literatūra

— mazliet pavasara

Andris Ogriņš

08/05/2021

dzīvo un mirušo skaitītājs turpu šurpu apļojot bez mitas kļūdās

 

***

sniegs izkusis dienas beigušās nakšu sākumi mijkrēslī iepakoti
turpinājumi uzvēdī sastāvējušos lietuslāšu smaku

skandinu no lineāras idejas izlocītu trijstūri
virsotnēs skatienu izkārtodams

augsts trokšņa piesārņojums telpā izkropļo arī bez tā līko laiku
nav viegli ieturēt savu ritmu

turklāt

dzīvo un mirušo skaitītājs turpu šurpu apļojot bez mitas kļūdās

un

ja ļoti ilgi atkāpjas var nonākt līdz jūrai ja ilgāk par ļoti ilgi no-
slīkt

 

***

daudz vārdu ilgas runāšanas akmeņiem pārpilnas
mugursomas

rokas kas steidz no pietecējušiem skārņiem izliet
ūdeni

caurs jumts cauri griesti un cauras galvas

somām plīst lences
gali spurgalojas tērcēs un nesošās tek aiz kurpēm
nesējiem

aiz kāda loga kā kausa līdzsvaram sidrabots torss

bez rokām

bez galvas

 

***

zivis projām jo krasti piekusuši
tā paša iemesla dēļ esmu šeit

sēžu pie ugunskura un vāru savas asinis

tumsai aukstas rokas
gaismai smagas kājas viņa kavējas nākt

vai ierastos bez kavēšanās
ja izbeigtu piesaukt un applaucējis mēli
pret uznirušas domas lūpām

pamēģinātu saklausīt vienu vienīgu zivi

zem krasta

 

***

nav skaidri viņu motīvi
un trūkst vēlmes notīrīt starp mums aizelpoto stiklu

galu galā aizlidojušie jau atgriezušies

pirmie paspējuši noziedēt
pēdējie pa acs kaktiņiem palūkoties

drīz pagriezīs pulksteņus par stundu uz priekšu viss
nostāsies savās vietās

vienīgi naktis turpinās plūst pāri krastiem
mani un viņus līdz kaulam izmērcēdamas

 

***

gājiens ar otu pa ceļam notriecot divus zirgus
starptautisko pārvadājumu kravas automašīnas vadītāju
izsitot trešo aci vienam luksoforam
nojaucot vairākas robežas starp cilvēkiem un valstīm
kas aiz muguras protams kā grāmatas saslēdzas atpakaļ
ar citu saturu gan
bet vai nav vienalga

piecsimt piecdesmit piecas dienas neesot lijis lietus
man nevajag
neesmu augs un nebūšu raža
tikvien kā to otu lūpās notvertā lāsē pamērcēt tomēr arī
siekalu par pilnīgi visu nospļauties nesteidzīgajam
netrūkst

turpinājums seko gribēdams aizsteigties priekšā lai tak
skrien
pārkāps atļautā ātruma sešsimt sešdesmit seši kilometri
stundā slieksni
un satiks pašu sātanu kurš esot dotā skaitļa autortiesību
īpašnieks
kaut kopā ar mani mirkli aptur savas ikdienas gaitas un
domīgi (pretēji pulksteņrādītāja virzienam)
galvu grozīdams pārcilā ko šī ciparu vienveidība varētu
nozīmēt

savukārt ota gan nemēdz pieturēt
kad laiku pa laikam starp sekunžu simtdaļām sastingstu
ap mani jaunu laicīgu pasauli
mālē

 

***

eksperiments ar dzīvi uz pusēm
sadaloties sīkākajās vienībās un
neapturot elpošanu

ievilkt ūdeni izpūst tiltu ielu pār šo tiltu uz pilsētas centru pašu pilsētu pilsoņus
sabiedrību valsti pasauli galaktiku visumu
kad plaušas pilnīgi izsmeltas tvarstot nākamo ieelpu pēdējo instanci nepamanīt

 

***

nav tā ka tevi mīlētu visa pilsēta
lielākoties tevi nemaz neatpazīst

iet garām kā pulksteņi vai neiet vispār kā neuzvilkti

pamazām arī tava atspere atslābst
izlaižas iedomātā parka dīvānā ar tālvadības pulti
pavasara putnu balsis pārslēgdama
un pieregulējot zilsniedzīšu toni lai neapžilbina acis
skaita tumsā sarūsējušus krustus
pazemes rūsas aizklātajām

iepriekš minēto iemeslu dēļ nav arī tā ka tevi ienīstu
visi miesu kodolus savas pilsētas skicēt uzspicējušie

un protams nav tā
ka tev pašam pa rokai neatrastos

asmens un balts papīra ķermenis

 

***

es esmu aizsargājama suga lielajās un mazajās piektdienās
krellēs ievērts sajaucu skaitu lūgšanām

dažreiz ēdu salmus kā vērsis
citkārt iemetu mutē pa kādam popkorna psalmam

skatoties filmas par savu krustā sišanu
izmeklēju nevainojamākās naglas āmuru koksni un pieres
vietu
galu galā

manas rokas neaizmirst kā nopīt ērkšķu vainagu bet asinis
ievērot riti uz žāvāties izkārto melnzemes mēli

es zinu ka mani trešajā dienā augšāmcels tāpēc pirmajā un
otrajā nedaru pilnīgi neko
(arī neatpūšos no savas bezdarbības)

gadi nāk un aiziet nebūtībā pirms un pēc manas dzimšanas
kamēr pats
būšu nebūšu mūžīgi