— Kad aiziet liels dzejnieks

 

Ādams Zagajevskis (Adam Zagajewski, 1945. gada 21. jūnijs, Ļvova – 2021. gada 21. marts, Krakova) ir viens no dzejniekiem, kam esmu pateicīga par it kā jaunu redzi, par pasauli, kas šķiet tīrāka un uzlūkojamāka pēc viņu satikšanas un lasīšanas, par balsi, kas iegūst jaunus toņus, atdzejojot otra darbus. Lai ko es šeit teiktu, vārdi šķitīs nepareizi. Mēs iepazināmies sen, šī gadsimta sākumā, kad viņš labvēlīgi pasmaidīja par manu uzurunājumu un drosmīgo piebildi, ka atdzejoju viņa darbus. Biju nupat sākusi mācīties poļu valodu – lielā mērā tādēļ, lai varētu izlasīt ko vairāk par Zagajevska bilingvālo dzejas izlasi Trzej aniołowie / Three Angels, kas izdota 1998. gadā. Tas izdevās, gan poļu valoda, gan dzeja bija pret mani laba, un 2009. gadā es varēju turēt rokās Zagajevska dzejas izlasi Svešā skaistumā – savā atdzejojumā, apgāda ¼ Satori izdotu. Saņēmusi autora pilnīgu uzticēšos un piebildi, ka mazākām publikācijām viņa atļauju varu pat neprasīt, esmu publicējusi gan vairākas viņa esejas, gan dažādu gadu dzejas publikācijas Latvijas kultūras medijos. Ar atvadu vārdiem un Zagajevska biogrāfijas pārskatu, viņa lomu sešdesmito gadu poļu dzejā, kustībā Nowa Fala (poļu Jaunais vilnis galvenokārt bangoja dzejā), kā arī viņa dzīvi no astoņdesmitajiem gadiem Parīzē, dzejas pasniegšanu un lielo autoritāti vairākās ASV univeristātēs (pēdējā no tām bija Čikāgas universitāte) šajās dienās iepazīstina atvadu vārdu un piemiņas publikācijas poļu, angļu un daudzās citās valodās. Iedomājos par to, cik bieži dzejniekam pašam nācās tādus rakstīt – pavisam nesen taču aizgāja mūžībā viņa draugi un autoritātes – Česlavs Milošs, Vislava Šimborska, Šīmuss Hīnijs, Tomass Transtrēmers, mazliet senāk – Josifs Brodskis. Zagajevskis prata atrast katram īstos vārdus vai vismaz uzdāvināt piemiņai kopīgi pieredzēto ainavu un mūzikas fragmentus, ierakstītus dzejā ar smalku, tīru un nesamocītu līniju.

Es solīju īsus atvadu vārdus jau vakar, bet sadusmojos, noskaitos uz nāvi kā bērns. Pirms pāris nedēļām aizgāja mūžībā mans tēvs, un arī par viņu man palika sajūta: cik labi, ka paspējām satikties, ka bija mūsu sarunas šajā pasaulē, sapratne un paļaušanās. Šo publikāciju tad nu veltu abiem šiem laikabiedriem, kuri satikās tikai manos vārdos. Ar Ādamu Zagajevski Krakovas kafejnīcās un pastaigās mēs arī mēdzām runāt par tēviem, un vienas sarunas ainavu atradu arī pēdējā no šeit pieliktiem atdzejojumiem.

Ingmāra Balode

 

Kad aiziet liels dzejnieks

Nudien nekas nemainās
parastajā dienasgaismā,
kad aiziet liels dzejnieks.
Veco koku lapotnēs
aizvien kaismīgi strīdas
pelēkie zvirbuļi un švītīgie strazdi.

Kad aiziet liels dzejnieks,
pilsēta neapstājas nemaz, metro
un tramvaji turpina meklēt jaunlaiku Grālu.
Bibliotēkā skaista meitene
veltīgi taustās pēc dzejoļa, kurš
pavēstītu tai patiesību par visu.

Dienvidū valda tā pati kņada,
naktī, savukārt, klusa vērība,
un starp zvaigznēm – mūžīgs nemiers.
Drīz atvērsies deju zāles,
atvērsies vienaldzība –
lai arī aizgājis liels dzejnieks.

Bet kad mums būs jāatvadās uz ilgu,
vai uz mūžu no kāda, ko mīlam,
tad piepeši jutīsim – mums trūkst vārdu,
un tagad ir jārunā pašiem,
un nekas mūs neizpestīs,
– jo aizgājis liels dzejnieks.

 

Klavierstunda

[Man ir astoņi gadi]

Mūzikas stunda pie kaimiņiem, J. pāra.
Pirmo reizi esmu viņu dzīvoklī,
tas smaržo citādi, nekā mūsējais (pie mums nesmaržo nekā,
tā man liekas). Šeit visur paklāji,
biezi persiešu paklāji. Zinu, ka viņi ir armēņi,
bet nezinu, ko tas nozīmē. Armēņiem ir paklāji,

gaisā lidinās putekļi, kas atvesti vēl
no Ļvovas, viduslaiku putekļi.
Pie mums nav putekļu un vidus laiku.
Nezinu, kas mēs esam – laikam klejotāji.
Reizēm domāju, ka mūsu nav. Tikai citi ir.
Lieliska akustika mūsu kaimiņu dzīvoklī.

Klusums šajā dzīvoklī. Istabā stāv flīģelis
kā slinks, pieradināts plēsējs – bet tajā,
pašā vidū, dus melna mūzikas lode.
J. kundze uzreiz pēc pirmās vai otrās stundas
man sacīja, lai es drīzāk mācoties valodas,
jo es neizrādot muzikālas dotības.

Neizrādu muzikālas dotības.
Man drīzāk jāmācās valodas.
Mūzika vienmēr būs kaut kur citur,
neaizsniedzama, vienmēr svešā istabā.
Melnā lode būs noslēpta citviet,
bet var būt arī citas tikšanās un citas atklāsmes.

Atgriezos mājās nokārtu galvu,
mazliet bēdīgs, mazliet gandarīts – mājās,
kur nesmaržoja pēc Persijas, sienas rotāja vienkārši,
akvareļi, un domāju smeldzīgi un reizē tīksmi,
ka man palikusi tikai valoda, tikai vārdi, ainavas,
tikai pasaule.

 

Mēs zinām, kas ir ir māksla

Mēs zinām, kas ir māksla, labi pazīstam laimes sajūtu,
ko tā sniedz, reizēm grūtu, rūgtenu, rūgtensaldu,
bet reizumis tikai saldu kā turku lukums. Mēs novērtējam mākslu,
jo gribētu tomēr zināt, kas ir mūsu dzīve.
Dzīvojam, taču ne vienmēr zinām, ko tā nozīmē.
Ceļojam vai arī vienkārši mājās atveram grāmatas vākus.

Atceramies apgaismības mirkli, kad stāvējām pie gleznas,
un atminamies varbūt, kādi mākoņi tobrīd peldēja debesīs.
Nodrebam, čellistam spēlējot
Baha svītas, kā arī tad, kad iedziedas klavieres.
Zinām, kas var būt dižena dzeja, dzejolis,
tapis pirms trim tūkstošiem gadu vai arī vakar.

Un tomēr mēs nesaprotam, kāpēc reizumis koncertā
uzmācas vienaldzība. Nesaprotam, kāpēc
dažas grāmatas šķiet sniedzam mums piedošanu,
bet citas neslēpj dusmas. Zinām, bet pēcāk aizmirstam.
Ar grūtībām atceramies, kāpēc gadās tā, ka mākslas darbi
aizveras, aizslēdzas gluži kā itāļu muzejs streika dienā (sciopero).

Kāpēc arī mūsu dvēseles reizēm aizveras un aizslēdzas
kā itāļu muzejs streika dienā (sciopero).
Kālab māksla klusē, kad notiek briesmīgas lietas,
kādēļ mums tā tobrīd nav vajadzīga – tā, it kā briesmīgās lietas
pārņemtu pasauli pilnībā, caurcaurēm, līdz pat jumtam.
Nezinām, kas ir māksla.

 

Zemāko sfēru mūzika

Eju pa Karmeļickas ielu

Zvirbuļi uz palodzes; tuvojas lietus.

Nopostītā baznīcā nātres sludināja plebeju evaņģēliju.

Tikai tu, gaisma.

No kādas mašīnas lija Lili Marleen melodija.

Meklēji, neatradi. Atradi, nemeklēji.

Oktobris: maigi vakari, krēslo agri –

mēģinājums atnākošai ziemai.

Melnraibajai kaķenītei vārdā bija M.

Spānijas zvaigznes kaut ko kvēli stāstīja, neviens neklausījās.

Tu esi lidmašīnā, iespiests krēslā, bet acis – vaļā.

Kontinents virzās lēni kā gliemis.

Starp pasažieriem varbūt ir Plotīns, kautrīgais klēriķis.

Nekad vairs tevi neredzēšu.

Pludmalē: slinks okeāns apsveicinās ar zemi un tūdaļ pat dodas prom.

Neesat vairs nekāds jaunais, viņš apmierināts sacīja.

Decembra nakts norij ēnas.

Kancelejas preču veikals – bērnudienu smarža.

Sniegs riņķoja virs namiem, baloži greizsirdīgi nolūkojās.

Pēc visām katastrofām – viņi atpūšas, brokasto.

“Plotīns kaunējās, ka viņam ir miesa.”

Zaldāti atpogātos mundieros rītausmā malkoja alu.

Viņa mīlēja Malarmē ar aklu mīlestību.

Tu viņiem nepatīc, saka R.

Skat, Vīnes vilciens brūnās piekalnēs meklē ceļu.

Meitene, kas izdāļā reklāmas, acumirklī noteica gājēju vecumu.

Plakāts: Galējo lietu kurss. Ārvalstu pasniedzēji. Studentiem atlaides.

Zinu tikai vienu: tas pastāv, pat, ja zūd.

Brīvs, taču ne vientuļš.

Uz asfalta kūst meža zemenīšu saldējums.

Ja vien es spētu atdarīt savu sirdi.

 

Mazā dzīvoklī

Es vaicāju tēvam: ko tu caurām dienām dari? Atceros.

Lūk, tātad mazā, putekļainā dzīvoklī Gļivicos,
nelielā blokmājā, celtā padomju garā, proti,
domājot, ka pilsētai jāizskatās pēc kazarmām
un istabām jābūt tik šaurām, ka nav vietas konspiratīvām sanāksmēm,
tur, kur neaizķerdamies maršē senlaicīgs sienas pulkstenis,

vai ik dienas atdzīvojas siltais 1939. gada rudens, bumbu dārdi,
un arī Jezuītu dārzs Ļvovā, mirdzošs kā senlaikos
zaļā kļavu un ošu gaismā un sīkos putneļos,
kajaki Dņestrā, meldru un samirkušu smilšu smarža,
karsta diena, kad satiki jaunu sievieti, tiesību studenti,

un ceļojums preču vilcienā uz rietumiem līdz pēdējai robežai,
un divsimt rožu pušķis, ko tev pasniedza studenti,
pateikdamies par to, ka 1968. gadā nostājies viņu pusē,
un noteikti arī stāsti, ko es nekad neuzzināšu,
un kādas sievietes skūpsts, kura nekļuva par manu māti,

bailes un saldās ērkšķogas no tavas bērnības, tēli,
kas izcelti no tā rāmā laika plaisas, kad manis vēl nebija.
Tava atmiņa nerimstas mazajā dzīvoklī – klusumā,
sistemātiski tu strādā pie tā, lai uz mirkli uzburtu dzīvu
sāpīgo divdesmito gadsimtu.

 

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode