— Ko māca lielie pandēmiju romāni

Pēdējos četrus gadus esmu rakstījis vēsturisku romānu, kura darbība risinās 1901. gadā, tā saucamajā trešajā mēra pandēmijā – buboņu mēra uzliesmojumā, kas nogalināja miljoniem cilvēku Āzijā, bet ne sevišķi daudz Eiropā. Pēdējo mēnešu laikā draugi, radinieki, redaktori un žurnālisti, kuri zina šī romāna Mēra naktis tematu, ir uzdevuši man gūzmu jautājumu par pandēmijām.

Visvairāk viņus interesē līdzība starp pašreizējo koronavīrusa pandēmiju un vēsturiskajiem mēra un holeras uzliesmojumiem. Līdzību ir milzums. Visā cilvēces un literatūras vēsturē pandēmijas līdzīgas padara nevis baciļu un vīrusu kopīgās īpašības, bet tas, ka mūsu sākotnējā reakcija vienmēr ir viena un tā pati.

Pirmā reakcija uz pandēmijas uzliesmojumu vienmēr bijis noliegums. Valstu valdības un pašvaldības vienmēr reaģējušas novēloti, izkropļojušas faktus un manipulējušas skaitļus, lai noliegtu uzliesmojuma eksistenci.

Mēra gada dienasgrāmatas – visinformatīvākā literārā darba, kāds jebkad sarakstīts par infekciju un cilvēku uzvedību – pirmajās lappusēs Daniels Defo ziņo, ka 1664. gadā vietējā vara dažās Londonas apkaimēs mēģinājusi samazināt no mēra oficiāli mirušo skaitu, kā nāves cēloni reģistrējot citas, izdomātas slimības.

Romānā Saderinātie (1827) – iespējams, visu laiku reālistiskākajā mēra uzliesmojuma atspoguļojumā prozā – itāļu rakstnieks Alesandro Mandzoni apraksta un atbalsta vietējo iedzīvotāju dusmas par oficiālo reakciju uz 1630. gada mēri Milānā. Par spīti pierādījumiem, Milānas gubernators ignorē slimības radītos draudus un pat neatceļ vietējā prinča dzimšanas dienas svinības. Mandzoni parāda, kā mēris strauji izplatās, jo ieviestie ierobežojumi ir nepietiekami, to nodrošināšana ir pavirša un iedzīvotāji tos neievēro.

Liela daļa mērim un lipīgajām slimībām veltītās literatūras apraksta varas pārstāvju bezrūpību, nekompetenci un savtīgumu kā masu sašutuma vienīgo cēloni. Taču labākie rakstnieki, piemēram, Defo un Kamī, saviem lasītājiem sniedz ieskatu citā aspektā, kas izraisījis tautas niknumu – un tas ir kaut kas mums visiem raksturīgs.

Defo savā romānā parāda, ka aiz bezgalīgajiem pārmetumiem un milzīgā niknuma ir arī dusmas uz likteni, vērstas pret dievišķo gribu, kas noskatās un, iespējams, pat veicina nāvi un cilvēku ciešanas. Dusmas tiek vērstas arī pret organizētās reliģijas institūcijām, kuras, šķiet, nezina, kā ar to visu tikt galā.

Cita vispārizplatīta un šķietami spontāna reakcija uz pandēmijām vienmēr bijusi tieksme radīt baumas un izplatīt nepatiesu informāciju. Pagātnes pandēmijās baumas parasti uzkurināja maldīga informācija un nespēja saskatīt pilnu ainu.  

Defo un Mandzoni raksta, kā ļaudis gan ieturējuši distanci, mēra laikā satiekoties uz ielas, taču taujājuši arī pēc ziņām un stāstiem no savām pilsētām un apkaimēm, lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par slimību. Tikai ar šādu, plašāku skatījumu viņi varēja cerēt izbēgt no nāves un rast drošu patvērumu.

Pasaulē, kur nebija laikrakstu, radio, televīzijas un interneta, analfabētiskā vairākuma rīcībā bija tikai pašu iztēle, ar kuras palīdzību censties apjaust, kur slēpjas briesmas, cik tās draudīgas un cik lielas mokas tās varētu sagādāt. Šī paļaušanās uz iztēli ļāva katra atsevišķā cilvēka bailēm runāt savā atšķirīgā balsī un piešķīra tai poētisku spēku – konkrētajai vietai raksturīgu, garīgu un mītisku.

Mēra uzliesmojumu laikā visizplatītākās baumas bija par to, kurš ievazājis slimību un no kurienes tā nāk. Ap pērnā marta vidu, kad Turciju sāka pārņemt panika un bailes, manas vietējās Stambulas apkaimes Džihangiras bankas menedžeris man viszinīgi klāstīja, ka “šitā manta” esot Ķīnas ekonomiskā atriebība Savienotajām Valstīm un pārējai pasaulei.

Līdzīgi kā ļaunums, arī mēris vienmēr tēlots kā tāds, kas nācis no ārienes. Tas sācies kaut kur citur, un tur nav darīts pietiekami daudz, lai to iegrožotu. Runājot par mēra izplatīšanos Atēnās, Tukidids sāk ar to, ka uzliesmojums izcēlies tālu projām – Etiopijā un Ēģiptē.

Slimība ir sveša, nāk no ārzemēm, tā ievesta ļaunprātīgos nolūkos. Baumas par sākotnējo pārnēsātāju šķietamo identitāti vienmēr ir visnoturīgākās un populārākās.

Romānā Saderinātie Mandzoni apraksta tēlu, kas mēra epidēmijās bijis populārs ļaužu iztēlē jau kopš viduslaikiem: ik dienu dzirdamās baumas par dēmonisku ļaundari, kurš tumsā smērē ar mēri saindētu šķidrumu uz durvju rokturiem un lej to strūklakās. Vai varbūt nogurušu vecu vīru, kurš apsēdies baznīcā uz grīdas, garāmejoša sieviete apsūdz par to, ka viņš berzējis mēteli visās malās, lai izplatītu sērgu. Un drīz vien jau vācas kopā linčotāju pūlis.

Šādi negaidīti un nekontrolējami vardarbības, baumu, panikas un dumpīguma uzplūdi ir bieža parādība stāstos par mēra epidēmijām kopš renesanses laikiem. Taču jau Romas impērijā Marks Aurēlijs vainoja kristiešus par Antonina baku epidēmiju, jo viņi neesot piedalījušies rituālos, lai pielabinātu romiešu dievus. Vēlākās sērgās Osmaņu impērijā un kristīgajā Eiropā ebreji ir apsūdzēti aku saindēšanā.

Sērgu vēsture un literatūra liecina, ka ciešanu, nāves baiļu un metafizisko šausmu, kā arī šķietami pārdabiskās pieredzes intensitāte nosaka, cik dziļas būs to visu pārdzīvojušo cilvēku dusmas un politiskā neapmierinātība.

Gluži kā šajās senajās pandēmijās, arī koronavīrusa uzliesmojuma apstākļos nozīmīga ietekme uz notikumu attīstību bijusi nepamatotām baumām un apsūdzībām, kas izrietējušas no nacionālās, reliģiskās, etniskās un reģionālās identitātes. Sava loma bijusi arī sociālo un labēji populistisko mediju tendencei pastiprināt melus.

Taču mūsdienās ir pieejams daudz vairāk uzticamas informācijas par pašreizējo pandēmiju, nekā cilvēkiem tās bijis par agrākajām pandēmijām. Tāpēc ir atšķirīgas tās spēcīgās un saprotamās bailes, kuras tagad jūtam mēs visi. Mūsu bailes mazāk baro baumas, to pamatā biežāk ir precīza informācija.

Kad redzam sarkanos punktus vairojamies uz mūsu valsts un pasaules kartes, mēs aptveram, ka nav vairs, kurp bēgt. Mums nav pat vajadzīga iztēle, lai baidītos no visļaunākā. Mēs skatāmies video, kur lielu, melnu armijas kravas auto konvoji ved mirušos no mazām Itālijas pilsētiņām uz tuvējām krematorijām, tā, it kā vērotu paši savu bēru procesiju.

Taču mūsu justās bailes izslēdz iztēli un individualitāti un atklāj, cik negaidīti līdzīgas patiesībā ir mūsu trauslās dzīves un kopīgā cilvēcība. Bailes, gluži tāpat kā doma par miršanu, liek mums sajusties vieniem, taču apjauta, ka visi piedzīvojam līdzīgas ciešanas, izvelk mūs no šīs vientulības.

Apziņa, ka visa cilvēce, no Taizemes līdz pat Ņujorkai, tāpat kā mēs nervozē par to, kur un kā valkāt sejas masku, kā visdrošāk apieties ar veikalā nopirkto pārtiku, vai nevajadzētu pašizolēties, – tā ir pastāvīgs atgādinājums, ka neesam vieni. Tas rada solidaritātes sajūtu. Mēs vairs neesam pārbijušies līdz nāvei; savās bailēs mēs atklājam pazemību, kas veicina savstarpēju sapratni.

Kad televīzijā skatos, kā cilvēki stāv rindā pie pasaules lielākajām slimnīcām, es redzu, ka pārējā cilvēce dalās manās šausmās, un nejūtos viens. Ar laiku es vairs nejūtos tā nokaunējies par savām bailēm un sāku saskatīt to kā pilnībā saprātīgu reakciju. Man nāk prātā senais teiciens par pandēmijām un sērgām – tie, kuri baidās, dzīvo ilgāk.

Pamazām es atskārstu, ka bailes manī izraisa divas atšķirīgas reakcijas un varbūt tā ir visiem. Reizēm tās liek man ierauties sevī un nodoties vientulībai un klusumam. Bet citkārt tās māca man pazemību un solidaritāti.

Sapņot par sērgas romāna rakstīšanu sāku pirms 30 gadiem, un jau šajā sākotnējā stadijā uzmanības centrā man bija nāves bailes. 1561. gadā rakstnieks Ogjers Giselins de Busbeks – Hābsburgu impērijas vēstnieks Osmaņu impērijā Suleimana Lieliskā laikā – izvairījās no Stambulā valdošā mēra, patverdamies Prinkipo salā Marmora jūras dienvidaustrumos, sešu stundu brauciena attālumā no Stambulas. Viņš rakstīja, ka Stambulā ieviestie karantīnas noteikumi nav pietiekami stingri, un paziņoja, ka turkus par “fatālistiem” padarījusi viņu reliģija islāms.

Pusotru gadsimtu vēlāk pat prātīgais Defo savā Londonas mēra romānā rakstīja, ka turki un muhamedāņi “turas pie predestinācijas idejām un katra cilvēka gala iepriekšnoteiktības”. Cerēju, ka mans sērgas romāns palīdzēs man domāt par musulmaņu “fatālismu” sekulārisma un modernitātes kontekstā.

Vai fatālisma vai kā cita dēļ, bet pandēmijas laikā pārliecināt musulmaņus paciest karantīnas pasākumus vēsturiski aizvien bijis grūtāk nekā kristiešus, sevišķi Osmaņu impērijā. Komerciāli motivētie protesti, kādus mēdza celt visu ticību veikalnieki un laucinieki, pretojoties karantīnai, musulmaņu kopienās vēl saasināja ar sieviešu atturību un mājas dzīves privātumu saistītās problēmas. 19. gadsimta sākumā musulmaņu kopienas pieprasīja “musulmaņu ārstus”, jo tolaik pat Osmaņu impērijā lielākā daļa ārstu bija kristieši.

Sākot ar 19. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad ceļošana ar tvaikoni kļuva lētāka, svētceļnieki, kas devās uz musulmaņu svētajām vietām Mekā un Medīnā, kļuva par visražīgākajiem infekcijas slimību pārnēsātājiem un izplatītājiem. Lai kontrolētu svētceļnieku plūsmu uz Meku un Medīnu un atpakaļ uz dzimteni, briti 20. gadsimta sākumā Aleksandrijā izveidoja vienu no pasaules vadošajām karantīnas iestādēm.

Šiem vēsturiskajiem notikumiem jāpateicas ne vien par musulmaņu “fatālisma” stereotipa izplatīšanu, bet arī par aizspriedumu, ka viņi un citi Āzijas iedzīvotāji ir lipīgo slimību avots un arī vienīgie pārnēsātāji.

Kad Fjodora Dostojevska Nozieguma un soda noslēgumā romāna galvenais varonis Raskoļņikovs sapņo par sērgu, viņš prāto tajā pašā literārajā tradīcijā: “Viņš sapņoja, ka visa pasaule lemta šausmīgam, svešādam mērim, kas ieradies Eiropā no Āzijas dzīlēm.”

17. un 18. gadsimta kartēs Osmaņu impērijas politisko robežu, aiz kuras, kā tika uzskatīts, sākās pasaule aiz Rietumiem, iezīmēja Donava. Taču par kultūras un antropoloģisko nošķirtību starp abām pasaulēm liecināja mēris un fakts, ka iespēja saslimt ar to daudz lielāka bija austrumos no Donavas. Tas viss nostiprināja ne vien uzskatu par iedzimto fatālismu, kāds tik bieži tika pierakstīts Austrumu un Āzijas kultūrām, bet arī aizspriedumu, ka mēri un citas epidēmijas vienmēr nāk no Austrumu tumšākajiem nostūriem.

No ainas, kuru iezīmē daudzie vietējie vēstures avoti, varam secināt, ka pat lielo mēra pandēmiju laikā Stambulas mošejās vēl aizvien tika noturētas bēres un sērotāji apciemoja cits citu, lai izteiktu līdzjūtību un asaraini apskautos, un ļaudīm vairāk rūpēja nevis tas, no kurienes sērga nākusi un kā tā izplatās, bet gan pienācīga sagatavošanās nākamajām bērēm.

Tomēr pašreizējās koronavīrusa pandēmijas laikā Turcijas valdības pieeja bijusi sekulāra: ir aizliegtas no vīrusa izraisītās slimības mirušo cilvēku bēres un pieņemts skaidrs lēmums slēgt mošejas piektdienās, kad dievlūdzēji lielās grupās ierasti pulcējas uz nedēļas svarīgāko lūgšanu. Turki šiem pasākumiem nav pretojušies. Lai cik lielas būtu mūsu bailes, tās arī liek uzvesties gudri un saprotoši.

Lai pēc šīs pandēmijas veidotos labāka pasaule, mums jāapzinās un jākultivē pazemības un solidaritātes jūtas, ko rosinājis šis laiks.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

 

© 2020, Orhan Pamuk. Oriģinālpublikācija The New York Times. Pārpublicēts ar The Wylie Agency (UK) Limited atļauju