sava nevaldāmā jutekliskuma augstumos. Kozui uzbudināja pat viņa gaita. Seriāls bija tikko iznācis Lielbritānijā, tāpēc viņa noskatījās nelegālu versiju bez angļu subtitriem un bija laimīga no tā vien, ka varēja Polu redzēt.

Bija koronavīrusa laiks, un Netflix bija milzīgi kvantumi ar filmām un drāmām, kuras viņa būtu varējusi skatīties. Taču ārpasaules stresu dēļ Kozues prāts uz tām nenesās. Viņa zaudēja koncentrēšanos un nespēja līdz galam noskatīties pat muļķīgas komēdijas. Taču iespēja redzēt savu mīļāko aktieri bija mierinoša. Šķita – ja viņš ir tuvumā, ar Kozui viss būs kārtībā.

 

Kozue turpināja iedzert darba laikā. Dīvainā kārtā kāda šļuka alkohola parasti padarīja viņu produktīvāku un uzlaboja darba rezultātus. Viņai bieži bija jāiet uz tualeti, bet tas nebija liels apgrūtinājums. Viņai nebija iebildumu pret to kā vienīgo blakni.

Pēc darba viņa skatījās uz Polu Rūniju, šoreiz teātra uzvedumā Lielās nebūtības laikmets, kas bija bez maksas pieejams Līksmības teātra vietnē. Tā bija ansambļa drāma par to, kā Londonā krustojas vairāku cilvēku dzīves, katra ar saviem noslēpumiem. Viņu vidū ir arī Pols – viņš tēloja pedofilu, kurš gadiem ilgi dzīvojis vientulībā, lai nevienam nekaitētu, tomēr sāk just iekāri pēc nesen atkal satiktās māsas dēla. Tālab viņš mēģina izdarīt pašnāvību. Šī piecas minūtes garā, klusuma cauraustā aina bija tik debešķīga, ka Kozue skatoties apraudājās. Lai gan daudzi varoņi ņēma bēdīgu galu, Pols dzīvodams pārvarēja savu izmisumu. “Tik ļoti brīnišķīga luga,” nodomāja Kozue. Viņa apraudājās arī otrreiz.

 

Pēc izrādes viņa ieskatījās tviterī un atklāja, ka Pols Rūnijs ir arestēts saistībā ar apsūdzībām par vardarbību ģimenē. Sākumā viņa nesaprata, ko tas īsti nozīmē, taču pamazām Kozue atklāja neglīto patiesību: viņš arī iepriekš bija vardarbīgi izturējies pret ilggadējo sievu Maju Zivkoviču, bet tagad vardarbība bija vērsusies ļaunāka Covid-19 mājsēdes dēļ. Beidzot Maja bija sadūšojusies pazvanīt policijai, un tā Polu arestēja. Bija arī foto. Pols un Maja, eleganti saģērbušies Graciozās fantāzijas pirmizrādes vakaram. Abi izskatījās tik laimīgi, ka viņa nespēja noticēt, ka aiz šī foto varētu būt vardarbība un sāpes. Taču tā bija taisnība.

Par notikušo sērojošie fani bija sadalīti divās daļās. Viena puse gribēja, lai Pols samaksā par saviem grēkiem. Savukārt otrie teica: “To visu izplānojusi viņa sieva!” – un baumoja par viņas pagātni. Bet Kozue vienkārši neticīgi blenza sava tālruņa ekrānā, līdz piepeši sajuta aklu sāpi sirdī.

Iespējams, Pols Rūnijs vairs neatgriezīsies.

To aptverot, asaras izsprāga vēlreiz. Lai gan viņa nupat kā bija noskatījusies Lielās nebūtības laikmetu, tagad viņa raudāja atkal. Raudāja un raudāja, līdz pārgura un devās pie miera.

 

Nākamajā rītā viņa saprata, ka būs jāķeras pie darba, taču pašsajūta nebija uzlabojusies. Tā nu viņa izlēma paņemt brīvdienu. Kādu brīdi viņa vispār neko nespēja padarīt. Visbeidzot Kozue ieslēdza viedtālruni, lai tādā veidā vēlreiz noskatītos Graciozo fantāziju, tukšām acīm lūkojoties uz Polu. Viņš raud ar sarūgtinātu, mokpilnu sejas izteiksmi, patiesi ciezdams no šai pasaulē valdošās netaisnības. Bija grūti nedomāt, ka tas viss nu rādās kā klaji meli. Filmas beigās Pols atjaunoja saites ar ģimeni un viņi kopā devās uz mātes iemīļoto pludmali. Ar eņģelisku, nevainīgu smīnu viņš tur laiskojās ar tēvu un savu mīlnieku. Vērojot šo skaisto, pasaulīgo ainu, Kozuei palika slikti. Viņai prātā ielauzās doma, ka pat šīs filmas aizkulisēs Pols bija piekāvis savu sievu, un viņai kļuva vēl sliktāk.

Atkal nespējot savaldīt asaras, Kozue šķita, ka viņa pati ir tuvu nāvei. Sirds teju vai sprāga pušu. Viņa aizskrēja pie ledusskapja un vienā rāvienā izdzēra trīs alus bundžas. Parasti tas novērstu viņas domas, taču šoreiz iespaids bija vēl spēcīgāks. Pazuda viss, nelabumu ieskaitot. Viņa jutās priecīga kā zvirbulis, kas šķērso zilo debesi. Nu Kozue saprata, ka dzērums spēj atvieglot bēdas.  Tad viņa izdzēra vēl vienu alu un atkal aizmiga.

 

Nākamajā rītā viņa atsāka dzert un strādāt. Viņas prāts bija tik nestabils, ka bez alkohola viņa nespēja funkcionēt. Darba tikšanās laikā Kozue pirmoreiz pa ilgiem laikiem ieraudzīja savu kolēģu sejas. Nebija neviena, ko viņa varētu saukt par draugu. Visas sejas šķita nepatīkami saviebtas.

“Naeka-san, viss kārtībā? Jūsu seja izskatās sasārtusi.” To pajautāja viena sieviete. Pēc kāda laika Kozuei atausa, ka viņas vārds ir Serina Tokigava.

“Viss labi.”

Tikšanās laikā Kozue turpināja dzert, taču neviens to nepamanīja. Priekšniecība pat uzslavēja viņas vērīgās replikas. Viņa pakasīja pakausi, atkārtojot tikko saņemtos komplimentus.

Pēc tikšanās viņa aizgāja nosnausties. Sapnī viņa bija atlaidusies dīvānā un blakus bija Pols Rūnijs. Bija sanācis, ka viņi brīnumaini draudzīgā gaisotnē dzer vīnu. Dīvainā kārtā Kozue gandrīz nespēja parunāt angliski, taču Pols runāja japāniski – dublāžas aktiera Šinzai Goto balsī.

“Priecājos tevi redzēt, Kozue.”

Viņš izčukstēja šos vārdus saldā japāņu valodā. Kozue runāja ar viņu gandrīz nāvīgā līksmībā, turpinot dzert vīnu. Arī Pols graciozi malkoja vīnu, uzmanīgi klausoties Kozues vārdos. Pēkšņi viņa seja sāka sārtot, un attieksme lēnām kļuva dīvaina.

“Tu esi baigi neglītā, ne? Baisi.”

“Es… es atvainojos.”

“Beidz atvainoties. Stulba esi?” viņš teica, iesperdams pa galdu.

“Āāā!”

“Mm, cik neķītri. Davai, vēl.”

Pols mēģināja viņu izjāt, taču Kozue viņu atgrūda.

“Dirsā!”

Tad Pols sāka no visa spēka sist viņai pa seju, līdz Kozue nokrita uz grīdas.

“Viss, pietiek, beidz!”

Bet Polu nebija iespējams apturēt. Taču palēnām viņa izskats sāka mainīties, un beigās viņš bija jauns vīrietis skolas formā.

 

Pamodusies Kozue uzreiz ielēja vēl vienu dzērienu. Smadzenēs sāka burbuļot bauda, un viņa ieslēdza Pola Rūnija filmu Zelta krasts. Tajā viņš bija caurkritis dejotājs, kurš mēģina mācīt jaunu un apdāvinātu vīrieti. Pols pats savulaik patiešām bija dejotājs, un loma atspoguļoja viņa dzīvi. Iedzēris vīnu, viņš filmā sāk dejot jaunā vīrieša priekšā. Tā atgādināja elegantu gulbju deju, un Kozue nekad vēl nebija redzējusi skaistākas kustības. Brīnišķīgais, ainaviskais fons Pola eleganci vērta vēl brīnišķīgāku. To vērojot, Kozue sāka dejotpati savā nodabā. Nekad iepriekš viņa to nebija darījusi, un nu kustējās kā salauzīta lelle. Visbeidzot Kozuei no reibuma uznāca vēmiens un viņa sabruka, atsizdama galvu pret grīdu.

 

Piepeši viņa atskārta, ka guļ slimnīcas palātā. Nez kādā veidā viņai blakus bija Serina Tokigava. Viņa sacīja, ka uzņēmums bija palūdzis apraudzīt Kozui, jo nekas par viņu nebija dzirdēts un Serina dzīvoja netālu. Atvērusi dzīvokļa neaizslēgtās durvis, Serina atrada Kozui vēmekļiem klātu guļam uz grīdas.

“Paldies par palīdzību,” Kozue teica asarām acīs.

“Viss kārtībā, viss labi.”

Serinas lūpas bija ļoti sausas.

“Mēs neesam ļoti tuvas, bet…” Serina teica. “Ja kaut kas nav kārtībā, padod ziņu, iedzersim pa Google Remote.”

“Esmu lietojusi tikai Zoom.”

Serina sarauca pieri, tad plati pasmaidīja.

 

Kozues acu priekšā bija jauns vīrietis skolas formā. Viņš stāstīja par savu dzīvi, ik pa brīdim neveikli pasmaidīdams. Stāsts nebija diez ko uzjautrinošs, tomēr palaikam Kozue iesmējās. Tad arī jaunais vīrietis ieķiķinājās un piegāja viņai tuvāk. No viņa ķermeņa nāca stipra, nepatīkama smarža. Tas bija tik riebīgi, it kā viņai tuvotos dubļains gaļas gabals. Tomēr Kozue viņu noskūpstīja. Jaunā vīrieša lūpas bija noklātas lipīgām siekalām, un viņa gribēja pēc iespējas ātrāk tikt prom. Bet, kad viņi pārstāja skūpstīties, jaunais vīrietis mēģināja viņu izģērbt. Nespēdama to vairs izturēt, Kozue viņu atgrūda. Viņa acīs bija izmisums, it kā nupat būtu tikusi anulēta visa viņa eksistence.

“Kāpēc ne?” viņš iepīkstējās.

“Piedod, tagad ne.”

Jaunā vīrieša sejā iezagās dusmas. Tad viņš ar visu makti uzgrūda viņu uz gultas un norāva drēbes.

Kozue pamodās vilcienā. Viņa pavērās ārā un ieraudzīja plašu jūras klajumu, kas izskatījās nevis skaists, bet gan neglīts, ļaunu vēstošs. Vilciens bija ceļā uz viņas dzimto pilsētu. Taču viņai nebija prātā satikt draugus vai ģimeni. Viņa bija atbraukusi satikt vienu konkrētu vīrieti.

Izkāpjot no vilciena, viņai virsū spīdēja saule. Karstums jau vēstīja par vasaru. Kozue pakasīja svilstošās ausis.

Kādu laiku gājusi, viņa nonāca galamērķī. Brīdi viņa paminstinājās pie dzīvokļa. Pietrūka dūšas viņu satikt. Tad viņai sāka sāpēt vēders, un Kozue aizgāja uz tuvējā veikala tualeti. Attīrījusies, viņa sajuta dīvainu drosmi.

Pārdesmit sekundes pēc zvana nospiešanas no ēkas iznāca ar bārdas rugājiem apaudzis jaunietis. Brīdi pablenzis uz Kozui, viņš nolaida skatienu, it kā beidzot klāt būtu tikuši pagātnes rēgi.

“Tev nekas nav jāsaka,” Kozue teica. “Vienkārši ļauj, es tev iepisīšu pa seju.”

Jaunais vīrietis bija pārsteigts, bet beigās aiztaisīja acis.

 

Pēc šīs tikšanās Kozue aizgāja līdz jūrai. Jūra joprojām mirdzēja ļaunu vēstošās krāsās. Taču nu viņa pamanīja arī attālu zilu gaismu. Pagājusies basām kājām pa smiltīm, viņa apsēdās. Neviena te nebija, gan jau koronavīrusa dēļ. Šai vietā Kozues pasaule klājās vaļā kā uz delnas. Viņa ļāva skatienam aizplūst līdzi jūrai. Tad uzradās Pols Rūnijs kā rēgaina parādība. Viņš skrēja pāri viļņiem kā nevainīgs eņģelis, smiedams un klaigādams. Viņu uzlūkojot, pārņēma miers.

Kozue izvilka telefonu no somiņas. Viņai patika skatīties filmas savā mazajā viedtālrunī, nevis datorā vai planšetē. Tas šķita intīmāk.

Ar veiklu kustību Kozue iesvieda telefonu jūrā. Tas nogrima vienā acumirklī. Šajā pašā brīdī Pola rēgs pazuda skatam. Kozue izdvesa garu, atvieglotu nopūtu. Taču dziļi sevī viņa juta mutuļojam satraukumu. Viņa gribēja iedzert aliņu, lai tas viss pazūd. Lūpas kodīdama, viņa nolūkojās uz smiltīm, kurās šķita parādījies putna attēls. Tā bija patizla skata pīle. Taču pīles lido centīgāk par citiem putniem. Un nerimst, lai kur būtu atlidojušas.