— Un latvieši ar pirkstu norādīja uz mani

 

Jau sešpadsmit gadu Igaunijā iznāk žurnāls Värske Rõhk (Svaigais Uzsvars/Akcents), kas sniedz sistemātisku publicēšanās iespēju jaunajiem dzejniekiem, rakstniekiem, tulkotājiem, literatūrkritiķiem un literatūrzinātniekiem. Protams, šo žurnālu tāpat kā daudzus citus kultūras izdevumus finansē no valsts budžeta, apzinoties, ka literārā prese ir dzīvā asinsrite, profesionālā līmeņa uzturētāja, kritiskās domas veidotāja un lieliska informatīvā bāze. Man šķiet, ka tas ir divtik svarīgi tiem, kuri tikko sāk izmēģināt roku literatūrā, tāpēc uzrunāju žurnāla Värske Rõhk galveno redaktori Hannu Lindu Korpu (Hanna Linda Korp), lai viņa īsi raksturo žurnāla nozīmi un iepazīstina ar interesantākajiem jaunajiem igauņu dzejniekiem. Lūk, Hannas Lindas rakstītais: 

“Žurnāls Värske Rõhk radās 2005. gada rudenī, dodot iesācējiem publicēšanās iespēju un vietu. Tā mērķis bija plašāku lasītāju loku iepazīstināt ar jauno autoru dzeju, prozu, esejām, tulkojumiem un kritiku. Igaunijas Kultūrkapitāla atbalstīts, žurnāls iznāk sešas reizes gadā (ir arī digitālā versija). Daudziem nu jau atzinību guvušiem autoriem žurnāls Värske Rõhk bijusi starta platforma. Šobrīd grāmatu sērijā Värske Raamat (Svaigā grāmata) iznākušās rakstnieku un dzejnieku grāmatas ir ieguvušas gan izcilās igauņu dzejnieces Beti Alveres (Betti Alver) debijas prēmiju, gan nominētas Igaunijas Kultūrkapitāla gada balvai.

Jozeps Veselovs (1997, Joosep Vesselov) ir Tartu dzejnieks. Viņa pirmais dzejoļu krājums Pilsētas dziesma iznāca Värske Raamat sērijā 2020. gadā un tika nominēts Beti Alveres debijas prēmijai un Igaunijas Kultūrkapitāla gada balvai. Pilsētas dziesma ir dzejoļu krājums par Tartu, ko kādā pavasarī skar dzejas mēris. Pilsētas iedzīvotāji ir mazliet dīvaini: tur ir akadēmiķi un dziesminieki, zvaniķi un studenti, uzņēmēji, kas tirgojas ar pienenēm, un daudzi citi.

Trīna Paja (1990, Triin Paja) ir dzejniece un tulkotāja. Värske Raamat sērijā iznākušais pirmais dzejoļu krājums Nātre (2018) izpelnījās Beti Alveres balvu, bet dzejolis Nakts ir tumša kā māsu mati 2020. gadā saņēma igauņu klasiķa Juhana Līva (Juhan Liiv) dzejas prēmiju. Trīnas Pajas dzejas valoda ir tēlaina, ritmiska, plūstoša, balstīta pasaules dzejā, tomēr igauņu valodā. Krājums Nātre ved lasītāju ceļojumā uz bagātu pasauli, kur tiekas putni un pilsētas, ainavas un debesis.

Miks Čaškins (1998, Mikk Tšaškin) ir jauns autors ar melanholisku, tumšu, savdabīgi tēlainu valodu. Žurnāla Värske Rõhk 67. numurā publicētie Mika teksti ir nominēti žurnāla gada balvai.”

Guntars Godiņš

 

 

Jozeps Veselovs

 

Pirts

visi igauņi
vienmēr ir bijuši.
peroties apakšzemes pirtī,
viņi vienkārši gaidīja,
lai pēc zināma laika nāktu laukā.

visi pašreizējie igauņi bija
sastājušies ap zemes centra pirts ceriem,
visi miljons un mazliet vairāk igauņu.

tenu ennepalu tur bija, kāleps un kaplinskis
tur bija, kareva un pihelgas,
krulls un krūsa,
hanness virno* tur bija.

tur biju es,
tur biji arī tu –
tu, kas
sēdēji man blakus un
ar pirts slotu vicoji manu muguru,
diemžēl tu to neatceries,
neatceries arī mani.
tas bija tik sen,
tas bija dziļā, siltā, mitrā
pirtī, kad mēs vēl bijām bērni,
visi mēs – miljons un mazliet vairāk igauņu.

neviens no mums to nevarēja atcerēties,
bet mēs nākam no vienas
siltas vietas, kur cits citu
esam pēruši, kur esam
dziedājuši pirts dziesmas, pamīšus
uzmetuši garu un no mucas
bez dibena ar salmiņu sūkuši
pasaulē saldāko alutiņu.
visi mēs – miljons
un mazliet vairāk igauņu.

tu sēdēji man blakus un
prasīji, kur ir mana
žakete un šlipse.
es atbildēju – priekštelpā,
tur, uz grīdas, sodrējos un kvēpos.
tik drīz man tos nevajadzēs,
gan jau vēlāk kopā izmazgāsim.

es tev prasīju, kur ir tavas kurpes.
tu atbildēji, ka pirts durvju priekšā,
slapjā zālē, caurcaurēm izmirkušas,
vēlāk tās kopā uzliksim uz krāsns žāvēties.

mēs smējāmies un uzņēmām uz krūts
un citi igauņi… jūs arī smējāties
un uzņēmāt uz krūts, mēs visi
smējāmies un uzņēmām
uz krūts, pielējām māgas pilnas ar alutiņu,
līdz muca bez dibena bija tukša.

pulkstenis bija nakts un
veikali ciet,
taču mūsu rīkles kalta,
mēs miljons pieres
salikām kopā
un spriedām.

pieņēmām kopīgu lēmumu iet
alutiņu mangot
pie apakšējā stāva kaimiņiem.
kvēpainās drēbēs un žļarkstošās kurpēs
mēs gājām
ciemos pie latviešiem.

pa ceļam dziedājām ziņģes
un viens otram
stāstījām stāstus,
jiri pienāca pie mums un sāka gvelzt,
viņš mums izstāstīja stāstu
par četriem dzejniekiem, kas
reiz saderēja, ka mākslas vārdā
dosies apvainot karali.

karaļnamā bija sapulcējies
milzīgs ļaužu bars, kas gribēja
piedalīties šajā notikumā.
kā pirmais drošā solī karaļa priekšā nostājās
vecākais dzejnieks. viņš bija aristokrāts.

aristokrāts lasīja dzejoli, tajā
viņš karali familiāri uzrunāja uz tu.
karalis noklausījās uzstāšanos,
silti pasmaidīja un,
dzejnieku arī uzrunājot uz tu, teica:
“tu, aristokrāt, vari mums visiem
būt par piemēru,”
un karalis nemaz nebija apvainojies.

otrs dzejnieks bija proletārietis.
viņš izsoļoja karaļa priekšā
ar uzspēlēti draudošiem soļiem
un pa pusei brēcošā balsī nokliedza dzejoli,
kurā karali, uzrunādams vārdā, pasūtīja dirst.
karalis priecīgi iesmējās
un proletārieti arī draudzīgi pasūtīja dirst.

trešais dzejnieks, eremīts,
karaļa priekšā uzradās nez no kurienes
un nolasīja neskaidru pārdomu dzejoli.
viņš runāja par mākoņiem un zāli, strautu un upi,
bet par karali
nelikās ne zinis.
karalis, sēžot tronī, iegrima domās,
kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā
un dievbijīgi pateicās eremītam.

nevienam
no trim dzejniekiem
tā arī neizdevās apvainot karali.

pie karaļa piegāja ceturtais dzejnieks
un tam pie kājām nometa pilnu maisu ar zeltu,
vērsdamies pie pūļa ar paziņojumu,
ka likumdošanas būtiskam atbalstam
no nodokļos savāktās summas
karalim tiek piedāvāta
ikmēneša stipendija.
pūlis aplaudēja.

bet karalis sadusmojās.
piecēlās un ar kāju aizspēra
zelta maisu, iesaukdamies, ka
viņam naudu nevajagot un ka dzejnieks
ar laipnu roku to varot atdot atpakaļ tautai.
pūlis aplaudēja.

pēc tam pirmie trīs dzejnieki
sacēla kņadu.
viņi paziņoja, ka radošs darbs
tomēr ir darbs, kas pelna
atlīdzību, un pa zemi izkaisītās monētas
sāka bāzt kabatās.

par triju dzejnieku ubagošanos
savukārt apvainojās pūlis.
ļaudis aizdedzināja pili un
aizcirta pils durvis, atstājot
karali un četrus dzejniekus
ar zeltu piebāztām kabatām
nosmakt.
liesmas no pils pacēlās līdz debesīm.
pūlis aplaudēja.

viņpasaulē aristokrāts,
proletārietis un eremīts atzina
ceturtā dzejnieka uzvaru,
jo viņš ar vienu vienīgu laipnu rīcību
bija spējis apvainot visu pasauli.
trīs dzejnieki ceturtajam
uzsauca alutiņu.

kad mēs, igauņi, nonācām līdz latviešiem,
latvieši bija aizgājuši gulēt.
vakarā vēlu kalna galā viņi esot dziedājuši,
tāpēc bija noguruši, tomēr samiegojušies
pienāca pie durvīm, viņi visi –
gandrīz divi miljoni latviešu,
un uzklausīja mūsu lūgumu:
“lūdzam alutiņu, mums beidzies,
bet bodes sen ir ciet.”

tā kā latviešiem bija palikusi
tikai viena muca bez dibena,
viņi deva mums padomu
ar dziesmu:

labāk pilsētniekus došu
kaimiņcūkai azaidā,
nekā savu alutiņu
izdzeršu bez dziesmiņas!

alutiņa vārdā mēs bijām ar mieru nodziedāt
to vienīgo dziesmu,
kuras vārdi mums visiem kopš senseniem laikiem ir galvā.

atstiepām maģi, nostājāmies rindā
un kājās CD orķestra
pavadījumā, rēcām:
muu-ii-saa-maa!**

maģis atskaņoja vijoles un bazūnes,|
mēs, viss miljons igauņu, spiedzām tālāk:
saa-oo-leed-mind!

no skaļruņiem atskanēja bungu rīboņa,
un tu slaucīji asaras,
bet es domāju, kur un kā turēt roku:
uz krūtīm taču nedrīkst, vēl mazāk kabatā,
aiz muguras būtu šaubīgi…
latvieši ņirdza, un igauņi turpināja dziedāt,
taču jau maķenīt klusāk:
suu-üü-lee-juu!…

ar kaistošām un sodrēju melnām sejām no pirts,
izslāpuši pēc alutiņa, pēdējo reizi
sēcošā balsī mēs nokliedzām:
ii-saa-maa-aaa!

tu teici:
“velns, cik smuki,
velns!” –
taču latvieši ņirdza
un dziedāja pretī:

ak, tu maģīt, skaņu balsi,
kā no tīra zelta tu –
tāli ciemi klausās, ausās,
līgavaiņi bez cepures!

visi latvieši ņirgdami
piesolīto mucu pacēla gaisā
un visu bezgalīgo alu izdzirdīja
maģim.

maģis dzirksteļodams sāka žagoties,
igauņi sašūmējās un sāka pieprasīt savu,
latvieši paskaidroja, ka dziesmu
neesot dziedājuši visi igauņi,
kāds pēdējā rindā
tikai plātījis muti.

un latvieši ar pirkstu norādīja
uz mani.

kaunā nodūru acis.
jūs, igauņi, uz mani izgāzāt
savas mūžvecās rupjības un pārmetumus,
bet man vairs nebija ko teikt.
es jūs nedzirdēju, tikai
caur plūstošām asarām centos
saskaitīt zāles stiebriņus.
tad sajutu tavu roku uz manas muguras
un dzirdēju, ka tu čukstus centies mani
mierināt. taču,
visas pasaules dusmu izvirdumam pierimstot,
es apslāpēju arī tavus maigos vārdus
un skaitīju
divpadsmit, trīspadsmit, četrpadsmit.

pēc kāda laika jūs,
igauņi, beidzot atskurbuši, sasaucāties
un sākāt doties mājup,
pa ceļam dziedādami, ka
kaut kad atgriezīšoties un nākšot pēc
sava alutiņa, nākšot
rīgu postīt***.

bet latvieši jau gulēja,
smīns pār visu seju,
tu vēl kādu brīdi pastāvēji man blakus
latviešu mājas priekšā.
klusi pavaicāji,
vai iesim,
un mēs gājām.

mēs, visi igauņi, devāmies
katrs uz savām mājām,
ļaujot siltajai pirtij atdzist.
jūs, igauņi, ātri aizmigāt un bijāt nikni,
es grozījos gultā no vainas apziņas un kauna
līdz rītam.

pirts dziestot dzisa un sapnī aizmirsās
arī mūsu atmiņas par pirti, aizmirsās
atmiņas par latviešiem un alutiņu,
aizmirsās atmiņas par mums pašiem, draugiem
igauņiem un arī tas, ka mēs cits citu pazīstam.
aizmirsās arī jūsu dusmas pret mani,
taču tavās acīs uz mani jūs
arvien vēl skatījāties mazliet šķībi, un, tev nezinot,
es sāku blēņas melst.

tu redzi manī kaunu, pazīsti to,
redzi kvēpu traipus uz manām drēbēm,
pēkšņi saod no kaut kurienes nākošo
slapjo zeķu smaku un uzmet man šķību skatienu.
es savukārt kaunā noduru acis,
blenžu uz virtuves dēlīša siera gabaliem
vai uz garaiņiem, kas ceļas no tases,
vai veros pa logu, kā lejā uz ielas
koku kailie zari manās asarās
pārvēršas nespodrā mākonī.

mēs mazliet kopā paraudam,
lūdzam viens otram piedošanu, un
ar piezīmju grāmatiņu kabatā es eju
pa ielām gaudodams,
taču pēc dažām stundām atgriežos
ar smēķa smaku, dubļainiem zābakiem
un priecīgu prātu.

jo mēs, vīrieši, to mākam –
tikai iet un nākt.

kad atgriežos, tu prasi, kā
jūtos,
es atbildu, ka labi,
neizstāstot, ka sēdēju
forsēlija parkā uz sola,
cenšoties tikt skaidrībā par
kaut ko dīvaini patīkamu (kā
pareizi uzstādītu diagnozi), ko
es sajūtu pakausī,
kad
negribot iztēlojos,
kā
zobens
lēni
pāršķeļ
manu
galvu.

garš zobens, divrocis,
tāds kādreiz karājās
manu vecvecāku kabinetā pie sienas.

lēni
kā ar tupu virtuves nazi
aukstā sviestā.

jo es esmu
nakts izsalkumā no ledusskapja izņemts sviests,
ko par varītēm jākasa ar nazi, lai
dabūtu kādu nieku, ko uzsmērē
uz baltmaizes, to nesalaužot.

dažreiz tomēr es atkūstu.
tāpat kā tajā vasaras vakarā,
kad tu, nespēdama aizmigt no vēdersāpēm,
locījies gultā
manās rokās.
tad es atkusu uz ilgāku laiku,
mēs abi sakusām
vienā.
vienā viens ar otru.
vienā ar visu, kas bijis
mums apkārt.

es patiesi jutu tev līdzi –
fiziskās sāpēs nekā skaista nav,
bet tad saule sāka rietēt un
kaut kas ienāca pa logu.

tā varēja būt vienkārši gaisma,
bet man tas bija
pakusis sviests,
kas nāca līgani un silti,
noslīcinot sevī istabu un gultu,
mūs ieskāva tā saldais samts un putas.
kaut kas šajā norovīrusa mirklī nesa
tīra zelta mirdzošo neizskaidrojamo laimi.

un arī tev to nesa.
tu teici, ka redzēji
eņģeli stāvam pie siltuma mūrīša.
tu piecēlies sēdus un
vēmi
bļodā, kurā pavasarī
mēs kopā bijām iejaukuši
mūsu pirmo
pankūku mīklu.

es nāku,
tu prasi, kā es
tagad jūtos.
godīgi atbildu –
labi.

 

* Igauņu dzejnieki un rakstnieki: Tenu Ennepalu (Tõnu Õnnepalu), Ains Kāleps (Ain Kaalep), Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski), Dorisa Kareva (Doris Kareva), Karolīna Pihelgas (Corolina Pihelgas), Haso Krulls (Hasso Krull), Kalju Krūsa (Kalju Kruusa), komiķis un politiķis Hanness Virno (Hannes Võrno).

** Tiek dziedāta Igaunijas Republikas himna Mu isamaa, mu õnn ja rõõm (Mana tēvzeme, mana laime un prieks).

*** Rīgu postīt – minēta senā igauņu tautasdziesma Riia rikumine (Rīgas postīšana).

 

Trīna Paja

 

Iekšpus 

Vissāpīgākais esamības stāvoklis ir nākotnes atcerēšanās.
Sērens Kirkegors

manu nedzimušo bērnu pirksti ir sūreņu ziedi

arī tiem ir balss: cilvēka valodu atdarinošās lirastes balss
un ubadzes vārstīgā mute

kas atvērās un aizvērās
bez skaņas
Tammsāres parkā

un acis ir: krītošas žubītes
arī tās ir ierakstītas spārnu arheoloģijā

un ķermenis ir: svētā bilde uz svešas palodzes
no kuras es tieku pazemē

uz Magasini ielas
neuzdrošinoties apstāties neuzdrošinoties atcerēties

manu nedzimušo bērnu skropstu šifonu

bērns tu nedīgsti – ne miesā ne mutē ne stumbrā
tikai tumšie sēņu kāti knosās zem manas mizas

bērns, tevi nemūžam nenoslīcinās purvā
tomēr tava ēna plūst manās asinīs

droši vien tu esi ceriņzars

kuru atnesu uz gultu
un ar ko vēlīnā stundā aprunājos –

bet nākamajā rītā uz zilā spilvena
tas bija jau novītis

un istaba bija krēslaina
kā ar kapu plāksni apsegts kaps

 

Blandina

šodien stirnu ir vairāk nekā krēslaino lauku
vai tiešām gaisma atgriezīsies
sāpīgi viegla kā slima meita

vai tiešām tā atgriezīsies
sāpīgi viegla
kā slīkstoša sieviete izlaistiem matiem

vai tiešām balss ir asinis un tā plūst
varbūt meita nogulsies
ledus ezera dibenā

pelēkās dzērves spalvu debesis nekauc
tā esmu es kam jākauc
pasaule pieprasa manu upurēšanu

atceroties Blandinu – verdzeni
nelokāmu arī pēc ilgās spīdzināšanas nomocītu
mocītāji viņu aizvilka uz amfiteātri

piesēja pie staba
un uzrīdīja meža zvērus –
taču zvēri viņai pat nepiedūrās

atceroties krievu princesi
kas tika iemesta cietuma kamerā
žurkām par barību

viņa kliedza dienu no dienas
līdz iestājās klusums
kad kameras durvis atvēra

no princeses pāri bija palikuši
tikai garie tumšie mati –
Blandina mana rēta izaugs par apsi

bet es nedrebu tikai kaucu
uz krēslaina lauka
kur stirnas atrej man pretī

 

Kā kaza

kā kaza es maldos starp bērza mizu
un dadža kāta tukšumu
apstājos uz sastingušas zemes

skaties gaisma
iemieg kā meža zemenes
putnu sarmā

 

*

lauks no bada ir miglains
un bērzi tīri kā galvaskausi

es redzēju kā bads cēlās
no sastingušā brāļa
kā ledains mēness

tas apstājās virs sasalušām skropstām

 

*

sapnī brālis bija ezera dūņas
es tās dzēru
starp meldriem

pamostoties viņš manī ierējās

 

*

garām putnu baram
aizskrēju līdz laukam
apostīju spalvas un saknes

pēkšņi putni iekvēlojās

par to es uzrakstīju brālim
bērza galvaskausam

 

*

sniegs un pelēkā dzērve
satiekas

lapas atkal paslēpjas
ozolzari
žuburaini kā tēva ragi

starp ūdens ziedēšanas slāņiem
spokojas kazveidīga nārsta vieta

 

Strautmalas noslēpums

kļava ir izvairījusies no kraupja kaites

            mirdzoša lapsas aste

                         lapas krīt tik žigli

                                     karalaukā asinis izaug par dadzi

strautmalas mājā cauri logam

            ierāpjas lauku ogu stīgas

                         no ģimenes albuma sanācis herbārijs

                                     stārķa ligzdā izdīgušas gārsas

patronas ir salasītas

                         mīnas izkašātas no kamīna

vai tu dzirdi strauta mierīgo burzguļošanu –

            kara laikā no kāda bērna sanāca

                         bārkstaina lelle upes trūdos

            vilka asinsspalva kādas mātes mutē putojas

kā strauts puto

                         mierīgi un krēslaini

uz manas sejas kustas mazo roku ēnas –

            bet virs manis šūpojas tikai sapuvis auglis

                         kā greznums uz zara

strauts čalo

                         čalo kā bērna neviltotais smaids

 

Nakts ir tumša kā māsu mati

mēness ceļas slaids un izliekts kā gulbja kakls
bet nakts ir tumša kā māsu mati

atceros divas māsas viņu acis bija
zeltainas kazas viņu mati

utu dēļ bija apcirpti uz nullīti viņu
mazo roku dēļ pārāk garās

mēteļu piedurknes uzrotītas uz augšu
un matu cirtas mirdzēja uz grīdas

kā vārnu spalvas

mēs bijām bērni mātes baroja vārnas
mēs ar sāpēm dzirdījām slimās žagatas

dažas labas mātes mīlestība ir tik svēta
ka bada maizi viņa apslaka ar savām asinīm

es lasīju par priežu miltiem es lasīju
kā bērnu augumi sastingst it kā

būtu norīti krami un ametisti
es lasīju ka Černobiļas bērni nesmaida

viņu skolotāja saka – mūsu bērni
nespēlējas un nesmejas

mūsu grāmatas sadeg bet nesilda

žagatas un vārnas pulcējas barā
bērnu sāpes darvas smagas un tumšas

tāpat kā nakts ir tumša
tumša kā māsu mati

 

Miks Čaškins

 

Lietus priekšnojauta

Mēs nākam no veikala, kur ir tukši
plaukti, un man blakus māte
reizē gan veca, gan nogurusi.

Virs apvāršņa zilgo mākoņi.
Vai pagūsim mājās pirms galīgā lietus?

Bērni vēl klaigā rotaļlaukumā,
rīt viņi būs pazuduši
un laukums slēgts.

(Zari pie zemes,
dubļos, tie ir kā
mirušā kauli.)

Bet vējš ceļas, debesīs
zili mākoņi slīd.
Es lūdzu, lai tie neapstājas
virs mums.

 

***

Sniegs ir pieputinājis
mūsu dzirdes ejas. Motors
klusē. Nekādu vibrāciju, nav nekā.
Tobrīd kāds garlaicīgu ainavu aiz loga
atritina vaļā kā papīra rulli.

Ainavai garām slīd vientuļas mājas.
Tās izskatās pēc izsaukuma zīmju modinātājpulksteņiem
iemidzinošā romānā.

Un es lasu
un cīnos ar miegu. Lasu
un aizmiegu.

 

***

Tu nāc cauri ziemīgam biezoknim,
tu savaino savas rokas, katru priekšā gadījušos zaru
žigli pagrūžot nost.

It kā tu nāktu cauri šķietami nebeidzamai
cilvēku masai, un viņi visi
tev priekšā liktu rokas.

Tu nāc apskatīties, kur es palieku,
jo es pazudu,
kabatā mīlestības vēstule no tevis,
man arvien vēl ir sajūta,
ka šo mīlestību es tev
esmu nozadzis.

Es zinu, es bēgu,
savainodams savas rokas,
katru priekšā gadījušos zaru
žigli pagrūžot nost,
nākot cauri šķietami neiespējamai cilvēku masai,
un viņi visi liek man
rokas priekšā.

 

***

Melnbaltām strīpām bērzi
izveido mūri. No šejienes
tu netiksi tālāk.

Bet vajātāju ugunis
arvien vēl tuvojas.

Es gribu uzrakt zemi,
taču zeme tiešām ir sasalusi.

(Ja es būtu putns, lidotu
mijkrēslī… melns putns… tad mani
nekad nedabūtu rokā.)

Jau saklausu suņu
riešanu.
Kaut ko tie ir atraduši.

Tie ir atraduši mani.

 

***

Mēmi piespiežu… savas aukstās rokas
(tik aukstas rokas) pie savas pukstošās sirds.
Tur, kaut kur zem krekla, ādas un kauliem,
jābūt labākai pasaulei… Taču tu manas rokas
tūlīt atrauj nost, it kā es būtu bērns,
kurš pieskāries ugunīgi karstai plītij.

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš