raksti

— Vaļuka kolonizēšana

Inga Surgunte

06/04/2021

It kā neatceļamā nepieciešamība “iekļaut” Valentina Lukaševiča dzeju latviešu jeb kopnacionālās valodas literatūrā līdz šim ir nospiedoši gūlusies pār visiem tai veltītiem tekstiem.

 

Valentins Lukaševičs nebrauc uz Rīgu, jau četrus gadus nav bijis Rīgā. Bet Rīgu interesē Valentins. Latvijas Radio raidījumi regulāri zvana, bet Kārlis Vērdiņš ņem un atdzejo dzejoļu kopu no Valentina jaunākā krājuma Pādi navā svāti – atdzejo no latgaliešu literārajā latviešu valodā. Tālākais atkarīgs no tā, kuram sociālajam burbulim esat piederīgs. Dažiem tā bija priecīga, citādi šķietami neiespējama jaunas, savpatas pasaules atklāšana; citiem – atmaskojošs pierādījums negribēšanai pieņemt latgaliešu valodu kā pilntiesīgu un pašsaprotamu latviešu valodas daļu. Pats Valentins uz to visu noraugās pats no sava, autonomā burbuļa, bet par to vēlāk.

It kā neatceļamā nepieciešamība “iekļaut” Valentina Lukaševiča dzeju latviešu jeb kopnacionālās valodas literatūrā līdz šim ir nospiedoši gūlusies pār visiem tai veltītiem tekstiem. Valoda kā pirmais tulkojamais/šifrējamais Lukaševiča dzejas slānis nereti arī kļuvusi par pirmo un vienīgo sietu, kurā sapinusies un iestrēgusi labvēlīgo lasītāju interese. No vienas puses, latviešu literatūras elite aicina: “Ja vēlaties dzirdēt laikmetīgu latgaliešu dialekta mūziku, lasiet trešo dzejnieka krājumu, un jūs nokļūsiet ne vien mežonīgi smaržojošā, saules uzsildītā valodas pļavā, bet arī varēsit dziedināties ar šās valodas bagātības – dialekta – neatšķaidīto un dabisko medu.” No otras – tūdaļ atzīst, ka “autora īpaši izkoptās un piemeklētās valodas formas brīžiem kļūst par īstu rēbusu lasītājiem, kam latgaliešu mēle pasveša, un dzejoļi kolorītā veidā ilustrē pamatā tās lietotājus”.1 Lukaševiča dzejai piedēvētā lokalitātes dimensija nebūt nav vīzdegunīgs skats no centra uz perifēriju (vai no augšas uz leju), jo pats autors atzīst, ka valoda viņu neinteresē kā “eksporta prece”, bet gan kā “mentāla parādība”, kas cieši saistīta ar dzīvesveidu, kam tā piederīga.2 Līdz ar to zināma spriedze abu valodu/literatūru starpā liekas esam pašā tām kopīgajā, sašķeltajā serdē, nemaz neminot Latgales vēstures traumu uzslāņojumus. Šķiet, zināma eksotiska ceļojuma piegarša un koloniālisma kauns arvien pavadīs latviešu un latgaliešu savstarpējo satiksmi, vieniem jūtoties izolētiem iekš “LTG geto”, otriem steidzoties taisnoties, ka tādi pacilāti izteikumi kā “Lasīt latgaliski ir kā atklāt latviešu valodu no jauna”3 “nav tikai čuiliska vēlme izrādīt politkorektu toleranci vai apliecināt savu latgalofīliju”.4

Valentins Lukaševičs šai satiksmē pamanās palikt nenotverams – arvien negaidīti nogriežoties no galvenā ceļa. Viņš atgādina, ka patiesībā latviešu valoda viņam ir dzimtā – no Zemgales nākušās mātes – valoda,5 bet latviešu literatūrai iesaka šo to pamācīties no latgaliešu literatūras.6 Raidījuma un apzīmējuma Cytaidi latviskais autors formulē un veido pats savas pārejas starp kultūrām, brīvi pa tām pārvietojas un neizrāda interesi nedz par nacionāli, nedz kā citādi iekrāsotu partejiskumu. Līdzīgā veidā varētu lūkoties arī uz Lukaševiča attiecībām ar populāro kultūru, teikt, ka par Vaļuku iesauktais dzejnieks ir “cytaidi populars”. Dziesmas ar Lukaševiča vārdiem dzied saldākā latgaliešu grupa Borowa MC; SIA Cymuss izdevis pastkaršu komplektu “ar citātiem no Valentīna Lukaševiča dzejām”, starp tiem gana pašpietiekamas izklausās tādas rindas kā “A nu myusim speid gaisma. Kai dīnā” (no krājuma Bolti burti, 2011, 13. lpp.) vai “Pīroksti man dzejūleiti, / Tik banalu, / Ka es zynošu – Tys irā nu sirds” (Kuozynda, 2005, 88. lpp.). Lai arī šādi dzejoļiem ir nolobīts dažs jēgas un skaistuma slānis, šķiet, nekāds ļaunums tiem nav nodarīts; Valentina teksti itin labi iedzīvojas arī aforismu kategorijā. Daži no tiem šķiet pat jau radīti kā romantiski ironiskas iedvesmas frāzes, kam tūlīt rodas auditorija, gatava mazajiem šedevriem izbrīvēt vietu starp savu ledusskapju magnētiņiem. Drīz pēc krājuma Pādi navā svāti iznākšanas 2021. gada sākumā par tādu interneta pērli kļuva četrrinde “A tu tik daudz nastruodoj. / Dabasu vaļsteibā pījem i tūs, / Kuri guļ zuoleitē / I verās muokūņūs”. 2014. gadā dzejolis jau bija iegriezies klasiskās mūzikas laukos, iedvesmojot komponisti Indru Riši radīt divdaļīgu koncertu čellam un orķestrim Apcere par debesīm un Zemi, kura pirmatskaņojumam festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2014 klausītāju, domājams, nebija mazāk nekā laiku un šēru soctīklos apjūsmotajam dzejolim. Mazāk būs gan to, kuriem paveiksies uzzināt stāstu par dzejolī ar skatienu debesīs gulošā prototipu – profesionālu elektriķi, kuru, pļaujot zāli, no kājām uz visiem laikiem nogāzis elektriskais trimmeris. Iespējams, tieši šī neafišētā Lukaševiča tekstu saslāņotība, kas – gluži kā kārtu kārtas zem Rotko šķietami monohromajiem laukumiem vai kā magma zem Zemes garozas – vārās un tikko jaušami kustas, kopā ar latgaliešu valodas fonētisko un leksisko dāsnumu rada piesātinātu lasītāja pieredzi, sabiezina pēcgaršu; pat ja katrreiz neizdodas apzināti notvert katru auduma pavedienu, nav ne vainas tos šķetināt pa vienam, kaut pamatota būs nojauta, ka to ir vairāk, nekā sākumā šķitis.

2020. gadā iznāca Valentina Lukaševiča dzejoļu krājums Pādi navā svāti, noslēdzot tetraloģiju Ceļš (iepriekšējie krājumi: Kuozynda (2005), Vot taidi vot i batvini (2006), Bolti burti (2011)). Lai arī krājumu kopsaucējs ir ceļa metafora – došanās uz konkrētu galamērķi, bet ļaušanās negaidītiem pavērsieniem un ceļabiedriem7 –, daži uzticami ceļa stabi ir saglabāti visu 15 gadu garumā. Redzamākais no tiem ir balto grāmatiņu atturīgais dizains (autors nav norādīts) un kabatas formāts (ērti paņemams ceļā); par to autors ir jokojis: bez liekas čammāšanās uzreiz izdodot kopotos rakstus.8 Dzejoļu skaits sākotnēji grāmatās bijis 103, jo dzejnieka vecmammai esot bijis rožukronis ar 103 pērlītēm,9 bet pēdējā krājumā jau izaudzis līdz 108, kas savukārt ļauj netieši atsaukties uz tā dēvēto “budistu rožukroni” jeb malu10; tas tikai vēlreiz apliecina autora neprognozējamību un nekādā ziņā netraucē skaitīt (lasīt) dzeju kā rožukroni atbilstoši viņa paša senākam ieteikumam.11 Pie noturīgām krājumu īpašībām visbeidzot jāmin arī Valentina Lukaševiča tekstu “savdabīgā, izaicinošā, tomēr tik genuīni latgaliskā estētika”12 – kurai raksturīga ikdienas dzīves klātbūtne, folkloras un romantisma dzejas iespaids, “asprātīga omulība”, “tumši eksistenciālas trīsas”, “gaumīga humora izjūta” un “skarbs, raupjš jutekliskums”,13 ko kritika ievēroja un pamatīgi aprakstīja, iznākot tetraloģijas otrajai grāmatai Vot taidi vot i batvini, neatstājot nepamanītu arīdzan īpašo Lukaševiča dzejas ritmizēšanas un būves paņēmienu – “pārsitienu” (Ilva Skulte) vai “vienu soli” (Kārlis Vērdiņš), kas vienā dzejolī var pat vairākkārt krasi mainīt vidi, sajūtu, perspektīvu.

Tetraloģijas trešajā krājumā Bolti burti, kas ieguva 2011. gadā LALIGABA īpašo balvu, bet diemžēl neizpelnījās nevienu kārtīgu recenziju, minētās iezīmes ir ieguvušas pilnīgu dzidrumu, meistarīgu slīpējumu; atliek vien cerēt, ka par šo krājumu vēl taps profesionāli un izjusti pētījumi. Tetraloģijas dramaturģijā to var uzskatīt par kulminācijas cēlienu, kurā iepriekš iezīmētie konflikti tiek novesti līdz eksplozijai, bet iepriekš lietotie izteiksmes līdzekļi – līdz pilnībai un līdz ar to zināmā mērā izsmelti. Nosaukums Bolti burti it kā rezumē krājuma vērienīgo toņu un pustoņu amplitūdu. Te šķebīgi naturālistiskās dekorācijās (“Kefira tukšā buteleitē / Benčiku vairuok par pusi” (32. lpp.); “Ar apdagušom spičkom grīsti / Publiskajā tualetē aiz muzeja. / Šprici mātojās apleik caurumam” (100. lpp.)) vienmēr klātsesošs kāds apjucis cilvēks, dažreiz saukts par “bruoli” (100. lpp.). Notiek kautiņi (46. lpp.), prostitūcija (24. lpp.), kaimiņi nodedzina veikalu (9. lpp.), bet liriskais varonis raugās debesīs caur tualetes sirsniņu, un debesis raugās uz viņu, “Bet naizaug i naizaug maņ spuorni” (69. lpp.). Te nenotiek manfeldiska dzīves pabērnu žēlošana, bet ironiska pašrevīzija. Ne tikai ironija, bet arī sirreālisms/maģiskais reālisms: pēc sevis graizīšanas nazis labāk griež maizi (41. lpp.), pēc nakts baznīcā, uz ceļiem un vemjot, saulē vairs neiedeg āda (99. lpp.), mīļākajai no krūtīm plūst pasterizēts piens (42. lpp.), pāri pārplūdušai Daugavai pāriet Latgaliešu Neredzamais rakstnieks (7. lpp.). Un biezajiem triepieniem pa vidu – impresionistiski – pliķis vaigā, kas nogrand reizē ar vilciena vagoniem uz tilta (91. lpp.), nefiksējama tārpu rosīšanās grīdas dēļos (64. lpp.), gribētos raudāt, bet grūti sākt (60. lpp.), gaisīga laime, vedot meiteni uz velosipēda bagāžnieka (78. lpp.). Ļoti ķermeniska, makro- un mikronotikumiem ļoti bagāta, ļoti ticama un tomēr tikai Valentina Lukaševiča tekstos iespējama pasaule, kas Boltūs burtūs iekalta īsās, stāstošās rindās, bieži lineāru sižetu “pārsitot” ar paradoksālu vai kontrastējošu pavērsienu vai atziņu. Dzejas forma ieguvusi kodolīgumu, šķiet, arī autora attiecībās ar valodu iestājies godīgs briedums – salīdzinot ar pirmajiem diviem krājumiem, te nav vairs tīksmīgu, rotājošu poētismu (“Syltūs vosorys vokorūs īmu / Kai iz nešporu tovu mīsu bernavuot”, Kuozynda, 55. lpp.)14 vai fonētisku rotaļu (Vot taidi vot i batvini, 49. lpp.). Valoda un darbs ar valodu Boltūs burtūs, ko no iepriekšējā krājuma šķir pieci gadi, ieskanas kā jauna, patstāvīga tēma: “Muna volūda palīk boltuoka” (35. lpp.), bieži saaugot ar vienatnes un klusuma motīviem, kas briedīs vēl 10 gadu un ieaugs tetraloģijas noslēguma krājumā Pādi navā svāti.

Tas beidzot ir klāt, un tajā ir visi līdz šim pieminētie Valentina Lukaševiča dzejas atribūti, tikai sazipoti, teju neizstāstāmi. Dzejas forma šķiet vēl vairāk ierāvusies sevī, tāpat kā liriskais varonis: vēstījošās, nobeigtās dzejoļu rindas nu vairāk dokumentē klusās dabas un stāvokļus, ne sižetiskus stāstus. Ne lokālais kolorīts, ne humors, ne ironija, ne brīnišķīgi sirreālais, ne naivā brutalitātē izkāpināti iekšēji stāvokļi, ne romantiska banalitāte, ko par mata tiesu izglābj tikai gaume un valoda, ne dzejoļi aforismi nav nozaudēti, bet šķiet, ka pievilcību ir zaudējis Notikums vai, precīzāk sakot, Dalība Notikumā. Tā vietā nācis distancēts vērojums, pat sevi pašu, aizturot elpu, vērojot stāvošu zem ābeles (42. lpp.). Krājuma noslēgumā mēs kopā ar dzejas “es” paliekam pieturā – ceļš tiek atdots autobusam, kurš jau ir aizgājis, un vectētiņam, kurš pabrauc garām uz sarkana mopēda (110. lpp.). Mēs pat pasmaidām, mēs visu saprotam, bet kurp tālāk? Šķiet, vientulīgs ceļš ielīkumo iekšā valodā. Nevienā citā krājumā nav tik daudz norāžu uz dzejnieka darbu, skrienot un lienot pakaļ vārdiem (21., 69. lpp.), uz “cīši smukim vuordim”, no kuriem kaķis šķauda un raustās datora ekrāns (29. lpp.), uz “golvonim vuordim”, ko ar asinīm ierakstīt upē (62. lpp.). Lai arī, apspriežot Lukaševiča dzeju, nevar iztikt bez pārspriedumiem par latgaliešu valodu un otrādi – cīnoties par latgaliešu valodu, liels ir kārdinājums tajā kā mušu dzintarā ieslēgt Lukaševiču –, tomēr jo īpaši krājums Pādi navā svāti ar savu savrupuma intonāciju signalizē, ka ir kāda robeža, aiz kuras autors tālāk [valodā] iet viens. Īstenībā jau grāmatas vidū lasītājam (lasītājai) tiek dota iespēja apvainoties uz aizcirst vākus: “Ka tān losi itū, / Tu laikam esi nadaudz glups. / Vysdreižok, ka glupa. / Bet tam navā lelys nūzeimis, / Es jius vysus cīši mīļoju. / I es zynu, jius mani ari. / Tān vari aizvērt gruomotu.” (53. lpp.)

 

  1. LALIGABA specbalvas: īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2011. gadā. Delfi. 2012. Pieejams: https://www.delfi.lv/kultura/news/literaturas-gada-balva/laligaba-specbalvas-ipasi-notikumi-latvijas-rakstnieciba-2011-gada.d?id=42278794&page=2 [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Buševica A. Augstāk par zemi: ko var pateikt tikai dialektā? Stāsta latgaliešu dzejnieks Valentīns Lukašēvičs. LSM. 2021. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/ko-var-pateikt-tikai-dialekta-stasta-latgaliesu-dzejnieks-valent.a139551/ [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Buševica A. Augstāk par zemi: ko var pateikt tikai dialektā? Stāsta latgaliešu dzejnieks Valentīns Lukašēvičs. LSM. 2021. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/ko-var-pateikt-tikai-dialekta-stasta-latgaliesu-dzejnieks-valent.a139551/ [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  4. LALIGABA specbalvas: īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2011. gadā. Delfi. 2012. Pieejams: https://www.delfi.lv/kultura/news/literaturas-gada-balva/laligaba-specbalvas-ipasi-notikumi-latvijas-rakstnieciba-2011-gada.d?id=42278794&page=2 [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Buševica A. Augstāk par zemi: ko var pateikt tikai dialektā? Stāsta latgaliešu dzejnieks Valentīns Lukašēvičs. LSM. 2021. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/ko-var-pateikt-tikai-dialekta-stasta-latgaliesu-dzejnieks-valent.a139551/ [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Bron-Hīts: Valentīna Lukaševiča Pādi navā svāti. LSM. 2021. Pieejams: https://naba.lsm.lv/lv/raksts/bronhits/valentina-lukasevica-padi-nava-svati.a141544/ [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Buševica A. Augstāk par zemi: ko var pateikt tikai dialektā? Stāsta latgaliešu dzejnieks Valentīns Lukašēvičs. LSM. 2021. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/ko-var-pateikt-tikai-dialekta-stasta-latgaliesu-dzejnieks-valent.a139551/ [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Vītola I. Latgales dzejnieki pārsteidz un sajūsmina. Latvijas Avīze. Nr. 77. 20. apr., 2011. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Vītola I. Latgales dzejnieki pārsteidz un sajūsmina. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Bron-Hīts: Valentīna Lukaševiča Pādi navā svāti. LSM. 2021. Pieejams: https://naba.lsm.lv/lv/raksts/bronhits/valentina-lukasevica-padi-nava-svati.a141544/ [skatīts 22.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Vītola I. Latgales dzejnieki pārsteidz un sajūsmina. 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Skulte I. E=mc². Kultūras Forums. Nr. 12. 23./30.marts, 2007. 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Vērdiņš K. Latgales spēks Lukaševičs. Diena. Nr. 263. 10. nov., 2006. 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Ja tomēr vēl sastopat kādu nesaprotamu vārdu, der pie rokas turēt paša Valentina Lukaševiča sakārtoto Latgaliešu-latviešu vārdnīcu: vīna cylvāka specvuorduoju (Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds Saule, 2011), kuras formāts un mērķis ir tāds pats kā dzejas tetraloģijai – ceļojumam valodā atbilstošs.  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti