— Teksti par neko. IV

Kurp es dotos, ja varētu iet, kas es būtu, ja varētu būt, ko es teiktu, ja man būtu balss, kas runā, sakot, ka runāju es? Atbildiet vienkārši, lai kāds atbild vienkārši. Tas pats nezināmais, kas vienmēr, vienīgais, kuram es eksistēju manas neesības tukšumā, viņa neesības, mūsu neesības, lūk, vienkārša atbilde. Viņš atradīs mani nedomājot, bet ko viņš var iesākt, dzīvs un apmulsis, jā, dzīvs, lai ko viņš teiktu. Aizmirst mani, nezināt par mani, jā, tas būtu visprātīgāk, to gan viņš saprot. No kurienes pēkšņi tāds draudzīgums pēc tik lielas pamestības, ir viegli saprast, tā viņš sev saka, tomēr viņš nesaprot. Es neesmu viņa galvā, neesmu nekur viņa vecajā ķermenī, un tomēr es esmu tur, viņam es esmu tur, ar viņu, tādēļ šāds sajukums. Viņam vajadzētu pietikt ar to, ka viņš zina, ka manis nav, bet ne, viņš mani grib, ar miesu un visu pasauli, līdzīgi viņam, par spīti viņam, mani, kas ir viss, kamēr viņš nav nekas. Un, kad viņš mani jūt bez esības, viņš grib man atņemt viņa esību, un otrādi, traks, traks, viņš ir traks. Patiesībā viņš mani meklē, lai nogalinātu, lai es nomirtu kā viņš, lai es nomirtu kā dzīvie. To visu viņš zina, bet šī zināšana neko nedod, zināt, es to nezinu, es neko nezinu. Viņš noliedz to, ka domā, bet pats to vien dara kā domā, blēdis, it kā tas varētu viņam palīdzēt. Viņš iedomājas, ka murmina, viņš iedomājas, ka murminot iesprauksies manā klusumā, viņš gribētu klusēt manā klusumā, viņš gribētu, lai es lieku viņam murmināt, protams, viņš murmina. Ik pēc piecām minūtēm stāsta savu stāstu, sakot, ka tas nav viņa, jūs piekritīsiet – tas ir viltīgi. Viņš gribētu, lai es viņam liedzu viņa stāstu, protams, viņam nav stāsta, bet vai tas ir iemesls, lai piesietu stāstu man? Lūk, kā viņš domā, nepareizi, piekrītu, bet jāsaprot, kur ir nepareizība. Viņš liek man runāt, sakot, ka tas neesmu es, jūs piekritīsiet: tas ir par daudz, viņš liek man teikt, ka tas neesmu es, man, kas neko nesaka. Tas ir tiešām muļķīgi. Ja viņš vēl piešķirtu man trešo personu kā citām savām himerām, bet ne, savam es viņš grib tikai mani. Kad viņš mani pārņēma, kad viņš bija es, viņš sapņoja tikt no manis vaļā, es neeksistēju, tas viņam nepatika, tā nebija dzīve, protams, es neeksistēju, viņš arī ne, protams, tā nebija dzīve, tagad viņam ir dzīve, lai zaudē to, ja viņam gribas mieru vai vēl kaut ko. Viņa dzīve, parunāsim par to, viņam tā nepatīk, tātad tā nav viņa dzīve, tas nav viņš, iedomājieties, tā izturēties pret sevi; ja tas būtu Mollojs, ja tas būtu Melons, būtu saprotams, mirstīgie, laimīgie mirstīgie, bet viņš, jūs nevarat iedomāties, iziet cauri kam tādam, viņam, kurš nekad nav izkustējies no vietas, viņam, kurš, visu labi apsverot, esmu es, un nav ko apsvērt un kā apsvērt, vienkārši nevajadzēja tur iet. Tā viņš runā, šovakar, kad viņš liek man runāt, kad viņš runā ar sevi, kad es runāju, viņam esmu tikai es, manas himeras, šovakar, te, uz zemes, un balss, kas nerada troksni, jo nevienam nav adresēta, un galva, pilna ar nolaistiem ieročiem un miroņiem, kas uzreiz ceļas kājās, un ķermenis, par to gandrīz aizmirsu. Šovakar, es saku šovakar, bet varbūt ir rīts. Un viss tas, kas ir “viss” ap mani, es negribu vairs to noliegt, vairs nav vērts. Ja tā ir daba, tie varbūt ir koki un putni, visi kopā, ūdens un gaiss, lai viss var turpināties, man nav vajadzības zināt detaļas. Es varbūt sēžu zem palmas. Vai varbūt tā ir istaba ar mēbelēm, ar visu, kas vajadzīgs dzīves ērtībai, pustumša, jo aiz loga ir siena. Ko es daru, es runāju, lieku runāt savām himerām, tas varu būt tikai es. Man arī jāapklust un jāklausās, un jādzird skaņas, kas ir te, kas ir pasaulē, jūs redzat, es cenšos būt saprātīgs. Lūk, mana dzīve, kāpēc ne, kāda tā ir, ja gribat, ja uzstājat, es nenoliedzu, šajā vakarā. Reizēm šķiet – vajag, lai būtu vārdi bez stāsta, stāsts nav obligāts, tikai dzīve, lūk, mana vaina, viena no manām vainām, jo es sagribēju stāstu, kaut gan pietiek ar dzīvi. Man sāk padoties, sen bija laiks, galu galā es spēšu aizvērt savu netīro muti, ja nenotiks kaut kas paredzēts. Bet tas, kurš nāk un iet, kuram izdodas mainīt vietu, vienam, pat ja ar viņu nekas nenotiek, protams, tas ir viņš. Es palieku te, sēžu, ja es sēžu, es bieži jūtu, ka sēžu, reizēm stāvu kājās, vai vienādi un otrādi, vai arī guļu, tas arī ir iespējams, bieži es jūtu, ka guļu, viens no trim, vai arī tupu uz ceļiem. Svarīgi ir būt pasaulē, vienalga, kādā pozā, ja vien esam uz zemes. Elpot, nekas vairāk netiek prasīts, klīst nav obligāti, uzņemt viesus arī ne, var pat uzskatīt sevi par mirušu, ar nosacījumu, ka tas ir pamanāms, var sapņot par liberālāku režīmu, es nezinu, es nesapņoju. Lieki šajos apstākļos teikt, ka esmu citur, ka esmu cits, tāds, kāds esmu, man ir pa rokai viss, kas vajadzīgs, lai darītu, es nezinu, ko, visu, kas man jādara, lūk, es beidzot esmu viens, cik lielam vajadzētu būt atvieglojumam par to. Jā, ir brīži – kā šajā brīdī, kā šajā vakarā, – kad es it kā gandrīz atdzimstu, lai kaut ko izdarītu. Tad tas pāriet, viss pāriet, es atkal esmu tālu, man ir vēl viens attāls stāsts, es gaidu sevi tālumā, gaidu, kad sāksies mans stāsts, kad tas beigsies, un atkal šī balss nevar būt mana. Lūk, kurp es dotos, ja varētu iet, lūk, kas es būtu, ja varētu būt.

No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova