— Upenes

Katliņā burbuļoja ķirbju zupa. Virtuves logi bija mazliet aizsvīduši, un vakara saule meta draiskas ēnas uz raibās vaskadrānas, kas jau gandrīz desmit gadu sargāja Ivetas virtuves galdu. Izkrāvusi izmazgātās drēbes baltā mutes bļodā, Iveta uzsāka savu iknedēļas veļas kāršanas rituālu. Aukla bija ievērta divās rindās turpat virtuvē virs loga. Sieviete pakāpās uz krēsla, pagrāba čupiņu mitro drēbju un sāka tās rūpīgi piestiprināt ar plastmasas knaģiem. Iemīļotais krekliņš ar čūskādas rakstu, kas jau vairākus gadus slaidināja Ivetas neesošo vidukli. Biezās zeķes ar Adidas uzdruku. Virtuves dvielis ar diviem izšūtiem dziedošiem gaiļiem. Gaiši zilā džinsa auduma jaka. Iveta nepatikā saviebās. Šī bija pēdējā nedēļas nogale, ko šis apģērba gabals pieredzēs viņas dzīvoklī.

 

Tas notika viņdien, kad Iveta devās ievākt upenes no ģimenes dārziņa Rumbulā. Viņa lepojās ar katru izdevušos ogu ražu. Draugi un paziņas pat mēdza dēvēt Ivetu par upeņu karalieni, jo nevienam citam tās nepadevās tik brangas un saldas. Arī tajā piektdienā, ielasījusi pamatīgu spainīti, viņa iemeta sauju ogu mutē, un tās uzsprāga saldskābā augusta garšu buķetē. Vienīgi spainītis bija tik pilns, ka vajadzēja kādu prāvāku maisu, kur to ievietot, lai rokturis neaizietu pie dieviem. Maisiņu maisiņš, katra latvieša lolojums, atradās nelielajā dārza būdā, kas bija noslēpusies aiz vīnstīgām dārza austrumu stūrī.  Iveta devās būdiņas virzienā, bet pie durvīm apstājās. Durvis nebija aizslēgtas, un iekšpusē bija dzirdami savādi būkšķi. Viņa skaidri zināja, ka pēdējoreiz durvis bija aizslēgusi un nevienam citam darbadienas vidū te nekas nebija meklējams. Nelāgas priekšnojautas vadīta, Iveta klusi aiztipināja līdz būdas malai, kur bija atstutēta lāpsta. To paķērusi, viņa devās atpakaļ pie durvīm, pa ceļam mēģinot ielūkoties dārza būdas logā, taču tas spītīgi slēpa notiekošo aiz necaurspīdīga aizkara.

Vispār jau Iveta bija diezgan drosmīga sieviete – savulaik viņa lauku mājās bija aizturējusi pagraba apzadzējus, pieķerot tos notikuma vietā ar ievārījuma burkām azotē. Arī šoreiz viņa nedrīkstēja baiļoties, jo dārza būdā atradās vairāki vērtīgi priekšmeti, piemēram, no vecmammas mantotie labie kaplīši ar īpaši meistarīgi izliektiem galiem, kādi veikalos vairs nekur nebija redzēti. “Kaut nu tikai viņi nebūtu paspējuši paņemt manus kaplīšus,” Iveta nodomāja un rāva vaļā durvis.

Viņa bija nolēmusi bļaut kaut ko par policiju un ziņošanu raidījumam Degpunktā, taču mute tā arī palika atvērta, nevienu skaņu neizdvesusi. Sākumā viņa ieraudzīja tīkliņzeķē ieautu sievietes kāju, kas vīdēja turpat aiz atvērtajām durvīm. Tad pamanīja zilas džinsu jakas fragmentu. Viņa pārāk labi zināja, kam šī jaka pieder. Gandrīz vienlaicīgi ar svešā sievišķa izbrīnīto “Ou, kas tas!” viņa ieraudzīja sava vīra seju, kas, izspūruša matu ērkuļa ieskauta, pavisam pārsteigta vērās sievas virzienā. Iveta stāvēja kā sālsstabs ar atvērtu muti un lāpstu vienā rokā. Viņa tiešām nezināja, ko šādā brīdī cilvēki mēdz sacīt, un vīrs, šķiet, to zināja vēl mazāk.

– Atvainojiet, es laikam labāk došos, – klusumu pēc kāda brīža pārtrauca svešā dāma, pieceldamās kājās un lietišķi sakārtodama savus svārciņus. Tad viņa uzmeta izsmērētās skropstu tušas izdaiļotu skatienu vīrietim un iekrekšķējās. Vīrietis brīdi paminstinājās, izvilka no blakus esošās somas naudaszīmi un iespieda sievietei rokā. Sieviete nozuda no dārza būdas tā, it kā nekas nebūtu noticis.

– Gati, tu galīgi nenormāls esi? – Iveta iebļāvās, atguvusi runas spējas. Vīrs aizvien sēdēja uz mazā dīvāniņa aizdurvē un berzēja savu grumbuļaino seju.

– Tas nav tā, – Gatis teica, ar skatu ieurbies savā ceļgalā tik dziļi, it kā mēģinātu saskatīt savas pērn operētās krusteniskās saites. – Es zinu, ko tu domā, bet tas nav tā…

Bet Iveta aizvēra durvis un devās projām, tā arī nepaņēmusi maisiņu ar maisiņiem. Tā vietā viņa atgriezās pie upeņu spaiņa, saņēma to abās rokās un tāpat aizstiepa līdz pat autobusa pieturai. Uz katra soļa no spaiņa izbira pa kādai ogai, iezīmējot ceļu gluži kā pasakā par Ansīti un Grietiņu. Taču šodien Iveta negribēja tikt atrasta. Viņas vienīgā vēlme bija izzust no zemes virsas un izsprukt no dārza kooperatīva kaimiņu smaidiem, trīspadsmitgadnieču čalām un dzērāju trulajiem skatieniem. Beidzot nokļuvusi autobusā, viņa patvērās aizmugurējā rindā, nolika smago nešļavu uz sēdekļa sev blakus un atstutēja galvu pret logu. Viss, ko Iveta redzēja aizmigloto acu priekšā, bija vīra matu ērkulis un zilā džinsa jaka. Kaut kur fonā zvanīja viņas mobilais telefons, bet sieviete nespēja tam pieķerties.

Kad šoferis veica strauju manevru, lai izgrieztos no pieturvietas, spainis sasvērās. Pak, pak, pak, – upeņu lietus nolija uz grīdas, un, pirms vēl Iveta bija spējusi to apjaust, autobusa saraustītās kustības bija izsvaidījušas ogas pa visu salonu. Viņa nolika spaini ar atlikušajām ogām uz zemes un skatījās, kā izbirušās upenes lēnām sašķīst sarkanā asiņu zupā zem neuzmanīgo pasažieru kājām.

Nonākusi dzīvoklī, Iveta gaitenī nolika ogu spaini, klusi sasveicinājās ar dēlu, kas blakusistabā spēlēja videospēles, nomazgāja rokas un devās uz virtuvi. Viņa bija stipra sieviete, tādēļ nebija atmetusi domu par ķīseļa vārīšanu. “Miks par šo nedrīkst uzzināt,” Iveta murmināja un pieķērās mazgāt izdzīvojušās ogas, cenšoties neizplūst puņķos un asarās. Acu priekšā virmoja viņas un Gata iepazīšanās ainas – abus jauniešus bija savedusi kopā Ivetas labākā draudzene Vilma, ievērojusi, ka Ivetai ar Gati ir ļoti līdzīgi deguni. “Tev taču ir izspļauts Krūmiņu Gata deguns! Jums noteikti ir jāsatiekas!” Vilma bija teikusi, un jau pāris dienas vēlāk tika noorganizēta dvīņdegunu tikšanās. Pēc mēneša Gatis Ivetu pirmo reizi noskūpstīja. Ar laiku atklājās, ka viņus vieno ne tikai deguni, bet arī līdzīgs skatījums uz dzīvi, un vispār abiem jau bija pāri divdesmit, tāpēc drīz vien tika pieņemts lēmums par precēšanos. Kopumā viņu laulību varēja saukt par tīri normālu. Mazie ģimenes strīdiņi tā arī palika Krūmiņu apartamentos, un Iveta rūpējās, lai kaimiņu tantēm netiktu pārāk liels mēļu trinamais materiāls. Pēdējos gados viņu kopdzīvē gan bija iestājies neliels panīkums, taču kur gan tā nenotiek?

Iveta nopūtās. Nemanot bija pienācis vakars, un virtuvē jau virmoja upeņu smarža. Kad ķīselis bija gatavs, viņa, neko nesacīdama, aiznesa vienu bļodiņu dēlam un nolika istabā uz kumodes.

– Paldies, mamm! – Miks sauca zemā, drusku aizsmakušā balsī, bet kapučjakā un treniņbiksēs ietērptais ķermenis palika piekalts datora ekrānam, kurā tobrīd cīkstējās gļotaini monstri. “Vai tik Mikiņš nav apaukstējies?” Iveta nodomāja un gribēja dēlam ko jautāt, taču pati sevi apturēja. Viņa nekad nebija gribējusi būt tā uzbāzīgā māte, kas uztraucas par sīkumiem un kontrolē katru dēla soli, tādēļ nosprieda, ka ķīselis būs gana labs vitamīnu avots, un klusi aizvēra durvis.

Iveta apsēdās pie virtuves galda un raudzījās uz balodi aiz loga, kas ziņkārīgi lūkojās viņai pretī, it kā visu zinādams. Tad viņa pacēla karoti pie lūpām un lēnām nogaršoja savu virumu. Ķīselis nekad nebija šķitis tik skābs.

 

Sestdienas rīts uzausa apmācies. Iveta atvēra aizpampušās acis un paskatījās uz tukšo vietu sev blakus. Gatis tā arī nebija pārradies. Varbūt tas nemaz nebija tik slikti, jo attiecību skaidrošanu varēja atlikt uz vēlāku laiku. Taču drīz vien Ivetu pārņēma nepatīkams satraukums. Kur gan viņš nakšņojis? Vai atkal meties kādas mamzeles apskāvienos? Iveta sāka kodīt īkšķu ienadžus. Viens bija skaidrs – kaut kas bija jādara. Jebkurā citā gadījumā viņa būtu zvanījusi Vilmai un stundām ilgi kratījusi sirdi, līdz abas būtu izdomājušas kādu risinājumu, taču šis nebija tas gadījums. Atlika viens – lūgt palīdzību Intaram. Tā viņa bija iesaukusi internetu. Lai gan Iveta ar datoru nebija gluži uz “tu”, dēls viņai bija iemācījis ar Intara palīdzību sameklēt kādas īpašākas receptes svētku galdam, konsultēties veselības jautājumos un palasīt sieviešu klubiņa diskusijas.

– Miku, es mazliet ieiešu datorā, labi? – Iveta sauca, kad dēls jau bija nozudis vannasistabā uz rīta dušu.

– Jā, protams, mamm, – Miks teica. Lai nu kas, bet puika viņiem bija izaudzis krietns.

Iveta uzvilka brilles, piesēdās pie Mika rakstāmgalda un pastūma sāņus apspeķoto spēļu pulti un šķīvi ar sviestmaižu drupačām. Jau pēc brīža viņas acu priekšā parādījās interneta meklētāja lodziņš. “Intar, mīļais, dod man kādu atbildi,” Iveta nočukstēja un uzmanīgi, pa vienam burtam, rakstīja atslēgvārdus “Virs mani krapj”. Pēc neilgas apdomāšanās viņa pierakstīja klāt arī frāzi “ko man tagad darit”. Iveta ievilka elpu un nospieda Enter taustiņu. Viņas acu priekšā tūlīt pat izlēca neskaitāmi raksti par šo tēmu.

Viens raksts sludināja, ka krāpnieki nekad nemainās un, ja kāja paslīdējusi vienreiz, tā slīdēs arī turpmāk, un kārtīgi vīrieši uz svešām sievietēm nemaz neskatās, tāpēc krāpšanas gadījumā vienīgā iespēja ir šķiršanās. Kāds acīmredzami vieds attiecību speciālists pamācīja, ka krāpšanas gadījumā sievietei jāpārdomā, ko viņa pati ir darījusi nepareizi, ja jau vīram palicis garlaicīgi. Vēl citur tika minēts, ka ikkatram vīrietim kaut reizi ir sanācis aizšļūkt pa kreisi. Komentāri no sievietēm forumos bija raibi kā vecmāmuļas lupatu deķis – kāda solījās izkastrēt visus krāpniekus, kamēr cita priecājās, ka vīra afēra ievedusi viņu attiecības citā dimensijā, par ko viņa mīļākajai ir pateicībā sūtījusi ziedus un gotiņu konfektes. Visam pa vidu atradās arī pa kādam apkrāptam vīrietim, kas kopainu padarīja vēl samudžinātāku.

Pagalam apmulsusi, Iveta skribelēja Intara sniegtās informācijas kopsavilkumu līdzpaņemtajā blociņā. Viņa pat nepamanīja, ka istabā ienācis dēls.

– Man likās, ka tas ir jaunu meiteņu portāls, – Miks smīnot teica, lūkodamies mammai pār plecu.

Iveta satrūkās un izmisīgi centās aizvērt nodevīgo lapu. Taču tieši tobrīd kaut kas bija ieķēries, un lapas aizvēršanas krustiņš neklausīja.

– Tev tur atvērusies reklāma, – Miks sacīja, paņemdams datora peli un aizvērdams sarkana automobiļa reklāmu ar puspliku daiļavu uz kapota. Tad viņš pamanīja rakstu, kas slēpās zem reklāmas.

– Mamm?

– Jā? – Iveta muļķīgi prasīja, cenzdamās ignorēt dēla jautājošo toni.

– Tas taču nav nopietni?

Ivetas acis pēkšņi palika miklas. Lai nesāktu raudāt, viņa koncentrēja savu skatienu uz Mika rokās esošo dezodoranta pudelīti. Fresh Ocean. Nivea For Men. “For men?” Vai tad puikas vispār drīkst lietot vīriešu dezodorantus? Viņas acu skatiens turpināja skriet apkārt dēla istabai un atdūrās pret kādas rokgrupas plakātu. Grupas solistei bija tikpat neglītas tīkliņzeķbikses kā mazdārziņa nelūgtajai viešņai. Iveta juta, ka kamols kaklā ir uzblīdis līdz greipfrūta izmēram.  Atpakaļceļa nebija.

– Dēliņ, kā lai tev labāk pasaka… Redzi, man bail, ka tomēr ir nopietni. Pieaugušo dzīve vienmēr nav putukrējums. Arī visnormālākajās ģimenēs tas reizēm saiet sviestā. Man vakar gadījās pieķert tavu tēvu… mūsu dārza būdā… maukojamies ar citu sievieti. – Ivetas balss aizlūza.

– Nooo way… – Miks aprauti iesmējās, tad nobālēja un apsēdās uz gultas malas. Pēc neilgas apdomāšanās viņš paņēma telefonu un sazvanīja tēvu.

– Čau, tēt, lūdzu, brauc mājās. Tagad, – Miks strupi noteica un nolika klausuli.– Tur kaut kas nav tīrs, – puisis teica un ielūkojās mātes sagurušajās acīs. – Mēs abi taču pazīstam tēti. Viņš neko nedara bez tavas ziņas.

Izbrīnā par dēla apņēmīgo rīcību Iveta uz sekundes simtdaļu pat aizmirsa par būdiņas skandālu. Viņa nošņaukājās, piegāja pie loga un atvēra aizkarus. Līdakas aste bija mazliet iekaltusi.

– Tu kādreiz aplej puķi?

– Pastāsti, ko tu dārzā redzēji. Un, jā, mamm, es kādreiz apleju puķi, – Miks nervozi knibināja telefona vāciņu.

– Tas bija ļoti nepatīkami, – Iveta teju čukstēja. – Es sākumā domāju, ka tie ir zagļi, kas kaut ko meklē mūsu būdiņā. Bet izrādījās, ka tas ir tavs tēvs, kurš kaut ko meklēja pie tās piedauzīgās sievietes. Un es viņai par to netaisos sūtīt ne rozes, ne gotiņas. Ai, Miku, vai tiešām es esmu tik atbaidoša? – Iveta izplūda asarās.

– Mammu, nē. Tu esi lieliska, tu taču to zini, – puisis teica un apskāva mammu. Kādu brīdi Iveta turpināja šņukstēt Mika apskāvienos, dziļi ieelpodama nomierinošo okeāna brīzi. Pēc tam, mazliet atguvusies, Iveta aizslīdēja uz blakus istabu un ieslēdza televizoru.

Pēc pusstundas, ko Iveta bija pavadījusi, truli blenzdama mājokļa pārvērtību raidījumā, kāds sāka slēgt vaļā durvis. Gatis tiešām bija paklausījis dēla lūgumam un pārradies mājās. Iveta dzirdēja, kā viņš novelk kurpes, pakar virsjaku un savā ierasti šļūcošajā gaitā dodas uz vannasistabu nomazgāt rokas.

– Tēt, – Miks teica, pabāzis galvu vannasistabā. – Lūdzu, pēc tam ienāc pie manis. Izskatās, ka mums visiem ir kas pārrunājams.

Mums visiem ir kas pārrunājams? Iveta klausījās dēla zemajā, pareizi nostādītajā balsī un mēģināja saprast, pa kuru laiku viņš kļuvis tik pieaudzis. Vai tad viņš pavisam nesen nebija beidzis ceturto klasi un izlaiduma ludziņā tēlojis lācēnu kostīmā ar vienu nošļukušu ausi?

Gatis paklausīgi devās uz Mika istabu, un Iveta viņiem pievienojās. Viņa nevēlējās uzlūkot vīru, tāpēc uzreiz devās pie loga, lai vērtos tālumā, kur tobrīd kāds cilvēks ar speciāli ierīkotu āķi rakņājās pa miskasti.

– Es varu visu paskaidrot, vienalga, cik stulbi tas viss neizklausītos, – Gatis iesāka.

– Nu tad dod vaļā, – Miks nepacietīgi teica.

– Gati, mīļumiņ, es visu redzēju pati savām acīm. Tikai, lūdzu, pasaki, vai tev tā blondīne likās skaistāka par mani? Es cerēju, ka tev ir labāka gaume… – Iveta apgriezās un palūkojās uz vīru ar stindzinošu skatienu. – Un vai viņa gatavotu tik garšīgas sīpolu kotletes katru svētdienu? – viņa caur zobiem izgrūda.

– Protams, ka ne, – Gatis teica. – Es nekad mūžā negribētu mainīt tavas kotletes pret jebkādām citām kotletēm. Un tieši tāpēc es neesmu tevi krāpis, nē, nekad mūžā!

Iveta ievilka elpu, lai protestētu, bet Gatis pasteidzās pirmais.

– …Tas sākās darbā. Ēdām pusdienas ar kolēģiem Lido, kā jau vienmēr. Tur ir tie upeņu smūtiji, kas kolēģei Mārītei ļoti garšo. Viņa piektdienās nekad neņem komplekso, bet izlok vairākus kokteiļus. Tā esot kaut kāda tur gavēšana. Man sanāca pieminēt, ka mums šogad ir padevusies laba raža un varam par draudzīgu cenu pārdot ogas. Kāda lieka kapeika taču nenāktu par ļaunu! Mārīte uzreiz pieteicās uz vienu lielo spaini, lai varētu sasaldēt un gavēt arī ziemā. Sarunājām, ka atceļā no darba varu viņu ievest dārzā salasīt ogas.

– Un kādas tieši ogas viņa gribēja salasīt mūsu dārza būdiņā? – Iveta ironizēja.

– Pagaidi, tūlīt. Vienvārdsakot, es atvedu viņu uz dārzu, bet izrādījās, ka tas glupais sievišķis nav saģērbies ogu lasīšanai. Ar viņas garajiem nagiem nebija iespējams palasīt – upenes uz tiem dūrās kā tupeņi uz dakšām. Labākās ogas bija palikušas tur, kur krūmi saauguši visciešāk, bet tur viņas zeķbikses ķērās uz zariem. Teicu, lai mēģina lasīt sēdus, bet arī pietupties tā īsti nevarēja, jo svārki bija par īsiem. Tas bija viens kašmars, – Gatis aizgūtnēm stāstīja. – Beigās sarunājām, ka par atsevišķu samaksu es pats brīvdienās salasīšu ogas un atvedīšu viņai pirmdien uz darbu. Mārīte bija gatava maksāt uzreiz, un es, protams, neiebildu. Taču, tā kā viņai bija tikai 50 eiro banknote, man vajadzēja aiziet uz dārza būdiņu pēc atlikuma, un viņa nāca man līdzi. Bet izrādījās, ka mana soma ir iekritusi tajā caurumā blakus dīvānam, nu, tur, aiz nolietoto trauku kastēm, tāpēc abi mēģinājām dabūt to ārā. Un tad ieradies tu. Lūk, tādas bija manas krāpnieciskās darbības. – Gatis ievilka elpu, nolika uz galda piecdesmit eiro un ar saviem violetajiem pirkstu galiem pabīdīja tos uz Ivetas pusi. – Un, lūk, te nu ir mana krāpnieciskā ogu nauda.

– Bet kādēļ viņa izskatījās pēc prostitūtas? – Iveta apmulsusi vaicāja.

– Kā lai es to zinu! – Gatis iesaucās un atkrita sēdus uz gultas malas blakus dēlam. – Vai es šķiroju kolēģus pēc izskata? Kalniņu ģimenē visas sievietes tā ģērbjas. Vai tāpēc viņas nevar būt grāmatvedes?

– Tā bija Mārīte Kalniņa? – Miks mazliet domīgi iejautājās, lūkodamies tēvam tieši acīs.

Gatis pamāja ar galvu, un Miks vairākkārt pārvilka roku savai tikko izdīgušajai bārdiņai.

– Tēt, tev vienkārši nedrīkst nekas būt ar Mārīti Kalniņu.

Iveta pārsteigta palūkojās uz dēlu.

– Dēls, kāpēc tevi satrauc šī sieviete?

– Nu, laikam tāpēc, ka es tiekos ar viņas meitu. Negribētu būt iesaistīts… tādā kā… incestā, vai kā to sauc? – Miks nedroši skatījās te uz tēvu, te māti.

Istabā iestājās klusums, varēja dzirdēt tikai Mika smago elpu. Gatis apslāpēti iesmējās un apgūlās uz muguras. Zem viņa svara iečīkstējās gultas atsperes.

– Viņas meita ir Mare, un mēs satiekamies jau vairākus mēnešus, – Miks turpināja. – Es viņu ievēroju kādā ballītē, jo viņai ļoti garšoja upeņu balzams. Pirmo reizi redzēju meiteni, kas labprāt dzer balzamu. Nospriedu, ka vajadzētu iepazīt viņu tuvāk. Izrādījās, mēs jau bijām satikušies pirms vairākiem gadiem tēta darba Ziemassvētku ballē, bet tad bijām pārāk jauni, lai viens otru pamanītu.

– Ak mans Dievs, dēls, cik tev ir gadu? Es taču tikai pagājušajā nedēļā tev iedevu nogaršot alkoholu! – Iveta iesaucās.

– Mamm, man ziemā paliks astoņpadsmit, – Miks skatījās uz māti tā, it kā viņa četrdesmit gados pirmo reizi atklātu, ka pasaule ir apaļa. Ivetai pārsteigumā noraustījās acs plakstiņš. Astoņpadsmit. Tas nozīmē, ka viņa pati drīzumā varētu kļūt par vecmāmiņu mazmeitai, kas piena vietā pieprasīs upeņu novārījumu. Iveta noskurinājās. Vienas dienas laikā ierastā lietu kārtība bija sabirzusi putekļos, un viņa nezināja, ko ar visu jauniegūto informāciju iesākt.

– Man kaut kā grūti to visu sagremot, – Iveta apdullusi teica un devās ārā no istabas. Pie durvīm viņa apstājās un atskatījās uz saviem ģimenes vīriešiem.

– Es esmu ar mieru šo sarunu uzskatīt par slēgtu. Ar vienu nosacījumu. Gati, tev būs jāšķiras no šīs jakas. Pat ja jums tur nekā nebija, man katru reizi, skatoties uz šo apģērba gabalu, būs jādomā par to skatu dārza būdā. Tūlīt pat aiznesīšu to pie miskastēm.

– Bet tai jakai taču nav nekādas vainas! Viņa ir kā jauna! Atceries taču, man to atsūtīja Viļonkulis no Amerikas… – Gatis pretojās.

– Liksim Viļonkuli mierā, lai guļ savā kapiņā. Vai nu jaka, vai miers mājās, – Iveta noskaldīja.

– Nemetiet to ārā, – Miks sacīja, palīdzēdams tēvam uzslieties sēdus. – Pasaule jau tā ir pilna atkritumiem. Ja mēs visi dzīvotu kā vidējais Viļonkulis, mums jau tagad vajadzētu četras planētas! Labāk nododiet to Vilmai viņas humpalu bodē.

Gatis negribīgi novilka jaku un pasniedza to sievai – viņš ļoti labi apzinājās, ka mīļā miera labad šad tad nākas piekāpties mājas diktatoram.

– Labi, izmazgāšu un nodošu Vilmai, – Iveta noteica, ielika jaku veļasmašīnā, un viņas sirdī iegūla atvieglojums.

 

Tagad, izkārusi veļu un nolikusi izvārīto ķirbju zupu uz korķa paliktņa, Iveta ar kādu nenosakāmu smadzeņu daļu saprata, ka ne jau jaka bija vainīga. Arī Gatis vai Mārīte ne. Bet rūgtums par notikušo tā īsti nebija zudis. Tāpēc viņa nolēma doties uz dēla istabu. Viņš šovakar ciemojās pie Mares. Apsēdusies pie galda un ieslēgusi datoru, viņa meklētājā ierakstīja “ka atkopties pec gadijuma kad virs tevi piekrapis” un ļāvās diskusiju klubiņu ieaijājošajai straumei. Brīnumainā kārtā viņa draudzīgajos padomos pavisam drīz atrada sev nepieciešamo terapiju un piecēlās no datora, lai aizietu uz veikalu. Atgriezusies mājās, viņa atkorķēja ķiršu vīna pudeli un izvilka no somas matu balinātāja tūbiņas, kuras tūdaļ atvēra un sajauca kopā mazā plastmasas bļodiņā. Balinātāja kodīgais aromāts izplatījās pa visu dzīvokli, bet Iveta to vilka plaušās tik alkaini, it kā tas būtu pirmais skābekļa malks pēc astmas lēkmes. Viņa iezieķēja savus pelēkbrūnos, viegli iesirmos matus ar spilgti zilo maisījumu, uzvilka galvā plastmasas maisiņu un ielēja vīnu savā skaistākajā glāzē. Tad atgūlās dīvānā, pacēla kājas uz žurnālgaldiņa un iemalkoja dzērienu. Rūgtums pamazām sāka izgaist.