— Ravioli un pelmeņu sadursme sociālajos medijos jeb Augstprātības negatīvās sekas

 

Kad studēju Brēmenē, biju uzaicinājis itāļu kursabiedrenes uz vakariņām, kurās gatavoju pelmeņus. Viņas nedaudz skeptiski skatījās, kā aizloku ciet pelmeņu maliņas, un teica: “Pareizi ravioli maliņas ir jāaiztaisa ar dakšiņu.” Es norādīju, ka tie nav ravioli, uz ko viņas atbildēja: “Jā, jā, bet tomēr ravioli ir jāaiztaisa citādāk.” Līdzīga saruna, kad liesajos studenta gados pelmeņos pildīju sabakātus kartupeļus ar sviestu, man bija ar ukraiņu izcelsmes kursabiedreni, toreiz ravioli bija aizstāti ar vareņikiem.

Šobrīd, lasot dažādas diskusijas sociālajos tīklos, rodas sajūta, ka pelmeņu taisītāji sarunājas ar ravioli pasaules iemītniekiem. Šajās diskusijās parādās dažādi argumenti, sākot ar zinātniski un vēsturiski pierādītiem faktiem un beidzot ar atsaukšanos uz savu vai citu cilvēku pieredzi. Un jo vairāk diskutē, jo nošķirtāki un pašpārliecinātāki kļūst pelmeņu un ravioli aizstāvji – kaut aizstāvēt tiem sākumā neko nevajadzēja, bija tikai vēlme padalīties ar padomiem. Lasot un klausoties šīs diskusijas, rodas jautājums, vai maz ir iespējams mazināt spriedzi starp sarunas biedriem. Skaidrs ir viens, ka, lai gan viss notiek “kopējās vakariņās”, vieniem ir mērķis pagatavot ravioli, otriem – pelmeņus, bet kāds varbūt klusībā sapņo par gardajiem vareņikiem, ja tikai būtu pieejamas svaigas dilles.

Sociālo mediju diskusijās, protams, var nodarboties ar argumentu spēku izvērtēšanu, bet diez vai tas sniegs izmaiņas pašā diskusiju kvalitātē. Tādēļ šķiet interesanti pievērst uzmanību, kas ir tas, kas liek saasināt emocionālo spēku, kas vērsts nevis pret otru, bet gan uz sava “burbuļa” pozīciju nostiprināšanu. Citiem vārdiem sakot, kas ir tas, kas liek cilvēkiem novērsties no otra un izjust savas pasaules ainas apdraudējumu, tādējādi kāpinot vēlmi to aizstāvēt. Analoģijā ar sākumā minēto pelmeņu stāstu es mēģinu tagad saprast, kas bija tas, kas man lika azartiski mesties skaidrot pelmeņu gatavošanas paņēmienu leģitimitāti līdzās ravioli, kaut gan tā bija tikai kāda trešā reize mūžā, kad pats gatavoju pelmeņus.

Pirms ķeros pie lietas, vēl jāatzīmē, ka manis piedāvātā refleksija nav tikai privātu pārdomu rezultāts, bet esmu to balstījis trīs gadus ilgušā pētījumā par sociālo mediju uztveri. Pētījumā bija ietvertas intervijas ar sociālo mediju lietotājiem un mediju nozares profesionāļiem ar mērķi veidot skaidrojošus modeļus, kas palīdzētu izprast efektīvas komunikācijas nosacījumus sociālajos medijos. Viens no jautājumiem, uz kuru centos atbildēt, ir: kādēļ sociālie mediji bieži vien nevis palielina izpratni par līdzcilvēku pasaules ainu, bet gan gluži otrādi – to padara nesaprotamāku, nepieejamāku, noslēgtāku? Citiem vārdiem sakot, kādēļ tik bieži sociālo mediju diskusijās nevis notiek kādas pozīcijas uzvara vai šo dažādo uzskatu tuvināšanās (vai, sliktākā gadījumā, attālināšanās), bet gan noslēgšanās – pozīciju nostiprināšanās?

 

Augstprātība jeb Novērtēšanas neizsīkstošais spēks

Pastāv atšķirība starp sarunu, kas notiek starp līdzvērtīgiem dalībniekiem, kuriem ir kopīgs mērķis, un sarunu, kurā runātājam ir apziņa, ka viņa teiktais tiek vērtēts vai viņš ir vērtētājs. Skaidri tas parādās, piemēram, eksaminācijas gadījumā, kad students vai skolēns sarunājas ar eksaminētāju, – saruna notiek par kopīgu tēmu, bet sarunas biedriem ir atšķirīgi mērķi – viens prezentē zināšanas, otrs novērtē sarunas biedra kompetenci. Veidojas varas attiecības: vērtētājam tiek piešķirta vara un spriedumu autoritāte, savukārt vērtējamais tiek nostādīts zemākā statusā – viņš ir atkarīgs no vērtētāja sprieduma.

Augstprātība parādās sarunās, kuras iecerētas vai radušās it kā starp līdzvērtīgiem sarunas biedriem par kopēju tēmu un kurās nevajadzētu būt varas attiecībām, bet tās tiek strukturētas un veidotas kā sarunas biedra kompetenču izvērtējums. Sarunas biedra un viņa teiktā vērtēšana ir dabiski iekļautas jebkurā sarunas procesā, taču augstprātība parādās tad, kad šis vērtējums tiek izteikts vai nodomāts no varas jeb pārākuma pozīcijām. Sociālo mediju kontekstā vērtēšanas pārtapšana novērtēšanā bieži rada augstprātības atbalsi sarunās, un grūti ir noturēties pret tās atstātām vibrācijām. Tam ir vairāki iemesli.

 

(1) Klupšanas akmeņi, kas saistīti ar kritisko domāšanu

Sociālo mediju raksturojumā būtiska loma ir iesaistīto personu mijiedarbošanās spējai. Ja sākotnēji tie tika veidoti kā vietas, kur visiem cilvēkiem ir līdzvērtīgas iespējas iesaistīties, tad ātri tika apzināts, ka ir jābūt arī individuālām prasmēm, kā šo salīdzinoši visaptverošo iesaisti realizēt. Noliekot cilvēkam priekšā dažādību, ir jābūt iemaņām, lai kaut kā tiktu ar to galā un izvēlētos no daudzveidīgās dažādības to, kas ir vajadzīgs pašam indivīdam. Lai risinātu šo problēmu, ir ieviesti salīdzinoši mehāniski palīglīdzekļi – meklētāji, sociālo mediju algoritmi, kuru labais mērķis ir samazināt pārāk lielo komunikācijas lauku, tādējādi padarot sarunas vietas pārskatāmākas. Klātienes sarunā to paveic situācijas ierobežotība un iesaistītie sarunas biedri paši. Bet sociālo mediju kontekstā bez šiem mehānismiem sarunas vietas kļūtu pārāk piesātinātas.

Tomēr tas vēl nenozīmē, ka cilvēkam ir pietiekamas prasmes, lai arī ar šo samazināto iespēju jūru tiktu galā. Tādēļ līdzās mehāniskiem rīkiem (kuru labās un sliktās puses šeit netiks apskatītas) īpašu aktualitāti ir ieguvušas sarunas par medijpratību un kritiskās domāšanas attīstību kā nepieciešamiem nosacījumiem sociālo mediju lietošanas prasmju attīstīšanai. Kritiskā domāšana izklausās noderīga lieta, lai izvērtētu informāciju, bet tā sevī slēpj arī būtiskus riskus – tā var kļūt par instrumentu, kas nevis palīdz domāšanai, bet to apdraud.

Kritiskums ir attieksme, savukārt domāšana ir process, kas ļauj apskatīt, pārdomāt un censties saprast noteikta veida fenomenu no dažādām perspektīvām. Protams, gan kritiskums, gan domāšana paredz dažāda veida instrumentu lietojumu, bet jāuzsver, ka ne attieksme, ne process nav instruments. Mēģinot mācīt cilvēkiem kritisko domāšanu, uzmanība tiek piešķirta tieši instrumentiem, kas to nodrošina. Bet, ja instrumenti sāk noteikt un valdīt pār domāšanu, tad domāšana kļūst par reproducējošu mehānismu. Līdzīgi, ja, stāstot par galdnieku, tiek raksturotas darbības, ko galdnieks dara, un instrumenti, ar ko viņš strādā, tad vienā brīdi var sākt šķist, ka galdnieks apkalpo ēveļsolu vai zāģi, nevis izmanto instrumentus, lai sasniegtu savus – konkrētā galdnieka – mērķus. Līdzīgi kritiskās domāšanas gadījumā tiek mācīta loģika, argumentācija, valodas neskaidrības aspekti, retoriskie paņēmieni, lai būtu vieglāk kritiski izvērtēt informāciju, uz kuras bāzes būtu iespējama kaut cik skaidra domāšana. Rezultātā sociālo mediju diskusijās parādās diskusijas kvalitātes novērtējums – instrumentu zināšana ņem virsroku pār sarunas mērķi.

Ar to nevēlos teikt, ka zināšanas loģikā un kritiskajā domāšanā nav jāliek lietā, bet gan ka šīs zināšanas nevajadzētu izmantot, lai pamatotu savu augstprātību. Ar labu zāģi var izgatavot nekam nederīgu galdu, pat ja zāģis tika lietots pareizi; tāpat ir sarunas, kurās koncentrēšanās uz argumentu pareizību tikai novirza no sarunas mērķa un jēgas, – piemēram, varbūt teiktais ir bijis kā emocionāls sauciens pēc palīdzības, kas ietverts nepareizi veidotos izteikumos, kam ar īsto vajadzību ir maza saistība, taču, metoties uzbrukumā izteikumiem, palīgā saucējam nākas ieņemt aizsardzības pozīciju, lai nezaudētu cieņu eksaminētāja acīs.

 

(2) Expertus

Izprotot, ka sociālo mediju lietotāju prasmēm nepietiek tikai ar mehāniskiem palīglīdzekļiem kā meklētājiem un algoritmiem, kas ierobežo pārskata lauku, un ka domāšanas palīginstrumenti nespēj garantēt veiksmīgu rezultātu, kā vēl viens risinājums ieviesusies atsaukšanās uz ekspertu jeb palīgpersonu, kuras uzdevums ir neļaut apjukt un norādīt uz gaismu tuneļa galā.

Ir tiesa, ka dažāda veida zinošie padomdevēji ir pastāvējuši vienmēr, bet šķiet, ka eksperta jēdziens izceļas, salīdzinot ar zinātnieka, padomnieka, mācītāja jēdzieniem. Katram no tiem ir savas konotācijas, kas bieži vien ir jau ietvertas vārda saknē, – zinātnieki zina, padomnieki domā un dalās ar padomiem, mācītāji māca. Eksperta gadījumā vārdā ir ieslēpts latīniskais expertum – pieredzējušais. Ja noteiktās jomās ir iespējams izvērtēt eksperta pieredzes atbilstību noteiktiem jautājumiem, tad dažādības un informācijas pārsātinātības plašumos eksperta statuss ir problemātisks.

Attālinātai līdzdalībai ir divas dabas – no vienas puses, tiek pieredzēts atsvešinājums no noteiktās vietas, kur atrodas iesaistītie dalībnieki, no otras puses, pati pieredze parādās kā tiešā jeb “es esmu te un tagad” pieredze. Tādēļ, piemēram, ir grūti izšķirt, kurai no pieredzēm ir eksperta statuss – cilvēkam, kurš pats redzēja un bija klāt notikumā, vai arī tam, kurš apkopoja vairāk datu, ieguldīja savas kompetences un zināšanas, lai dalītos ar pieredzi.

Kā šo situāciju var risināt, izvēloties pieredzējušo, uz ko var paļauties, kuram var uzticēties un ticēt? Var atsaukties uz ekspertu ar labu reputāciju jeb uzticamu zīmolu. Veidot noteiktu “burbuli”, kura centrā darbojas uzticamie eksperti, kas novērtē un eksaminē visu sociālajos medijos notiekošo. Tādējādi veidojas uzticamais burbulis, kas balstīts uz līdzīgi pieredzētas pasaules ainu, – tas veido kopības sajūtu un apstiprina ierasto pieņēmumu pamatojumu. Dzīvei ir iespējams noritēt tā, kā es esmu to pieņēmis, ka tā notiek. Burbuļa eksperti rūpējas par tā ilgstamību, viņi darbojas kā pasaules ainas aizbildņi.

Ievadā aprakstītajā gadījumā, kur “pelmeņu un ravioli burbuļi” satiekas, man būtu jācer, ka piesaistītā eksperta pieredze ir vairāk saistīta ar pelmeņiem, nevis ravioli, jo, ja tā nebūtu, viņš varētu mani novērtēt kā neprašu vakariņu pagatavošanā un, lai nezaudētu cieņu, man nāktos vēl agresīvāk iestāties par sava pelmeņu burbuļa leģitimitāti, tostarp meklēt alternatīvu ekspertu, kurš varēs kalpot par manas pelmeņu pasaules ainas aizbildni.

 

(3) Atbildības aizstāšana ar aizbildniecību

Kādā no mana pētījuma intervijām respondents izteicās par Pinterest: “…tā sajūta, ka viņi… ka viņi veido tādu… savu ideālo pasauli caur bildēm.” Turpinot sarunu un mēģinot saprast, kā šajā ideālo pasauli atspoguļojošajā medijā tiek nodrošināts, lai neiederīgais neizkropļotu kopainu, parādījās divi aspekti. Pirmais bija jau pieminētā paļaušanās uz algoritmu, kurš nodrošina kopienas ideālo estētikas izjūtu, drazu atstājot neredzamu, savukārt otrais bija saistīts ar citu cilvēku atbildību, lai neveicinātu neglītā nonākšanu medijā. Abi šie aspekti darbojas kā aizbildnieciska sistēma, kas rūpējas par katra iesaistītā indivīda estētisko izjūtu, turklāt tas nepaliek tikai konkrētā sociāla medija rāmjos, bet ietiecas arī ikdienas vēlamajā estētikā, veidojot “pinterestīgas” kāzas, mājas interjerus un citus estētiskus fenomenus. Savā ziņā Pinterest kā aizbildnis cenšas mazināt nejaušo neglītumu – tas ir kā pieredzējis padomdevējs. Un, lai gan Pinterest gadījumā tas parādās īpaši uzskatāmi, šī aizbildnieciskā struktūra darbojas arī citās sociālo mediju platformās – veidojot lielākus vai mazākus kopējās pieredzes burbuļus.

Šeit izgaismojas process, kurā atbildības izjūta pārtop par aizbildnieciskumu, – jūtoties atbildīgs, cilvēks cenšas rūpēties par apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem, bet brīdī, kad šīs rūpes sāk veidot varas attiecības ar tiem, par ko rūpējas, atbildība pārtop aizbildniecībā, citiem vārdiem sakot, kad atbildības izjūta kļūst augstprātīga, tā pārvēršas par aizbildniecību.

Aizbildnieciskām attiecībām ir viens būtisks risks: ar rūpēm un labiem nodomiem var panākt nevēlamu efektu – atsvešinātu pasaules ainu izveidošanos. No vienas puses, aizbildnis, apzinoties savas pieredzes pārākumu un morālo pareizību, tiecas pieņemt lēmumus aizbilstamā vietā ar pamatojumu – viņš nesaprot, ka tā pašam būs labāk. Savukārt otra puse vēlas pati noteikt savu dzīvi jeb apstiprināt savu neatkarību un brīvības alkas, tādēļ aizbildņa teikto uztver kā despotisku iejaukšanos un viņa situācijas neizpratnes demonstrēšanu. Šādu attiecību saasinājuma gadījumā var veidoties vai nu destruktīvas sarunas (abas puses uzskata, ka otra puses nesaprot situāciju), vai arī noslēgta un pasīva līdzāspastāvēšana (nav jau jēgas tur kaut ko teikt).

 

Normatīvā sabiedrība

Jautājumi par pareizo pelmeņu/ravioli pagatavošanas veidu vai kāzu noformējumu ir lietas, ko varētu atstāt individuālai izvēlei, taču šobrīd, kad pasaulē plosās pandēmija, jautājums, kādā veidā nonākt pie saskaņotas sabiedrības darbības, kļuvis īpaši aktuāls. Kā ir iespējams panākt sabiedrības kopatbildību par situāciju, nevis viena indivīda atbildību par citiem indivīdiem jeb viena burbuļa aizbildnieciskumu par citiem? Taču jau pašā šajā jautājumā ir ietverts risks atkal kļūt aizbildnieciskam, uzstādot prasības, kā pareizi komunicēt, lai mazinātos polarizēšanās.

Izvirzīt prasības nozīmē formēt normas. Pozitīvais aspekts: tās sakārto nesakārtoto, sniedz skaidru priekšstatu, kā ir jābūt, un ir viegli noteikt, vai tas, kā ir, ir pareizi, atbilstoši normām. Šajā gadījumā nav jāpaļaujas uz indivīda izpratni par situāciju, kā arī indivīda situācijas izjūtu. Negatīvais aspekts: šāda sakārtotība kā pareizā lietu stāvokļa prezentācija mazina indivīda prasmi pašam noorientēties un izjust apkārt notiekošo – pietiek ar spēju atpazīt kaut kā neatbilstību vai atbilstību normām. To es saucu par normatīvu sabiedrību, kura nevis veido sabiedrību kā dažādu pasaules ainu kopēju mijiedarbību, bet gan tiecas pēc pareizības ideāla jeb normalitātes kā mērķa.

Normatīvā sabiedrība savā veidā ir minētās augstprātības un aizbildniecības pamats – kad indivīds nevis attīsta savu izjūtu, bet gan meklē atbilstību savai pasaules ainai noteiktās normās, un, kad tas ir izdarīts, tad pieprasa to īstenošanu arī no citiem. Cits tiek novērtēts kā atbilstošs vai neatbilstošs pareizām normām. Gramatika ir svarīgāka par tekstā pausto. Arguments ir svarīgāks par emocionālo saturu. Pasaules aina ir svarīgāka par tajā dzīvojošo.

Atgriežoties pie diskusijām, kas saistītas ar pandēmiju, var uzrādīt divas paralēli eksistējošas normas, kuru aizstāvji savā starpā cīnās. Vieni pauž atbalstu esošiem ierobežojumiem, pamatojoties uz normu, ka mums visiem ir jāuzņemas atbildība par katra indivīda tiesībām uz dzīvību un veselību, otri savukārt pieprasa ierobežojumus atcelt, pamatojoties uz normu, ka katram indivīdam ir tiesības pašam veidot savu dzīvi. Abas normas ir saprotamas, bet, ja tās nostāda vienu pret otru, veidojas divas savstarpēji izslēdzošas, taču viena no otras atkarīgas pasaules ainas. Protams, tā ir viltus dilemma, jo skaidrs, ka nav tikai divu variantu, no kuriem obligāti būtu jāizvēlas viens (vai nu totāli ierobežojumi, vai to pilnīgā atcelšana), bet situācijā, kad šis izvērtējums tiek veikts no augstprātības pozīcijām, saruna vairs nav iespējama. Ir iespējams tikai nostiprināties savā pasaules ainā un censties nepieļaut citādā ienākšanu.

Risinājums, protams, nav visu teikto pieņemt un saukt par alternatīvu viedokli, bet gan vispirms saprast, kādēļ kaut kas tiek pausts un kāds ir sarunas mērķis. Saskaroties ar maldinošu informāciju, var izrādīties, ka ne viss, kas šķiet aplams, ir teikts ar nolūku vairot maldus vai pārliecināt par paustā patiesību. Ļoti iespējams, tie ir kāda indivīda centieni paust savu izjūtu – norādīt uz vientulību, izmisumu vai kādu citu savu emocionālo stāvokli, kuram ir maza saistība ar loģiku.

Kādu risinājumu ir iespējams iedomāties, lai mazinātu augstprātības atbalss negatīvās ietekmes? Pirmkārt, katram pašam izvērtēt, vai viņa attieksme sarunā nav augstprātīga, nevis censties sarunas biedrā atrast un pamatot augstprātību. Otrkārt, apzināties, ka pieredzes un zināšanas par konkrēto situāciju ir ļoti atšķirīgas un tādēļ ir vērts biežāk censties saprast otra teiktā iemeslus, nevis novērtēt sarunas biedra sacīto. Treškārt, atcerēties, ka bez pelmeņiem un ravioli pasaulē ir vēl vareņiki, hinkāļi, Maultaschen un citi līdzīgi izstrādājumi.

Dzīvojot Vācijā, dzirdēju stāstu, kura patiesumu gan neesmu pārbaudījis, ka Maultaschen esot izgudrojuši mūki, lai gavēņa laikā paslēptu gaļu no Dieva, jo no ārpuses ir redzama tikai mīkla. Līdzīgi mēdz gadīties ar sarunām, ka tās sāls (vai gaļa), tiek paslēpta aiz vārītās mīklas. Sākumā minētajā gadījumā ar pelmeņu/ravioli disputu aiz saviem argumentiem par pelmeņu gatavošanas praksi es slēpu savus mazvērtības kompleksus, jo bija sajūta, ka uz manu veikumu skatās augstprātīgi.

 

Raksts tapis 1.1.1.2. pasākuma Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts (pētījuma Informācijas uztvere sociālos medijos. Filozofiska analīze (Philosophical Analysis of Information Perception in Social Media) 1.1.1.2/VIAA/1/16/134) ietvaros ar ERAF finansējumu (projekta Nr. 1.1.1.2/16/I/001).