— Derīgi kaitīgā vēsture

Nesen klajā nākusi grāmata Valsts valstī (2020). Negrasos piedāvāt tās apskatu vai pārskatu. Varu piedāvāt tikai nevienam nesaistošus apsvērumus, jautājumus, kuri pat apgalvojuma formā ir jautājumi, turklāt varbūt tie ir jautājumi, ko nosaka vienīgi mana neziņa. Itin labi apzinos, ka nespēšu sacensties ar vēsturniekiem, kurus, kā zināms, iedvesmo mūza. Joma, kas man nav gluži sveša, ir bez mūzas, tāpēc iztikšu arī bez kādas daiļošanas. Acīgajiem zinātājiem neies secen, ka virsrakstā ietverta norāde uz Nīčes darbu Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei, kas iekļauts apkopojumā Nesavlaicīgās pārdomas. Varbūt kādreiz nesavlaicīgais nu ir savlaicīgs? Darbs sarakstīts tālajā, par ilgo dēvētajā 19. gadsimtā. Arī grāmata Valsts valstī ir par to pašu laiku. Bet latviešiem tolaik nebija vēstures, viņiem bija tikai historijas vai pasaules stāsti, ko drīz iemanījās aizstāt ar vēsturi. Visbeidzot, ielūkošos vēstures zinātnes templī, jo tā dārgumi un iekārtojums var būt derīgi arī citiem.

Kad latviešiem vēl nebija vēstures, Nīče jau rakstīja par trejādo vēsturi. Tas vien jau vedina uzdot dažus jautājumus. Varbūt pasaules stāsti bija stāsti bez pasaules? Varbūt “vēstures dzimšana” joprojām ir saglabājusi savas raksturīgās iezīmes, atstājusi neizdzēšamu spiedogu uz tagadējo vēsturi? Varbūt 19. gadsimts nemaz nav mitējies būt un ir kļuvis ilgāks par ilgu? Kas un kāda ir tagadējā vēsture? Varbūt tā joprojām ir stāsti bez pasaules? Šie jautājumi var šķist mulsinoši, tāpēc labāk pievērsīšos Nīčem. Viņš norāda uz “elkdievīgo kalpošanu faktiskajam” un bilst: “Šādai kalpošanai tagad vispārēji iegājies ļoti mitoloģiskais un turklāt īsti vāciskais izteikums “rēķināties ar faktiem”. Bet, kurš iemācījies mest kūkumu un noliekt galvu “vēstures varas” priekšā, tas māj arī savu ķīniski mehānisko “jā” jebkurai varai, vai tā būtu valdība, sabiedriskā doma vai skaitliskais vairākums, un kustina savus locekļus tieši taktī, kādā aiz diedziņa rausta kāda nebūt “vara”.” (2, 8)¹ Nīče norāda uz to, kas pie vainas un kādas tam sekas: “Patiesi, paralizējoša un maitājoša ir ticība, ka esi laiku pastarītis, taču šķiet šausmīgi un iznīcinoši, ja kādu dienu šāda ticība, braši apgriežot otrādi, šo pastarīti sāk dievināt kā visu iepriekšējo norišu patieso jēgu un mērķi, ja tā zinīgo nabadzību pielīdzina pasaules vēstures noslēgumam.” Tad rodas situācija, par kuru Nīče raksta: “Tieši tā vajadzēja notikt, kā tieši tagad notiek, tādam un ne citādam bija jātop cilvēkam, kādi tagad cilvēki arī ir, pret šo “vajag” neviens nedrīkst sacelties.” (2, 9) Šādi rodas arī naivie vēsturnieki, kas “par “objektivitāti” dēvē pagātnes viedokļu un darbu mērīšanu pēc acumirkļa visparastākajiem viedokļiem: tajos viņi atrod visu patiesību kanonu; viņu darbs ir pagātnes piemērošana laikmetīgajai trivialitātei” (2, 6). Skaidrs, ka Nīčes teiktais nekādi neattiecas uz grāmatas Valsts valstī autoriem, tomēr tas, kas iezīmējas šajos Nīčes izteikumos, ir vismaz pārdomu vērts.

Tagadējā ieskatīšana pagātnē varētu būt vismazākā problēma. Daudz sarežģītāk ir ar teleoloģiskumu, proti, to, ka jau tolaik, t. i., savulaik, likti pamati tagadējam. Taču tad principā ir zināms vai vismaz nojaušams arī gals. Šādi ikreizējos jēdzienus, vēlmes un alkas piedēvē tiem, kam to nav, bet viņu pašu saprašanu, cerības un bažas ignorē. Tā gan ir ērta pozīcija, kuru Frīdriks Šlēgels raksturo tā: “Vēsturnieks ir atpakaļvērsts pravietis.”² Acīmredzot nav noliedzams, ka, rakstot pagātnes vēsturi, raksta tagadnes vēsturi. Tomēr atpakaļvērstā pravietošana varētu nebūt vēsturnieka amats. Savukārt ikreizējā saprašanā tvert nākamību, to, kas varbūt vēl tikai veidosies, ļaut ikreizēji savlaicīgajiem dzīvot savu dzīvi, kurā iejaukusies vai iejauksies nākotne, varētu būt viens no lielākajiem izaicinājumiem vēsturniekam. Turklāt tad nebūtu spēkā Nīčes atziņa, ka “vēsture aizvien vēl ir maskēta teoloģija” (2, 8). Varbūt tiešām ir rūpīgi pārdomājama vēstures teoloģija? Savukārt vēsturiskā teleoloģisms nebūt nav uzreiz atmetams, kaut gan turpmākā varbūtīgumam vajadzētu būt kaut kam pašsaprotamam. Vēstures dieviete ir ja ne akla, tad aizsietām acīm darbīga būtne.

Varētu būt interesanti noskaidrot, kā veidojas vai pastāv Nīčes pieminētais “vajag”. Zināmu ieskatu dod viņš pats, tiesa, darbā Par morāles ģenealoģiju. Nīče raksta: “Vainas, personiskās pienākuma izjūtas [..] sākotne ir vissenākajās un sākotnējākajās personu attiecībās, kādas vien pastāv, attiecībās starp pircēju un pārdevēju, kreditoru un parādnieku: šeit pirmo reizi persona stājas pretī personai, šeit pirmo reizi persona samērojas ar personu. [..] Noteikt cenu, mērīt vērtības, izdomāt ekvivalentus, mainīties – tas tik lielā mērā preokupējis cilvēka visagrāko domāšanu, ka zināmā mērā ir pati domāšana.” (2, 8) Laikam nav lieki piebilst, ka vēl neesošajā Latvijā 19. gadsimtā sāk kuplot tā sauktā naudas saimniecība jeb ekonomika. Tomēr šoreiz gan svarīgāk norādīt, ka Schuld iekļauj gan “parādu”, gan “vainu”. Taču vaina ir ne tikai “pārkāpums”, bet arī “cēlonis”. Kādi tad tolaik ir bijuši parādi (burtkoku transformācijas) un vaina, kas ļauj ieskanēties visnotaļ reliģiozām toņkārtām?³ Parādniekiem un vainīgajiem ir arī pienākums. Še gan jāatzīst, ka Nīče neaplūko pienākuma ģenealoģiju, tomēr viņš atzīmē: “Ikreiz dzīvojošā paaudze atzīst pret iepriekšējo juridisku pienākumu.” (2, 19) Tiesa, to viņš raksta par pirmlaikiem. Nīče bilst: “Šeit valda pārliecība, ka dzimuma pastāvēšanu caurcaurēm nodrošina priekšteču upuris un veikumi – un ka tas atmaksājams viņiem ar upuri un veikumiem.” Šādi tiek atzīts parāds jeb vaina, liekot iesaistīties jaunā upurēšanā. Runa ir par atdošanu. Ko var atdot? Nīče raksta: “Upurus (sākotnēji pārtikai visrupjākajā izpratnē), svētkus, svētvietas, goda izrādīšanu, bet pirmām kārtām – paklausību.” Taču šādi laikam tomēr nav iespējama vēsture, un Nīče jau arī raksta par pirmlaikiem jeb aizlaikiem. Savukārt šādi veidota vēsture varētu būt slikta atmaksa tiem iepriekšējiem, nerunājot jau nemaz par to, ka paklausība drīzāk liecina par jauniem klaušu laikiem. Visviens, vai “parāds” būtu saistāms ar “rādamo” vai ko citu, “parāds” ir saistīts ne tikai ar “parāda piedzīšanu”, bet arī “dzīšanu rokā”.⁴ Tāpēc, lai kaut ko sadzītu rokā, vērts vēlreiz pievērsties Nīčes darbam Par vēstures derīgumu un kaitīgumu dzīvei.

Nīče norāda uz trejādo vēsturi: monumentālo, antikvāro un kritisko. Ikvienai ir savi derīgie aspekti, tomēr pastāv arī vēstures kaitīgie, pat bīstamie aspekti. Nīčem svarīgi, lai vēsture kalpotu dzīvei. Neesmu pārliecināts, ka vēsturei būtu šāds uzdevums. Tomēr var piekrist atziņai: “Visa modernā vēsture ir politiska un policejiska, valdību, baznīcu, akadēmiju, cilvēku tikumu un gļēvuma ierobežota ar mācītu šķitumu: tā paliek pie nopūtas “ja nu” vai atziņas “reiz bija”.” (2, 5) Protams, Nīče vārda “vēsture” vietā lieto vārdu “filosofija”, bet šo transformēto atziņu pieminu, lai pats neaizrautos un neļautos šķitumam. Monumentālā vēsture var būt graujoša, īpaši tad, kad tuvojas “brīvam sadzejojumam” (2, 2). Nīče skaidro: “Pastāv pat laiki, kad nespēj nošķirt monumentālu pagātni un mītisku fikciju, jo tos pašus stimulus var gūt kā no vienas pasaules, tā no otras. Tātad, monumentālajam skatījumam uz pagājušo valdot, [..] cieš pati pagātne: lielas tās daļas tiek aizmirstas, nicinātas un aizplūst kā pelēka nepārtraukta straume, un tikai atsevišķi izskaistināti fakti izceļas kā salas.” Iespējams, ka šāda izskaistināti izdailināta vēsture īstenībā ir kautrīgas estētikas izpausme vai sekas tam, ja pārmēru ļaujas kādai mūzai. Tiesa, pastāv iespēja, ka tā ir palikšana tajā pašā mītiskajā pasaulē, vien pārpratuma dēļ runājot par vēsturi. Arī antikvārās vēstures konservējošās un mumificējošas tendences var kļūt kaitīgas. Nīče raksta: “Vairumu tā pat neuztver, bet nedaudzo, ko tā redz, redz pārāk tuvu un izolēti.” (2, 3) Reizēm tad “saskatāma akla vākšanas trakuma pretīgā izrāde, nerimstoša visa reiz bijušā sakašņāšana”. Kā pretinde šādai sakašņāšanai, izskaistināšanai, mitoloģizēšanai var kalpot kritiskā vēsture.

Saistībā ar kritisko vēsturi Nīče norāda: “Tā kā nu reiz esam agrāko dzimumu rezultāti, mēs esam arī viņu alošanās, kaislību un nomaldu, pat noziegumu rezultāti; nav iespējams pilnīgi atraisīties no šīs ķēdes. Ja mēs nosodām šo alošanos un uzskatām sevi par atsvabinātu no tās, tomēr nav novērsts fakts, ka mēs rodamies no tās.” (2, 3) Šajā sakarībā atļaušos izcelt divas problēmas. To, protams, ir vairāk, tomēr palikšu pie divām, lai vismaz vispārējās aprisēs spētu kaut ko iezīmēt. Un šis problēmas būtu – faktu rēgainība un Latvijas impēriskā vēsture.

Rakstot par tālo, bet varbūt tuvo vai pat tagadējo 19. gadsimtu, nevajadzētu faktus pielaikot kādai teorijai. Tas nenozīmē, ka iestājos pret teorijām, gluži pretēji, esmu par to daudzveidību. Runa ir par kaut ko citu, proti, par faktiem. Faktoloģiski virknējumi var būt derīgi. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka fakti ir f-akti. Varbūt vāciski tas skanētu labskanīgāk un saprotamāk – Tat-sachen. Fakti ietver aktus – darbību, dažkārt arī rīcību; fakti ir šīs darbības, sadarītā nogulsnējumi. Ņemot to vērā, kādreizējie nekļūst par objektiem, ko konjunktūriski savirknē. Pareizāk sakot, t. i., atbilstīgi jēgai, viņi būtu dēvējami par subjektiem, proti, pamesliem. “Subjekts” burtiskā nozīmē ir pamesls, pamestais. Taču terminoloģija mēdz mest dīvainus kūleņus, kaut gan varbūt neapzināta subjekta nojēguma lietošana tiešām ir zīmīga. Izmantošu citu paskaidrošanas iespēju. Marks Bloks savus amata un profesijas pārstāvjus ir nodēvējis par teiksmainiem cilvēkēdājiem.⁵ Vēsturnieks kanibāls tomēr tiecas pēc dzīva cilvēka, nevis cenšas apgarot līķus. Dzīvā cilvēkā vārās dažādas sulas, un viņš ne tikai ēd… Tā ir krāsaina pasaule, arī smaržīga (vai smirdīga), alku, vēlmju pārņemta un baiļpilna pasaule, no kuras dzīvais cilvēks izraujams tikai abstrakcijā. Savukārt faktu vēsture bieži vien ir rēgu un rēgaina vēsture. Toties f-aktu vēsture nepieļauj lineāru (turklāt vēl teleoloģisku) kauzalitātes vēsturi. Cilvēks atrodas visdažādāko cēloņsakarību ielocēs, atšķirīgos to savijumos.

Šāds kanibālisms vedina pievērsties arī jau pieminētajai ekonomikai jeb, izsakoties tehniski, dispozitīvam. Kāds vai kādi dispozitīvi pastāv Latvijas vēsturē? Sadzīviskāk izsakoties – kāda mašinērija darbojas? Šāds formulējums ļauj uzsvērt arī to, ka šī mašinērija darbojas neapzināti un bezapziņa iekļaujas producētajā. Ekonomika – oikonomiā, proti, dispositio. Vārdiski it kā jau būtu vienkārši. Arī par dispozitīviem ir gana spriests. Piemēram, Džordžo Agambens fiksē vienu aspektu: “Runātāji, šķiet, neapzinās – ja katram dispozitīvam atbilst noteikts subjektivizācijas [..] process, tad dispozitīva subjektam ir pilnīgi neiespējami to lietot “pareizā veidā”.⁶ Agambena pārdomas, protams ir rosinājis Mišels Fuko un viņa dispozitīva lietojums. Agambens rezumē svarīgāko: dispozitīvs ir heterogēna kopa (sava veida tīklojums), dispozitīvam ir stratēģiska funkcija, dispozitīvs izriet no varas un zināšanu attiecībām. Dispozitīva skaidrojumu var turpināt un precizēt, taču šoreiz izmantošu iespēju svešvārda vietā lietot vārdu “ielāgojums”. Runa ir par diskursīvām praksēm, noteikta tipa celtnēm, institūcijām, procedūrām, tehnikām, administratīviem pasākumiem, lēmumiem, audzināšanu, izglītošanu utt. Tajā visā top pārvaldība, virzot uz kādu mērķi. Šī tīklojuma elementi var šķist savstarpēji pilnīgi nesaistīti, tomēr tie ir salāgojušies noteiktas pārvaldības pastāvēšanai. Precizitātes labad gan jābilst, ka šie elementi ir nevis tiešām elementi, bet par tādiem top salāgojumā. Un šādi var tapt arī lādzīgā vēsture, kas ir maskēta teoloģija. Neesmu pārliecināts par risinājuma pamatotību, tomēr riskēšu piedāvāt vienu piemēru. Runa ir par trīsdaļīgo vēsturi, kuru raksturo antīkā pasaule, viduslaiki un jaunie laiki. Katru šo hipostāzi mēdz iedalīt vēl trīs daļās. Iespējams, ka pamatojums ir cits, taču šādā vēstures traktējumā nevar nokļūt pie tagadnes vēstures. Turklāt mans nolūks bija norādīt uz dispozitīviem, tostarp dispozitīviem pašā vēsturē, historiogrāfijā.

Pieļaujot, ka dispozitīvu piesaukšana kādam var riest neizpratni, mēģināšu izmantot citu pieeju. Jau Fuko ir norādījis uz semiotiskām tehnoloģijām.⁷ Tās ir ne tikai zīmju un simbolu producēšana un izmantošana, tajās iekļaujas tehnosi, kas paši organizē cilvēku izpratni un dzīvi. Savā ziņā cilvēks var šķist zinošāks, saprotošāks utt., kaut gan attiecīgo tekstu (zīmju, simbolu sakopojumu) lielā mērā producē pats tehnoss. Var gadīties, ka uzskatāmāk tas redzams kultūrsemiotiskos pētījumos.⁸ Dažs labs jau var nopriecāties, ka, rakstot par 19. gadsimtu, nav darīšana ar “dzīvām atmiņām”, jo tas ir “pagājušais laiks”. Savā ziņā tā arī ir, toties pastāv pieminēšana, memorēšana, memorializācija. Un der atcerēties, ka kultūrsemitotiskos pētījumos atsedzas arī pašas kultūras atmiņa. Kultūra pati kaut ko atceras, toties citu novieto fonā vai vispār izstumj no kultūras sfēras. Atmiņa arī šajā gadījumā ir selektīva. Kultūru (tekstu visplašākajā nozīmē) raksturo noteiktas struktūras, mehānismi. Pastāv tekstģenerējošas iekārtas, kas producē tipoloģiski atšķirīgus tekstus. Runa ir par tekstiem, kas nemitīgi it kā apaug ar jauniem tekstiem, tie nepārtraukti uzslāņojas cits citam. Iespējams, ka šādus tekstus – tekstģerējošas iekārtas – ir vieglāk fiksēt un analizēt nekā dispozitīvus. Tomēr šāds risinājums neatceļ kultūras kā teksta un dažādo tekstu korpusu arheoloģisku un ģenealoģisku izpēti.

Drīzāk jau var runāt par vēsturiskās izpētes lauka paplašināšanos un pašas izpētes apzināšanos. Lai gan izpētes lauks jau tā ir gana plašs. Darba Jautrā zinātne pirmajā grāmatā jau Nīče ir formulējis programmu Kas strādīgajiem. Nīče raksta: “Tam, kurš patlaban grib studēt morālos jautājumus, atklājas milzīgs darba lauks. Nepieciešams atsevišķi pārdomāt visu veidu kaislības, izsekojot katru atsevišķi dažādos laikos, izsekojot tautas, lielas un mazas; jāizvelk dienas gaismā viss viņu prāts, visi viņu vērtējumi un lietu skaidrojumi! Līdz šim brīdim tam, kas devis tebūšanai krāsainību, vēl nav vēstures: vai tad pastāv mīlestības, alkatības, skaudības, pietātes, nežēlastības vēsture? Joprojām pilnīgi trūkst pat tiesību vai vismaz sodīšanas salīdzinošās vēstures.”⁹  Nav taču arī nodevības, muļķības, stulbuma, iedomības, zemiskuma vēstures. Var gan iebilst, ka Nīče, lūk, norādījis uz pētījumiem morāles jomā un ka tas neattiecas uz vēsturniekiem. Iebildumam var piekrist, ja vēsturnieks nav teiksmainais cilvēkēdājs. Dzīvu cilvēku raksturo morāle, miroņiem tādas nav. Taču “miroņu”, “līķu” vēsture nav par tebūšanu. Tāpēc varētu jautāt – par ko ir vēsture, ja tā ignorē tebūšanu?

Savukārt Latvijas impēriskā vēsture, manuprāt, solās būt aizrautīga, jo laikam nemaz nav izstrādāta. Protams, var precizēt – vēl netapušās Latvijas impēriskā vēsture. Tomēr 19. gadsimtā tā pastāv impērijā, un šādā nozīmē tās vēsture ir impēriska. Tā ir ne tikai impēriska, tā ir arī kolonizēšanas vēsture (Krievijas gadījumā – iekšējās kolonizēšanas vēsture). Pat to visu noraidot, spēkā tomēr ir Nīčes atziņa: “Ja mēs nosodām šo alošanos un uzskatām sevi par atsvabinātu no tās, tomēr nav novērsts fakts, ka mēs rodamies no tās.” Nepavisam negribu norādīt uz morāli, atbildību u. tml. Vienkārši gribu vaicāt – vai šī “valsts valstī” ģenealoģiski neievijas arī tagadnē? Piemēra pēc var palūkoties uz divām norisēm. 1863. gadā tiek izveidota Dabaszinātnes, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrība. Ar draugiem vispār nepieciešams būt piesardzīgam. Tomēr šajā gadījumā gribu norādīt tikai uz topošo antropoloģiju, atgādinot, ka antropoloģija ir par citiem, psihiatrija – par savējiem, kas tomēr ir citi, bet abas topošās disciplīnas iekļaujas pārvaldībā. Šo draugu darbības virzībai ir raksturīga noteikta orientācija: liberāla (Maskava), koloniāla (Pēterburga) un nacionālistiska vai pat rasistiska (Kijeva).¹⁰ Taču kopumā tā nodrošina impērisko rasizāciju, rusizāciju un kolonizāciju. Veidojamā antropoloģija un etnogrāfija ir par citdzimušajiem, sveštautiešiem. Un nevajadzētu aizmirst, ka to visu principā veido Krievijas padotie. Taču kopumā tas nodrošina “Latvijas” folklorizēšanu. Atsaucot atmiņā vēl to, ka 19. gadsimtā Krievija nostiprina savas jūras robežas, citu skanējumi iegūst arī nautilie aicinājumi latviešiem. Jau ar šīm divām norisēm ir gana, ieskicējot Latvijas impērisko vēsturi.

Citdzimušo, sveštautiešu pieminēšana vedina pārdomāt pašu nojēgumu par tautu. Joprojām aktuālas ir Kārļa Kundziņa 1884. gadā paustās pārdomas par tautu un tautiešiem. Viņš fiksē vairākas vārda “tauta” nozīmes. Tauta ir natio, proti, vienuviet dzimušie. Taču “tautieši” attiecas uz svešajiem, t. i., tautieši ir svešinieki. Tautieši ir cits dzimums, tā ir cita rase jeb suga. Varbūt tiešām latviešu vēsture ir rakstāma nevis kā sava un savējo, bet gan kā svešo un svešā vēsture – kā tautiešu vēsture? Tas ne tikai nodrošinātu distanci un iespēju iesaistīties dialogā, bet neļautu Latvijas vēsturi reducēt uz etnisku, etnizētu vēsturi. Vienlaikus tas liktu problematizēt un aptvert to, ko, atstājot novārtā domāšanu un apziņu, lieto īpašības vārda “latviešu” izmantošanā, norādot uz piederību. Tas mazinātu arī etnizētās vēstures impēriskumu un varbūt ļautu labāk aptvert Latvijas impērisko vēsturi. Folklorizācija varētu kalpot kā labs piemērs. Sniedzoties pāri valstīm jeb pagastiem, 19. gadsimtā tiek izveidota latviešu folklora, mitoloģija, kas sāk vienot tautiešus jeb svešiniekus. Krievijas impērijā gan tā ir norāde uz arhaiskumu, primitīvismu, turklāt nebūtu slikti paturēt prātā, ka vārda “valsts” cita nozīme ir kundzība.¹¹ Folkorizēšana nodrošina kopīgumu, tomēr šādi top arī folkloriski būvējumi un vēsture kā pasaules stāsti, bet valsts (gan kā pagasts, gan kā valstu valsts) saglabājas kundzības formā. Iespējams, ka folklorizācija ir viens no Latvijas dispozitīviem. To var dažādi vērtēt, tomēr svarīgāk būtu aptvert, ka tā izmantošanā nav iespējams iziet ārpus šī dispozitīva horizonta jeb aploka.

Latvijas vēsture ir ne tikai krāsaina un daudzbalsīga, bet arī daudzvalodīga. Atgādināšu par diviem domātājiem, kurus parasti izkļauj no šīs vēstures. Viņus abus var dēvēt par slavenākajiem un pazīstamākajiem 19. gadsimta Latvijas domātājiem. Viens ir valmierietis Johans Eduards Erdmans. 1834. gadā viņš Rīgā publicē grāmatu Kartēzija filosofijas izklāsts un kritika līdztekus ievadam jaunlaiku filosofijas vēsturē, liekot pamatus tiešām jaunam jaunlaiku filosofijas vēstures traktējumam. Tomēr latviešiem šis tautietis ilgstoši šķiet neiekļaujams Latvijas vēsturē. Otra tautieša vārds pat ir saglabājies pilsētas nosaukumā – Pāvilosta –, kaut gan viņš pats gluži tāpat tiek izkļauts no vēstures. Runa ir par sociologu Paulu Lilienfeldu. Savos darbos Domas par nākotnes sociālo zinātni un Sociālā patoloģija viņš izstrādā organoloģisko diskursu, kam ir būtiska nozīme 20. gadsimtā un laikam jau arī patlaban. Šajā diskursā par sabiedrību, valsti pieņemts runāt kā par dabisku orgānu, orgānu kopumu. Orgāni var deģenerēties, panīkt vai atmirt, tos var amputēt. Orgānus var instrumentalizēt, taču tas nemazina to patoloģizēšanos. Rīgā pabijušais Ļeņins veikli izmanto šī diskursa pieļauto atmērdēšanu un amputēšanu. Ja jau esmu pieminējis šos divus tautiešus, atļaušos atgādināt vēl par diviem tautiešiem – Juriju Samarinu un Ādolfu Harnaku. Viena izmantotās vēstures shēmas aizvien gūst pielietojumu, bet otra traktējumi reliģijas vēsturē pat kļuvuši par mūsdienīgām klišejām, ja atceras kaut vai tikai Lutera tēžu pienaglošanu pie pilsbaznīcas durvīm.

Īsti vietā laikam ir atgādināt par rakstnieku Vasiliju Janu un viņa romāniem, stāstiem par vēsturi, kuri daudziem latviešiem varbūt ir snieguši (varbūt arī joprojām sniedz) pirmo iepazīšanos ar vēsturi: Čingishans (1946), Karavadoņa jaunība (1955), Batijs (1962) u. c. Karavadoņa jaunība ir darbs par Aleksandru Ņevski, kurš aizvien ir nozīmīgs Krievijas diskursīvajā praksē. Tomēr vienlaikus Jans jeb Jančeveckis ir iegansts, lai atgādinātu par viņa tēvu, Rīgā strādājošo klasicistu Grigoriju Jančevecki. Un saistībā ar šo 19. gadsimtā dzīvojušo antīkās pasaules pārzinātāju nevar neatsaukt atmiņā Jelgavā izdotos Ksenofonta darbus par ekonomiku. Jautājums var būt tikai par šo darbu rezonansi Latvijā. Vienlaikus tas var būt atgādinājums, ka Latvijas vēsture nav rakstāma, pārzinot tikai latviešu un angļu valodu. Drīzāk jau anglomānija varētu būt izpētes lauks kādam strādīgajam (lai neviens nevarētu apvainoties – kādai strādīgajai).

Laiks ielūkoties vēstures zinātnes templī. Jau Nīče raksta: “Neviens nevar vienlaikus būt liels vēsturnieks, māksliniecisks cilvēks un tukšgalvis; bet nedrīkst strādniekus, kas ķerrās ved materiālus, sakrauj tos un šķiro, zemu vērtēt tāpēc, ka viņi, protams, nevar kļūt par lieliem vēsturniekiem, taču vēl jo mazāk drīkst viņus sajaukt ar tiem, viņi skatāmi kā nepieciešamie zeļļi un palīgstrādnieki.” (2, 6) Šāda atziņa var samulsināt, tomēr tā mazina vīzdegunību un norāda, ka templis nevar pastāvēt arī bez zeļļiem. Cita Nīčes atziņa varbūt skan pat mūsdienīgāk par mūsdienīgu. Viņš norāda uz zinātnes tempļa pārtapināšanu par zinātnes fabriku. Vācu domātājs norāda: “Ja cilvēkiem jāstrādā zinātnes fabrikā un jākļūst derīgiem, pirms viņi ir nobrieduši, tad drīzumā zinātne būs tikpat ruinēta kā priekšlaicīgi šajā fabrikā izmantotie vergi. Man žēl, ka nākas izmantot vergturu un darba devēju valodisko žargonu tādu attiecību apzīmēšanai, kuras pašas par sevi būtu domājamas brīvas no utilitātes, nesaistītas ar dzīves spiedību, taču nevilšus no lūpām izlaužas vārdi “fabrika”, “darba tirgus”, “piedāvājums”, “izmantojamība” un visi pārējie egoisma palīga darbības vārdi, ja grib atainot visjaunāko mācīto vīru paaudzi.” (2, 7) Kalpojot “godīgi kailajai filosofijas dievei” (2, 5), man vajadzētu aplūkot tempļa pārvēršanu par fabriku, tomēr palikšu pie tempļa, vismaz nedaudz vēl pie tā uzkavēšos.

Uz to vedina arī Alberta Einšteina pārdomas, kas veltītas Maksam Plankam, kurš 1937. gadā ierodas Rīgā un universitātes aulā notur priekšlasījumu Entropijas nozīme. Entropija taču raksturīga arī tempļa uzturēšanai, turklāt Einšteina atziņas var norādīt uz to, kā vispār iespējama zinātne. Einšteins raksta: “Zinātnes templis ir daudzveidīga būve. Atšķirīgi ir cilvēki, kas tajā uzturas, un dvēseles spēki, kas viņus noveduši templī. Dažs labs nodarbojas ar zinātni priecīgā izjūtā par savu pārāko garaspēku; viņam zinātne ir atbilstīgais sports, kam jāsniedz spēcīgs godkāres pārdzīvojums un apmierinājums. Templī atrodami arī citi, kuri tikai utilitāru mērķu dēļ šeit grib nest savu upuri smadzeņu tecināšanā. Ja ierastos Dieva eņģelis un padzītu no tempļa visus šos abu kategoriju cilvēkus, templis kļūtu šausmīgi tukšs, tomēr tajā aizvien vēl paliktu vīri no tagadējiem un iepriekšējiem laikiem.”¹² Starp templī paliekošajiem Einšteina ieskatā, protams, ir Planks, tomēr viņš uzsver: “Es it labi apzinos, ka šādi ar vieglu sirdi esam padzinuši daudzus vērtīgus vīrus, kas uzbūvējuši lielu, varbūt vislielāko, zinātnes tempļa daļu; attiecībā pret daudziem arī mūsu eņģelim būtu visai grūti pieņemt lēmumu. Taču viens man ir skaidrs: ja pastāvētu tikai padzīto cilvēku šķira, templis nebūtu varējis rasties, gluži tāpat kā mežs nevar izaugt tikai no tīteņaugiem.” Visai dīvaini mūsdienās var šķist centieni no tīteņaugiem izveidot zinātnes fabriku. Einšteina atziņas var mūsdienīgot, pie reizes tās samērojot ar Nīčes atziņām un attiecinot uz vēsturniekiem.

Lielākā daļa vēstures templī esošie ir strādnieki, palīgstrādnieki, zeļļi. Jau mazāka daļa ir vēstures sportisti, kam svarīga ir godkāres apmierināšana. Uz viņiem varētu attiecināt arī sacensības izcilības iegūšanas tirgū, piedāvājot laiku pa laikam treniņus ekselences nometnēs. Saistībā ar trešo grupu Nīče runā par “lieliem vēsturniekiem”, “mācītiem vīriem”. Templi, protams, var izformēt par fabriku, kur sacensties sportistiem. Tomēr šādi acīmredzot arī beidz pastāvēt zinātnes templis, proti, zinātne. Turklāt Nīče ir fiksējis vēl vienu svarīgu iezīmi, kas attiecas uz visjaunākajiem mācītajiem vīriem. Viņš to apraksta šādi: “Vezumnieki savā starpā noslēguši darba līgumu un ģēniju dekretējuši kā lieku, šādi katrs vezumnieks tiek pārštempelēts par ģēniju; visai ticams, ka nākamais laiks uzlūkos viņu būvējumus kā savedumus, nevis kā būvi.” (2, 7) Man ir aizdomas, ka šie vezumnieki ir mūsdienīgi modernie sportisti, taču tā tas būtu vislabākajā gadījumā; ticamāk, ka viņi ir ārpakalpojuma pārstāvji vai vienkārši izmanīgi naudas pelnītāji. Taču šie apsvērumi ir lieki – izformējot templi, nav vajadzīgi nedz zeļļi, nedz godkārīgie tīkotāji, nedz meistari; “smadzeņu tecināšana” tiek organizēta citādi.

Einšteina pārdomas, slavinot Planku un zinātni, var būt svarīgas vēl vienā aspektā. Katrā ziņā slavenā dabaszinātnieka atziņu nevajadzētu noniecināt. Einšteins raksta: “Tātad fiziķa augstākais uzdevums ir uzmeklēt pašus vispārīgākos elementāros likumus, no kuriem ar tīro dedukciju ir gūstama pasaules aina. Pie šiem elementārajiem likumiem ved nevis loģisks ceļš, bet tikai intuīcija, kas balstās uz iejušanos pieredzē.” Vēsturnieka uzdevums laikam ir formulējams atšķirīgi. Vēsturnieks nevar līdzīgi dabaszinātniekiem paļauties tikai uz intuīciju, viņam svarīgas ir arī zināšanas, pieredze, saprašana. Izmantojot citu terminoloģiju, to ir atzīmējis arī Nīče: “Palūkojieties taču vien uz vēstures studentu, pārlieku agra, gandrīz puikas vecumā jau redzam uzpūtīguma mantinieku. Tagad “metode” viņam ir kļuvusi par darbu, viņš piesavinājis īsto ķērienu un cēlo toni meistara manierē; pavisam izolēts pagātnes fragmentiņš ir kļuvis par upuri viņa atjautībai un apgūtajai metodei; viņš jau ir producējis, lepnākiem vārdiem izsakoties – viņš ir “radījis”, veikumā viņš ir kļuvis par patiesības kalpotāju un kungu vēstures pasaulē. Ja viņš jau kā puika bija “gatavs”, tad tagad jau ir pārgatavs: vajag tikai viņu pakratīt, un sprakšķot klēpī krīt viedība; tomēr šī viedība ir aizpuvusi un katram ābolam ir savs tārps.” (2, 7)

Ielūkojies Latvijas vēstures templī, nevaru nepaust savu izbrīnu un apbrīnu – arī citi tempļi būtu līdzīgi iekārtojami un uzturami. Tāpēc noslēgumā lai man tiek piedotas divas piezīmes. Templis ir arī telpisks veidojums, tādēļ pirmā piezīme attiecas uz Latvijas telpu. Šī telpa (vismaz 19. gadsimtā) ir heterogēna, tajā ir dažādas dzīvespasaules, to interferences laikam nemaz nav tik lielas. Tajā ilgajā gadsimtā šī telpa tiek integrēta kā Krievijas impērijas perifērija, kas ietver arī revolucionaritāti. Perifērija tiek uzturēta transformēšanas vai iekarošanas nodrošināšanai. Pagaistot perifērijas statusam, šī telpa var kļūt par nekatro zemi. Tāpēc svarīga ir ne tikai hronoloģija un 19. gadsimta vēsture, bet arī tagadnes vēsture. Vāciski tiek lietots apzīmējums Zeitgeschichte, latviski to laikam dēvē par laikmetīgo vēsturi. Tā gan varētu būt nevis laikmetīga (zeitgemäss), laikatbilstīga vai savlaicīga, bet gan nesavlaicīga. Un tas liek minēt arī otro piezīmi, ko Eliass Kaneti ir nosaucis par inherento varas apbrīnu. Viņš to apraksta arī šādā versijā: “Es ienīstu vēsturnieku respektu pret itin visu ko, jo tas vienkārši noticis, es ienīstu viņu falšos, vēlākos mērogus, viņu bezspēcību, kas liek gulties uz vēdera jebkuras varas formas priekšā.”¹³ Manī gan šis inherentais varas apbrīns aizvien no jauna izraisa izbrīnu, labi, dažkārt tas nodrošina arī šausmas. Taču arī tās liek brīnīties. Vēsturnieki tiešām ir apbrīnojami.

1. Sk.: Nietzsche F. Kritische Studienausgabe. München, 1988. Bd. 1. Runa ir par darba Nesavlaicīgās pārdomas otro daļu (iekavās minēta šī daļa un attiecīgā pasāža). Turpmāk minēts arī darbs Par morāles ģenealoģiju (Bd. 5. S. 245–412), norādot iekavās otro apcerējumu un attiecīgo pasāžu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Schlegel F. Werke. Berlin, 1988. Bd. 1. S. 199.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kultūrvēsturiskā aspektā par parāda fenomenu sk.: Graeber D. Debts. The first 5.000 Years. New York, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Sk.: Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga, 1992. 2. sēj., 19.–20., 469. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. “Labs vēsturnieks līdzinās cilvēkēdājam pasakā.” (Bloks M. Vēstures apoloģija jeb Vēsturnieka amats. Rīga, 2010. 74. lpp.) Sk. arī: Parīzes intervijas. Rīga, 1993.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Agambens D. Esejas. Rīga, 2020. 47. lpp. Agambena rezumējums – 34. lpp. Sal. ar jau agrāku paša Fuko tekstu apkopojumu par dispozitīviem: Foucault M. Dispositive der Macht. Berlin, 1978.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Foucault M. Dits et Ecrits. Paris, 1994. T. 4. Nr. 363. Sk. arī: Fuko M. Patiesība. Vara. Patība. Rīga, 1995.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Sk.: Kultūra. Teksts. Zīme. Rīga, 1993.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Nietzsche F. Kritische Studienausgabe. München, 1988. Bd. 3. S. 378–379.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Plašāk sk.: Могильнер М. Homo imperii. История физической антропологии в России. Москва, 2008. Saistībā ar norādi uz padotajiem, nevis pilsoņiem sk.: Lohr E. Russian Citizenship. From Empire to Soviet Union. Cambridge, 2012.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga, 1992. 2. sēj., 479.–480. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Einstein A. Motive des Forschens // Zu Max Plancks sechzigsten Geburtstag. Karlsruhe, 1918. S. 29–32. Citāts – 29. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Kaneti E. Vadonis. Vara. Vārds. Rīga, 1999. 112. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)