— Ābeles iestādīja tajā pašā mēnesī

Par Ineses Zanderes dzejoļu krājumu Mantojumi (Neputns, 2021)

Ja tu, lasītāj, strādā kādā kultūras mantojuma krātuvē vai institūcijā, kas nodarbojas ar šī mantojuma pētniecību un popularizēšanu – Ineses Zanderes piektā pieaugušo dzejas krājuma nosaukums Mantojumi tevi nekavējoties intriģēs un iedrošinās. Mantojumi reiz ir tēma, par kuru tu esi daudz domājis. Tu zini, ka mantojumu var dažādi traktēt: no vienas puses, par mantojumu mēdz saukt to dārgāko, ko mums atstājušas iepriekšējās paaudzes – kultūrvēsturiskās vērtības, kanonus, bagātības, identitātes stūrakmeņus, unikālas pērles un greznumus. No otras puses, par mantojumu var uzskatīt pilnīgi visu, ko esam saņēmuši – tostarp parādus, sliktus gēnus, vēstures traumas, atkritumu kalnus un oglekļa dioksīdu atmosfērā.¹ Mantojums var būt gan personisks, gan kolektīvs, gan materiāls, gan nemateriāls, gan ieguvums, gan nasta, tas var būt gan apnicis, gan vēl neatklāts, tas var būt apstrīdēts, noliegts vai zaudēts, turklāt mantojuma jautājums arvien saistīts ar finansējumu – tas viss liecina, ka par mantojumu vēl ilgi viss nebūs izrunāts. Vienlaikus tik populāra vadmotīva izvēle varētu trivializēt kādu vārgulīgāku krājumu. Laimīgā kārtā tas nav šis gadījums – pie Zanderes mantojums ir drošās rokās. Mantojums bagātina Zanderi, un Zandere bagātina mantojumu.

Kā stāsta pati dzejniece, krājumam varēja būt arī cits nosaukums², līdz ar to nav jāpieņem, ka visi dzejoļi jāuzlūko mantojuma jēdziena gaismā, tomēr šis ietvars ir trāpīgs vairāku krājuma tēmu kopsavilkums. Zandere atklāj, ka jaunā grāmata, salīdzinot ar iepriekšējām, ir lielākā mērā autobiogrāfiska. Dzejoļi vēsta par Zanderes dzimtas vēsturi, par “dokumentiem”, kas saglabā atmiņas, par to, kas palicis no dārgiem cilvēkiem. Aplūkoti arī dažādi Latvijas vēstures notikumi vai to literārās interpretācijas. Visbeidzot, pie mantojuma tēmas piederas arī atsauces uz citu rakstnieku darbiem un Zanderei tik raksturīgie folkloras motīvi, kas nemanāmi saplūst ar personisko atmiņu vielu. Par krājumu noteikti būtu daudz sakāms arī ārpus mantojuma jautājumu loka, tomēr šajā aprakstā pievērsīšos galvenokārt tiem.

Mantojumu glabājošo dokumentu tēli, manuprāt, ir viens no spilgtākajiem krājuma elementiem. Vēstures liecība šeit var būt aiz plaukta aizkritis saburzīts vāciņš, rūtiņu burtnīcas lapa, uzraksts uz kapakmens, kuru ar pirkstiem burto bērns, Sabaļauskaites romāns vai klade, kurā tiek pierakstīti kādas dzimtas vēstures galvenie notikumi. Lielākā daļa informācijas tomēr nekad netiek pierakstīta, tā glabājas tikai dzīvā cilvēkā. Dzejolī mūsu klade, kurā vēstīts par dzimtas vēstures pierakstiem, vecmāmiņa Milda ir “klade / pilna līdz pēdējam vākam / ar mums” (23. lpp.)³; emocionālajā dzejoļa noslēgumā, vecmāmiņai nomirstot, viņa tiek ielikta “melnajā rokassomā”. Šis jaudīgais, daudzslāņainais tēls ar mani paliks visa krājuma garumā – es domāšu par to, cik niecīga ir uzrakstāmā un saglabājamā daļa; ir rokassomas, kas kļūst arvien smagākas, un priekšmeti tajās tiek neatgriezeniski saspiesti arhīvā – vairs neatveramā un nelasāmā.

Personiskās vēstures tēma turpināta dzejoļu ciklā draudzenes, kurā aprakstītas sešas spilgtas draudzēšanās un nedraudzēšanās epizodes. Distance starp stāstījuma tagadni un vēstījuma pagātni tajos ir ļoti maza, autore aizved lasītāju līdz pašai notikuma vietai. Zanderei jau kopš pirmajiem krājumiem raksturīgi, ka daži pieaugušo dzejoļi radniecīgi bērnu dzejai, savukārt bērnu dzeja mēdz būt tik intelektuāla, ka iederētos arī pieaugušo krājumos⁴ – arī draudzenēs abi rakstības veidi nenošķirami sakausēti.

Tiltu starp minētajiem skatupunktiem nereti veido atskaņu izmantojums: Zandere ļoti labprāt lieto atskaņas, savukārt bērnu spēles aizsegs ļauj izteiksmes līdzekļu klāstā iekļaut un radoši apspēlēt pat triviālas formas. Lasot krājumu Putna miegā, biju pārsteigta par to, ka Zandere var tā atļauties – pat bez ironijas un spēles sabalsot sabristas kājas ar mājām. Cikls draudzenes visus snobus un kritizētājus noliek pie vietas ar dzejoli mūsu kāja, kas kā karogu nes rindu “tā bija mūsu kāja tā vairs nenāks mājās” un ar savu eksistenci pierāda, ka dzejā nav vārdu un izteiksmes līdzekļu, kurus dzejnieks vairs nedrīkstētu izmantot.

Cikla draudzenes dzejoļus bērnu dzejas noskaņai tuvina arī tas, ka tie stāstīti no meiteņu redzes viedokļa. Manuprāt, šie dzejoļi ir ļoti izdevušies un cits citu lieliski papildina; pēdējais cikla dzejolis spēlēsim mājās (31. lpp.) piešķir ciklam iespaidīgu kulmināciju. Tas sākas kā vēl viena bērnības konflikta atainojums, kas, tāpat kā iepriekšējie dzejoļi, ir nedaudz komisks: meitene fantazē, ka viņai pazemē būs varena māja, kuras durvis būtu aizslēgtas, lai draudzene “nemūžam netiktu iekšā”. Otrajā pantā iztēle uzbur jau citu māju virszemē, kas ir “zalziļa kā stikla burka”; tiek atkārtots tas pats iekšā nelaišanas motīvs, bet bērnišķīgo kurmju armijas un runājošu slieku tēlu vietā šeit stājas reālistiskāka un depresīvāka lapsene, kas kādā vasaras dienā veltīgi sitas pret logu stikliem. Trešajā pantā kļūst skaidrs, ka runa jau sen vairs nav par divām meitenēm – tā ir autore pati, kas nemūžam vairs netiks atpakaļ bērnībā, jo durvis ir ciet: “man būtu vēl tūkstoš māju / bet nevienā tev nebūtu vietas” (turpat).

Tā kā krājumā ir milzums dažādiem cilvēkiem, vēsturiskām tēmām veltītu un intertekstuālu dzejoļu, lasot krājumu pirmo reizi, mani pārņem ierasta mazvērtības sajūta. Kam pieder šie iniciāļi dzejoļa veltījumā? Tie noteikti apzīmē kādu sabiedrībā plaši pazīstamu un nozīmīgu personu, kura vārdu neprotu atšifrēt. Tāpat nezinu, kas tieši 1944. gadā notika pie Mūsas upes (35. lpp.), dzejolī uzpazīstu tikai Zanderes mīlestību pret upēm, sevišķi, ja tās iztek leišu zemē. Man aptveramāks ir intertekstuālais dzejolis “bremzēšanas ceļš. kromas motīvs” (38. lpp.), kurā, trāpīgi stilizējot Montas Kromas dzejoļa stilistiku, tiek runāts par padomju dzejnieka sirdsapziņu. Tāpat ar lielu prieku lasu ciklu aspazijas blūzītes (51.–56.), kas atbalso Aspazijas dzejas trauksmainumu un daudz vispārinātākā, filozofiskā formā turpina savulaik Rīgas Laikā un krājumā Kuģa žurnāls lasāmo fascinējošo Zanderes pētījumu par dzejnieces Aspazijas blūzēm un cepurēm.⁵ Grāmatas noslēgumā autore apzināti pievienojusi tikai dažus skaidrojumus: liela daļa no tiem sniedz biogrāfisku informāciju par krājumā minētajiem Zanderes ģimenes locekļiem, bet neskaidro citas kultūras un vēstures atsauces. Domājams, lēmums trūkstošās informācijas atrašanu vai neatrašanu atstājot lasītāja paša ziņā bijis pareizs – citādi grāmata pārtaptu par “izglītojošu dzejas krājumu”.

Atsevišķas diskusijas vērts ir rakstnieces Mirdzas Bendrupes stāsta Pati Andžēlika⁶ iedvesmotais dzejolis marta valstība (74.–78.lpp.). Bendrupes stāsta varone ir atnākusi pie nervu ārsta, jo viņu vajā halucinācija, “bezmiesīgs iedomu tēls” – Erots. Viņa stāsta par gadījumu, kad kādā vējainā marta naktī nokļuvusi mežā, kur pieredzējusi sensuālu, mistisku un transcendentālu vīziju, kurā Andžēlika jutusi visu dzīvo dabu un upes plūsmojam caur sevi, un viņai šajā brīdī “pietiek spēka pieņemt to visu” (8. lpp.). Zanderes 88 rindiņu garajā dzejolī vairāk nekā puse rindu tieši citē vai izmanto Andžēlikas izteiktos vārdus.

Pirmkārt, jāsaka, ka nav šaubu, ka Andžēlikas vīzijas bija pelnījušas tikt izceltas no sākotnēja konteksta un remiksētas – tas bijis tā vērts. Otrkārt, jāatzīst arī, ka šis intertekstualitātes lietojums atšķiras no tradicionālas citēšanas, tuvinoties konceptuālās dzejas atrastu tekstu atkārtotas izmantošanas praksei. Bendrupes sākotnējā teksta īpatsvars jaunajā darbā ir pārāk liels, lai varētu sacīt, ka dzejolis vienkārši atsaucas uz stāstu. Konceptuālās teksta pārizmantošanas paņēmieni nenoliedzami rada vajadzību pārvērtēt plaģiātisma problēmu. Pats teksta atkalizmantošanas apjoms nav pietiekams kritērijs, lai mākslas tekstam piedēvētu plaģiātu. Tā, piemēram, Kārļa Vērdiņa dzejolis Pasaka par vērdiņu krājumā Es⁷ gandrīz pilnībā satur tikai Kārļa Skalbes pasakas tekstu, taču frāzes ir saliktas citā kārtībā un teksts ieguvis pilnīgi jaunu jēgu. Par Zanderes dzejoli marta valstība neapšaubāmi varam sacīt, ka tas ir jauns mākslas darbs, taču, īpaši dzejoļa sākuma daļā, man šķita, ka Bendrupes teksts joprojām nes lielāko jēdzienisko slodzi, piedāvā spilgtākos tēlus, un tikai pakāpeniski dzejolis iešūpojas savpatīgā ritmā; dzejoļa vēstījums radikāli nenovirzās no ekstātiskā pirmavota. Tomēr, lai kāds būtu lasītāja ieskats par to, kam pienākas galvenie lauri par jauno Zanderes dzejoli – Bendrupei vai Zanderei pašai –, nav noliedzams, ka šī tehnika lieliski iederas mantojumam veltītā 21. gadsimta sākuma dzejas krājumā. Turklāt, tieši pateicoties Zanderei, Bendrupes teksts tiek vēlreiz atvērts, un lasītājs ir aicināts lasīt gan tā sākotnējo, gan jauno versiju.

Visbeidzot, pēdējā doma par Zanderes mantojumiem: attiecības ar folkloras materiālu. Nav tā, ka folkloras izmantojums mūsdienīgos izstrādājumos vienmēr raisa sajūsmu. Arī tādi Zanderes dzejoļi kā Ik rudeni valodiņa krājumā Putna miegs⁸ man ir šķituši pārāk burtiski, it kā dzejniece sev būtu uzdevusi sarakstīt vingrinājumu par folkloras tēmu. Mantojumos mani savaldzināja folkloras motīvu minimālisms. Krājuma ieskaņas cikla liepas pirmajā dzejolī (8. lpp.) tēlota liepu aleja, caur kuru varone bēg, skrienot no liepas līdz liepai kā Ingas Gailes Kūku Marija, kas iet no koka līdz kokam.⁹ Pāršķirot lappusi, liepu sastopam vēlreiz, šoreiz šis tēls savienots ar pasakas motīvu, kurā bites dod zīmi puisim, kura no trim ar palagiem apsegtajām meitenēm ir princese: “kura ir mana liepa // kamenes bass: / tā viduvējā tā viduvējā / ar zemo ziedošo zaru // tā esi tu.” (10. lpp.) Atsauce ir ļoti ekonomiska, taču tā dzejolim sniedz negaidīti daudz gan jēgas, gan atmosfēras ziņā, un arī citu dzejoļu liepas ar to pašu kļuvušas daudznozīmīgākas.

Otra minimālistiskā atsauce, iespējams, gandrīz nav saucama par atsauci. Tā saistīta ar stāstu par ābeļdārzu, kas pie Zanderes mājas esot iestādīts mēnesī, kad viņa piedzimusi.¹⁰ Cita starpā, Zanderes krājumā Laimīgie meli (1988) atrodams dzejolis ar nosaukumu Mantojums, un tajā starp prātojumiem par Jūdas grašiem uznirst apsnigušu ābeļdārzu tēls. Mīlu Zanderes dzejoli iedomā citādu māti no krājuma Melnās čūskas maiznīca¹¹, kurā māte ar āboliem priekšautā nāk pa taku caur dārzu – “viņas gludajā rokā nezinot ielikts zobens / viņa nes to tik droši / kā gladiolu uz skolu” (11. lpp.). Dārzs ar ābelēm ierakstīts arī Mantojumu dzejolī mūsu klade (21. lpp.) un krājuma metafiziski vērstajā beigu daļā, ciklā es esmu (“un manas acis ir zaļas / kā dārzs kuru paguva iestādīt” (84. lpp.)). Bez šaubām, gan dārzs, gan ābele ir ietilpīgi simboli, kuriem ir sazarotas nozīmes gan latviešu, gan pasaules mantojuma kontekstā. Šajā gadījumā tā nebija konkrēta asociācija, kas mani aizkustināja. Lasot par Zanderes dārzu, es nevilšus atcerējos populārās kultūras epizodi, kura šogad izpelnījās uzmanību sociālajos tīklos – konservatīvā interneta mīlulis psihologs Džordans Pītersons kādā intervijā ar grūtībām valdīja raudas, runājot par to, kā dažkārt vienā notikumā (vai vienā personā) saskaras objektīvā un naratīvā pasaule.¹² Biogrāfiskā un naratīvā pasaule Ineses Zanderes darbos un personā saskaras nepārtraukti, un neko nemaina tas, ka laba daļa no tā visa ir piemelota.¹³

1. Baklāne, A. Pasaules mantojums. Punctum (03.07.2018).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Zandere, I., Adamaite, U. Idejas izsprāgst un ievaino. Kultūras Diena un izklaide, Nr.77 (22.04.2021). 4.–6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Zandere, I. Mantojumi. Neputns, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Zanderes bērnu un pieaugušo dzejas sintēze nereti minēta arī iepriekšējo krājumu recenzijās. Skat. piem., Salējs, M. Nepieļaujamais lirisms. Diena, 2003, 6. okt., 11. lpp. Baklāne, A. Aizņemta svarīgā vēsturiskā sapnī. Latvju Teksti, Nr.3 (2014), 51.–53.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Zandere, I. Decembris. Aspazijas blūzīte. Kuģa žurnāls. Neputns, 2016. 29.–39. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Bendrupe, M. Pati Andžēlika. Majestāte un pērtiķis. Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938. 5.–10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vērdiņš, K. Es. Neputns, 2008. 26. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Zandere, I. Putna miegs. Neputns, 2014. 63. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Gaile, I. Kūku Marija. Orbīta, 2007. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Zandere, I., Šteinberga, G. Piezvanīt Zanderei. Ievas stāsti, Nr.3 (12./25.02.2021). 24.–28. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Zandere, I. Melnās čūskas maiznīca. Neputns, 2003.  (atpakaļ uz rakstu)
12. The Jordan B. Peterson Podcast, Season 4 Episode 8: Jonathan Pageau | Jordan B Peterson. https://youtu.be/2rAqVmZwqZM  (atpakaļ uz rakstu)
13. Senā sarunā ar Noru Ikstenu Zandere saka: “Es esmu ļoti daudz melojusi. Meli ir varbūt viens no cilvēciskās pašizpausmes veidiem, kuru pazīstu vislabāk.” Zandere, I., Ikstena, N. Viena tēla nav. Es esmu dažāda. Karogs, Nr.11-12 (01.11.1991). 122. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)