— Ķermenis man ir aizlienēts

Šis laikam ir tāds raksts, kura tapšanu, visticamāk, nojautu (taču ne apzinājos) jau pirms diviem gadiem, kad sāku lasīt šeit turpmāk aplūkoto tekstu. Taču nekādā gadījumā nevarēju zināt, ka rakstīšanu sākšu šādos apstākļos – globālas pandēmijas laikā, pašā decembra sākumā esot Latvijā un vienai pašai apdzīvojot 19. gadsimta muižas 23 telpas, pārsvarā atbildot par brikešu iemešanu krāsnīs, šad tad pielejot ūdeni lētai kafijai vai kaut ko patulkojot. Vai rakstot. Mazliet līdzīgi kā ar Pandēmijas dienasgrāmatām rakstīt, un jo īpaši rakstīt dienasgrāmatas, iedzīvotāji tika aicināti arī visai nesenā pagātnē, precīzāk, 1941. gadā Ļeņingradā – laikā, kad pilsētu bija aplenkusi nacistu armija. Daudziem – piemēram, bērniem – tas tolaik kļuva par dabisku pašizpausmes veidu, kādā censties saprast sevi un vidi sev apkārt. Viņu izdzīvošanas spēlē bija iestājies līmenis, kurā darbojās pavisam neparasti noteikumi. Izrādās, ka šie cilvēki aiz sevis ir atstājuši kaudzēm rakstisku liecību, par ko mēs varam būt viņiem ļoti, ļoti pateicīgi.

Salikums “rakstīšana” un “Ļeņingradas blokāde” manu uzmanību saistīja pēc tam, kad izlasīju Rīgas Laikā publicētos blokādnieku dienasgrāmatu fragmentu tulkojumus. Šie cilvēki bija nostādīti visai unikālas situācijas priekšā un, izrādās, savu pieredzi bija pierakstījuši. Savā nezināšanā man, protams, nebija ienācis prātā, ka šādu dienasgrāmatu varētu būt diezgan daudz, taču jau tolaik intuitīvi likās, ka tās man varētu palīdzēt saprast kaut ko ļoti svarīgu par cilvēkbūšanu. Iedomāsimies situāciju – ir karš, bet jūs dzīvojat lielā, skaistā, rūpnieciski un akadēmiski attīstītā pilsētā. Rudenī burvīgo pilsētu aplenc jums naidīgas lielvaras armija, bet iekšā nenāk un šo armiju jūs neredzat vispār. Bumbvedēji met nāvi pa visām svarīgākajām pilsētas ēkām un struktūrām. Lai ienaidnieks nevarētu saskatīt, kur precīzi nolaist bumbu kārtas, vakaros pilsētā vairs nedrīkst degt gaismas, tāpēc lielākoties ir ļoti tumšs. Taču trāpa gan tāpat – sāk pazust ūdens, sadeg lielākās pārtikas ražotnes, un apsīkst ēdamā piegāde no provinces. Tad pienāk ziema un kļūst ļoti, ļoti auksts… Šie apstākļi vairāk piedienas kādai pavisam drūmai šausmu filmai vai datorspēlei, bet to, ka dzīve savā nežēlīgumā vienmēr pārspēs iztēli, es sapratu jau sen. Un jo ātrāk cilvēks to saprot, jo mazākas ilūzijas lolo. Blokādes situācija līdzinās spēlei Sims, kurā daži spēlētāji mēdz izklaidēties, sevis radītos varoņus nogalinot dažādos absurdos veidos. Viņus var, piemēram, ielikt peldbaseinā, bet pēc tam noņemt kāpnes. Kādā ne pārāk apgarotā padomu rakstā tā arī teikts: “Ja vēlies, lai tavs Sims mirst, ievieto viņu telpā, kurā nav pārtikas, izņem durvis un gaidi.” Savā ziņā ko līdzīgu sagaidīja Hitlers, kurš savā runā Minhenē 8. novembrī paziņoja: “Ja kāds tagad sacīs: “Jūs taču Ļeņingradā esat defensīvā,” – es atbildēšu: “Mēs bijām ofensīvā Ļeņingradas frontē tieši tik ilgi, cik tas bija nepieciešams, lai aplenktu pilsētu. Tagad mēs esam pārgājuši defensīvā un otrai pusei ir jāmēģina izlauzties. Taču Ļeņingradā viņi nomirs badā!””

Pāris mēnešus pēc minētā Rīgas Laika raksta izlasīšanas, es biju pārcēlusies uz Briseli un kādā garlaicības brīdī sāku internetā meklēt visu par blokādi pieejamo informāciju – man pašai zināšanu tikpat kā nebija. Vispirms izlasīju visu par Šostakoviča 7. simfonijas mēģinājumiem blokādes nomocītajā pilsētā. Stāsts par knapi nokomplektēto, pusdzīvo orķestri, kurš instrumentu meistariem maksāja ar beigtiem kaķiem, – tas bija tik aizkustinošs, ka nācās rakt tālāk. Galu galā interneta ceļi mani aizveda pie kāda pētījuma – amerikāņu vēsturnieces Aleksisas Perī (Alexis Peri) 2011. gada disertācijas filosofijas doktores grāda iegūšanai Kalifornijas Universitātē Bērklijā Prāti blokādes apstākļos. Jauns skats uz padomju iedzīvotāju pieredzi, atrodoties Ļeņingradas blokādē, 1941–1945. Tajā Perī tematiski strukturizējusi un analizējusi 125 blokādes apstākļos rakstītas dienasgrāmatas. Manās rokās, nē, datorā bija nonācis aizkustinošākais pētījums, kādu jebkad esmu lasījusi. Cita starpā 2017. gadā iznāca Perī grāmata Iekšējais karš. Dienasgrāmatas no Ļeņingradas blokādes, par ko autorei tika pasniegta Puškina nama balva.

Uzsākot lasīt Perī disertāciju, kļuva grūti apstāties. Blokādnieku vērojumu pieraksti nez kāpēc man bija personiski svarīgi. Disertācija sākas ar nodaļu, kurā aprakstītas ļeņingradiešu sajūtas, raugoties uz sevi spogulī, – bads un nogurums ir ieviesis pārsteidzošas izmaiņas. Septiņpadsmitgadīgā Jeļena Muhina pēc sevis aplūkošanas konstatē: “Jau tagad manas smadzenes vairs nespēj ne uz ko reaģēt. Ja godīgi, tas ir nedaudz smieklīgi – galu galā neesmu nedz invalīde, nedz vecs vīrs vai veca sieva, esmu jauna sieviete, kurai viss priekšā, un es drīz došos prom. Taču es raugos uz sevi un to, ko sāku atgādināt. Vienaldzīga, melanholiska izteiksme, es izskatos pēc trešās pakāpes invalīda, es knapi varu [nesalasāms] manas kājas tik tikko mani spēj noturēt. Es vairs neatpazīstu pati sevi [..]. ” Šis sevis aplūkošanas akts, pašapzināšanās caur spoguli nav tikai narcistiska vēlme tīksmināties par savu skaistumu vai skumt par savu neglītumu – tas ir veids, kādā gluži vienkārši konstatēt, ka esi. Blokādnieki, šķiet, intuitīvi sāka nojaust, ka līdz ar bioloģisko funkciju pavājināšanos diemžēl sāka zust arī viņu spējas būt: būt sev, būt cilvēciskiem. Bads viņus bija sācis dehumanizēt. Ķīmiķe Jeļena Kočina sevis aplūkošanu spogulī aprakstīja šādi: “Es izskatījos pēc cūkas, ja uz to raugās no pēcpuses. Kas par viepli! Es iespļāvu spogulī. [..] Dimas seja pārslīdēja pāri manējai kā mirusi karpa. Viņš pats bija sācis uzblīst jau pirms krietna laika.” 

Vai cilvēks arī nav dzīvnieks? Blokādnieku nepatīkamās sajūtas, ievērojot sevī neikdienišķo, sev neraksturīgo, liek domāt, ka nav tik vienkārši un sevis pretstatīšana dzīvnieku pasaulei ir šiem cilvēkiem piešķīrusi zināmu jēgu sevis pastāvēšanai. Kočina vēlāk raksta: “Kas attiecas uz mums, mēs esam sapratuši, ka bads ir mūs degradējis, nospiedis un padarījis par dzīvniekiem. Lai tie, kas dzīvos pēc mums un lasīs šīs rindas, ir žēlīgi!” Saprotams, laiki ir mainījušies un līdz ar tiem – mūsu uztvere par dzīvniekiem, kuri aizvien vairāk tiek uztverti kā kaut kādā mērā līdzvērtīgas, jūtošas, pat neēdamas būtnes. Varētu pat teikt, ka dzīvnieks ticis vairāk cilvēciskots, vai cilvēks – dzīvnieciskots. Taču ļeņingradieši tiešām pārdzīvoja brīžus, kuros viņi sāka sevī un līdzcilvēkos (īpaši tā dēvētajos “distrofiķos”) saskatīt vairāk līdzību ar pērtiķi nekā ar cilvēku. Nesen, kad tas vēl bija atļauts, Homo Novus izrādes ietvaros garāmgājējiem Bolderājā uzdevām jautājumu “Ko tu pajautātu sev?”, un kāds garāmgājējs atbildēja: “Cilvēks vai dzīvnieks?” Spontāni pieņēmu lēmumu šo daudzējādi saprotamo jautājumu uztetovēt uz kreisās kājas, un šķiet, ka Perī pētījumam te bijusi kaut kāda loma. Ja kādreiz tikai nojautu, ka cilvēks varētu būt radība, kuru no vienas puses velk instinkts, bet uz otru pusi rauj alkas pēc civilizētības, tad blokādes dienasgrāmatas to tikai apstiprināja. Cilvēka ķermenim ir arī pašam sava, no mūsu vēlmēm un iespējām neatkarīga dzīve – ārpus tā, ko uzskatām par labu un ļaunu, piedienīgu un humānu. Un visupirms tas vēlas ēst. Ja tas nevar ēst, tas pārkārto prioritātes un aptur “sekundāras” funkcijas (piemēram, dzimumsistēmu), bet pēc tam sāk baroties pats no sevis. Ķermenis ir struktūra, kura darbojas pati sev, tā ir pašizzinoša, tā taustās un meklē sev nepieciešamo. Ķermenis nav kaut kas, ko es paņēmu, – man tas ir ticis aizlienēts. Galu galā – pat tad, kad manis kā personas te vairs nebūs, mans ķermenis paliks un dzīvos tālāk, lēnām sadaloties saskaņā ar visiem ķīmijas un fizikas likumiem. Iespējams, to ir svarīgi saprast, lai labāk spētu pieņemt lēmumus reizēs, kad ķermeņa vēlmes ir pretrunā gara vajadzībām.

Ļeņingradiešu gadījumā ķermenis jau bija sācis kliegt un kļuvis uzstājīgs. Šai uzstājībai Perī pētījumā ir veltīta atsevišķa nodaļa zem virsraksta Kuņģa tirānija. Tā Zinaīda Sedeļņikova savā dienasgrāmatā raksta: “Es nespēju piespiest sevi pārlasīt pēdējo mikrobioloģijas nodaļu. [..] Es velku kājas pie vēdera, spiežu dūri pie kuņģa, taču tas vienalga pieprasa savu tiesu.” Teātra režisors Aleksandrs Dimovs kuņģi dēvē par “savu sajūtu redaktoru” un velta tam vēstuli: “Daudzu cienītais pilsoni, biedr Kuņģi! Jūs vēlaties, lai visu uzlūkoju Jūsu acīm. Jūs uz to uzstājat. Turklāt vairumā gadījumu Jūs gūstat pārspēku. Taču tas nav normāli, un es iebilstu – es vēlos lasīt grāmatas un baudīt to saturu tāpat, kā to darīju līdz šim, un nevis Jūsu interpretācijā un no Jūsu šaurā, aizspriedumainā skatpunkta. Es vēlos domāt par kaut ko citu, ne tikai pierīšanos. Saprotiet, es vēlos būt cilvēks. Nestāviet man ceļā.”

Ātri vien sapratu, ka pētījumu vēlos izlasīt līdz galam un ka nevēlos to darīt datora ekrānā. Tobrīd stažējos vienā no nozīmīgākajām Eiropas Savienības institūcijām, kuras darbiniekiem bija pieejama tāda brīnišķīga lieta kā bezmaksas printēšanas pakalpojumi gaiteņos. Nopīkstini savu caurlaidi – un tik drukā laukā. Ja godīgi, man nav ne jausmas, vai ir kāds pieļaujamais limits, cik lappušu vienam cilvēkam ir atļauts drukāt, bet šajā pētījumā ir kādas divsimt. Mana stratēģija bija katru dienu izdrukāt pa divdesmit. Sajūtas bija diezgan pretrunīgas, jo ideālākais laiks lasīšanai izrādījās pēc pusdienām. Bet pusdienas vienmēr bija agras, kārtīgas. Nekādīgi nevarēju saprast, kas mudināja ierēdņus pusdienot jau plkst. 12 (viena versija – garlaicība), taču šim ritmam biju pielāgojusies ļoti ātri. Porcijas bija milzīgas. Un tā, ar piestūķētu vēderu, es pēcāk braucu augšā uz lasītavu, no kuras pavērās panorāmas skats uz Briseli, un lasīju par blokādnieku bada pārdzīvojumiem un ķermeņa un psihes transformācijām. Savā ziņā tas ļāva man ar pateicību un pazemību attiekties pret tikko apēsto, bet, no otras puses, es sāku justies arī ļoti vainīga. Man gribējās dalīties maltītē ar šiem cilvēkiem, no kuriem vairums droši vien jau ir miruši tagad, ja negāja bojā tolaik. Reiz, bakstot ar kruķi krāsns oglītes, sajutu vēlmi ar blokādniekiem dalīties arī savās kokskaidu briketēs.

Kāds nepatīkams pārsteigums – no 10. decembra līdz 26. decembra plkst. 18.36 šīs esejas tapšanā notika pārrāvums. Likās, ka vairs nesaprotu, ko te mēģinu pateikt. Jo vairāk domāju par blokādniekiem, jo mazāk kļūst vārdu, ar kuriem spēju aprakstīt viņu dienasgrāmatu atstāto iespaidu. Dzejniekiem tas laikam padotos labāk. Lūk, spēcīgi paķer sešpadsmitgadīgā Juras Rjabkina stāsts, bet ar ko tieši – grūti aprakstīt, jo nekad dzīvē nav nācies nonākt situācijā, kas pat attālināti līdzinātos viņējai, un iespējas, ka tā arī nekad nenotiks, ir ļoti augstas. Viņš raksta: “Šodien atceļā no mājām es paņēmu dažus papildu gabaliņus maizes, pa 25 gramiem no mātes un Iras kartītēm, un arī tos es apēdu uz vietas. [..] Un arī mājās es sev pievācu daļu no viņu porcijas. [..] Es vēlētos, kaut nekavējoties notiktu divas lietas: lai es šeit un tagad nomirtu un lai māte izlasītu šo dienasgrāmatu. Lai viņa nolād mani kā zemisku, liekulīgu un bezsirdīgu radījumu, lai viņa atsakās no manis… Esmu kritis zemu, pārāk zemu… Kas notiks tālāk?” Tur vēl ir virkne stāstu – piemēram, par to, kā ir iet pirtī blokādes laikā un pēkšņi visā dzimumneitrālo skeletu masā pamanīt privileģētu, labi ēdušu sieviešu ķermeņus. Vai par vīrieti, kurš pamazām, bada mākts, sāk veidot konspirāciju teorijas par savu sievu, līdz gūst pārliecību, ka viņa ir apņēmusies dzīvesbiedru nogalināt. Biju aizgājusi ciemos pie tuva drauga – tas nebija atļauts, bet mēs sēdējām divatā katrs pie savas alus glāzes –, un es viņam teicu: “Bāc, es rakstu to eseju par blokādes dienasgrāmatām, bet esmu tupikā. Jo viss, ko mēģinu pateikt, ir banāli. Ka karš ir nežēlīgs? Ka mūsu grūtības, salīdzinot ar blokādnieku pārdzīvoto, tāds sūds vien ir? Nē, tur ir kaut kas vairāk, un man tas ir ļoti, ļoti svarīgi, bet es vispār nesaprotu, kā to paskaidrot.” Viņš apdomājās un tad teica: “Bet kāpēc tas tupiks ir problēma? Varbūt tieši tur ir arī visa sāls!” Tovakar mēs ilgi kopā nesēdējām, jo man bija jāpaspēj aiziet mājās līdz komandantstundas sākumam. Taču šajās pāris stundās mans draugs paspēja apraudāties par to, ka pilnīgi visi cilvēciņi, kas mitinās pretējo dzīvokļu logos, mēģina tikt galā, kā nu māk. Mūsu sarunās tas kļuva par diezgan nodrāztu, bet nebeidzamu motīvu – ka nevienam no mums, pilnīgi nevienam nav tikusi iedalīta dzīves lietošanas instrukcija. Pilnīgi katrs kuļas atbilstoši savām prasmēm un ar tiem līdzekļiem, kas nu viņam, savu videospēli uzsākot, tikuši iedalīti. Un varbūt tā arī ir – ka ir kaut kāda ārpus mūsu kontroles iespējām un morāles normām pastāvoša realitāte, bet galvot par to, ka “es bada apstākļos nu gan nemūžam nedarītu X”, – tā varētu būt sava veida lepnība un nevēlēšanās atzīt, ka cilvēks nav nedz visu varens, nedz visu zinošs. Un laimīgs ir tas, kurš savus stabiņus savlaicīgi saspraudis pēc iespējas stingri, nekustināmi un visās pareizajās vietās, aiz kurām nesākas nožēlas un pārmetumu zona.

Savā disertācijā Perī vairākkārt norāda, ka blokādnieku dienasgrāmatas ir vērtīgs ieskats tajā blokādē, par kuru nerakstīja PSRS vēstures grāmatās. Aiz diženiem saukļiem un cēliem epitetiem stāvēja kaut kas pavisam cits, un tur bija daudz mazāk varonības un izturības, bet daudz vairāk cilvēciskas neizpratnes, šaubu un vājuma mirkļu. Arī daudz morālās noturības fizisku pārbaudījumu priekšā atbilstoši katra garīgajām spējām, bet tieši cik tur ir bijis apzināta mentālā darba, cik – nejaušības? Rakstot šo te – pēdējo – rindkopu, jau ir pienācis 1. janvāris, es esmu atgriezusies Āgenskalnā un ar draugu ejam skatīties iepriekšējā rītā uzsprāgušo māju. Es tur jau paspēju aiziet vairākkārt. Skats ar to visu iznīcību un izsvaidītajām parpalām, patiesību sakot, ir diezgan meditatīvs, ievelkošs. Tā no iekšpuses izskatās māja, kad uzsprāgst. Tik vienkārši. Bet pārējo stāstu – ar skumjām, neziņu, dienestu varonību un mājas iemītnieku izdzīvošanas prieku – to taču pieliek cilvēks pats. Un, kamēr mēs tur tā ejam, kāda sieviete uz manas ielas, pavisam ļengana, pēc skata teju pusdzīva un droši vien Vecgada vakara svinību nomocīta, atsakās celties kājās. Viņas kavalieris ir uzstājīgs, gandrīz vardarbīgs un pliķē pa viņas pēcpusi, uz kuras bikses vairs īpaši neturas virsū. Beigās viņi kopā kaut kā aiztenterē, bet viņa nebeidz dusmoties: “Neiešu nekur!” Iepriekšējā vakarā kāds visai ambiciozs, bet pie varas pagaidām neesošs politiķis interneta tiešraidē savu uzrunu bija sācis šādi: “Mana stiprā latviešu tauta!” Un es skatos uz tiem diviem klūpošajiem tēliem un atceros tieši šos vārdus. Varbūt vienīgais šīs esejas kaut cik jēdzīgais secinājums varētu būt: “Cilvēks mēdz būt vājš. Arī tā notiek.”

Aleksisu Perī, starp citu, uzaicināju uz interviju, bet viņa ļoti saprotamu un priecējošu iemeslu dēļ ir pakāpusies dažus soļus prom no akadēmiskās dzīves un no sarunas atteicās. Es vēlu viņai visu to labāko.