literatūra

— Līnai ir, ko teikt

Gunta Šnipke

29/04/2021

Rasiņa, gaisu sīkiem kampieniem tverdama, atkal un atkal mēģina iespraust savu vēso domu dižveču kvēlajā kakofonijā. Bezcerīgi.

Līnai ir, ko teikt, bet pie vārda viņa nekad nav tikusi un netiks. Tā reiz pasaule iekārtota – vieni pie teikšanas, citi pie darīšanas. Kamēr sanākušie kulsta tukšu, cik kuram labi izskatās jaunā frizūra un kur kurš kuru vakar redzējis, Līna var noiet uz virtuvi, lai uzlietu kafiju. Runāšana atkal būs ilga, vajadzēs palaikam iemalkot. Rituāli – reizi nedēļā – iztīrīt māju, ieiet dušā, ieveidot matus, saklāt galdu…

Vispār jau Līnu nekas īpašs nesaista ar lielāko daļu šīs kompānijas, bet kad citas nav, jāpietiek, kā ir. Kafija, kafija… Nē, pārmaiņas pēc šovakar dzersim tēju! Ar Selgas cepumiem. Tie Līnai kopš bērnības mīļi, tikai tagad pasākuši visādus veidus izgudrot, ka nemaz vairs nevar saprast, ko pirkt. Senāk bija vienkārši – kad pateica Selga, uzreiz garša mutē, tagad… Varbūt ar pienu? Kā ome taisīja, puse uz pusi, tēju ar pienu… Izrādās, tas esot māgai par smagu, Apinis savā raidījumā… Vai Danilāns teica? Nez vai, tam jau pat speķis neskaitās skādīgs… Drošības pēc lai paliek bez piena. Cukuru ar’ ne, no tā ceļas riepa ap vēderu, holesterīns, asinsspiediens… Viss ceļas. Senāk bija citādi – kad piemetās švakums, ome tik uzgrauza cukura gabaliņu, bet nodzīvoja gandrīz līdz simtam. Šis cukurs nav tas cukurs, tjāāā, laikam tur tā vaina… Ņems no porcelāna servīzes, lai ir pa smalko.

Nebijis Jura… Līna pazīst Juri sen, kopš barikāžu laika. Viņa baznīcā maizītes smērēja, viņš bija jauns un izsalcis, tā arī sasmērējās abi. Nekas tāāāds tur nebija, pāris buču, Dievs liecinieks. Barikādes nojauca, tauta izklīda pa mājām, pa darbiem, pa novadiem, pa zemju zemēm… Līna Juri ilgi nebija satikusi, bet, re, te nu viņš atkal sēž, vēl tīri glīts, nav pat apvēlies, tikai pleci platāki un mati retāki. Tajā barikāžu sviestā abi nebija pat lāgā aprunājušies, tagad Līnai mute vaļā, kolīdz Juris ko bilst, – kopta valoda, grodas domas izsvērtos teikumos. Politiķa rūdījums, jā, bet ir vēl kas… Harizma, tā to tagad sauc. Nē, pareizi bija harisma. Vai tomēr… Līnai šķiet, ka to mierīgi varētu saukt par pievilcību, lai nav jāmokās ar pareizrakstību, bet Līnai neviens neprasa. Bet pievelk taču! Jebkura sieviete, Juri ieraugot, instinktīvi iztēlotos glāstām tetovējumus uz viņa krūtīm, tur, kādu centimetru zemāk par trešās krekla pogas atvērumu… Tālāk jau nepaspēja, sākās omona ārprāts.

Skat, ko sacerējusies, Juris ir precējies. Jau tolaik bija, tikai murrāja, ka neesot miris. Un tad viņš bija šķīries. Īslaicīgi. Un tad atkal precējies. Garlaicīgi. To visi zina. Kā nekā publiska persona. No citiem līmeņiem, Līnai tur nav izredžu. Ak, sapņot sev neaizliegsi. Un Līna ļaujas, domās ņem baltmaizes kukuli, lēni griež vidēja biezuma rikās, vienmērīgām kustībām līdzeni apziež ar sviestu, katrai maizītei uzliek plānu desas šķēlīti un piciņu adžikas – Jurim tā garšoja, ņēma pa trim četrām vairākreiz dienā, vienmēr to pašu… Nevar būt, ka aizmirsis. Pagaidām nav izgadījusies iespēja pārbaudīt.

Atmiņu servējumu izspārda agresīva vārdu apmaiņa. Kā tad, atkal par mediķiem! It kā citas tēmas brīvdienu sarunai nebūtu. Algas viņiem par mazu? Visiem par mazu. Pavei, Līnas kaimiņiene naktspatversmē ar bomžiem peras, traks darbs, bet alga, var teikt, nekāda. Un tā tikai visi domā, ka oficiantes dzeramnaudās peldas, Līna gan zina, viņas krustmeita… Līnas zināšanai nav svara, vārdu kauja dragā pār pretinieku argumentiem marša tempā. Otomārs, izslējies kā riesta briedis, finglierē sarkanu pildspalvu kā tādu diriģenta zizli, mudinot uz solo drīz ragu, drīz fleiti. Nu bet tiešām fleitē! Mārtiņš, iekarsis ne par knapu, kārtējo reizi pasludina ģeniāli vienkāršu visu pasaules trūkumu ātrās novēršanas rīcībplānu, Gunča nikni rej pretī, ka Bauskas tante to nepieņems un Eiropas ierēdņi nesapratīs, bet Otomārs tik priecīgi uzkurina strīdniekus ar ritmiskiem starpsaucieniem “tieši tā, tieši tā”. Rasiņa, gaisu sīkiem kampieniem tverdama, atkal un atkal mēģina iespraust savu vēso domu dižveču kvēlajā kakofonijā. Bezcerīgi.

Mīļā sirds, vai neesi aptvērusi, ka tevi pieaicina tikai kā batālijas ainu krāšņojošu stafāžu. Nuuuu, varbūt vēl dzimumu līdzsvaram. Līna to neskaidro pirmo reizi, bet Rasiņa jau nedzird. Varbūt labi, ka nedzird, kreņķi maitā smukumu. Rasiņas smukuma samaitāšana būtu gandrīz vai noziedzīga darbība. Pirms divpadsmit gadiem viņa bija Mis Tēvzeme, tad bagāti apprecējās, tad ātri kļuva par māti, kuras labās dienas periodiski atspoguļo vai visi periodiskie izdevumi – smukam smuka dzīve, teiktu ome. Patiesībā Rasiņa ir arī psiholoģe un darbojas sieviešu ieslodzījuma vietās un dzemdību namos kā kristīga brīvprātīgā, bet viņas fizisko dotumu košums līdzcilvēkiem tik un tā neļauj noticēt, ka ar tādu muti varētu runāt ne tikai hormoni. Vīrs arī nespēja noticēt, tāpēc jau izjuka smukā laulība. Ak, Līnai jaunībā negāja labāk. Tad kāpēc viņa tagad tā īgņojas uz Rasiņu, uz daiļo un ne pārāk laimīgo Rasu Ziemeli? Pēcāk būs jānolūdzas, Dievs ir žēlīgs… Līna iemalko. Piparmētru tēja ir nomierinoša. Un atsvaidzina elpu, ja kas.

Kādu brīdi augstsirdīgi piecietis vētraino ļembastu, Juris beidzot labi tembrētā baritonā izlīdzinoši iebubinās par tēmu “katram sava taisnība”, ātri atdzesējot bezjēgā sakulto viedokļu putru. Lieliskais Juris! Viņa viedi dūmakainais skatiens vērsts nezināmā tālumā, uz kuru nokļūstams caur Rasiņas kreisajā ausī iekārto akvamarīna lāsīti. Vecais ģeķis! Otomārs pārtver miera karogu, enerģiski piebalsojot “tieši tā”, Mārtiņa iekšējais tīnis savelk savu mītnes ķermeni pozā “vairāk neko neteikšu, manī neviens tik un tā neklausās”, bet Gunča atviegloti atslābst. Gunčam acīmredzami nemaz nepatīk tik ļoti strīdēties, kā še pieņemts, tak, kur esi pieņemts, tur jārej līdzi. Rasiņa it kā neapzināti pieliec galvu, lāsīte vizuļo… Teātris, vairāk nekas! Bet cepumi tomēr noknābāti, jāiet uz virtuvi pēc jaunas porcijas. Otomārs atkal apliecina “tieši tā, tieši tā”, tikai balss kļuvusi rāmi lēna, gandrīz vai pazemīga.

Revidējot našķu krājumus, Līna prāto, cik nesen tas bija, kad mazais Ocis šiverēja pa tipogrāfijas mākslinieču galdapakšām, ar šķīsti apburošu skatienu izvilinot pa končai no katra darba uzsvārča. Otomāra mamma bija Līnas kolēģe, gandrīz viena pati puiku uzstutēja, kamēr tēvs tālajās jūrās… Konfektes, jā tā ir ideja! Ocim garšoja īrisi, tagad tādu vairs nav, ir visvisādumi no visurkurienes, bet to vienkāršo, staipīgi lipīgo īrisu nav. Kad nav, tad nav, Līna sapiktojas pati uz sevi. Kas šodien uznācis, ka jāžēlojas vienā gabalā, reku, maisiņš Pergales Fortūnu, kāda tām vaina? Un Otomārs ir labi izaudzis, iznesīgs un šarmants kā nelaime, aiz to jau tik iecienīts – te pasākumu vada, te izstādi atklāj, te pieminekli. It kā par aktieri gribēja, bet šitā noteikti vairāk pelna, mammai arī palīdzot… Jā, Fortūna ir pareizā izvēle. Vēl tikai uz tualeti…

Kā viņi var tik ilgi ciesties? Pamperos atnākuši, vai? Līnai jau divreiz bija jāskrien, bet šie sēž kā pielīmēti un tik cilā un rok, tēmu aiz tēmas. It kā no problēmu pārvandīšanas mainītos to daudzums. Nupat atkal aizrakušies līdz parlamentāriešu kompensācijām. Pēkšņi visi baigie džentelmeņi – ko dāma domājot? Līna domā, ka bada maizē noliktam deputātam gan vairāk rūpētu paša plikā dzīvība, ne valsts. Vēl Līna domā, ka nevar visos žurnālos un kanālos paģērēt katra tautas priekšstāvja kurpju sprādžu saderību ar frizūras stilu un mājas interjera dizainu, vienlaikus kaismīgi iestājoties par ienākumu apcirpšanu. Un vēl Līna domā… Neba viņai kāds prasa, dāma ir Rasiņa. Tā, apmulsusi no negaidītās iespējas, izlīdzas ar veco labo dainu “tautai smagi, deputātiem biezi”, nu Otomāram vaļa iestarpināt savu “tieši tā”, no kā Mārtiņa iekšējais tīnis tomēr uzsprāgst, izverdot kārtējo pasaules kārtības uzlabošanas programmu, tikām Juris klusējot vēro tālumu aiz Rasiņas auss, bet Gunča resnā balsī purpina, ka no malas jau viegli…

Gunču un Mārtiņu Līna tikpat kā nepazīst. Taisni sejā viņa nemaz neatļautos abus tik familiāri uzrunāt – vīri spēka gados, no uzņēmējiem. Ja pavisam godīgi, to Gunča Līna lieto tikai domu sarunās pati ar sevi. Apaļīgi omulīgais Gunārs Laukums, kura valodā skaidri saklausāmas Vidzemes un Latgales robežpakalnu atbalsis, ar visu savu būtību gandrīz vai lūdzas pēc samīļošanas – noglaudīt plecu, iebukņīt puncī – vesels, lāci! Bet realitātē tā nevar, realitātē ir Laukuma kungs… un Svirskovska kungs. Dievs žēlīgais, ir ar’ uzvārds tam Mārtiņam, mēli var pamežģīt, gan jau no poļiem. Kad abi pievienojās, Līna neatceras. Pirms viņiem bija… Nav svarīgi. Konfektes arī beigušās, bet negribas vēl ko meklēt un visus krājumus ar rāvienu iztērēt. Un cukurs, tas draņķa cukurs taču ir katrā kāruma kumosiņā, baltā nāve. To Līna ne savam ienaidniekam nenovēlētu. Pasēdēs pie plikas tējas. Ko stiprāku nevar, dulluma te tāpat netrūkst.

Jura skatiens noslīdējis – droši vien no stratēģisko domu smaguma – un meklē jaunas taktiskās iespējas Rasiņas krūšu apvidū. Nekauņa, tā blenzt, kur visi redz! Rasiņa it kā neredz, Gunča krekšķina dūrē… Pēkšņi un tieši laikā Otomārs atceras klātneesošo sieviņu, kuru nevarot tik ilgi atstāt pavisam vienu. Priekšlikumu izklīst pa mājām vienprātīgi atbalsta vairākums, vēl steidzīgi glaimīga atsveicināšanās… Un viss. It kā nekā nebūtu bijis. Bet bija. Un ir. Līna iedomājas, kā Juris, iespējams, pavadīs Rasiņu līdz… vēlam vakaram kādā kafejnīcā, varbūt pat rītam kādā viesnīcā. Viņam lietas atkal ejot uz šķiršanos, bet tā pievilcība, tā sasodītā pievilcība, un Rasiņa savā vientulībā…

Līnai sareibst galva un pakrūtē iemetas dūrējs. Nupat ir par traku. Nē, tam viņa neļausies. Kaut kur tepat jābūt bundžītei ar cukura paciņām, ko Spārē vienmēr dod pie kafijas. Līna dzer rūgtu, bet cukuru ieslidina kabatā, gadījumam, ja mājās kādi saldummīļi viesi… Vienu cukurgraudu, piecas pilītes baldriāna zem mēles – pamazām atlaiž, un domas ar noskaidrojas. Jābeidz sevi mocīt, viņa iztiks bez tiem, viņa aizmirsīs, viņa var. Kompānija? It kā runasspējīgu cilvēku pasaulē trūktu. Par naudu pats velns danco, mēdza sacīt ome, un viņai bija taisnība. Eksperti? Eks – perti, ha! Ek – sperti, jā! Viltnieku banda! Nez, cik tādiem pamuldētājiem maksā par stundu? Līnai ir tiesības izvēlēties, ko vēlas, un skatīties, ko izvēlējusies, – punkts! Viņa ņem pulti un pieslēdzas citai programmai.

Zelmeru Kārlis, šķīstā debess, Zelmeru Kārlis! Bija tak uz Austrāliju pārcēlies, nu, izrādās, atgriezies, kundze mirusi, bērniem katram sava dzīve. Alpakas viņš audzēšot, ko neteiksi. Liela saimniecība, ak, un vieta tik skaista. Bet kāpēc tieši alpakas? Tādā vietā labāk iederētos kāds puduris brīvdienu namiņu…