— Par Antana Šķēmas “Balta drāna”

 

Piemirsto grāmatu sērijā par Antana Šķēmas romānu Balta drāna (no lietuviešu valodas tulkojis Talrids Rullis; Pētergailis, 2000)

 

Literatūrai un trāpījumam ir vistiešākais sakars. Un lasītāja afēra ar tekstu, jo īpaši tās intensitāte un uzturamība, ir atkarīga no dažādiem apstākļiem, tomēr viss negrozās tikai ap tādām gaistošām matērijām kā konteksts. Ir arī paša teksta objektīvā vērtība. Vislabāk to varētu izstāstīt laiks, ja tam būtu mēle. Tomēr tas plūsmo nesatricināmi mēms, un mēs izlīdzamies pašu spēkiem, izdomājam kritērijus, apčamdām, iezīmējam dažas projekcijas, pieradinām un personificējam.

Mana saskriešanās ar lietuviešu rakstnieka Antana Šķēmas grāmatu Balta drāna, ko latviešu valodā 2000. gadā Talrida Ruļļa tulkojumā izdevis Pētergailis, noteikti ir īstajos apstākļos, lai trāpījums būtu gluži nenovēršams. Katarse, kas saglabājas pēc grāmatas aizvēršanas un liek skatienam atkal un atkal plauktā uzmeklēt dzeltenzaļsarkani strīpoto vāka muguriņu, vedina par Šķēmas darbu atgādināt arī publiski.

Kad retrospektīvi lūkoju pēc romāna datiem, mani pārsteidz tā publicēšanas laiks – 1958. gads, kad ap grāmatu ne velti sacēlusies pamatīga viļņošanās un diskusijas. Ne velti, jo es nebūtu pārsteigts, ja romāns izrādītos pat 21. gadsimta cilvēka dzīves un iztēles auglis, tik mūsdienīga un svaiga joprojām šķiet autora pieeja. Par eksperimentu dēvētais romāns tolaik noteikti ir novatorisks ne tikai Baltijas literatūras mērogā – arī pasaulē šādas jaunas poētikas prozas tekstu tad vēl nav īpaši daudz. Tiesa gan, šodienas acīm raugoties, teksts šķiet sakārtotāks un mērķtiecīgāks, nekā tas, visticamāk, ir pirmā apspriešanas viļņa laikā, kad tam piedēvē arī apziņas plūsmas metodi. Nereti grāmatas teksts, kāda impulsa ierosināts, tiešām aizvijas šķietami nekontrolētā straumē, turklāt var spontāni no trešās personas (“Garšva pamet aci uz rokas pulkstenīti”) pāriet pirmās personas perspektīvā (“Es esmu lietuvietis kauks – mājas gars – no Johana Štrausa operetes Ņemait mani un mirdinait, un mirdinādami to izprotait! [..] Tik-tik, tik-tik – manos deniņos, manos asinsvados un manā sapņojumā. Ņemait mani, bitīte, bitiņa, kadijo!” (17. lpp.)). Vai: “Es – Visuma centrs, kas baidās; Dievs, kas vēlas, lai pastāvētu vēl galvenāks Dievs; Dievs, kas gribējis kļūt par vergu un, kļuvis par vergu, gribētu būt vienīgi Dievs. [..] Bet kas varētu ierakstīt manā kartiņā: esi, dvēsele? Skaiti lūgšanas? Es lūdzos, es lūdzos!” (67. lpp.) Tomēr atbrīvotība – ja šī tehnika te klātesoša – tekstu vien nospriego un izpleš; nekāda haosa, nekādas tekstu no lasītāja atsvešinošas pašpietiekamības.

Biogrāfiskie motīvi, kontrasti, daudzbalsība, kas izriet no paša pilnasinīgā un reizēm ironiski sarkastiskā dzīves tvēruma (“Un tomēr es tevi cienu. Par tehniku. Un dzimtā zeme brīva b ū s! Izmaini vienu pašu burtu. Un dzimtā zeme brīva p ū s!” (159. lpp.)), perspektīvu maiņa, cilvēka dabiskie pretmeti, cīņas, (ne)piedodamības un piedošana/salīgšana izvērš plašu darbības lauku, kurā būtisku dimensiju iezīmē konsekventi saglabātā vertikālā maiņvirzienu kustība. Tā izriet no Antana Garšvas nodarbes viesnīcā, kur viņš apkalpo liftu, bet pārvēršas par romāna eksistenciāli metafizisku darbības asi, ap kuru apvērpjas dzīve (“Vientuļais cilvēks liftā, kurš meditē, ietvēries kloķī. Es baidos no miera un klusuma. Tas mani ieskauj. Labāk lai ir bailes” (69. lpp.)). Senais diskomforts, kad inde vairs nav tikai nojausma (“Nav omulīgi stāvēt pie sienas un skatīties uz spīdzinātāju rokām, kas ir tukšas – bez akmeņiem. Šis miers un klusums ir ļauns. Ļaunas ir melnās sveces sudraba svečturos. Ļauna ir šī sieviete, viņas vaigi nokrāsoti nevienādi, un viņa nav varējusi nopūst pūderi no kumpainā deguna. Ļauns ir sarkanais paklājiņš zem manām kājām. Ļaunas ir manas nojautas. Es negribu mieru un klusumu. Es gribu ciešanas” (69. lpp.)). Vēlāk arī protagonista psihiskie procesi rod atspoguļojumu tekstveidē, gramatikā – vēl viens aspekts, kas iezīmē romāna riskanto neparastumu. It īpaši tā tapšanas laikā.

Tomēr šāds vispārīgs ieskicējums diezgan maz pasaka par iemesliem, kāpēc es šo grāmatu tagad ierindoju starp maniem nozīmīgākajiem lasīšanas notikumiem. Nāk prātā vārdi diapazons un līdzsvars. Diapazons ir tekstā integrētais līdzekļu un satura izvērsuma materiāls, kura polifoniskums gan izbrīnī, gan aizkustina, gan, beigu beigās, aizrauj. Galvenais varonis izstāstīts apbrīnojami godīgi, autors nav bijies ne viņa ciniskuma un “nepareizības” (“[j]o man patīk – dzert, mīlēt, ņirgāties. Ja man gadītos atrast harmonisku patiesību, es būtu zaudētājs. Un es būšu zaudētājs, ja patiesību neatradīšu” (142. lpp.)), ne gandrīz sentimentāla trausluma un neaizsargātības prāta labirintos, kuros gadās arī nomaldīties, ap(sa)jukt.

Līdztekus – meistarība formā, gaume un apbrīnojama samērīguma izjūta dažādu elementu, rakstniecības triku lietojumā. Ironija, kas nav tikai ironija (“Ir patīkami lamāt ar skaitli” (15. lpp.)), eksistenciāli paradoksi (“Nāve ir stiprāka par mīlestību” (21. lpp.)). Cilvēks, kurš joprojām cenšas izdomāt pasauli, kas ir pakļaujama, vadāma un droša (“es gleznoju pats savus bizoņus, lai tos varētu nogalināt” (67. lpp.)). Vīzijas, kurās nav novelkama robeža starp iedomu un realitāti, bet arī tajās ir dzīves formulas, “[n]eizprotamas un nozīmīgas kā miglas vālu veidošanās (80. lpp.). Ir atrodama pat itin lietišķos nolūkos izmantojama pamācība, kā tad īsti ar savu mīlas mākslu uzāķēt sievieti (nē, puikas, neceriet, norādes uz attiecīgo lappusi nebūs). Un etīdes, kas autoru tradicionāli aizvestu klišejiski melodramatiskā banalitātē (piemēram, 36.–37. lappusē izstāstītās tēva attiecības ar dabu), bet kuras Šķēmam izdodas pārvērst mulsinošā pašrefleksijā, kas spēj pievest pie atklāsmes robežas (“Skaisti un baigi – šie ir pirmie manā bērna galviņā aprises ieguvušie abstraktie vārdi, vērojot mierīgo un kluso tēvu dabā” (37. lpp.)).

Teksts veļ stāstu un protagonista dzīvi aizgūtnēm, pāri vīd ierastās ēnas, tomēr prāts tās aplūko šķietami neatkarīgi, bez gatavas atbildes paģērošām atsaucēm (“Dzīve ir ļaunums. [..] šīs jauneklīgās nāves slāpes, kad vēl nav izbaudīta dzīve” (40. lpp.)). Un arī te laiks joprojām uzvar, kapitulācijas liecības un atbalsis var atrast vēl šaipusē, dzīvajos – brīžos, kad no maskām nekādas maskas un no teātra nekāds teātris nesanāk (“Viņi tuvojas viens otram kā statujas, kuras bīda uz priekšu rēgi” (47. lpp.)).

Antans, tas, kurš romānā, fiksē un postulē savu piezemētību un turpat līdzās arī to, ka aiz/pāri visam “[p]aliks zvaigznes, mēneslēkts un ūdens atonālā mūzika” (44. lpp.), – šķiet, būtiski pieturpunkti romāna intonācijas un skaidrojuma meklējumos.

Un, protams, Anatana un Joņes mīlestība, savdabīgs un – vēlreiz gribas teikt – godīgs attiecību stāsts, kurā netrūkst nepieklājīgā un aizkustinošā. Te galvenās strukturālās asis, iespējams, saveidojas ap varoņa sajūtu par atgriešanos mājās (54. lpp.) un nolemtīgo jausmu, ka “Joņes zaudējums man ir jaunības zaudējums, kad īstenā dzīve beigusies un iesākusies piesardzīgā un viltīgā cīņa ar nāvi” (55. lpp.).

Romantiskā šajā darbā gan nav īpaši daudz. Tomēr dzīve, kad tā mazliet atgūst elpu un mazliet ņem virsroku, diezgan precīzi ilustrējama ar šo mazo epizodi:

“– Ļoti jauks laiks, madam! Jūs šodien burvīgi izskatāties! Gandrīz jūs nepazinu, – Garšva saka viesnīcas iemītniecei, kurai sešdesmit gadu.
– Jūs esat apburošs! – viņa atbild.
Un abi smaida.” (53. lpp.)

Lai gan ne gluži smaidu raisa šī grāmata. Baltu skaudību gan – o, es gribētu būt tās autors! Sarežģīta un, visticamāk, parasti trāpoša drusku mazohistiskiem mūžīgajiem meklētājiem, kam tīk “verdoša eļļa, kas tiek ielieta brūcēs” (76. lpp.).