— pilsēta. +29°C

pilsēta. +29°C

 

I

aiz bruģa aiz granīta aiz sena melna koka plūst pilsētas asins
(straume dzīsla impulss vai akmensvate?) –
rītos kā slinka laiska mēle no govs debeszila raga
                                                                                 vakaros ugunslelles

meitenes elkoņos meitenes bistes pārīšu soļi – pār galvas tiesu
tas ir kā skaņa tikai prātā rodama – bruģa ziedi mašīnu ēnas un signāltaures
iedegums uz ādas vai sveša vīrieša vaiga silda acīs ezeru dziļu
un vēlreiz
            aiz bruģa aiz viņa plaukstas līnijām tek pārrauts govs asiņainais rags –
tu esi tepat uz iesma
            kamēr viņš mācās tevi sviedru lāsītēm pilot no pieres

aiz bruģa aiz slima sirds kreisā kambara tek plūst un sarauj ragos straume
govs iestrebj jūru un valodas no nāsīm tek
tieši tas ir kā skaņa – nekad nekad viņas nezina sevi
                                                                                 meitenes no ikdienas meitenes bistes

nekad nekad
tek sarauta asins nekad nekad
(straume dzīsla impulss vai akmensvate?)

 

II

1.

bet gaismas ir tikai alkas nepiepildāmas dziļas alkas pēc otra
                                                                                                           pēc nāves
kā zilgme kā kupols pilns čukstiem un atdošanos jūras elsām kailām miesām kaijām vējā
birst karsti sudrabaini pelni pār kuģu mastiem bet viņas –

viņas nekad neiemīl līdz galam nemīl pa īstam neatklāj ostu
sadodas vien pirkstu galiem –
                                                       plauksta paliek noslēpums
skanošiem klaudzošiem knikšķošiem papēžiem viņas sagriež bruģi
asiem dzelošiem vārdiem kā dzelzi kā tēraudu cietu un gaida –
                                                                                                          viņas vienmēr gaida gaida gaida
kamēr vakars lauž sprandu saulesbriļļu stiklos

 

2.

bet rīti ir agri piena mākoņi –
tirgus zobi kastēm groziem somām un zemenēm uz skausta un viņas –
sievas sievietes mīļākās un kalpones mātes meitas palaistuves un kaimiņienes viņas –
             nervu bendes kundzes verdzenes vai tikai mazliet dāmas
viņas stāv rindās
garās rindās pēc kleitām bez gaumes un formas lētām čībām jēra gaļas putekšņiem jeb zirgu smēres
kamēr čigāni zog izkaptis zelta zvaniņus vai ubago savu ēnu

+29°C līst sviedru lāsītes pār grozu malām
                                                                    kliedz pamests putna skalps zemē kritis kā pienākums
sarunas klačas baumas pēdējās tenkas – mēle luncinās kā tikko nozvejots sams
kamēr vecie vīri no rītiem vēl skujas ar žiletēm спутник viens rublis par paciņu
            brauc burinieks caur jūras vārtiem kā pa gludu zīdaiņa ādu –
viens rublis un nekam vairs nav nozīmes bet viņas –

viņas nekad nedzer rumu nerunā lieku izliekas par mēmu pilsētas govs sīksto ādu
aug dārziņā lefkojas burkāni un citas sēklas pilniem groziem puķu tirgotājs reklamē preci
            zemenes izsmaržo jau piekto stundu
kamēr nebeidzas nauda nebeidzas tirgus pulksteņa tikšķi
                                                                                                zvana pie debesīm pakārts balts kaijas spārns
bet rīti ir agri balti piena mākoņi –
             līdz upei skrien bērnu klaigas vasara ienirst aiz plāno krekliņu modes ir tikai karsts

+29°C laika apogeja steidzīgi soļi bez plūdlīnijām rieksti izsmēķi un ielas sāls
skaņas ir viltus mānīgas ausis taures laternas lāpas –
                                                                                 viss viens viņas ir mēmas jūras govis
sarkaniem lakatiem vējā
silst metāla margas uz pirkstu galiem
vienīgi tie vēl čūlas neatzīst

 

3.

rīti ir agri
kamēr pusdienlaiks iekrāso pusdienlaiks uzplaukst
kā dāmu pirkstiņi un meiteņu plikie stilbi
                                                                    iet pārīši iet mīlnieki viņš pārlaiž plaukstu viņas dibenam
viņa grib roze būt vai kāda cita puķe
              būt ļauties fantāzijām aizlidot vējā bet viņa nekad neuzdrošinās noticēt –

jo lūk tā savādā sieviete gaisīgajā kleitā čirkainu šķipsnu aiz auss
              viņa iet tik savādi cēli kā meklēdama kā gaidīdama
un viņa ir tā kura atskatās kura ir mazliet manierīga bet dāmas eleganci
un tomēr viņa nekad neredz putnus
                                                       kuri pārlaižas ziemas debesīm –
mākoņi ir viņas acīs tie drīz varbūt pat satumsīs varbūt pat līs izlīs turpat ielas malā
sāļus skalodama kā tērcīte trīs viņas pirksti –

pusdienlaiks iekrāso pusdienlaiks uzplaukst iesvildams tīksmē pārņem miesu
aukstu zosādu sirds muskulatūrai iekaldams aiz ādas

 

4.

pēcpusdienas virmo kafejnīcu smaržās
brauc lepni kungi greznos auto mākslinieki zīmē skices uz granīta bruģa
iet ubagi savelk ciešāk plecam somas
                                                    jūgendstila namiņi senas ēnas –

vai mana kleita ir kārtībā viņa jautā fotogrāfam kurš viņu nav bildinājis –
                                                                                                                         aust debesīs jau pusmēness bāls
bet viņai nekad nav bijusi tik balta gara un skaista kleita kā tai tur sievietei
kuru pie rokas tur jādomā par sevi pārliecināts vīrietis
viņa zina kaut kur dziļi iekšienē ka nekad to arī neuzzinās ja paliks kopā ar savu vīrieti –

pēcpusdienas joprojām ir garas –
                                                     tveicē vītušas puķu dobes
bet lūk tā cita – tā dzeltenā dzeltenu somu stīvu gaitu kā zīda gārnim 
viņa nekad nav mīlējusi nekad no sirds nekad no dvēseles vai neprāta dzirkstelēm acīs
no otra tuvuma
                            sajūtas vai varbūt pat kaisles viņas solis ir kluss atbalsojas ceļu līkumos
viņa vēlētos rudeni ietīties lakatā un aizmigt jo viņa nekad nav zinājusi kā tas ir – just

             spīd pēcpusdienas saule baznīcas krusts dzeltens kā sāpe pat ja no zelta
pat ja no zelta

 

5.

bet naktis ir aizplēsti sudraba putni galotnēm debesīs
              bet naktis patinai rūsai pelējumam metāla skrūvīte acī
bet naktis izrunā tavu vārdu tik savādi apgriezti kā lodi krūtīs –
              jo viņas nekad nekad nav bijušas
                                                                    tik vienas

 

III

zila jūras lauva – sestdienas debesis kā lodlampa pār cilvēku ādām
albatross bez balss – kapakmens viņu mīlas stāstam
lido debesīs dzeltena pīle kamēr izkūst lainera sāni
tas ir pusdienlaiks kurš nepienāk – strūklakā peld bērnu galvas
lido pīle lido debesīs – nekad
                                       nekad tai neatgriezties vairs
vara stienis metāla kapsulas zārki un nauda –
tas ir viss ko no manis var paņemt tas ir viss kā man nav

pilsēta jūnijā izkalst uz āru
rahīta rokas izcērt upei ceļu –
              tas ir viss kā saliekta nagla plaukstā
              tas ir viss kā plauksta kurai nav otras

 

Ventspils, 2020