— Nemodernās Slampes meitenes

Es pats esmu Nemodernā Slampes meitene. Es gribu būt. Un tur vēl daudzas tādas ir un daudzi. Arī tās, kuras nekad Slampē nav dzīvojušas. Plikpaurainā Birutiņa, trakā Bučiņa un šķībdziedātāja Ārija Pupaine. Visi malējie. Visādi outkāsti. No pasaules un veselās saprašanas ārā izredzētie. Jēzus arī ir Nemodernā Slampes meitene. Un Morisejs jau pats par sevi, kā nu bez visnemodernākās Slampes meitenes Moriseja.

 

+++

Cita līdzīga maita man gadījās Rīgā, tramvajā. Arī iestīvējusies, apspīlējusies, ar rozā uzrakstu Easy pār pupiem, acu baltumi pārvilkušies ar blāvu iedomības plēvi, deguns atdūries vagona griestos, un blakus, protams, neiztrūkstošais izlaidenis bezkaklainais. Sēdēja tramvaja priekšgalā, un būtu sēdējusi mierā un bērziņā, ja neiekāptu tā meitene.

Tieviņa, cieši sapītām bizītēm, mugurā kleitiņa, tik daudz reižu mazgāta, ka visas puķītes nogājušas, bet rokā plastmasas kulīte, tāda pati nomazgāta, ar knapi nojaušamu ansambli virsū. Tas bija Ottawan. Ottawan!! Tātad divdesmit vai pat trīsdesmit gadu mazgāta poļu kulīte! Kaut kas tās dibenā šūpojās. Divi ābolīši un maizes kukulīts! To viņa droši vien veda mājās, kur gaidīja trīs tādi paši kā viņa, cits par citu vājāki brālīši. Varbūt nozagusi veikalā, varbūt par pēdējām kapeikām pirkusi, trīsreiz tās pārskaitot no saujas saujā. Iekāpa un uzreiz aizgriezās, iespiedās stūrī pie vadītāja kabīnes. Biļeti neizsita. Tas tramvajs bija pustukšs, mierīgi varēja apsēsties. Bet neapsēdās. Varbūt domāja, ka sēdēšana nav domāta tik zemiem radījumiem kā viņa, vai varbūt palika kājās, lai ātri lēktu ārā, ja durvīs parādās kontrole.

Un tad tā pupulelle sāka savu bezkaklaino barot. Kas tas ir ar to ēšanu transportā? Gatavais debesu lāsts! Viņa stūma viņam mutē biezpiena sieriņu, bet viņš neņēma un rūca kā apsēsts. Biezpiens izsmērējās pa vaigiem, krita zemē un piebiezpienoja visu izplatījumu tuvāko trīs rindu areālā. Tas piebiezpienoja man veselo saprātu! Viens biezpiena krikums pat atripoja līdz manām kājām un ar apdullinošu troksni atdūrās pret kurpes purngalu. Es sēdēju tramvaja vidū, un visa izrāde bija man kā uz delnas – gan tie abi, gan trīcošā meitene stūrī –, un tas bija tik drausmīgs kontrasts.

– Ko tu spiedies tai stūrī, tu šeit esi visskaistākā! – es klusējot kliedzu uz meiteni ar visu savu būtni. – Tava kautrība ir simtreiz skaistāka par to uzpumpēto briesmoni! – Man gribējās pielēkt kājās, izplēst viņu ārā no stūra un nostādīt iepretim visiem tramvajā sēdošajiem, pagriezt ar seju pret pupulelli un bļaut: – Skaties!! No šitās tu kaunies? No šitās?? Tāda tu vēlies kļūt? Tāda?? – Un tad, pievērsies biezpienvaidžiem, jau redzēju viņus abus Kalnciema akmeņlauztuvēs un Ķemeru kūdras purvos. Katorgā!

Bet ārēji jau nekas nemainījās, tā mēs tur čunčinājām, visnotaļ kulturāli un vispārpieņemti pieklājīgi, – meitene turpināja kautrēties, bērns turpināja niķoties, pupulelle sieriņa atliekas iestūķēja pati sevī un turpināja blenzt hologrāfiskajā visumā, bet es turpināju ārprātoties, un matu želeja kusa un tecēja pār manu stulbo pieri. Un tā, kamēr vienā pieturā izkāpa kautrīgā meitene, nākamajā izkāpu es, bet rīmas tramvajs aizrāva tālāk uz elli mālus mīcīt.

Tas bija sen, es biju vēl jauneklis, kas par pēdējo naudu pērk lētus skaistumkopšanas līdzekļus un krīt bezsamaņā par visām pasaules netaisnībām. Tagad es domāju – nevajag nevienu sūtīt uz akmeņlauztuvēm, katram šai dzīvē ir sava vieta, un lai tā paliek arī turpmāk – skaistums lai paliek iespiedies stūrītī, tā ir skaistuma kristāla vāze, bet maitas lai ieaug krēslā un nomirst no aizrīšanās ar sieriņiem. Un puķītes, nomazgātas no trūcīgās meitenes kleitiņas, plaukst un smaržo man visapkārt kā bezgalīgs paradīzes dārzs.

 

+++

Ja baznīcā galvenās ir vecenītes no sveču kastes, tad teātrī tie ir zāles pārziņi, garderobistes un rekvizitori. Bučiņa Liepājas teātrī taisīja no melnās tējas viltoto konjaku un pārmaiņas pēc nebija lepna. Patiesībā, viņu nemaz nesauca par Bučiņu – kā man vispār mēle pagriezās –, par Kučiņu varbūt sauca, ne jau par Bučiņu. Bet, lai vai kā, es viņu saukšu tieši tā, jo mums ar Sašiņu viņa bija īpaši mīļa, un man personīgi ar viņu bija savas pilnīgi sevišķas saites. Es zilais, viņa arī nekāda skaistule, mēs abi zinājām, kas par lietu. Un allažiņ satikāmies kaut kur pusceļā – te starp Bāriņu ielu un teātri, te starp teātra stūri un dienesta ieeju, te gaitenī starp caurlaidi un lielajām trepēm – apstājāmies, pamīņājāmies un devāmies tālāk – katrs savā pretējā virzienā. Nekā tāda, vienkārši vibrācija, tā īpašā vibrācija, kas padara šo pasauli par apdzīvojamu vietu. Nevarētu teikt, ka Bučiņa bija veca, bet sena pilnīgi noteikti, kaut kas viņā bija tāds pārlaicīgs. Vecmeita, vientulīte, ar kaļķu piebirušiem vaigiem un sarkanbrūnu ērkuli galvā, zem hennas pa pusei sirmu, ģērbusies vienmēr iekš brūna, kā tāda sakaltusi miega magone Tutanhamona kapenēs. Teātri mīlēja līdz kaulu smadzenēm un savu briesmīgo matu galiem. Nostrādājusi tajā milzu milzumu gadu, Bučiņa arvien sapņoja kādu dienu arī pati uzkāpt uz skatuves. Un šis sapnis ar viņu izspēlēja ļaunu joku.

Liepājas teātris tai sezonā iestudēja Mūzikas skaņas, un, kā tas gadījās, kā ne, pāris nedēļu pirms pirmizrādes Bučiņa piespērās Sašiņam klāt un priecīgā nebalsī paziņoja, ka viņai arī beidzot ir lomiņa – Zalcburgas festivāla ainā –, seksīgā Līga Kaktiņa netiekot, un Bučiņa iešot viņas vietā. Izrādes finālā tika rīkots mūzikas festivāls, kurā FonTrapa bērni dabūja pirmo vietu, kaut kas dabūja otro, bet Bučiņa tātad palika trešajā. Kurš viņai izkārtoja to prieku, kas to vairs atceras, un patiesībā nav svarīgi – galvenais, ka iedeva cerības un iekustināja procesu. No šī brīža Bučiņa staigāja dziedādama dienām un naktīm. Nogaidīja, kad pēc izrādes viss teātra kolektīvs aiziet mājās, tad kāpa uz skatuves vidū noliktas kastes un dziedāja neredzamajam skatītājam. Sašiņš nāca no darba un stāstīja, ka labi nav, ka Bučiņa paliek ar katru dienu arvien jokaināka un jokaināka, ik pēc stundas velkot viņu apkopējas kambarī iekšā un starp spaiņiem un slotām dziedot priekšā to dziesmu. Patiesībā jau visi redzēja, kas notiek, bet nekā īpaši nereaģēja, tie taču bija deviņdesmitie, tā bija Liepāja, kur 99 procenti staigāja piedzērušies 24 stundas diennaktī, kuru uztrauca kaut kāda Bučiņa. Nu jūk prātā, jūk, a kurš nejūk?

Pirmizrādes vakarā Bučiņa nozaga visu šovu, un arī desmit turpmākos vakarus publika, Bučiņai parādoties, burtiski nojūdzās – auroja, rībināja ar kājām, cēlās un rīkoja stāvovācijas –, bet Bučiņa aptraka uz skatuves. Viņas varonei bija jānodzied tikai viena īsa kupleja un īsi jāpaklanās, taču ovāciju iespaidā Bučiņa sāka klanīties bez apstājas, izskrējusi pie pašas malas, pakniksēja kreisajam parterim, pārskrēja uz otru pusi un pakniksēja labajam, klanījās balkonam, klanījās ložām, klanījās visiem kopā. Publika lauza krēslus, Fon Trapu ģimene palika ēnā, ilgi tā nevarēja turpināties, cilvēki speciāli nāca tikai uz otro cēlienu skatīties Bučiņas uznācienu. Sākumā izrādes administratore Bučiņai pielika Kalnarāju, cienījamu aktieri senioru, lai tas ik reizi, kad aizgāja lielajā, saudzīgi novestu viņu no scēnas. Viņa tam nepakļāvās, visādi pretojās un centās izrauties, tika ķerta pie rokas, turēta, vilkta un stiepta, viņa plēsa un svaidīja, briesmu lietas, īsta drāma, bet skatītāji domāja, ka tas ir speciāli, ka tāda ir režisora iecere, un aplaudēja vēl vētraināk. Un tā tas turpinājās – no ārprāta uz ārprātu, līdz kādu dienu administratorei piegriezās un Bučiņas beneficei tika uzlikts veto, teātris galu galā nebija nekāda pestīšanas armija. Vai šī iemesla dēļ, vai varbūt tāpēc, ka savā neprātā Bučiņa aizgāja līdz galam un, kā visas lielas aktrises, savaldzināja kādu nevainīgu skatuves strādnieku, vai varbūt abas versijas kopā, bet beigu beigās uz teātri tika izsaukti ātrie.

Todien man tieši bija maiņa un, padzirdējis, uz kurieni izsaukums, es apgāju sanitāru rindu, pagrābu zāļu somu un ielēcu mašīnā. Teātrī viss kolektīvs drūzmējās gaitenī, galvenais režisors, lielās aktrises ar vairogdziedzerīgajām acīm, administrācija un skatuvnieki, studisti un frizieres, visi čaukstēja pie dušu telpas durvīm, bet aiz tām, iekrampējusies un izmirkusi rūtaina kā virtuves dvielis, jau divas stundas berzās Bučiņa. Dušas atradās pašā Liepājas teātra sirdī, tieši pa vidu, kur satikās gaitenis no stikla zvērnīcas, gaitenis uz dekoratoriem, gaitenis uz skatuvi un trepes uz grimētavām un darbnīcām. Bučiņa tātad bija ieslēgusies šai sirdī, nelaida nevienu iekšā un centās no sevis noberzt savu nenoberžamo kaunu. Un tad pienācu es baltā halātā un aizdzinu visus prom no tām durvīm. – Paejiet nost! – es teicu, un aktrises atkāpās. Un mēs ar Bučiņu parunājām. – Es tas esmu, Rihards, Bučiņ, taisi vaļā! – es klusi pieklauvēju un teicu, un viņa atkrampējās. Iegāju, ietinu pliko Bučiņu brūnā amerikāņu armijas segā, paņēmu kā līgaviņu uz rokām un iznesu ārā. Visi klātesošie sastājās gar gaiteņa sienām un skatījās, Bučiņa raustījās konvulsijās, raudāja, iespiedusi pieri man plecā, bet es viņu lēni nesu cauri mēmajai godasardzei, sargājot kā tāds pūtvējiņš Uldis savu sedzacīti Baibiņu, no Daugavas dzelmes izceltu. Šoreiz es biju ieradies teātrī nevis kā Sašiņa Angoras ruksītis, bet kā Bučiņas glābējs. Lepns pēc vella, ar stiklainu tālumā vērstu skatienu, kamēr lūpas veidoja nedzirdamus mierinājuma čukstus, domātus tikai Bučiņas ausij. Aiznesu viņu līdz mašīnai, aizcirtu durvis, un, atstājuši uz trotuāra samulsinātu aktrišu bariņu, mēs, trijjūga zvaniņiem šķindot, aiztraucāmies uz trakomāju.

 

+++

Piesēdos līmēt albumu ar klasesbiedru bildēm, cilāju fotogrāfijas un netieku gudrs, ar kuru meiteni sākt. Kā pirmās pēc loģikas vajadzētu likt Andu, Solvitu, Melitu (ar tām kopā varēja gan ūdenstornī rāpties, gan ieslēgties dzīvoklī un uzspēlēt ārstos), vai brīnumskaisto Daci, vai nejauko Aiju, vienkārši tāpēc, ka viena bija tik jauka, bet otra tik nejauka. Vai, galu galā, centīgo Vitu, kas sijāja apkārt kā cielaviņa, snīpis pa labi, snīpis pa kreisi, snīpīgāku personu es savā mūžā neesmu sastapis. Bet varbūt otru Daci, kas nebija tik skaista kā pirmā, bet toties spēcīga miesā un garā un ar spēcīgiem ilgviļņiem galvā. Vai viņas solabiedreni Ilzi, tuksnešu maratonisti (nezinu, kas to Ilzi bērnībā bija tā notrenkājis, bet skrēja viņa kā Āfrikas čempions). Apstājos tomēr pie māsīcām Grasēm (iespējams, viņas pat bija māsas, bet varbūt vispār nebija rados, Alcheimers rullē vakaru). Lielākā, Elita Grase, bija apaļa teicamniece, bet pelēkā, mazā Rasmīte – divnieku princesīte. Viņas bija tik atšķirīgas – miesas un prāta amplitūda abās bija aizsvārstījusies ārpus jebkādiem fizikas likumiem, – un tomēr kaut kur visdziļākajā būtībā viņas bija pilnīgi vienādas. Kā radinieces gāja rokrokā un uz skolu brauca kopā no tālā Dzintarzemes gala. Tur Lanceniekos to Grašu 80 procenti no visiem iedzīvotājiem, Grasis Graša galā, Grasis aiz Graša, Grasis uz Graša, Grašu epidēmija kaut kāda, ne Lancenieki, bet Grašu ciems, Sīknaudnieku sekta. Pat pāris kilometrus aiz ciema robežas mežā dzīvoja viens vientuļš Grasis. Un skolā līdz ar to attiecīgi – klasi augstāk viens Grasis, klasi zemāk vēl viens Grasis, katrā klasē pa Grasim, mūsu klasē, redz, veselas divas. Nez kāpēc tieši viņas pirmās nāk prātā, atceroties sadistiskos Grīnpauka krosus apkārt dīķim, kā viņas tur sviedru pleķiem klātās trenuškās cenšas pieveikt sesto apli, ik pa brīdim pārejot iešanā un caur lūpu kaktiņu papūšot pierei pielipušu sprogu.

Bet viņas to darīja klusi, gāja un skrēja, un pūta klusi. Visneuzkrītošākās personas visā klases vēsturē visos laikos, gadalaikos, mācību gados un ceturkšņos bija šīs divas Grases. Ne pārkāpumu, ne uzvaru, ne reizi skolas līnijas priekšā, ne godā, ne apkaunojumā. Viņas vienkārši bija. Paskaties virsū un redzi – ir! Šaubos vai esmu ar Rasmīti pārmijis kaut vārdiņu mūsu astoņu kopā pavadīto gadu laikā. Un ar Elitu nebija labāk, viņai es varbūt pāris reižu pa šiem gadiem pajautāju, kurš mums kontroldarbā variants. Un ne aiz slikta iemesla. Viņas vienkārši mācēja kaut kā neuzkrītoši ierasties un tikpat neuzkrītoši pazust. Elita, piemēram, neraudāja neuzlūgta disenes malā, Elita mācījās. Tāpat kā abām Dacēm, arī viņai bija švammveidīgs matu kušķis uz pieres, tas ir, viņai arī bija savi mēģinājumi būt skaistai, bet es saku – viņa neraudāja. Rasmīte arī neraudāja, bet nemācījās arī, man nepietiek prāta un saprašanas, lai izdomātu, ko vēl viņa varētu darīt bez vienkāršas sēdēšanas solā. Mazā, netīrā aktrisīte, kuru neviens vēl nebija atklājis, nomazgājis, safrizējis un nofilmējis bērniem domātā filmā ar runājošām mašīnītēm. Elita rakstīja burtnīcā vairāk, Rasmīte gandrīz nemaz, bet jautājumus neuzdeva ne viena, ne otra, nekādus. Ne ērtus, ne neērtus. Un neviens par viņām neko nezināja. Un tas, tieši tas, lūk, tas gan man šķiet interesanti. Interesantāk par visu, ko vien var pajautāt. Jo nekur jau nav teikts, ka mājās Elitu, piemēram, traka mamma par katru atzīmi zemāk par pieci neslānīja ar šļauku, kamēr Rasmīte pusi nakšu varbūt pavadīja priekšnamā, saritinājusies zem ziemas mēteļiem, lai tie tur iekšā var palaist vieglāk. Kas zina, kas zina, neviens nezina, varbūt, ka viss bija tieši pretēji, grāmatiņa Izkrāso pats ar daudz daudz neizkrāsotām lappusēm. To taču vajag mācēt, būt šitik klusām un neuzkrītošām. Tieši tāpēc es viņas izvēlējos kā pirmās. Jo tie ilgviļņi, saproties, izies, Feličitas izskanēs, un patiesības meklējumi agrāk vai vēlāk noslēgsies (paši zināt, kur tie noslēgsies!), ūdenstorņi sabruks, viss sāksies un beigsies, un Ligita nomirs. Bet klusēšana nebeigsies, tā pa maliņu aizsprauksies garām, aizies tālāk, un tieši tie, kas klusēs, tie izdzīvos. Nodzīvos garu mūžu, pārdzīvos visus mūs, izdzīvos cauri nestundām, revolūcijām un diktatūrām, pasaules galiem un armagedoniem, mierīgi strādājot vietējā lauku bērnudārzā, no rīta atkal sēdēs pa vidu gaišai vasarai, ar piešķiebtu galvu vēros, kā bērni spēlējas smilšu kastē, un domās pie sevis sazin ko. Vēros, kā kārtējiem grēciniekiem turpat aiz sētas atkal tiek atmaksāts, un nodos klusēšanas stafeti tālāk – nākamajām svētlaimīgo klusētāju paaudzēm.