— Haralas dzīvesstāsti

 

Piedāvāju jaunus igauņu dzejnieka un rakstnieka Matsa Trāta (Mats Traat) Haralas dzīvesstāstu atdzejojumus. 2005. gadā apgādā Nordik izdotajai manis tulkotajai izlasei ievadu rakstīja Matsa Trāta kādreizējais Maskavas Gorkija Literatūras institūta studiju biedrs Knuts Skujenieks, kurš pagājušā gadsimta 50. gados kopā ar Matsu esot spriedis par amerikāņu dzejnieka Edgara Lī Māstera Spūnriveras antoloģiju. “Matss uzreiz iedegās. 1915. gadā publicētā un visu Ameriku saviļņojusī antoloģija viņam pateica priekšā ideju: izdomātas pilsētas Spūnriveras izdomātā kapsētā mirušie lakoniska kapa uzraksta formā, gribot vai negribot, atklāj savas dzīves un nāves jēgu,” atceras Knuts Skujenieks.

Pēc pāris dienām Matss jau esot lasījis Knutam priekšā pirmos izdomātās Igaunijas vietas Haralas iedzīvotāju izdomātos dzīvesstāstus. Sākumā Matss Trāts tos pievienoja kārtējam dzejoļu krājumam, vēlāk izdeva atsevišķās grāmatās.

Pašlaik igauniski ir publicēti gandrīz 500 mirušo ļaužu stāstu, bet apmēram 400 no tiem esmu pārtulkojis latviski.

Haralas dzīvesstāstu izlasi latviešu valodā veidoju hronoloģiskā secībā, tādējādi dzejā atklājot Igaunijas vēsturi un cilvēku likteņus, arī šajā publikācijā ievēroju vēsturisko laiku.

Matss Trāts Haralas dzīvesstāstus rakstījis, izmantodams humoru, precīzus laika, reāliju un notikumu aprakstus, sulīgu valodu un aizraujošu vēstījumu.

Starp citu, 2014. gadā mūsu režisors Vladislavs Nastavševs pēc Matsa Trāta Haralas dzīvesstāstiem Igaunijas teātrī N099 iestudēja izrādi Patiesība, pēc kuras ilgojos. 2015. gadā Baltijas Drāmas forumā tā ieguva balvu kā labākā izrāde.

Atdzejotājs

 

 

ZIGFRĪDS KIRŠENBERGS

Skolas vecākais Rihards Kāns sūdzējās, ka es esot
sitis viņa dēlu, mani iesūdzēja, tiesā
atzinu savu vainu, dusmu uzplūdā patiesi
Arturam Kānam iecirtu pļauku, samaksāju
piectūkstoš marku lielu sāpju naudu.
Bet vecā Kāna dusmas nerimās, tika sasaukta
skolas aizgādņu sapulce, kurā apsprieda
manu atbilstību skolotāja amatam,
es esot skolēnus sūtījis barot govi
un pavēlējis aukstā ziemas laikā
no meža stiept slotām zarus; kurš zarus nav nesis,
tam licis stāvēt ārā un salt,
savu naktspodu es turot pieliekamā kambarī
klases priekšā un liekot bērniem
to nest laukā, uz skolas palodzes,
kam pieskārušās manas rokas, paliekot netīrumi,
kuri vēlāk no palodzes nonākot klasē,
es bērnus spīdzinot un sodot tāpēc,
ka par manu rīcību bijis rakstīts avīzē,
situācija esot zināma apriņķa izglītības nodaļā,
bet es neesot ļāvis savas izdarības ierakstīt protokolā,
galu galā pats protokolu grāmatu likvidējis.
Kad es šos apmelojumus noliedzu,
skolas vecākais piesarka kā bleķa krāsns
un sāka kliegt uz mani:
Piever žaunas, velna vazaņķi! Velna kokaīnist!
Tūkstoš deviņsimt divdesmit ceturtā gada pavasarī pagasta padome
vienbalsīgi nolēma man
uzteikt darbavietu.
Lai aizsargātu savu godu, iesūdzēju Kānu tiesā.
Manu sūdzību noraidīja,
turklāt par tiesas izdevumiem nācās samaksāt tūkstoš marku.
Tā arī beidzās manas skolas vadītāja gaitas Vīgas taisnības ligzdā.
Ar divriteni braucu uz kaimiņu skolu, kur notika vēlēšanas,
āboliņš ziedēja, vējš nāsīs pūta brīvības dvesmu.

 

EVALDS TINA

Biju skolotājas dēls.
Seminārā man paredzēja lielu nākotni,
slavēja manu apdāvinātību: es esot dzimis skolotājs,
tiešām – jaunais Johaness Keiss!*
Manās acīs tam visam nebija nozīmes – kāda velna pēc man vajag
skolotāja vietu un lauku sētu nosusinātā purvā,
ko biju mantojis, ja es nevaru dabūt Helēnu!
Bijām asinsradinieki, vecāki neļāva man
viņu precēt, sevišķi tēvs baidījās,
ka var piedzimt prātā vāji pēcnācēji.
Sapratu, ka tā ir liktenīga bezizeja.
Nespēju dzīvot bez Helēnas,
nošāvos.

 

*Johaness Keiss (Johannes Käis, 1885–1950) – igauņu pedagogs un skolu reformas vadītājs.

 

VIKTORS JERSKU

Es dievināju Alu Kaponi, ar sajūsmu avīzēs
lasīju par viņa darbošanos Čikāgā.
Kāda apbrīnas vērta persona, kam bez ierunām
pakļaujas!
Kā es varētu kļūt viņam līdzīgs,
kļūt par slavenu gangsteri –
pauninieks ar nodriskātu sīktirgotāja koferi,
aprobežots prāts, sagumzīta platmale.
Tartu iegādājos kamašas ar getrām.
Klejoju pa putekļainiem ciema ceļiem, staigāju pa mājām,
piedāvādams preci, slavēju diegus, adatas, kurpju auklas,
korķviļķus, šķiltavas, visādus lētus krāmus,
lai kaut kas dvēselei tiktu.
Savas lepnās kamašas es apāvu tikai tad,
kad gāju uz svinīgo vakaru biedrībā, kur tika atzīmēta
Republikas gadadiena.
Tur Vīgas puiši mani stipri vilka uz zoba,
vīpsnāja un ņirgājās kā suņi.
Beigās Lepa Harijs uzspļāva manām getrām.
Vai Als Kapone šādu cūcību būtu pacietis
vai atstātu to nesodītu?
Kabatā man bija nazis, nē, tas nebija duncis,
parasts nazis, tādus es piedāvāju mājsaimniecēm
maizes griešanai. Asinis sakāpa galvā,
un es dūru Harijam. Vēl un vēl.
Pēc tam konstebls manas rokas atlauza uz muguras.

 

ADALBERTS KRĪPSS

Man bija ģimnāzijas izglītība, kādu laiciņu
pamācījos Pallasē.*
Mājās pie sienas karājās skices un viena eļļas glezna,
uz kuras bija attēlota sieviete ar ķirbi.
Tēvs nomira, un man kā vienīgajam mantiniekam
nācās ķerties pie arkla.
Jaunā dzīvojamā māja tā arī palika neuzcelta.
Lai labāk redzētu zvaigznes,
kā Koperniks jumtā izzāģēju caurumu.
Ada, cara laika Maskavas bērnaukle, sāka mani strostēt,
viņasprāt, mana rīcība bija pelnījusi žagaru.
Manas sievas raksturojumam labi noderētu
Oskara Vailda vārdi:
With little learning and much morality.
Jaunā mēnesī tīrumā, vecā mēnesī mājā.
Kad aparu mālaino lauku,
parasti uzkliedzu ērzelim:
Velns!
Ķēvei klusāk:
Ragana!

 

*Pallase (Pallass) – mākslas skola, ko 1919. gadā dibināja igauņu mākslinieki Konrāds Megi (Konrad Mägi, 1878–1925), Ado Vabe (Ado Vabbe, 1892–1961) un Antons Starkofs (Anton Starkopf, 1889–1966).

 

JULIANS SAVI

Divi mīnusi dod plusu.
Troņmantinieku Franci Ferdinandu noindēja tāpēc,
ka trīs ķeizari savā starpā nespēja vienoties.
Kāpēc trīs mīnusi nedeva vairāk plusu?!
Šī uzmācīgā doma mani mocīja dienu un nakti.
Skolotāju vasaras kursos, kad viens amata brālis man pastāstīja,
ka uz universitātes jubileju ieradies
Zviedrijas kroņprincis Gustavs Ādolfs,
kas esot viņam Tartu pabraucis garām,
man uznāca trakuma lēkme, apgāzu
galdus un salauzu krēslus.

 

MALLE MEISTUSA

Ganos lasīju Kristīni Lavransa meitu.
Prāts sadrūvējās Erlena dēļ,
kad pirms nāves viņš dēliem lūdza piedošanu.
Tas man tik ļoti atgādināja manu tēvu nāves gultā,
kam blakus stāv mazgadīgie dēli un meitas.
Ja tēvs būtu dzīvs, diezin vai es
ietu uz svešām mājām par gani –
parādu dēļ mātei nācās pārdot mūsu māju.
Vakarā man pēkšņi kļuva slikti,
neēdusi kāpu klētsaugšā,
žēlojos: Vēders sāp.
Nanni, saimniece, vēlu vakarā un naktī
nāca mani apraudzīt, mierināja:
Esi laba meitene, mēģini pagulēt,
rīt mēs tevi aizvedīsim uz pilsētu pie daktera,
gan jau tiksi uz pekām!
Sāpes kļuva neciešamas, vaidēju,
valstījos, uz rīta pusi izlaidu garu.
Bērēs ārsts teica: Bija sametušās zarnas,
neviens viņu nebūtu izglābis.

 

STEFANS VERHOVSKIS

Mani iesauca armijā, kaut nesodīts,
nokļuvu darba rotā.
Tur par mums atbildēja majors, jautrs vīrs, viņš uzsauca:
Kas ir bandīts, klaidonis vai plukata – pie manis!
Visus pieņemšu un likšu pie darba!
Darba rota zāģēja malku, gatavoja sienu, gādāja par zirgiem,
bija arī cūku ferma, kur nonāca produktu pārpalikumi.
Ģenerālis Tenisons ieradās inspektēt,
zemē pamanīja sērkociņu, teica man:
Dežurant! Paceliet to baļķi, es tam nevaru pārkāpt.
Kad tīrīju ķemertiņu, ar mani nāca kauties Gračs,
Jānilinnas puisis, es viņam ar kāju iespēru pa vēderu
tik nelaimīgi, ka šis kļuva dzimumnespējīgs.
Pulkvedis teica: Kā likts trīs gadi soda bataljonā!
Tribunālā sprieda un nolēma,
ja nogrēkojies pirmo reizi, dot gadu.
No prieka biju kā traks, dejoju, lēkāju,
pateicos, klanījos līdz zemei, atkārtoju:
Pateicos, pulkveža kungs, ļoti pateicos, pulkveža kungs,
no sirds pateicos!
Tribunāls priecīgi smējās.

 

FELICITA VĒLMĀ

Mans vīrs piedalījās Pirmajā pasaules karā, arī Brīvības cīņās,
dabūja Brīvības krustu un māju.
Mājā ierīkoja divus ķemertiņus, bija gudrs,
bet slinks, sēdēja tur, lasīja grāmatas,
bakurētains, sīciņš kā lelle,
galvas tiesu īsāks par mani.
Leopolda bēres iekrita tieši dienu,
pirms Petss kļuva par prezidentu.
Kad pie kapa zārkam noņēmām vāku,
vīra roka bija gaisā,
it kā viņš sev priekšā turētu grāmatu.
Tādas lietiņas neviens iepriekš nebija redzējis.
Pētsonu Mīle mācīja: Piesien pie otras!
Bet otra roka viņam palika kara laukā, tās nebija.
Sanervozējos, acīs sariesās asaras.
Piesien pie kakla! Vecais Kotkass deva labu padomu.
No galvas noņēmu zīda lakatu, apliku Leopoldam
ap kaklu, nelīdzēja, roka tik un tā cēlās augšā!
Lauķu Jāns, ar kuru vīrs pārsprieda pasaules lietas,
teica: Aizgājējs ir kā Jānis Kristītājs,
kurš sludina Pestītāja parādīšanos!
Mācītājs kaut ko noburkšēja, bet ne vārda pretim nepateica.

 

HILJA UNI

Herberts atnāca pie manis papļāpāt, pieklauvēja pie durvīm.
Tēvs izgāja laukā, abi nosēdās dārza malā uz dēļu kaudzes.
Tēvs nosprieda, ka kaimiņu zēns nācis pie viņa,
sāka runāties, tēvs bija pļāpa,
varēja runāt un runāt, pat ēst negribēja.
Sēdēja, vicinājās ar rokām, Herberts pieklājīgi klausījās,
pret vakaru kļuva dzestrāks.
Tēvs viņam teica:
Pag, man palik maķenit ta ka vēs, no prekšnam atnesis pufķ,
ta pļāpas tālak!
Atnesa un runājās vēl līdz pusnaktij
par landesvēru, vapsiem,* Artura Sirka** nāvi.
Herberts mani pameta –
netika pie vārda!
Ar divām jaunākajām māsām notika līdzīgi.

 

*Vapsi (vapsid) – radikāla, nacionālistiska igauņu kustība, vēlāk arī partija, kas darbojās 20. gadsimta 20.–30. gados.
**Arturs Sirks (Artur Sirk, 1900–1937) bija igauņu karavīrs un politiķis.

 

JOHANNA KONKSA

Es iemācīju kaķim krējumu no ķērnes nolaizīt.
Visi pulgoja mūsu pienu, krejotavā to separēja
kā beidzamo.
Kad mūs apciemoja kāds ciema iedzīvotājs,
žigli piesēdos pie stellēm un audu audumu,
lai parādītu, cik čakls meitietis esmu.
Kad svešinieks aizgāja, drānu atstāju tur, lai stāv,
paķēru laika kavēklim romānu,
kur tika runāts par glaunām drēbēm, skaistiem jaunekļiem,
kas dauzās apkārt limuzīnos,
un par mīlestību, kas uzplaukst no pirmā acu skatiena!
Mana drāna tā arī netika gatava,
pirms Igaunijas laiks beidzās un krievu armijas kravas mašīna
atbrauca pēc mūsu ģimenes,
pavēlēja līdzi ņemt paunas – brauciens uz izsūtījuma vietu.
Krasnojarskas novadā mana aušanas prasme lieti
noderēja, ar to pelnīju maizi, vietējie bija
kā no mēness nokrituši – nemācēja nevienu rokdarbu.
Tas skan jocīgi, bet tieši Sibīrijā
no manis iznāca strādīga igauņu sieviete!

 

ALEKSANDRS OTSTAKS

Armijā ierindas mācībā mums lika maršēt,
bet tad nokomandēja: Apkārt griezties!
Citi uzreiz apgriezās, bet es pavēli nedzirdēju,
maršēju vien tālāk, daudzi vīri no smiekliem vārtījās pa zemi.
Domāja, ka esmu liels jokdaris,
kurš negrib armijas kārtībai pakļauties.
Ja aukstums nebija vairāk kā piecpadsmit grādu,
karavīrs nedrīkstēja cepurei nolaist ausis.
Bet man ārā ausis sāka sāpēt un šņākt,
siltajā tanka kabīnē dzirdamība atgriezās.
Grupas virsnieks mani nosūtīja uz ambulanci, dakteris pārbaudīja, teica:
Jūsu ausīm nav nekādas vainas, jūs simulējat!
Man piesprieda vieglu sodu – desmit sutkas kazarmā.
Kad ienāca vācieši, man tika dota pavēle ar kāpurķēžu traktoru evakuēties
uz Krieviju.
Otrpus Pleskavai vācu izlūklidmašīna
atklāja uguni.
Es tās parādīšanos nedzirdēju, citādi būtu
ieskrējis mežā.

 

OTTO UPINS

Mans jaunais mētelis karājās cietumsargam uz rokas.
Dabūju belzienu pa galvu, saļimu uz grīdas,
pavēlēja noaut zābakus, tos pakampa
otrs apsargs.
Pēc tam norāva arī žaketi, ņirgājās:
Lai tevi tagad silda Staļina saule!
Tad ar dūrēm sāka sist pa seju,
spārdīja ar kājām, zaudēju samaņu.
Pēc nopratināšanas atkal dabūju, piecas reizes
vecākais cietumsargs spēra man pa pautiem,
viņš kliedza: Es tevi, komunist, pataisīšu impotentu,
lai tu vairs nespētu vairot sarkano šlaku!
Pēc tam mani ievilka kamerā.
Laukā nelaida, vadāja no viena cietuma uz otru,
galu galā nogādāja mani uz Štuthofu Vācijā.
Tā kā tiku sūtīts pa etapu, nospriedu:
no šejienes laukā netikt!
Tā arī notika.

 

ARVIS SELKS

Biju rudzu grauds, kas visu laiku dzīvo vienās bailēs,
ka viņu apēdīs.
Brīžiem šī sajūta atkāpās,
bet tad atkal nelika mieru.
Dakteris visādi skaidroja, ka es neesmu
un nevaru būt labības grauds.
Mani izrakstīja no slimnīcas, teica:
Paturiet prātā, cik interesanti ir būt cilvēkam!
Skrēju atpakaļ no autoostas, baiļu sviedros slapjš –
pretī nāca gailis, un es vairs nespēju ne soli paspert!
Dakteris strīdējās: Jūs taču zināt, ka esat cilvēks!
Jā, bet kā lai es to iestāstu gailim?

 

MAKSS EIDSE

1903–1959

Sieva man bija skolotāja,
nespēju viņas vēlmēm izdabāt.
Aizgāja. Es,
revīzijas komisijas priekšsēdētājs,
noņēmos ar kolhoza lietām,
gara, tumša bārda priekšā, galvā melna platmale.
Priekšēdētājs Neu mani iedēvēja par Ahasvēru.
Māja sabruka, netiku
galā ar jumta darbiem.
Beidzamos gadus mitinājos kūtī,
kur govs apkurināja manu naktsmītni.
Kaktā uz lažas un svaigos salmos
bija labi un mierīgi spriedelēt
par Dekartu un Spinozu.
Materiālā pasaule mani interesēja minimāli,
tikai doma visu dara dzīvu.
Deguns iebāzts rakstāmmašīnas tekstā –
Eiropas Savienoto valstu pamatlikumā,
ko biju sastādījis jau ģimnāzista gados,
es attālinājos bezgalībā, lai pastāvētu mūžīgi.

 

SEMJONS PROHLADKINS

1897–1953

Krievijā mani lamāja par baltsomu fašistu,
bet Haralā – par velna krievu.
Biju nievājams, vajājams cilvēks,
ne īstu māju, ne ģimenes.
Votu valodu pieņēmu kā ven venig.
Katram savs krekls tuvāks,
es ganīju Kennumē staļļa zirgus.
Izsūtītā kulaka bēris man
ar pakavu iespēra pa deniņiem –
jau kopš kolhoza sākuma
tas zirgs uz mani tik ņirdzig šķielēja!
Stāst gala, cilvek gala.

 

VALEVS KOORS

Biju praktiķis, sāku kā tehniķis kooperatīvā,
kad tos likvidēja, atnācu uz MTS darbnīcu par vadītāju.
Biju autoritāte, traktoru pārzināju līdz beidzamai skrūvītei,
vīrus turēju grožos – mana valoda bija skaidra un tieša.
Kārtīgi iemetu, tāpēc arī sieva aizgāja.
No partorga aizņēmos motociklu ar blakusvāģi,
aizbraucu ciemos uz Valgu pie bijušās sievas,
izlamāju viņas jauno vīru, viņš bija beidzamais ļubraks.
Man iekaisa aklā zarna.
Vēmu, gulēju uz dīvāna, sarāvies čokurā.
Sieva sabijās: Seja tev zaļi pelēka,
acis dobumos iekritušas, melnas, baidos…
Cēlās temperatūra, plīsa aklā zarna.

 

VAHURS PLAKSINS

Netaisnību, ko māte viņam nodarīja, tēvs pārdzīvoja ļoti smagi,
stundas piecas viņš klusēdams varēja sēdēt uz sola zem loga.
Biju tēva dēls, no mazotnes vilkos viņam astē.
Gāju vidusskolā, kad sākām māju būvēt.
Tolaik tēvs sovhozā bija šoferis,
kopā rakām pamatiem bedri, vedām materiālus,
viņam blakus sēžot, mācījos vadīt mašīnu, ķieģeļus kraut.
Kā smaržoja sviestmaize pavasara saulītē,
kad uz sastatnēm pusdienojām!
Tēvs pusotru gadu sabija Haralas slimnīcā,
beigās tika paralizēts.
Ne reizi māte neaizgāja viņu apraudzīt.
To es viņai nespēju piedot.
Sevī vērstais raksturs man ir no tēva,
arī es pie sevis paturu gan prieku, gan bēdas.

 

VALIDA ROOPA

Verdam es gāju palīdzēt kartupeļus rakt,
vīrs ar vienu roku, bet katru dienu žvingulī.
Pirkstus nogrieza ar ēvelmašīnu, pieaudzēja
klāt, taču tie tāpat vien karājās, bez kāda spēka.
Nopirku viņam desu, lai redzētu,
cik daudz viņš var apēst.
Piecpadsmit rubļus aizlienēju dzērienam.
Zināju, ka viņš mani neņems,
vienkārši gribēju patrakot.
Iešana pensijā ir kā ālavas govs slaukšana,
man vienai rokas par īsu.
Viņa divriteni paslēpu šķūnī, lai nu
atdod parādu.
Atnāca pie manis, dusmās zvērodams, kliedza:
Vai gribēji manu riteni nočiept?
– Man, vecai sievai, tavu hlamu nevajag!
Prātiņ, nāc mājās – viņš, sešdesmitgadīgs, apņēma Viviānu,
meiču ar bērnu, adoptēja meitu un sievai
uztaisīja vēl dēlu, otrā gadā Viviāna aizgāja no viņa –
nejaudāja paciest dzērāja jārēšanos.
Tagad Verds maksā par abiem bērniem alimentus.
Pie veikala viņš nāca man pretī nelaimīgs un noskrandis.
Teicu: Varbūt ienāksi, uzcienāšu ar tasi kafijas!

 

HERTA KAJANDI

Iepazinos ar Reinholdu Iru,* jauks vīrietis,
godavārds gan šim nepiedienīgs, fui!
Izvirzīju noteikumu: ja pieņemsi manu uzvārdu,
nākšu pie tevis par sievu, citādi ne.
Pieņēma arī. Drīz vien sāka lenkt citas sievietes,
raksturs pilnībā atbilda viņa bijušajam uzvārdam.
Izšķērdēja manus ietaupījumus, bija rupjš,
truls tēviņš bez prātiņa, pameta mani.
Mājas durvis vienmēr turēju aizslēgtas.
Vienreiz, kad gāju uz avotu pēc ūdens,
Reinholds bija ticis iekšā mājā.
Smirdēja pēc alkohola, draudēja mani nosist,
meta man ar kristāla vāzi, par laimi, garām.
Tad no kabatas izrāva nazi.
Nāves bailēs ar kāju iespēru šim pa pautiem.
Sarāvās čokurā, vairs mani netraucēja,
pazuda no mūsu puses,
vēlāk esot nodzēries līdz komai.
Mana laulība bija spilgts piemērs tam,
kā vīrietis tiešā nozīmē salauž sievietei sirdi.

 

*Reinholds Ira (Reinhold Ira, fonētiski asociējas ar igauņu vārdu türa – penis, loceklis, pimpis.)    

 

ERIHS TUVI

Biju Igaunijas aizsardzības spēku sakarnieku bataljona unteroficieris,
paglābos no izsūtīšanas uz Krieviju –
mežs nāca pretī.
Iestājoties vācu armijā, sievai teicu:
tagad kaut kas nāks – vai nu dzelzs, vai koka krusts!
Nāves sirpis bija ass, bet man ļoti paveicās.
Biju miera balodis savai ģimenei un radu saimei,
kur ēdiens bija plaks, strīds tauks.
Man bija tā laime divreiz redzēt,
kā iemesls un sekas griež pieri pret pieri –
tad, kad dibināja kolhozus, un tad,
kad tos tik dedzīgi postīja.
Abos gadījumos bezprātīgā sagraušana tika dēvēta
par vētrainu attīstību.
C’est la vie!

 

VĪVI KANNISTE

Es nelikos mierā:
dziedošās revolūcijas laikā
onkulim, šaha meistaram, Annai un viņu bērniem,
kas palika Krievzemes smiltainē,
uzliku piemiņas akmeni viņu māju vietā.
Paņēmām bankas aizdevumu, rāvāmies un rausām
eiropeisko zināšanu gaismā,
sagādājām modernas iekārtas,
sirdis pukstēja nākotnes cerībās.
Ennam bija ķēriens uz visiem darbiem, dabūjām gatavu pat fermu.
Mums bija četrdesmit četras govis –
drīzāk lai bērns iekrīt ugunī,
nekā nokavēt slaukšanu.
Piena cenas gāja uz leju, asinsspiediens cēlās,
parāds kā dzirnakmens gūlās uz pleciem.
Mūsu saimniecisko darbību pārtrauca
Enna insults un mans infarkts.
Dēls uz mūsu kapa uzlika smuku akmeni.

 

TOONI VIRBA

1924–1999

Četrdesmit ceturtā gada rudenī,
kad kaimiņmājās novācām vasarājus,
ar Ēvaldu un citiem lauku ļaudīm
nācām no tīruma pusdienās.
Pie Kāsikiem priekšā nostājās krievu virsnieks,
līdzi pavadonis – igaunis, sāka brēkt:
Jūsu bēniņos atradām vācu karavīra mundieri.
Atzīstieties, kam tas pieder?
Bijām kā ūdeni mutē ieņēmuši.
Ja neteiksiet, visus nošaušu!
Virsnieks un tulks gaidīja atbildi.
Beigās cilvēki pameta skatienus uz Ēvaldu.
Manējais, izdvesa mans mīļotais, seja bāla kā krīts.
Virsnieks viņu izrāva no mana apskāviena,
aizveda zem bērza un nošāva.
Tā tika iznīcināta mana jaunības mīlestība.
Visu mūžu šo zaudējumu nēsāju sevī.
Kurš manas sirdssāpes varētu remdināt?
Kad cits vīrietis ielūrēja manā dekoltē,
bez žēlastības padzinu viņu.

 

MAHTA VĀBLANE

1909–2000

Medusmēneša laikā Jozeps mani slavēja,
teica, ka esmu viņa ārstniecības augs,
un solīja mani uzpasēt kā puķi podiņā.
Vergošana par kalponi lauku sētās,
pēc tam kolhoza darbi bez brīvdienām –
beigu beigās ubadze, daudzus gadus slimības gultā.
Cietu no izgulējumiem, mokām un sāpēm,
galvā viena vienīga doma: ja varētu vēl piedzīvot
jaunā gadu tūkstoša rītausmu,
tas nu gan varētu būt lepns notikums?!
Sagaidīju arī.
Meitas meita man jautāja: Kāda tev ir sajūta,
kad milēniums šalc pagalma kokos?
Es neko īpašu ne jutu, ne redzēju,
ne arī saklausīju.
Tā bija liela vilšanās.
Otrā dienā izlaidu garu.

 

ILVI ALAMETSA

dzim. ALEKSANDERSONE

1925. g. 2. I – 2001. g. 27. XII

Helmuts bija grenadiera mundierī,
es tautastērpā, rudzupuķu vainags galvā,
tas bija tad, kad viņš ieradās atvaļinājumā no vācu armijas
un mēs uz ātru roku tikām salaulāti.
Pēc tam Helmuts pazuda kā ūdenī iekritis,
nevienas ziņas ne no kurienes.
Dēls uz vīriešiem bija briesmīgi greizsirdīgs,
tā arī vairs neapprecējos.
Kad vedekla atsūtīja īsziņu uz manu mobilo,
ka Turcijā atradusi jaunu mīlestību
un vairs neatgriezīsies Igaunijā,
sevi ziedoju dēla bērniem,
kas pie ēdamgalda tupēja rindiņā
kā tādas baltas svecītes.

 

AIVARS ERKELS

Mans tēvs pat nesapņoja,
ka kaut reizi mūžā nokļūs ārzemēs,
viņš nomira laimīgā ticībā, ka Aizkarpati
ir pasaulē visskaistākā vieta.
Es par viņu biju laimīgāks:
varēju ratiņkrēslā brīvā zemē, vēderam rūcot,
bibliotēkā pašķirstīt
bilžu albumus no Itālijas un Vācijas.
Maniem dēliem gan klēpī iekrita laime:
viņi Haralas nomalē negrasījās sapņot,
bet ķērās vērsim pie ragiem, steidzās projām,
Eiropā iespiedās juvelieru biznesā, bankās,
starptautiski gatavi vīri!
Sakiet vēl, ka globalizācija nav svētība!

 

KEITA ALAMETSA

1989–2002

Ievziedu laikā noslīku uzplūdumā –
trīspadsmit gadus veca.
Mazais brālītis domāja, ka es spēlējos,
aiznesās pie vecāsmātes ar ziņu:
Keita paslēpās zem ūdens!

 

GITA MAIORGA

Biju priecīgs cilvēks, dziedāju, spēlēju akordeonu.
Piedzēries vīrs man ar kūts ķeblīti iezvēla pa muguru.
Pēc tam sākās nedienas ar nierēm.
Visvisādi ārstējos ar dažādām zālēm, nekā.
Par laimi, mūsu bērni jau bija tikuši uz kājām.
Nomiru tieši tajā dienā, kad Igauniju uzņēma NATO.

 

VALDARS JENDOVS

Šņabi nedzēru, lubenes nelasīju,
torti neēdu.
Sirds sāka streikot,
salauza manu horizontāli.
Tad vēl piemetās tūska.
Slimnīcā izdabūja ūdeni no manis,
baroja ar drapēm, čurāju kā bullis ar strūklu.
Darbabiedri nāca apraudzīt,
runāja par saules vētrām,
par vējdzirnavu parkiem jūrā, atomelektrostaciju.
Es klusēju.
Labs inženieris, tikai mazrunīgs,
vārdu no mutes vai ar stangām jāvelk,
tā mani atcerējās pie bēru galda.

 

OLEVS TAMPS

Sieva tika pie auksta kapa Igaunijā,
uz Ameriku pārcēlās abi dēli, IT inženieri,
no dzimtenes līdzi paņēma sievas, viens
iedzīvojās Kalifornijā, otrs Ilinoisā.
Tāda perspektīva man nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Vai tikai prieka pēc man būtu jāaplaudē,
kad viens pats gatavoju kartupeļu biezeni no paciņas,
viens ēdu, viens skatos pa logu ārā,
kaķa, suņa un dzērāja parādīšanās ir vesels notikums.
Kad mākoņainā naktī mani atnāk apraudzīt pilnmēness,
domas atkal aizvirzās pie dēliem.
Kad abi vēl bija studenti, neko citu nedzirdēju:
man jānopērk tas, jāmaksā tur, dod naudu,
man jāaizbrauc uz turieni un turieni, dod naudu!
Citādas intereses par tēvu viņiem nebija.
Kāpēc cilvēks nošķiras no cilvēka,
kur ir atsvešinātības sākums, vai jau mātes miesās?
Atmiņa pavājinās, acis vairs nejaudā skatīties pārraides,
klausos radio, līdz dodos pie miera,
lai arī tur būtu viens.

 

TOIVO TUMMS

Brīvība nozīmē atbildību, atbildība izaug
no bailēm kļūdīties likumā, senču paražās,
iesakņojušajās uzvedības normās un sabiedrības
sociālajos rīkojumos.
Man tas viss pārvērtās atbildības bailēs.
Sieva neapņemta, bērni nesagādāti,
piecdesmit gados kļuvis par bezdarbnieku, tupēju pie teļļuka,
klausījos oficiālo personu lišķīgās uzrunas,
sekoju statistikas paslēpēm un
partiju drūzmai ap valsts pīrāgu, es domāju:
visi tie darboņi ir solidāri ar mani –
arī viņi baidās no brīvības kā no uguns!

 

RAHULEIDS SIKAMEGI

Nostradama pareģotā Krievijas revolūcija
un Padomju Savienības sabrukums piepildījās.
Divreiz mūžā man bija dots pieredzēt
Igaunijas brīnumaino neatkarību.
Haralas pirtī pajautāju mākslīgās apsēklošanas tehniķim Kurgam:
Vai tas franču ārsts gadījumā nebija
tīrasiņu igaunis?
Kurgam atbilde nebija jāmeklē kabatā:
Visas Eiropas tautas ir no igauņiem cēlušās!
Nostradams pasludināja arī pasaules galu.
No tā īstajā brīdī paslēpos zem zemes.

 

ALLANS LUHTS

1962. g. 5. VII – 2007. g. 17. V

Vahelānu Reinam apsolīju,
ka iekārtošu viņa trīs meitas
pie somu miljonāriem.
Tu būsi megavīrs, ja tiksi ar to galā,
pavīpsnāja Reins un uzaicināja mani ciemos.
Man par godu tika sarīkoti svētki –
dega zilas sveces,
skanēja Lučāno Pavaroti balss.
Reina meitas, Dievs sargi,
bija kā nogatavojušies ķirši!
Man iepatikās Suivi,
vidējā, rudmatainā sprogainīte,
kura bija beigusi pavāru skolu.
Aušojos: Kad varu nākt precībās!
Viņa nopietni, dedzīgi pretī:
Kad tu nāksi, saki, kad, es gaidīšu!
Joku pārvērtu nopietnībā – vecpuisis apņem sievu!
Mūsu gadu starpība bija divdesmit trīs.
Kāzu naktī mana sirds no lielas laimes apstājās. 

 

ANNE LĪSA TOOMELA

Targo no rīta bija negaidīti aizgājis.
Tas man bija beidzamais trieciens –
brīnums, ka es, braukdama no Tartu, neieskrēju grāvī.
Pat lapsas ziemā pārceļas uz pilsētu.
Manas alas būvniecību vectēva mājās Targo atstāja
pusratā, tur nav ne pavarda, ne elektrības.
Kur man, bez darba palikušai kalpotājai, apmesties
ar slimu piecgadīgu bērnu, kurš nerunā?

 

ITI PEKA

Kāpēc es audzēju nagus?
Laikam jau tādēļ, lai tos parādītu.
Citas sievietes izdzīvo dvēseles drāmas,
pamet ģimeni sveša vīrišķa
viena vienīga skatiena dēļ, ja šis piesola pasaku zemi.
Kāpēc liegie mājieni un norādes man ir pagājuši garām –
vai tā ir izredzēto privilēģija?
Es esmu sevi atturējusi no visa,
aizbēgusi projām, iekapsulējusies, palikusi viena.
Gribot negribot par manas dzīves saturu kļuva
aunapieru mācīšana
un nemitīga aušana tautas namā.
Nagus man neizdevās izmantot.

 

ILLA MAIJA SELLERE

Lietu nozīme, dabas patvaļa,
ģimenes kopā saturēšana rūpēs un bēdās,
jūtu pasaule, sievietes dvēseles slepenais kambaris –
viss man bija vienlīdz svarīgs.
Darba bija daudz, visu laiku vienā skriešanā!
Savs prieciņš arī gadījās,
tāpēc bērniem un bērnubērniem mācīju:
Priecājieties ar prieku, prieks ir no Dieva,
ikviens starojošs cilvēks ir citiem svētlaime!
Bija tik interesanti dzīvot, ka nebija laika mirt!
Manā bēru dienā Debesu Tēvs atsūtīja
četrdesmit četru grādu salu.
Kāds cits uzmanības apliecinājums vēl būtu vajadzīgs?   

 

NEANDERTĀLIETIS

dzimis 40060. pr. Kr. – miris 39991. pr. Kr.

Vesels bars ļaužu ar strupiem deguniem
vajāja mani mamutu mežā.
Man bija pīķis ar kaula uzgali,
viņi par mani neapžēlojās.
Asiņainais Pērkondievs klusēja.
Viņu kareivīgie pēcnācēji varbūt domā,
ka es nejutu sāpes
un nepratu runāt.
Tīrie meli!
Ko citu gan no strupdeguņiem var sagaidīt!

 

No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš