— Ar mēli

 

Dzejoļi no cikla Ar mēli

 

4.

Es iegriežu pudeli, apstājas uz Esteres, es gribēju, lai apstājas uz Sandras. Maza bučiņa, bez mēles, mehāniski, kā izpildot soļus ritmikas stundā, pēc tam sagaršoju ķiršu lūpu balzamu. No klases ekskursijas atceros tikai braucienu autobusā, kam aizmugurē – mūsu aplis ap tukšo Sprite.

Gadus vēlāk – Patiesība vai risks? svešā dzīvoklī, patiesību neviens neizvēlas, visu vajadzīgo tāpat zinām: “Noskūpsti Renāti – ar mēli!” “Nolaizi Anetei kaklu!” “Saskaramies ar mēlēm!” Nākamajā rītā mutiskais kontroldarbs, neesmu gulējis, bet dabūju labu atzīmi, it kā būtu visu nakti iesildījies.

Ko tik visu mana mēle nav panākusi, varoņdarbi direktora kabinetā, pie skolas psihologa, vēlāk – fiasko pūļu priekšā vai dzīvajā ēterā, publiskas pārteikšanās un sāls no cirkšņiem.

Mana mēle, nēsājusi četras valodas, kaut vienu aizmirsusi, vienu – tā arī līdz galam neiemācījusies; es ar savu mēli – laizījis, melojis, muļķības runājis un spēlējies. Mēle, tu slapjā atslēga, spēj pavērt ceļu uz uzvarām strīdos, valdzināt, smīdināt, lādēt, lūgt un klitoru kairināt; bez tevis pat nebūtu iespējams ēst, tātad – pastāvēt; ap tevi, šo sarkano orgānu, uzcelta multimiljardu industrija, pavāru šovi, kulinārās izvirtības – mēs nejūtam ar sirdi, bet ar tevi, mēle. Ja vidējais pirksts ir rupji, tad izbāzt mēli, tā jau ir spēle.

Pēkšņi saprotu, mēs sen vairs nelietojam frāzi “kis, kis, ņau, ņau”, mēs vairs neieslēdzam klasesbiedru pāri skapja tumsā, lai atskaitītu trīs minūtes, bet, kļūstot vecākiem, mēs kaut ko turpinām spēlēt – tieši valodā, šajā vispasaules orķestrī, kuram mēle – tramīgais diriģenta zizlis.

 

9.

Kaimiņu meitene no apakšējā stāva, kad ievācoties saskrējāmies trepēs, es tevī samīlējos, man šķita, tu būsi mana Beatriče, mana Laura vai Eiridīke, pie kuras nokāpt lejā. Tu biji iznākusi no prerafaelītu gleznas, traģiskā skaistule, Šalotas lēdija. Taču tad, pēc dažām nedēļām, atklājās, tu nevari paciest mūsu kazlēnu soļus sev virs galvas, tu dauzīji pa radiatoriem ar dakšiņu, sūtot brīdinošus tinkšķus cauri visai pirmskara būvei. Atklājās, tu gribi saukt drošības sargus, lai mūs aizvestu prom, un tavs vārds ir Ligita. Kā trīs metāliski piesitieni pie siltuma caurules: “Li-gi-ta.” Tu dzirdēji katru reizi, kad norāvām ūdeni podā, tu zināji visus vārdus Nika Keiva dziesmām, mana mīlestība un tavs ienaids auga apgrieztā proporcionalitātē. Mēs sarunājāmies labi ja trīs reizes, un arī tad tikai par mūsu skaļumu, un es tev neteicu, ka reizēm speciāli dauzu grīdu, lai dzirdētu, kā tu raidi mums savus dusmīgos, šķindošos sveicienus, tas bija vienīgais, kā varēju ar tevi sazināties. Atceros tevi, kad naktīs uz ielas brēkā narkomāni, kad aiz sienas kāds praktizē klavierspēli, kad ieraugu pāri ielai, kā kaimiņiem ir sekss. Paliec sveika, mīļā Ligita, mīļā Ofēlija, lai kur tu arī būtu.

 

13.

Mila, mana krievu draudzene, tev vienmēr gāja grūti ar garumzīmēm, it kā tavs vārds pats būtu kļūdaini pateikta “mīla”. Tavs akcents pazuda vien tad, kad tu dziedāji savu operas repertuāru man pirms gulētiešanas, kaila.

Mēs bijām kopā vien dažus mēnešus, bet likās, es tevi pazīstu ilgāk, it kā mūsu attiecības būtu krievu personvārda īsā forma, kam pastāv arī oficiālā, garākā, kuru es tā arī neuzzināju.

Mani vienmēr priecēja tava interese par BDSM un datorspēlēm, kā tavas lielās un slapjās acis iezaigojās, kad uzdāvināju tev suņa siksniņu (starp citu, tavas acis, saprotams, nav minerāls, bet man viņām nav cita vārda kā “smaragds”).

Es biju paspējis iemācīties no galvas tavas dzimumzīmes un vasarraibumus, kā apgūstot Eiropas un Krievijas pilsētu ģeogrāfiju.

Cik savādi, ka ar citiem tu nekautrējies uzsākt strīdus, vienreiz uz ielas pat izcēlās kautiņš – tu bļāvi kā tad, kad ķīvējies ar vecmammu par viņas negatavajām frikadelēm –, bet ar mani tu dzīvoji bez konfliktiem. Varbūt tāpēc, kad šķīrāmies, tas notika caur īsziņām. Es tev sūtīju Cat Power dziesmas tekstu, tu – “ludzu, neeraksti man vairak”.

 

16.

Es to atceros kā dūmakas vērpetēs ievīkstītu vecpilsētu.

It kā viss loģiski: Boba Dilana uzstāšanās Tallinā, hostelis bez nosaukuma un mīlēšanās divstāvu gultā, traucējot pārējiem istabiņā guļošajiem. Bet ar laiku dažas detaļas apaug ar pūku, un es vairs neesmu drošs, kas bija patiesība. Kā vienu dienu pamanīt jaunu ēku savā bērnības ielā un nesaprast, vai tā tur bijusi vienmēr.

Skaidri zinu, ka starp zobiem šņirkstēja smiltis, jo viņa todien bija peldējusies jūrā un atstājusi peldkostīmu zem drēbēm. Bet namatēvs atmiņā iespiedies vien kā izplūdis guašu triepiens.

Nešaubos par to, kā smaržoja mani pirksti nākamajā rītā, bet no trīs stundu muzeja apmeklējuma atminos tikai iestādes nosaukumu – Kiek in de Kök. Vai mēs vispār bijām tajā muzejā iekšā?

Pat pašu koncertu, lielo notikumu, pilnībā aizēno viņas stilbi, kad viņa izliecās pa tualetes lodziņu, lai uzsmēķētu.

Epizodes, kas ir kā degmaisījuma piles atmiņas taukos, – kodīgas, dzidras, kamēr apkārt nenoteiktības migla, dūmakas vērpetēs ievīkstīta vecpilsēta. Daži iedegti logi dzintarainu gaismu.

 

18.

Mūsu vecā čuguna vanna ar dzeltenīgiem nosēdumiem, bobsleja ragaviņas, ziloņkaula raķete.

Es zinu, kad tu ej vannā, tu stāvi kājās dušodamās, tāpēc, protams, esi Venera milzu gliemežnīcā, saputota, rožūdeni pie potītēm.

Kad es eju vannā, es atguļos un iegremdējos ar pakausi pa priekšu, it kā mani kristītu baptistu priesteris, un pūšu no deguna burbuļu strūkliņu.

Reiz mēs mēģinājām vannā iet reizē, bija ļoti maz vietas, mēs bijām kā zirņi baltā pākstī.

Vanna ēd mūsu sviedrus un matus, laiž caur sevi mūsu noberzto miesu, dienas nogulsnes.

Kad vannasistabā ir pustumsa, bieza kā šķidrās ziepes, un no virtuves caur lodziņu ieplūst vīraks un Lūiss Ārmstrongs, viss šķiet plūstošs, bet pati vanna – stingri nostājusies uz četrām metāliskām kājām, zemestrīce to nespētu iedangāt.

Vakarā ieiet vannā – tas nozīmē apstāties, gluži kā Fausts to būtu gribējis.

Mēs varam strīdēties, alga – mainīties, internets – pazust, bet vanna paliek stabila kā mežacūka zemē iecirstām kājām, gatava skrējienam.

Vanna – tā ir laiva, kas stāv uz vietas, kamēr apkārt okeāns kustas.

 

19.

Kad skūpstījos ar puišiem, mani tieši sajūsmināja, kā rakstīja Kirils, sajūta, “ka manu seju berzētu ar to metāla švammi, kuru izmanto īpaši piedegušiem katliem”. Rugāji vismaz radīja kaut kādu atšķirību, pārējais ir puslīdz vienādi – tie paši nervu gali, tikai bārdas vai ūsu iekavās.

Vienīgi mēles varbūt ir uzstājīgākas, tās nemēģina apskauties vai papaijāt ar galiņu, kā pieskaroties jaundzimušam cālēnam, bet drīzāk stājas pretī kā slidena roka laušanās turnīrā.

Ar L. mēs bučojāmies, lai izklaidētu biedrenes dubultrandiņā, par ko cerējām saņemt balviņas (kaut citur par to sodītu).

Ar A. esmu sūcies vairākas reizes, jo viņš manī izsauc jūtu uzplūdus, it kā es būtu viņa kucēns, kas bāž savu purnu viņam pie sejas un slauka pāri vaigiem un degunam savu plakano, gaļas krāsas…

Bet vissirsnīgāk tomēr laizījos ar I., kura mēle bija cieta kā žāvēta datele un kurš nākamajā dienā vēl rakstīja: “Man patika.”

Draugi, lūdzu, piedodiet, ja pienāku par tuvu, – tas ir kā izpletņlēcējam, kurš pats sper tikai vienu soli, bet pārējo izdara pievilkšanās spēks, daudz stiprāks par viņu.

 

28.

Lunaparka šausmu mājā viņus iztrūcina vilkača plastmasas seja. Pēc tam viņš mudīgi meklē medalus telti, lai adrenalīna rausteklis izšķīstu kā cukurvate ūdenī. Viņa tikmēr novēro: visapkārt nomītā zeme ar dzelteniem salmiem smird pēc slapja suņa.

Viņus fascinē vēderdejotājas, kas ar vidukli var sakult krējumu sviestā. Viņi ierauj elpu, uzlūkojot svarcēlājus ar pompozajām hantelēm un akmenscietajiem dibeniem. Bet visvairāk viņi pārdzīvo par zirdziņiem, kam maigajās lūpās jātur iemauktu dzelzs.

Kamēr neviens neskatās, viņi paceļ ķēdē iekārto zīmīti “Slēgts” un iešmauc greizo spoguļu zālē. Tad – atrod gaiteni, kur spoguļi saskatās cits ar citu, stiepjoties bezgalībā. Viņa iebāž roku viņam biksēs, kā tas notiek arī tūkstošiem atspulgos, un sniedz viņam tūkstoškārtīgu minetu.

Kad karuseļus izslēdz, galvas turpina reibt, viņi brauc mājup un mazpilsēta griežas kā hipnotizētāja spirāle. Savos vienkrāsainajos dzīvokļos viņi iemieg, lai sapņotu par akrobātiem konfeti lietutiņā. Bumbas un bundžu spēlē laimētais plīša lācītis blenž naktī ar savām mūžīgi atvērtajām acīm.

 

32.

Žalūzijas met svītrainu ēnu, padarot tevi par tīģeru mātīti. Kaut gan zosāda mums atgādina, ka esam vien noplūkti vistu radinieki. Uz galda ventilators noliedzoši groza galvu, bet tu saki “jā”. No griestiem karājas punktains mušpapīrs, kaut kas līdzīgs notiek ar manu skatienu tavos lazdu riekstu krāsas matos. Tev sacēlušās spalviņas uz rokām un stingrajām ciskām, un es iedomājos par iekošanos selerijas lakstos.

Erotika, šķiet, ir tā pati noklusēšana, piemēram, tava puķainā kleita noklusē tavu tetovējumu – no Alana Po rēgojas vien ūsiņas, pārējo nosedz piedurkne, tādējādi implicējot plašākus ādas laukus. Varētu teikt, ka šajā kleitā tu esi kailāka nekā bez tās. Galu galā – tā ir uzvilkta, it kā starp citu, – izskatās, ka diedziņi tūlīt atrisīs, un tu – viegli no tās izslīdēsi, kā želejas konfektes izbirst no iepakojuma, kad to pārāk strauji atplēš.

Bet varbūt ir savādāk, varbūt skaistums nozīmē runāt vienu, domājot ko pavisam citu. Kā es melšu par padusēm un intīmām ieplakām, bet gribu mazgāt muti tavā kājstarpē.