— Starp violetu un zaļu

Atceros, kā, esot klāt tuvam cilvēkam slimībā, kas turklāt neizbēgami un acīmredzami veda uz nāvi, es vairākkārt nolēmu beigt skatīties. Beigt skatīties, tā vietā izvēloties būt klāt. Kaut kad pa ceļam es biju alkaini lasījusi Odrē Lordes, Annes Bojeres, Virdžīnijas Vulfas, Sūzenas Sontāgas refleksijas par slimību, arī Bartra Sēru dienasgrāmatu – tas viss bija būtiski un noderīgi, bet – jo tālāk slimībā, jo ciešāk mēģināju neskatīties, bet būt klāt, un ar laiku tā kļuva vienīgā iespējamā rīcība. Ar skatīšanos te es nedomāju redzēšanu, bet kaut kā apskatīšanu – tādu kā pakāpšanos malā, paturēšanu izstieptā rokā, pagrozīšanu, pacilāšanu, aptaustīšanu, galu galā apceri, nevis juteklisku, jūtošu iegrimšanu. Atsevišķus brīžus mēģināju notvert un apzināti noglabāt kā tādus, pie kuriem gribēšu atgriezties, – jā, tā vēl bija skatīšanās, bet no visiem citiem skatīšanās veidiem, visiem šiem “interesanti” vai “par ko vēl tas liecina” es kratījos vaļā. Man laikam izdevās, turklāt tik labi, ka, piekritusi rakstīt par slimību un mākslu, es attapos, pārcilājot man it kā labi zināmus gadījumus ar slimības apceri mākslā no slimā vai klātesošā pozīcijām, ķermeņa pētīšanu mākslai vien pieejamos veidos, arī mākslas paspārnē tapušas politiskas iniciatīvas un citas īstas, darbīgas rūpes, kas liek ielāpus caurumiem medicīnas un citās aprūpes sistēmās. Daudzos piemērus pārcilājot, es sapratu, ka man ir kļuvis neiespējami par to domāt, nepatīkami par to rakstīt. Es nevarēju nolikt malā personīgo pieredzi (kas turklāt pat nebija slimošanas skartā ķermeņa, bet tikai cieši līdzās esošā pieredze), bet arī to iekļaut nebiju gatava, šķita – tā saruks līdz vārdiem, teikumiem un rakstu zīmēm, un es uz visiem laikiem pazaudēšu to, kas tas bija.

***

Kad aizrakstu redaktorei: “Laura, nebūs!” – viņa saka, ka saprot un lai varbūt pamēģinu kaut ko līdzīgu. Laipni atsaucos, ka padomāšu, lai gan saprotu, ka domāt par kaut ko līdzīgu slimībai ir vēl neiespējamāk nekā domāt par slimību.

Nu, padomājiet par kaut ko līdzīgu slimībai.

***

Mēnešiem ilgajos mēģinājumos tomēr domāt par slimības atainojumu mākslā ar laiku atklāju, ka vienīgais, ko spēju tā ilgstoši un daudzkārt aplūkot, ir Dereka Džārmena filma Zils (Blue, 1993). Skatījos to atkal un atkal,nolemdama, ka tas varētu būt mans ceļš atpakaļ uz skatīšanos.

Viena no pirmajām filmas Zils ainām risinās kafejnīcā, kafiju atnes bosniešu bēglis (ir deviņdesmitie, Bosniju plosa karš), Taņa pamana, ka Džārmena drēbes ir ar kreiso pusi uz āru, un viņš turpat tās pārvelk, kā nākas. Vēlāk ainas un lokācijas mainās – ir gan uzgaidāmā telpa, gan Džārmena māja, ir aina taksī un īsa epizode Dienvidindijā, jā, arī slimnīcā ne reizi vien, bet arī uz hārlija deividsona ar ādās tērpto Mis Punšu. Ainas mainās, bet filmas attēls paliek nemainīgs – tā ir krāsa, ultramarīnzils, filmēts vienā kadrā visu 72 minūšu garumā. Filmas skaņu celiņa vadīts, tas pats zilais kļūst gan rāms, gan romantisks, gan biedējošs un draudošs, saudzīgi apņemošs un ledaini atsvešināts. Kādā brīdī zilais ir “universāla mīlestība, kurā cilvēks peldas”, kādā citā tā ir “zila salna, kas notvērusi viņa draugus”, no kuriem visi vai nu miruši, vai mirst, vai kobaltzila upe, kuru šķērsojuši draugi, un Džārmens nobrīnās, kā nez tie atlīdzinājuši pārcēlājam.

Laikā, kad Dereks Džārmens strādā pie filmas Zils, viņa acs tīklene ir neatgriezeniski bojāta un turpina noārdīties, Džārmens redz arvien mazāk un neskaidrāk. Vispirms uztvert nespējīga kļūst labās acs perifērija, ar laiku redzes laukums arvien sarūk un redzamais kļūst arvien neskaidrāks. Ikviens redzīgais dzīvo attēlos, vai varētu būt, ka daži attēlos dzīvojas vēl intensīvāk? Džārmena Karavadžo, Sebastians, Edvards II, Vitgenšteins un citas filmas ir jutekliska attēlu kultūras alķīmija, ikonisku attēlu uzlādēšana ar jaunām nozīmēm, tie ir attēlu slāņi, kurus Džārmens pārkausē jaunos savienojumos. Man jādomā, nez kas notiek ar visu šo attēlu bagātību, kad sākas acs tīklenes atslāņošanās un projekcijas no ārpasaules kļūst arvien blāvākas, līdz izzūd pavisam? Ar aci uztveramie attēli kļūst arvien nepieejamāki, bet kas notiek ar tiem, ko prāts spēj ģenerēt pats? “If I loose my sight will my vision be halved?”savā dienasgrāmatā raksta Džārmens, un man pietrūkst vārdu, lai to pārceltu latviski.

Doma par filmu ar nemainīgu ultramarīnzilu krāsu laukumu Džārmena ķermenī gan dzīvo jau krietni pirms redzes zušanas, šī ideja radusies aiz apsēstības ar tā dēvēto Īva Kleina zilo – īpaši intensīvu ultramarīna zilo krāsu. Ultramarīna pigments, ko iegūst, sasmalcinot lazurītu, saskarē ar saistvielām kļūst nedaudz tumšāks un mērenāks. Kleins, aizgrābts ar pigmenta intensitāti un nemierā ar jebko remdenāku, esot sakūdījis Eduardu Adamu, mākslas preču tirgotāju, meklēt saistvielu, kas ļautu saglabāt pigmenta intensitāti. Pēc daudzkārtējiem mēģinājumiem, saziņas ar ķīmiķiem un krāsu ražotājiem Adamam izdevās tikt pie saistvielas, kas lielā mērā saglabāja pigmenta luminiscenci un atkarībā no pigmenta un saistvielas proporcijas – arī krītainu tekstūru. Kleins pats ar “savu” zilo radīja milzīgu skaitu monohromu darbu, testējot skatīšanās, mākslas un arī mākslas tirgus robežas.

“Tekstūra, protams, maina to, kā mēs uztveram krāsu,” tā 2017. gadā, 23 gadus pēc Džārmena un 55 gadus pēc Kleina nāves, stāsta restauratore Elena Deivisa, kuras darbnīcā nonākusi 1961. gadā radīta Kleina monohromā zilā glezna ar pāris pabalējušiem plankumiem. Lai tos atjaunotu, Deivisa ņem krāsas pārpalikumus no audekla malām rāmja otrā pusē, šķīdina un klāj pabalējušās vietās. Sākotnēji uzklātais izskatās par tumšu, bet, daudzkārt labojot reljefu, acs to atkal redz perfekti Kleina iecerētajā intensitātē. Kleina darbu Deivisa labo ar ļoti smalku lāpstiņu, tai ir divas asas malas. “Tā parasti tiek izmantota tīklenes operācijai,” saka Deivisa. Restauratoru arods ir šaurs, reti kad tiek radīti īpaši restauratoru rīki, un bieži vien notiek aizņemšanās no ķirurgiem. Kleina zilajam domāto acs ķirurģijas rīku gan nācies uzasināt vairākkārt, jo krāsa ir krietni vien cietāka par cilvēka acs tīkleni.

Skaties pa kreisi
Uz leju
Uz augšu
Pa labi
Kameras zibspuldze
Atomspilgta
Foto
CMV¹ – zaļš mēness un pasaule kļūst purpursarkana
Mana tīklene
Ir attāla planēta
Sarkans Marss
No “Boy’s Own”² komiksa
Dzeltenai infekcijai
Burbuļojot stūrī
Es saku, ka izskatās kā planēta
Ārsts saka “Ā, man šķiet,
Ka izskatās kā pica.”³

Džārmena Zils bija savdabīgs notikums. Vispirms izrādīta Venēcijas un Edinburgas filmu festivālos, tā – vēl savdabīgāk – tika rādīta arī televīzijā. Britu Channel 4 raidīja “tukšu”, zilu attēlu 79 minūšu garumā vienlaikus ar BBC Radio 3 translētu skaņas celiņu. Skatītāji īpašajam notikumam tika gatavoti laikus, un tie, kuriem nebija televizora, varēja vērsties pie radio un saņemt īpašu zilu pastkarti, lai uz to skatītos, klausoties filmas skaņu celiņu. 79 minūtes veroties zilā ekrānā vai zilā pastkartē.

Filmas skaņu celiņu veido Džārmena dienasgrāmatas piezīmes, ierunātas Naidžela Terija, Džona Kventina, Tildas Svintones un paša Džārmena balsī, kā arī skaniskas vides: dažbrīd burtiskas – velosipēdists, kas gandrīz uztriecas virsū, ielu skaņas, printeris un veļasmašīna darbībā (Džārmena dzīvesbiedra mīļākas skaņas), dažbrīd asociatīvas skaņas, kā arī bagātīga komponētas mūzikas kolāža – Satī, Braiens Īno, Karols Šimanovskis, Saimons Fišers Tērners aka King of Louxembourg, Miranda Sex Garden un daudzi citi; skan madrigāli, trompete, oboja, arfa, gongi un kas tik vēl ne, skaņu celiņš ir blīvs, bez klusuma brīžiem. Tas dramaturģiski šūpina, palīdz skatīties nemitīgi zilajā ekrānā un redzēt. Zils nav filma bez attēla, tā nav arī radioluga. Tā ir skatīšanās, kurā redze ir satverta un iemesta zilajā. Bezgalīgi zilajā, kā piedāvā Džārmens un pirms viņa – Kleins.

Zils nav iejušanās neredzēšanā, tā nepiedāvā nekādas ilūzijas, ka šāda iejušanās varētu būt iespējama. Un redzes zaudēšana, lai gan filmā tiek minēta ne reizi vien, nav filmas galvenā tēma. Tad jau drīzāk tas ir vīruss, kura rezultātā tiek zaudēta redze, citas ķermeniskas varēšanas, brīvības, galu galā arī draugi un pavisam tuvā nākotnē tiks zaudēts viss. Kā vēstījums par slimību un dzīvi kādu laika sprīdi pirms nāves, tā ir dāsna dāvana pārējiem. Vēstīt par slimību, nē, drīzāk vēstīt no slimības, turklāt tā, ka to var klausīties, – tas ir kas tāds, ko mēs, dzīvie – veselie un slimie –, sagaidām, bet nav neviena pienākums mums to sniegt. Katra tiesības ir slimot un mirt, neko par to nevēstot vai vēstot tā, ka šķiet neizturami to klausīties. Bet Džārmens to dara dzejiski un maigi, viņa stāstā mijas eksistenciālais, sāpīgais, politiskais, tomēr to visu dzirdēt ir iespējami, neiespējamais un neizturamais netiek piedāvāts.

Džārmens gan stāsta, kā “medmāsa mēģina atrast vēnu manā labajā rokā, pēc pieciem mēģinājumiem mēs atmetam ar roku”, “pa nakti mana redze pazudusi vēl nedaudz vairāk”, bet to visu pavada arī anekdotiski gadījumi, Gautamas Budas ieteikumam “iet prom no slimības” Džārmens iebilst, ka Buda acīmredzot nav bijis pieslēgts pie sistēmas, citādi zinātu, ka ar to nemaz tik viegli neaiziesi. Džārmens arī turpina ievērot citus. Vienīgais brīdis, kad viņš filmā min bezpalīdzības sajūtu, ir nevis saistībā ar savas redzes vai dzīvības zušanu, bet ar notikumu taksometrā: saticis sievieti pie slimnīcas vārtiem, viņš to paņem līdzi savā taksī, kur viņa apraudas, stāstot par dēlu, kuram nupat meningīts atņēmis abas kājas. “Asaras tek un esmu bezpalīdzīgs. Es viņu neredzu. Tikai dzirdu raudāšanu.”

Arī politiskais, tāpat kā citos Džārmena darbos, tāpat kā viņa dzīvē, ir filmā klātesošs. Niknums, ka vairums AIDS organizāciju vēl joprojām neizplata informāciju par drošu seksu, ka ir apkaimes, kas paziņo, ka “pie viņiem kvīru nav”, ka “vīrusu apropriējuši veselie, tāpēc mums jādzīvo ar AIDS”.⁴ Tomēr arī politiskais ir tāds, kādu varētu gribēt katrs oponents vai “vēl nenobriedušais” vairākums – tas ir izteikts precīzi formulētās frāzēs, bet poētiski; asi, bet turpat rokas stiepienā ir arfa. Tā, ka to ir iespējams klausīties.

***

Varbūt Zils ir vienīgais, uz ko spēju skatīties tieši tāpēc, ka tas nav pārāk radikāls, varbūt esmu pārāk vārga un man vajag to arfu. Vai varbūt tā ir pārāk cieši noslēgta vienošanās ar sevi – neskatīties –, un nepietiekami labi nospraustas robežas, uz ko tad neskatīties un uz ko tomēr skatīties. Bet varbūt tam tiešām ir saistība ar skatīšanos un (ne)rādīšanu, tā domāt būtu visauglīgāk, jo tajā virzienā vēl iespējams kaut ko padomāt.

Tad var domāt par Džārmena izvēli nerādīt. Iespējams, tā nav nejaušība, ka tieši vīruss un miršana izrādās piemērotākais saturs gandrīz-bez-attēla filmai. “Jo ko gan es tur rādītu?” es kaut kur lasīju Džārmenu sakām, vai varbūt man tā tikai likās. Jā, tiešām, ko gan. Redzīgā attiecības ar redzēto ir uzticības pilnas, visi šie “redzēju pati savām acīm”, “labāk vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt”, vai – padomājiet par atmiņām, vai nav tā, ka tās pieķeras attēliem, ja vien ir tāda iespēja? Man taisni vai žēl, ka ik reizes, kad atmiņā uzpeld vectēvs, vienmēr tur rādās arī viņa tēls no kādas fotogrāfijas, it kā viss pārējais – viņa gaita pāri pagalmam, tas, kā viņš galvā uzliek naģeni, viņa intonācija, sakot “Zaņukū, Zaņukū…”, viņa ādas tekstūra – it kā tas viss sliektos noenkuroties attēlā, man bail, ka kādreiz nu jau atcerēšos tikai caur šo fotogrāfiju vai tām citām, kas virknējas albumā vai bilžu folderī. Kamēr, ja es mēģinu domāt par kādu, kas redzēts dzīvē, bet ne notverts attēlos (tādu gan paliek arvien mazāk) vai arī nav redzēts nekad, tikai dzirdēts stāstos, – šie tēli turpina veidoties un pārtapt ik reizes, kad par tiem iedomājos vai stāstu tālāk. Tie ir nestabilāki, trauslāki tēli, pilni iespējamību. Džārmena Zils kaut kādā mērā ir dokumentāla filma, balstīta dienasgrāmatas piezīmēs, un kā attēlu, kurā iespaidus enkurot, viņš piedāvā nebeidzami zilo.

Attēla ellīgajā troksnī
Es jūs iepazīstinu ar universāli Zilo
Zilā atvērtas durvis dvēselei
Bezgalīga iespējamība
Kļūst taustāma

Slēpšanās tā nav. Džārmens pats bija redzamības darbinieks, vēl pirms runāt par AIDS, viņš bija gejs, kuru citiem pētīt. Viņam bija 22, kad Lielbritānijā dekriminalizēja homoseksualitāti, un viņš labi apzinājās redzamības nozīmību. Viņš (atkal jau dāsni) runāja par savu personisko dzīvi, lai ļautu ieraudzīt gejus kā cilvēkus. Ir kāda briesmīga TV intervija, kurā Džeremijs Izaks pamanās pajautāt gan to, kad Džārmenam pēdējo reizi bijis sekss, gan partneru skaitu, gan to, kā tad Džārmens gribētu, lai viņu atceras tagad, kad pavisam drīz nomirs (“es gribētu izgaist ar visiem saviem darbiem” ir Džārmena atbilde). Ar savu atbruņojošo labvēlību, vēl pielāgojoties pratināšanas straujajam tempam, viņš atbild uz durstīgajiem jautājumiem, kurus neuzdotu nevienam heteroseksuālim televīzijas studijā. Šis viss ir tik pazīstams – dodiet mums stāstus, ja gribat, lai ieraugām, ka arī esat cilvēki, un vienlaikus – nē, mums par daudz jūsu stāstu, ko jūs te bāžaties virsū ar savu kvīrumu. Visa šī deja ap redzamību un neredzamību. Kurā kādam vajag ieraudzīt, lai saprastu, saprast, lai pieņemtu, kurā nemanāmi uzradies cilvēcības meridiāns un pārējiem jāiztur eksāmens, lai pierādītu, ka tam atbilst, turklāt katrs riskē kļūt par reprezentāciju visiem pārējiem.⁵ Bet kaut ko parāda tikai tie, kas var parādīt, un tikai to, ko tobrīd spēj parādīt. Tas ir devīgums, kas nav pienākums, un tas nekad nav viss, kas tas varētu būt, tas vienmēr ir tikai gabaliņš no kaut kā lielāka vai notverts mirklis no kaut kā mainīgāka.

Rādīt ir būtiski, lai padarītu redzamu. Nerādīt ir būtiski, lai mēs vēl turpinātu skatīties. Lai mums neliktos, ka visu jau esam redzējuši.

No reiz lasītā teksta par votīviem jeb ex-voto prātā palicis teikums “Mirušie votīvus nepasūta”. Votīvi ir ir ziedojums svētajai vai svētajam pateicībā par to, ka lūgšanas ir uzklausītas, – parasti ir runa par kādām slimībām, ievainojumiem, plūdiem, ugunsgrēkiem vai citām dabas izraisītām nelaimēm, brīžiem, kad šķitis, ka paša spēkiem neizkulsies. Dienvidamerikas valstīs ierasts, ka ziedojums ir neliela izmēra glezniņa, kas ataino un apraksta pašu nelaimes brīdi un piemin svēto, kas palīdzējis. Veltījumus mēdza pasūtīt vietējam māksliniekam vai amatniekam, un tas, ka mirušie veltījumus par izdzīvošanu nepasūta, it kā ir pašsaprotami un tomēr ir pateikšanas vērts. Tā arī par slimību mākslā un citviet runā tie, kas ir spējīgi par to runāt, un turklāt runā par to, ko no tā visa ir spējīgi stāstīt.

Arī Zils, ilga skatīšanās pikseļu veidotajā zilajā, skanot balsīm un skaņām, atgādina it kā pašsaprotamo (bet pie kā jāpierod atkal no jauna). Mākslā ir tikai tas, ko varēja izteikt. Tekstā tikai tas, ko bija iespējams uzrakstīt. Vai, vēl pēdējo reizi citējot filmu Zils, “mana pildspalva vajāja šo stāstu pa lapu, kura šurpu turpu plandījās vētrā”.

Eseja tapusi Punctum sērijā Slimība uz nākotni, kurā par slimības pieredzi kultūrā raksta autori no literatūras, mākslas, filozofijas un kino nozares. Raksti top ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

1. Citomegalovīruss jeb herpes vīruss.  (atpakaļ uz rakstu)
2. The Boy’s Own Paper ir britu avīze zēniem, kas iznāca no 1879. līdz 1967. gadam.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šeit un citviet citāti no Dereka Džārmena filmas Zils.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Man patīk, kā tagad var uz brīdi atmest visas abreviatūras, runāt par vīrusu un domāt, ka uz brīdi ar to spēj identificēties visi. Kamēr tas ir HIV, SARS, HBV, HCV, tas vienmēr ļauj kādiem citiem palikt vērotājos, līdzcietīgos vai vienaldzīgos, bet vērotājos. Kamēr tagad – pārsaucam tos visus atkal par vīrusiem, un kaut uz brīdi ikvienam ir iespēja to uztvert personiski. Izolētības sajūta, šī uzticamā slimības sabiedrotā, tagad skar arī veselos, doma par savu un cita ķermeni kā potenciāli nāvējošu ieroci uz brīdi ir pieejama ikvienam; ikvienam ir iespēja sajust slimību kā sabiedrisku, nevis privātu notikumu – vienmēr kāds cits, varbūt “ekonomika”, var izrādīties svarīgāka par tavas veselības glābšanu vai pasargāšanu.  (atpakaļ uz rakstu)
5. No šejienes arī bēdīgi slavenais “Es neesmu homofobs, jo man ir viens draugs gejs” vai “Neesmu rasiste, jo man bija kolēģis no Kamerūnas un mums viss bija kārtībā”.  (atpakaļ uz rakstu)