kritika

— Par likteni un sevis paša izvēli

Iveta Šimkus

19/05/2021

Oskara tēls romānā ir tāda mākslinieka būtības vispārinājums, kādu to priekšstatīja vācu romantisms, simbolisti un modernisti.

Par Andrusa Kivirehka romānu Zilais, ragainais dzīvnieks (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Latvijas Mediji, 2020)

 

Vienā no pēdējām dienām, kad vēl varēja apmeklēt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkoto izstādi Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā, redzēju arī igauņu mākslinieka Oskara Kallisa gleznas. Īpaši uzmanību saistīja 1917. gadā tapušais pastelis Vasaras saulē. Tajā attēlots vīrietis, kas izstieptām rokām izmisīgi tiecas pēc saulei līdzīgas bumbas, kas varētu būt arī olas dzeltenums ar sievieti kā dīgli vidū. Toreiz interpretējot, iedomājos par stoiķu izziņas procesa struktūru, izteiktu ar olas simbolu (loģika – čaumala, fiziskā pasaule – baltums, bet vidū dzeltenums – mērķis, kura dēļ ir tapusi gan čaumala, gan baltums un kurā dzimst ētoss – iespējamā atbilde uz jautājumu, kas ir laba, t. i., jēgpilna, dzīve).

Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romāna Zilais, ragainais dzīvnieks izdevumā atrodamas Kallisa gleznu reprodukcijas, kas iedvesmojušas autoru. Kivirehka darbs veidots kā fiktīva, bet Kallisa daiļradē un dzīves notikumos balstīta dienasgrāmata. Mākslinieka īstā dzīve ir viņa radītais, un tādā nozīmē romāns ir patiesi biogrāfisks.

Iesākumā gan var piedzīvot nelielu aizkaitinājumu par autora uzdrošināšanos izlikties zinām, kas un kā notiek cilvēka apziņā, īpaši, ja runa ir par konkrētu vēsturisku personu – mākslinieku Oskaru Kallisu. Galvenais varonis dažās epizodēs attēlots gluži kā naivs pamuļķītis, viņa domas par apkārtējo pasauli varētu būt septiņgadnieka prātojumi, spriedumiem raksturīgs kategorisms un pat nejūtīga, atsvešinājuma radīta cietsirdība (brālis ir vienkārši stulbs, māte kaitinoša, līgava garlaicīga, tēva nāve ir bijusi viena no dzīves veiksmēm). Bet nesteigsimies ar secinājumiem! Šajā brīdī, kamēr nav apjaustas romāna koncepcijas aprises, galvenais ir nenolikt grāmatu plauktā, jo tā nav iecerēta kā reālpsiholoģisks vēstījums, bet kā vairums izcilu daiļdarbu ir interpretējama vairākos līmeņos. Nāk prātā analoģija ar Franca Kafkas Procesu, kuru var lasīt kā diezgan garlaicīgu, dīvaini reālistisku notikumu izklāstu vai detektīvu, taču var lasīt arī kā skaudru liecību par eksistences bezjēdzību un absurdu.

Izlasot Zilo, ragaino dzīvnieku, ir skaidrs, ka Oskars Kalliss ir viens no tiem māksliniekiem, par kuriem Frīdrihs Helderlīns, šis “dzejnieka dzejnieks”, poēzijas un valodas būtības atklājējs,  saka: “Tam, caur kuru runājis ir gars, laikus projām jātaisās!”1 Šie pravietiskie vārdi ir pilnā mēra attiecināmi uz visu Kivirehka romāna atmosfēru, notikumu virzību, mākslinieka dzīves nolemtību, kurai viņš ļaujas bez mazākās šaubu ēnas.

Galvenais varonis, jauns censonis, sirgst ar tuberkulozi, viņam ir slimības sakairināta dzīves uztvere. Ikdienišķā pasaule māksliniekam ir pilnīgi nesaprotama un nepieņemama. Domas par “nolādēto jūras cietoksni”, kurā ir viņa maizes darbs, aukstais svešums starp viņu un brāli, rūpju nomāktā māte, čakli darbīgās kaimiņu meitenes, no kurām viena ir viņa līgava (tas vienkārši jau sen ir nolemts), brašais lauku tēvocis Volli ar darba terapijas padomiem, vāciski smalkā tautieša, nama izīrētāja Villbaha kunga ieteikumi zīmēt salonā iederīgus objektus un pat Skolotājs (atšķirībā no dieva rakstāms ar lielo burtu) – tas viss, pēc Oskara domām, ir purvs, ko sauc par dzīvi parasto. “Savām acīm ieraudzīt viesuļvētru vai piedzīvot zemestrīci – tas man ļoti būtu pa prātam. Dikti gribētos dzīvot interesantā laikā, kad ļaudis veic varoņdarbus un norisinās neticami notikumi!” (66. lpp.) Un tieši to, kas nenotiek īstenībā, Oskars atrod citpasaulē.

Iepazinis mākslas pārveidojošo spēku, viņš iet savu ceļu. Juzdams bijību pret Skolotāju, Oskars tomēr nespēj sekot viņa padomiem un ievērot aizliegumus. Tautiskie portreti un ainavas, palikšana dzīves un mākslas konjunktūras aplokā, nabadzība, bēgšana no kreditoriem, pazemošanās sabiedrības vareno priekšā – tie nav Oskara mērķi. Arī ar tuviniekiem viņam nav iespējama ne vismazākā saskare. Vienīgais izņēmums ir vecmāmiņa, kura vada savas dienas, sarunājoties ar Jēzu un Jaunavu Mariju. Lai gan Oskaram šie tēli nešķiet rosinoši, tomēr tie nav arī tik briesmīgi nomācoši kā līgavas sapņi par mazdārziņu vai mātes mūžam raižpilnais vaigs. Iespēju šajā dzīvē nemaz nav daudz, vienu no tām izvēlējies kaimiņš Nirku Ēvalds, kļūdams par uzdzīvotāju un plenci krogā. Saprotams, ka tā nav nekāda priecīgā izvēle, tomēr, pēc Oskara domām, pat tas ir daudz labāk, nekā būt iestigušam ikdienas rutīnas dūkstī.

Par laimi, izrādās, ir durvis uz citpasauli, kurā var nokļūt no jebkuras vietas un kurā laiks neeksistē. Kad ir neciešami smagi, viņš sajūt mirgojošu ēnu blīvējumu un iziet tam cauri – gaismā, siltumā, teiksmainā varoņa un spēkavīra Kalevdēla valstībā, kur piedzīvo nebeidzamas krāsu un izjūtu pārvērtības, satiek mītiskus tēlus un pesteļus, iegriežas pašā ellē pie zaļacainām, lunkanām Ragaiņa meitām. Tur ieraudzītais brīnumputns Siuru, izdziedādams no sevis varavīksni, pauž Oskaram mēmu, bet skaidri nojaušamu pareģojumu. Kalevdēls, būdams skarbs un tiešs, dara māksliniekam zināmus aizliegumus, tomēr dedzīgais ceļotājs tos pārkāpj, piemēram, turpinot zīmēt pesteļus. Un tad kādu dienu līdzās elles durvīm Oskars ierauga vēl kādas, par kurām pat Kalevdēls nezina neko teikt, izņemot to, ka “šīs durvis laiž tikai iekšā”. Kad tuvumā parādās jauna, skaista meitene ar pieneņu krāsas acīm, atkāpjas visas pasaules, jo viņa pati ir saule. Oskars zina, ka kādu dienu viņi kopā ieies pa noslēpumainajiem vārtiem. Un turpmāk grib gleznot tikai viņu, kas tomēr ir neiespējami, jo tas nav dots cilvēkam. Kad viņš rāda meitenei savus neveiklos mēģinājumus, viņa tikai nosaka: “Tev jāskatās tūkstošiem reižu, miljons reižu dziļāk!” Un skūpsta Oskaru.

20. gs. sākuma pasaulē, kuru Frīdrihs Nīče raksturo kā metafizikas galu un kurā Kafka iezīmē galējas un absolūtas atsvešinātības koordinātas, sevi mēģina apjaust visas Eiropas tautas, tai skaitā arī igauņi. Modernismam ir raksturīga tieksme nemitīgi meklēt aizvien jaunus veidus un izteiksmes līdzekļus – ne tāpēc, lai izdabātu lasītāju gaumei, bet nolūkā ietiekties grūti notveramajā esamības patiesības laukā. Topošās kultūras nācijas vieno vēlme iekļauties Eiropas ideju procesos, taču vēl ir jūtama nedrošība un ciešā sasaiste ar tautisko, kamēr Eiropā viena no 20. gs. sākuma pamattēmām jau ir laikmetu, kultūras paradigmu maiņa. Filosofs Martins Heidegers šo apjukumu, vērtību dezorientāciju un nihilismu nedaudz vēlāk izsaka ar “pasaules nakts” metaforu – laiks ir kļuvis tik trūcīgs, ka tā trūcīgums pasaules tumsā vairs nav pat pamanāms. “Bet pasaules nakts laikmetā bezdibenim jātiek pieredzētam un izciestam. Turklāt ir nepieciešams, lai būtu tādi, kas sniedzas bezdibenī,” viņš raksta dzejnieka Rainera Rilkes nāves 20. gadadienas piemiņas pasākumam veltītajā referātā Kam dzejniekam būt?2

Ja Kafka galēji saasinātā veidā atklāja cilvēka bezpalīdzīgo iemestību pasaulē, kuras koordinātas jeb eksistenciāļi ir atsvešinātība (no Dieva, no sabiedrības, no tautas, ģimenes un pašam no sevis), arī vaina, bailes un kauns (Jozefa K. pēdējā doma ir – kauns viņu pārdzīvos), tad Oskara tēls romānā ir tāda mākslinieka būtības vispārinājums, kādu to priekšstatīja vācu romantisms, simbolisti un modernisti, kad vēl bija iespējama ticība, ka pat tad, ja pasaule ies bojā, māksla būs un paliks viens no veidiem, varbūt pēdējais veids, kā pasaulē atklājas patiesība. Ne kura katra, bet pašas esamības patiesība. Gan antīkajā kultūrā, gan kristietībā tā bija kā gaisma iepretī reālās pasaules tumsai. Mākslinieka uzdevums – palikt nomodā un apliecināt. Bet ko tas nozīmē mūsdienu cilvēkam, kurš jau piedzīvojis visu ideoloģiju bankrotus, dekonstruējis jebkādu pamatu un drošticamību, sapratis, ka nav absolūti nekādas jēgas tam, ka nav jēgas, visu pircis un pārdevis, alcis pēc aizvien spēcīgāka kairinājuma, ar ko nosist nāvējošu garlaicību?

Romāns uzdod daudz jautājumu, ievaino dziļi, atstāj bez mierinājuma, bet arī dziedina, kā to spēj īsts mākslas darbs. Paldies tulkotājai Maimai Grīnbergai par iespēju doties brīnišķīgajā grāmatas piedzīvojumā, kas atklāj ne tikai 20. gs. sākuma modernisma paradigmai raksturīgo laikmeta gara atmosfēru, bet arī liek domāt par radoša cilvēka uzdevumu šajā pārvērtību un neziņas laikā, par dziļākajiem motīviem, kas nosaka mūsu izvēli. Un, kā zināms, jebkura izvēle ir ne mazāk un ne vairāk kā sevis paša izvēle.

  1. Heidegers M. Helderlīns un poēzijas būtība. Tulk. A. Gūtmanis, 1995, 166. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Heidegers M. Malkasceļi. Tulk. R. Kūlis, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)