— Vasaras akmeņu siltums

Interviju sēriju Tuvās sarunas turpinām ar rakstnieču, tulkotāju Ingmāras Balodes un Ievas Melgalves sarunu.

 

Ingmāra Balode: Mēs tagad esam tehnomonstri, kas dzīvo Zoom’ā. Man šodien lekcijas beigās ekrānā parādījās āmurs, rotaļu bumbiņa un pistole. Dēls, kurš bērndārznieka vecumā tagad reizumis asistē lekcijās, pēc tam teica: “Bet es gribēju, lai viņiem ir interesanti.”

Ieva Melgalve: Kur tu lasi lekcijas?

IB: Latvijas Kultūras akadēmijā. Tur ir estētiskās pieredzes laboratorija, kuras viena daļa ir radošā rakstīšana, ko man vienmēr bija bail mācīt. Bet Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas meistarklases ļāva man saprast, ka var cilvēkiem iemācīt atvērties. Nav svarīgi viņiem uzreiz dabūt nobeli, bet gan atraisīt sevī spēju tikt galā ar vārdiem. Vai sapratni, ka vārdi nav joma, kurā vajag tikt galā. Studenti man ir baigi forši, viņi vispār ir palīdzējuši noticēt jēgai cilvēcīgi sarunāties par literatūru. Kaut kur pa vidu es biju pazaudējusi to kaifu – vienkārši apmainīties domām. Bet tu esi Literārajā akadēmijā?

IM: Jā. Pagājušogad bija episks gads. Mums bija viena klātienes nodarbība, un tad visu aizvēra ciet. Mēs pārorientējāmies uz kaut kādu videoformātu, bet tas bija tik mulsinoši: neviens nezina, ko viņi dara un kas vispār notiek, un tā rakstīšana ir… Vienai daļai tas bija vēl viens papildu pienākums, ar ko viņi netika galā, un tad man vajadzēja veselam baram vienkārši teikt, ka it’s OK, viss ir kārtībā.

IB: Ka tu drīksti netikt galā?

IM: Jā. Ka ir vērts nākt uz kursiem, jo tad šī būs tā viena vieta, kur viņi netiek galā, un tas ir fine.

IB: Interesants psiholoģisks blakusefekts?

IM: Jā, es pati arī vienmēr paņemu vienu lietu, ar ko netieku galā.

IB: Es paņemu vairākas lietas, ar ko netieku galā… Bet acīmredzot man vajag sacepties pirms tam.

IM: Tad, kad mēs bijām sīki knari, es būtu varējusi par sevi daudz ko padomāt, bet ne to, ka es nonstopā strādāšu. (Bērnam.) Ej uz balkona ar svecēm.

IB: Uz balkona ar svecēm izklausās romantiski.

IM: Nē, tas nav romantiski. Tās ir astoņas sarkanas sveces un izskatās pēc sātana rituāla, viņa šitā Džonatanu nobiedēja.

IB: Es arī nebiju domājusi, ka tik daudz strādāšu: es biju redzējusi, kā sadeg vai sagurst cilvēki, kas uzņemas visu uz pasaules. Un es saku vairāk nē nekā jā, un tik un tā ir daudz visa kā, ar ko noņemties. Nu, piemēram, es pateicu jā recenzijai par [Marcēliju] Matinaiti, un es nesaprotu, ko lai iesāk. Es taču neesmu nekāda literatūrkritiķe!

IM: Bet kas tad mums ir?

IB: Ir Anda Baklāne. Es visu laiku studentiem saku, ka ļoti lepojos, ka esam vienā paaudzē. Es nekad nepiekrītu rakstīt par grāmatām, kas man nešķiet interesantas vai kuru iznākšana man nešķiet būtiska: un arī par tām, kuru iznākšana man šķiet būtiska, es reizēm atsakos rakstīt. Nāktos teikt: kompliments, kompliments, vēlreiz kompliments; vai kādam liktos, ka tas ir OK? 

IM: Man liekas, ka es esmu kā Saimons [Kouels] literatūrkritikā. Kad man redaktors pasaka: “Šitā grāmata: man liekas, ka tu par viņu gribētu uzrakstīt,” – man uzreiz liekas, ka tas ir kaut kas shifty. Bet arī ar šiem jokainajiem darbiem ir tā, ka es neesmu varbūt līdz galam laimīga par konkrēto recenziju, bet man liekas, ka es varu tekstā saskatīt kaut ko tādu, ko cits cilvēks neredzēs, un tas liekas svarīgi.

IB: Man liekas, ka mūsu senatnē, sirmajā bērnībā, bija uzlikta tāda latiņa: “Kaut ko darīt var, bet cūkoties nevar.” Tādā ķep-ļep nevar aiziet. 

IM: Man arī būtu ļoti grūti nosaukt kādu, kas būtu ķep-ļep. Pat latviešu literatūrā varu redzēt cilvēkus, kuriem es nepiekrītu, bet es redzu ļoti maz tādu, kas būtu super nevērīgi pret to, ko viņi dara.

IB: Tas varbūt ir šīs nodarbes labums, ka tā ir tik nerentabla, tik ļoti empātiju pieprasoša, ka nevar braukt pa virsu, jo tas vienkārši neatmaksājas. Tad labāk braukt pa virsu kādā citā jomā…

IM: …kurā par to maksā!

IB: Es šodien studentiem stāstīju, ka tagad ir visai triumfāls mirklītis. Var paņemt kaut vai tikai dzeju, kas līdzšinējā gada laikā ir iznākusi, vai tikai prozu, vai lasīt tikai tulkojumus, un vienalga izlasīsi foršas lietas. Un dažādas, atšķirīgiem skatpunktiem, visādām gaumēm. Brīžiem liekas, vai es nepārslavēju šo laiku, bet kaut kāda destilācija ir notikusi. 

IM: Man liekas, ka tas noteikti tā ir. Kādreiz bija pāris gadi, kad točna bija tā, ka ir kāda viena divas grāmatas iznākušas un tad visi viņas aizgūtnēm lasa, jo tās ir okei. Bet tagad ir tā: “Iznākusi ģeniāla grāmata latviski… Brīnišķīgi, te ir mana kaudzīte ar ģeniālajām grāmatām.” Kādreiz bija sajūta, ka… jā, vienu brīdi varēja izlasīt visu latviešu literatūru, kas ir tajā gadā iznākusi.

IB: Kā ir, jūs [kopā ar Elizabeti Lukšo-Ražinsku] rakstāt tālāk Emī un Rū?

IM: Tagad ne, bet mēs taisām tālāk seriālu.

IB: Tas teksts top līdz ar seriālu, vai atkal būs tā, ka iznāks seriāls un tad grāmata?

IM: Tagad ir tā, ka mums ir jāraksta seriālam trešā sezona un kaut kad būs jāraksta par otro sezonu grāmata.

IB: Tu tagad dzīvo ar Emī un Rū, vai tev arī atliek laika rakstīt citas lietas?

IM: Es tagad rakstu arī maģistra darbu… un vajag drusciņ patulkot. Pēdējais tulkojums, Klēras Nortas Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves… Ir tas sātana moments, kad tu saņem tulkojumu, tas ir viens Word dokuments. Paskaties sākumu, domā: “Ņer, ņer, ņer, sarežģīta valoda, bet kam negadās.” Un tu tulko un tulko, un viņš nebeidzas un nebeidzas.

IB: Jā, man liekas, ka tulkojamos tekstus kāds raksta klāt. Tev šķiet, ka tu jau esi sarēķinājis, bet tad atkal tiec atpakaļ pie faila un tas atkal ir kļuvis garāks. 

IM: Bet, no otras puses, tā Emī un Rū grāmata… Es skaidri atceros to dienu, kad mēs ar Elizabeti sēžam un Marta [Selecka] saka: “Jūs taču varat pa mēnesi vai diviem uzrakstīt?” Mēs ņirdzam un sakām: “Jā, Marta, mēs to totāli varam izdarīt.” Marta saka: “Nu labi, tad kas būs redaktors?” Mēs kaut kā attapāmies, ka esam izlēmušas.

IB: Nu forša grāmatiņa. Un man ļoti patīk tas, ka Marta dara to lielo kopumu. Un mums nav viss daudzsološais un domājamais jāimportē. Bet es vienmēr apbrīnoju, kā ir iespējams rakstīt kopā. 

IM: Bet tu taču [kā grāmatas redaktore] redzēji, kā mēs to darījām!

IB: Jā, bet es vienalga nesaprotu. Es tā kā redzu, es izlasu, un tas viss ir pastāvošs, tātad reāls. Es varu pat pārbaudīt e-pastos un tajā pašā Word’ā. Tik un tā grūti ir to iedomāties. Es saprotu, ka manī ir vairāk Zemgales: viens savā viensētā. Var it kā papļāpāt pār plecu, novēlēt labudienu, bet kā uztaisīt to, ka [līdzautori] iet kaut kādā kopsolī, ka pagriezieni sižetam vai idejām rodas tandēmā? Vai tur vajag strīdēties? Vai tas ir intuitīvi? Kā neaiziet katram pa savu taciņu? 

IM: Man liekas, ka mums ar Elizabeti ir labi, jo tās lietas, kuras es īsti nejēdzu, viņai sanāk, un ir tādas lietas, kuras man sanāk ļoti viegli un dabiski, bet viņai būtu grūti. Tā mēs nobalansējam. Mēs baigi maz strīdamies, bet neviena no mums nav… Nu… Man ir lielas aizdomas par ego un rakstīšanu. Ka viņiem nav labas attiecības. Katru reizi, kad es esmu rakstījusi, domājot par to, kā ar to pabarošu savu ego… Es varbūt pat uzrakstu kaut ko foršu, bet tam nāk līdzi tik daudz kreņķu un draņķīgu emociju.

IB: Ja raksta kopā, tad tas izlīdzinās?

IM: Nu, tad jāatsakās jau pašā sākumā no kaut kā tāda. Tas būtu pilnīgi debili, ja es domātu: “Man ir jāuzraksta labāk par Elizabeti, lai visi redz, ka es labāk rakstu.”

IB: Tad arī rediģējot būtu ļoti skaidrs, kurš ir ko rakstījis. Bet tā nebija, ka, izlasot manuskriptu, es baigi sadalītu… Kad es gribēju zināt, kurš ir izdomājis kādu no risinājumiem, tad man bija jāiet atpakaļ sarakstē skatīties. Un tas ir forši, tas nozīmē, ka tāda atkāpšanās no “šis ir mans stiliņš” ir notikusi kopīgā teksta vārdā. Es nezinu, vai es varētu kopīgi rakstīt dzejoļus. 

IM: Mana pirmā sajūta bija tāda, ka atdzeja ir ļoti lielā mērā kopdarbs.

IB: Pārsvarā jau tas dzejnieks pārāk nemaisās. Parasti jau viņš paiet malā.

IM: Es tulkoju Tomu Kreicbergu. Man bija ļoti gudra redaktore, iedeva tulkojumu Tomam, pēc tam man vairs nerādīja un visu iznesa uz saviem pleciem. Vēlāk pārlasu tulkojumu un domāju: “O, šis gan ir forši,” – bet tad atceros, ka es nemaz tā netulkoju…

IB: Tos tulkojumus jau gadās piesavināties. Patlaban taisu Česlava Miloša dzejas izlasi izdošanai Neputnā, un ir viens teksts, par ko es kaut kādā brīdī sāku šaubīties. Tas ir slavena dzejoļa Nabags kristietis skatās uz geto atdzejojums: vai tas ir mans, [Māra] Salēja vai Ulža [Bērziņa]? Kad pēc vairākiem gadiem izcēlu savā kompī sakrātos atdzejojumus un sāku to funktierēt, Uldis jau bija slims un nebija tādu nieku dēļ tramdāms. Beigās es nospriedu, ka tas ir Ulža, jo tur beigās ir “Jaunās derības žīds”, nevis “Jaunās derības ebrejs”. Ka viņš liek to uzsvaru tā dabiski un drosmīgi. Bet man ir arī sajūta, ka tas dzejolis ir tik ļoti kļuvis par manas domāšanas daļu… Viņš skan tā, kā viņam jāskan. Es tagad ar milžiem visu laiku strādāju. Gan Miloša atdzejojumus, gan [Ādama] Zagajevska. Un tad liekas: izcilu tekstu ir tik daudz, kā lai tiek līdz kaut kam parastam? Kā lai savu noslīpēju, ja ir tik daudz milzīgu lietu, ko atdzejot? Notiek nemitīga samērošanās. 

IM: Un kā tu ar to tiec galā?

IB: Kaut kā mainīgi. Reizēm mani tas paceļ un liek tiekties tajā līgā, kas var domāt lielajos mērogos. Milošam arī: ir kaut kāda sacenšanās ar demiurgu brīžam, un ir arī tādi dzejoļi, kuros viņš ir ļoti niecīgs, izmisis un patiesībā arī kompleksains cilvēks. Taisot krājuma kompozīciju, man ir tā jānotur izvēlētie teksti līdzsvarā, lai parādītu viņu kā daudzpusīgu autoru un arī kā cilvēku. Jo ir ļoti viegli izraut gabaliņu un pateikt: “Šitais ir mūsu.” Pat šobrīd Polijā varu baudošās partijas Likums un taisnīgums nosaukums ir nācis no Česlava Miloša dzejoļa! Var uztaisīt krājumu par viņu kā par cilvēku, kuram ir ļoti spēcīgs izdzīvotāja komplekss. Viņš apzinās, ka runā daudzu cilvēku vārdā. Viņš arī raksta: daudzi talantīgāki par mani aizgāja bojā, bet es esmu tas, kurš ir palicis, vazājas apkārt un spriedelē kaut ko… Un bieži jūtas par to ļoti draņķīgi. Reizēm rada labus tekstus. Reizēm tīrā lirika. Reizēm tāds veca cilvēka viedums, par kuru viņš ironizē, bet tomēr nevar apstādināt atmiņu plūdumu. Tam visam jāpiešķir balss, kas atbilst kādam no viņa dzīves posmiem.

Un, protams, – to gan mums ir viegli saprast – reizēm zaļknābja gados, divdesmitgadnieks būdams, viņš nodarbojas ar tādu viedumu, kā vairs nedara vecuma gados. Tāda baisa nopietnība, kaut kas no pareģa. No nepatīkama viedā, kurš saka visādas draņķīgas lietas par to, kas cilvēkus sagaida. Kad to lasu pandēmijas laikā, saprotu, ka viņš ir uzrakstījis par šo laiku, par karu, par cilvēka sastapšanos ar savām bailēm. Par fundamentalizēšanos, ko viņš arī redzēja, tikai citā situācijā. Brīžiem ir viegli, jo tas ļauj domāt savas domas, tikai mazliet citā plāksnē. Kad tu esi saatdzejojies Milošu pusi svētdienas un tad mājās atbrauc bērns, ir šausmīgi grūti uzvārīt zupu, jo – tu noteikti zini to stāvokli – galvā ir tas Milošs, bet tev pajautā kaut kādu ikdienas nieku, un tas ietriecas tevī diezgan ārdīgi.

IM: Man, par laimi, bērni uzdod tik dīvainus jautājumus… Mazais bērns, ejot gulēt, man saka: “Vārdi ir kā slims suns, kas dīvaini runā, jo reizēm viņus nevar saprast.”

IB: Man dēls nesen – dažas dienas pēc Ulža atvadām – teica: “Mums šī pasaule vēl pamatīgi ir jāizlasa.” Gribētos aizsūtīt Uldim, viņš ar to lepotos. Bet par Uldi bērns jautāja: “Kur tagad paliks tās viņa miljons grāmatas?” Viņš tās grāmatas ir redzējis vienreiz, un tas ir palicis prātā kā atsevišķs milzums, kam ir pašam sava dzīve. Tā ir ar tiem milžiem. Bet mums te vienkārši jāatdzejo uz priekšu, jo, kad ir tik daudz darāmā, nav laika justies tādam maziņam: “Šo es nepacelšu.” Tā drosme būtībā nāk no malas klāt. 

IM: Liela daļa no tā, ko es tulkoju, ir… superforši stāsti, bet es apmēram saprotu, kā tas autors ir rakstījis, ko autors ir gribējis pateikt. Lielākoties tas ir dabiski, un, ja paveicas, tad es varu izplosīties. Mana mīļākā Goodreads recenzija ir apmēram: “Paldies, brīnišķīgs tulkojums, iemācījos daudz jaunu lamuvārdu.”

IB: Tad tu pati izvēlies to, ko tulkot? 

IM: Man pēdējā laikā ir iedevuši tādas lietas, kas man patīk. Un, ja nepatīk, tad es varu saprast, ka tas nav gluži Česlavs Milošs. Ja es redzu, ka cilvēks angliski ir izteicies neveikli, iespējams, tāpēc, ka autors nav dzimis angļu valodas vidē, tad es varu latviski viņu mīlīgi pārtulkot. Bet ir lietas, kas angliski izklausās okei… Tajā milzīgajā [Klēras Nortas] tulkojumā, kur autore acīmredzami visu laiku rakstīja klāt… Stāstītāja štiks bija tāds, ka viņš runā ar gariem, barokāliem teikumiem, un es jūtu, ka Dace Meiere būtu pārcēlusi ar visu to barokālumu. Bet es saprotu, ka latviski tas tā nestrādā. Latviski tu izlasi garu, barokālu teikumu un domā: “Ahā, Dace Meiere iztulkojusi!” Es noņēmu visu to sintaktisko sarežģītību un ieliku viņu kaut kādos dīvainākos vārdos, ko autore neizmanto. Šis ir lēmums, ko es pieņemu aiz nekaunības un aiz nespējas atveidot tā, kā tas ir oriģinālā.

Viens no maniem mīļākajiem tulkošanas stāstiem. Čajkovska Laika bērnos daļa no romāna ir par zirnekļu sabiedrību: mātītes ir galvenās un tēviņi – subordinēti. Tikai beigās tēviņi izcīnās tiktāl, ka viņus sāk uzskatīt par personām. Es principiāli rakstīju tā, ka zirnekļu sabiedrībā neitrālais dženders ir “viņa” un “viņas”, un tas liekas baigi normāli, līdz romāna vidū tu saproti, ka tad, kad es saku “viņas”, ar to ir domāts “mātītes un tēviņi”.

IB: Autors ir sajūsmā?

IM: Jā… Bet tu tik prasmīgi izvairījies no runāšanas par saviem dzejoļiem.

IB: Pajautā man par kaut ko, es nevaru par viņiem vienkārši “parunāt”.

IM: Man tavs krājums ļoti patika ar to, ka es tieši tajā laikā pastiprināti lasīju jaunā materiālisma teorijas un visas lietas, kas saistītas ar lietiskumu un vieliskumu, un to, ka kultūra ir šausmīgi tālu aizgājusi uz vārdiem un maz palicis to ķermenisko sajūtu… Un tavā krājumā tieši bija tas, kur tu guli un tev ir akmentiņi mutē, un tas ir ļoti sajūtami un ļoti fiziski… Un es viņu negribu nolasīt kā metaforu vai kā kaut ko simbolisku.

IB: Man noteikti arī viņi no sākuma ienāk kā fiziska sajūta. Tā metafora, ja ir, ienāk pēc tam. 

IM: Es vispār nesaprotu, kā cilvēki raksta dzejoļus. Cik viņi ir pārdomāti?

IB: Es dažus vienkārši nozogu no realitātes. Krājumā pirmais dzejolis ir tik ļoti norakstīts no dzīves… Bet es ceru, ka padarīšana par dzejoli dod man minimālas tiesības viņu norakstīt. Jo galu galā man paveicās ieraudzīt tādu situāciju, un tā situācija ir tik metaforiska: nu par ko vēl dzejot, ja ne par putniem būros vai zem kastēm? Kad tu ieraugi, ka tas notiek dzīvē, ka tas var notikt dzīvē, tas dod drosmi ielikt to tekstā. Vai kaut kas tverams ir tik foršs, tik uzrunājošs, ka pēkšņi ļauj man saprast, kā es jūtos, kā es varu caur to manifestēties. Ir ļoti daudz tāda, ko tu uztausti, kas notiek ar siltumu dažādās lietās. Vasarā viena no foršākajām lietām ir pat nevis tas, ko tur visu var darīt, baltvīns, saldējums un peldēšanās, bet tas, cik dažādi sasilst akmeņi. Tur varētu kā bērns priecāties, katru gadu sarakstīt nelielu krājumiņu par to, kā vasara pieskaras. Kā atšķiras sakaršana šeit vai sakaršana Romā, vai sakaršana Jeruzalemē.

Protams, var arī neidealizēt to visu un atcerēties politisko kontekstu. Bet reizēm ir tā, ka atminies un paliek skaisti. Es viņu atceros vieliski, to gaisa biezumu vai siltumu. Viņš paliek, bet reizēm saspēlējas ar kaut kādu emociju un dzejolis aizved pavisam tālu. Uz mirkli ir tāda atbildība: vai es neuzlieku šai daudz pieredzējušai pilsētai kādas emocijas, kuru tur nav, kas saskan ar kādu atmiņas tēlu? Bet dažas lietas vienkārši pielec un nav citur, kur viņas likt. Kaut kādas atmiņas. Es nemaz nebiju domājusi krāmēties ar bērnības atmiņām, bet bija laiks, kad tās burtiski līda virsū. Sāku rakstīt par kaut ko citu, bet izlien ārā pilnīgi taustāma atmiņa.

Vai arī par sapņiem: es jau no bērnības atceros, ka ir jānoslēpjas kaut kādās šķirbās starp kaudzēs sakrautiem dēļiem vai atvilktnēs. Tā ir tāda sajūta, ko citādi nenosauksi kā ar visu ķermeni, tā nav izfiškota. No sapņa pamosties un ar visu ķermeni jūti, ka esi mēģinājis ietilpināties atvilktnē.

Un kaut kādā mirklī, klaiņojot pa Bausku, ieraudzīju pilsētas izstādi ar vecām bildēm, un, tās skatoties, es sapratu, ka māja, kurā es esmu augusi, ir viena no divām ēkām, kurās ievietojās viss Bauskas geto. To jau neviens no mājiniekiem man nebija teicis vai pat zinājis. Un izlasot, cik cilvēku dzīvoja tajā mājā… Es nevaru iedomāties viņu reālo dzīvi, kādā saspiestībā viņiem bija jābūt. Vai kāds ir mēģinājis noslēpties, kad viņu vajā? Tad tas, iespējams, var atbalsoties metaforā, kurā tev ir jānoslēpjas grīdas šķirbā vai atvilktnē. Tas iegūst reālu sabalsojumu. Normālā tekstā, arī tagad, ir gandrīz kauns par to runāt, jo kas ir manas bērnības nepatīkamie sapņi pret citu dzīves realitāti? Citu bērnu: jo bērnu tur bija diezgan daudz, vairāki desmiti bērnu palielā divstāvu ēkā. Liekas neērti to visu sastatīt, bet dzejolī tas var pastāvēt vienlaicīgi, neliekot morāli tiesāt sevi vai citus ar savām atmiņām.

Es to ieraudzīju, arī pārlasot intervijas ar Uldi Bērziņu, kur viņš uzsver šo laika vienlaicību. Man tas citādi būtu grūti aptverams, bet dzejā es to jūtu. Dzejā viss laiks pastāv vienlaikus, un tas ir ļoti atpestījoši. Tas neuzliek smagumu. Man drīzāk liekas, ka tas, ka diennaktī katra stunda pastāv it kā atsevišķi un tad tā beidzas un sākas nākamā, ir mokošāk un žņaudzošāk nekā lielajos episkajos vai reliģiskajos tekstos, vai arī poētiskajos tekstos, lai cik viņi būtu piezemēti: tur tu to dabū visu reizē. Tas izpaužas caur visu, no kāju pēdām līdz kaut kādām idejām, kaut kam noredzētam, kaut kam, ko kāds ir teicis. Esmu aizņēmusies citātu no brāļameitas: “Un mums viss ir kārtībā, tikai reizēm mēs nemākam lasīt.” Tas ir tik liels vēstījums, bet faktiski tā ir frāze, ko pasaka sešgadīgs bērns. Un mani viņa aizveda kaut kur tik tālu, kur es pat nebūtu domājusi nonākt un kur es tajā vakarā nebiju domājusi doties.

Ir jābūt pateicīgam par šīm citu izmestajām domiņām vai staigātajiem ceļiem, nejaušu parādīšanos kādā manas pasaules daļā. Ir dažas pieredzes, par kurām es vispār sakarīgi varu domāt vai būt tikai dzejoļos. Bet nezin kāpēc vēlme to pateikt ir. Vienmēr ir risks, vai šī vēlme kaut ko pateikt ir relevanta vai viņa… Vai arī paklusēt varbūt? Un tas jautājums atskan tik bieži, ka par tiem brīžiem, kad viņš neatskan un kaut kas uzrakstās, ir pateicības sajūta. 

IM: Man ļoti patīk tas, ka tad, kad tu runā par sešgadīgu bērnu vienkāršajām frāzēm vai pasaules dižgaru vārdiem, tu runā ar vienlīdz izteiktu cieņu un pietāti.

IB: Tie pasaules dižgari nebūtu pasaules dižgari, ja viņi neieviestu tādu pašu… bērnam pielīdzināmu attieksmi. Bērnam arī: bērnam brīžam tās autoritātes nav saprotamas. Man kādas četras klases pabeidzis kaimiņš varbūt nebūtu autoritāte, bet bērnam ir. Man liekas, ka tas ir tas, kas saista sešgadīgus bērnus un īstus savas domas domātājus: viņi nevar vienmēr pamatot savas izvēles. 

IM: Man bērnībā likās, ka tu esi mākslinieciska dvēsele tādā ziņā, ka gleznieciska, bet šis krājums izskatās vairāk pēc skulptūras.

IB: Šito nesauc par Zeigernikas efektu? Ka puspabeigtās lietas mēs labāk atceramies un tās vairāk paliek prātā? Tas ir viens no iemesliem vecāku vai latviešu tautas gudrībai, ka iesāktais jāpabeidz līdz galam. Ne tāpēc, lai tu būtu tikumīgs, čakls un kārtīgs zemnieks vai amatnieks, bet tāpēc, ka, ja tu nepabeigsi, tas tev maisīsies pa galvu, vajās sapņos, pat ja tā būs viena no tām izvēlēm, ko, kā tu saki, var sev atļaut nepaspēt. Es sev atļāvu nekļūt par tēlnieci, bet tā nepieciešamība… Jo tālāk es no tā esmu, jo vairāk es saprotu, kas bija tā daļa, kas mani tur vilināja. Tikai tagad šī daļa manifestējas caur tekstiem.

IM: Iedomājies, ja tu būtu kļuvusi par tēlnieci, tad visi teiktu: “Kāds dzejolis šajā atlējumā! Kāda diskursīva skulptūra!”

IB: Skolā es izdomāju tā-ādas lietas, bet es vienkārši netiku galā ar materiālu. Un tā ir, ka mēs reizēm dzīvojam, rakstām un tad pēkšņi kāds saka: uzraksti tā, lai to dzejoli varētu paņemt arī neredzīgs cilvēks. Vai uzraksti dzejoli par savu lakstīgalu klausīšanās pieredzi, bet tā, lai kaut ko no tā var paņemt arī cilvēks, kurš nekad nav tās lakstīgalas dzirdējis. Ļoti grūti izkāpt no sava komunikācijas lauka. Ja tas tagad kļūs par nepieciešamību, ko visu laiku aktualizē, es nedomāju, ka visi ar to tiks galā: savus darbus padarīt atvērtus dažādiem maņu ierobežojumiem, transformācijām.

Tas atkal ir par ego. Kaut kad mēs saspēlējamies ar sevi, kaut kad saprotam, ka cits vai nu tam pievienos savu pieredzi vai izlasīs to kaut kā citādi. Bet, ja kāds nevar paņemt to formu, kurā tas kaut ko nozīmē… es nezinu, kas notiek tad. Man šķiet, mēs neesam tam gatavi: un tas ir traģiski, protams. Tajos mirkļos, kad mums pielec, cik daudzi cilvēki nevar izlasīt tekstus, vai kuram pieejamais izglītības kopums neļauj uztvert to, kas tajos tekstos ir, nākas jautāt, ko mēs te ņemamies? Mēs dzīvojam tajā formā, kuru mēs mākam lasīt. Jo pieaugušāks cilvēks, jo grūtāk ir tā dabiski un bez mocībām paplašināties uz visām pusēm. Bet tu vēl raksti dzejoļus?

IM: Es viņus rakstu reti un emocionāli. Apmēram reizi gadā man uznāk bzdingš, es uzrakstu septiņus dzejoļus, un tad man liekas: “Nu, tagad es būšu dzejniece.”

IB: Man jau ir līdzīgi, tāpēc tās grāmatas top tik ilgi. Reizi gadā uzrakstīt septiņus dzejoļus – tas ir fine. Kārlis [Vērdiņš] arī teica kaut ko tādu, ka diezgan lēni tie teksti top. Vai arī ir kaut kas sarakstīts un izmests lielā kvantumā. Pāri tāpat paliek septiņi dzejoļi, varbūt desmit dzejoļi gadā. Un tad viņi lēnām jāliek kopā. Galvenais visiem radīt iespaidu, ka tu esi bremzējis tajā grāmatas superīgās kompozīcijas tapšanas stadijā, nevis visu šo laiku, desmit gadus, esi rakstījis varbūt desmit dzejoļus [gadā], un tad tu esi viņus atsijājis, un te nu ir krājumiņš.

IM: Tas izklausās šausmīgi, īpaši pēc sarunas sākuma: “Kā mēs ar Elizabeti mēneša laikā uzbliezām grāmatu.”

IB: Bet es nedomāju, ka rakstīt bērniem ir vieglāk nekā dzejoļus vai tulkot, vai rakstīt pieaugušajiem. Tulkot bērniem ir grūtāk. Jo īpaši, ja kāds [tekstu] ir piesātinājis ar visādiem valodas iekšējiem jokiem un spēlēm, kas ļoti labi eksistē poliski un galīgi nepastāv latviski. 

IM: Nezinu, kāpēc viņi bērniem taisa kaut ko sarežģītāku nekā pieaugušajiem.

IB: Varbūt aiz cenšanās. Es, piemēram, nezinu, kā ir rakstīt bērniem. Es esmu mēģinājusi rakstīt dzejoļus bērniem: sviests kaut kāds sanāk – vai nu kaut kas moralizējošs, vai pārspīlēts, vai pārstilīgs.

IM: Es bērniem, ja rakstu, tad rakstu tikai kaut kādā pilnīgā psihedēlijā. Kad es zinu, ka man būtu kaut kas jāuzraksta, vai vienkārši gribas, es izdomāju šo lietu tajā brīdī starp miegu vai nomodu: vai nu stāstot bērniem miega pasaciņas, no kā bērni ir uz mūžu traumēti, vai arī tikko pamostoties. Tad nāk prātā šī lieta, ko es varētu izstāstīt bērniem, un tāpēc tas viss ir nedaudz… Nedaudz dīvaini. Es stāstu, bet vienā brīdī piefiksēju, ka stāstu sapni, kas pēc tam kļūst par bērnu grāmatu.  

IB: Kurš bija tas gabals par to atmiņu, par smadzenēm, ko tu lasīji Prozas lasījumos? To man bija bail klausīties. Bet tas bija nenormāli jaudīgi.

IM: Tas ir lieliem cilvēkiem, jā. Viņš arī gāja uz riņķi, vai ne?

IB: Bet tās bija īstas bailes, kas paņem ar visu ķermeni. Protams, teksts var iedarboties uz smadzenēm: o, kā Ievai forši sanācis un kāda te ir stilīga atsauce; bet tad, kad es klausos vai lasu tekstu un man uz skausta notirpst āda un sāk sāpēt pakausis, tad es saprotu, ka tā ir autentiska baiļu sajūta. Tu nezini, no kurienes bailes var uzglūnēt, un tu reaģē kā dzīvnieks pirms tūkstošiem gadu. Tā bija ar to stāstu. Īsta vēlēšanās tikt tai situācijai cauri, lai saprastu atrisinājumu, citādi jūti uz kamiešiem spriedzi. Pēdējā laikā es esmu šausmīgi nogurusi no izštukotās literatūras. Tas viss ir vajadzīgi un tā, bet… 

IM: Bet šis stāsts… Es viņu uzrakstīju, un bija pāris cilvēki, kam viņš patika, un pāris cilvēki, kas teica, ka viņš ir diezgan korekts no zinātnes viedokļa. Un bija viens cilvēks, kas garāmejot pateica: “Čau, Ieva, reāli sūdīgs stāsts.” Un aiziet projām. Tā bija tāda pilnīgi random lieta, ko cilvēks vienkārši pasaka, un šī viena lieta man ir tā nosēdusies, ka es neesmu to stāstu pat izlasījusi vēlreiz, kur nu vēl kaut ko ar viņu darījusi. Retrospektīvi man liekas, ka tas ir šausmīgi dīvains veids, kā domāt par saviem tekstiem.

IB: Man nesen vajadzēja atbildēt uz jautājumu, vai jūs sāpīgi reaģējat uz kritiku… Pat testos, kur atbilde ir no 1 līdz 10, es vēl arvien lieku 10. Un tā pat īsti nebija kritika, bet tomēr tu nevari vairs ar to neko iesākt.

IM: Es pat nereaģēju sāpīgi, tikai: “OK, paldies par fīdbeku, tas ir done.”

IB: Kaut gan man gribētos teikt, ka tā nevajadzētu būt, es tomēr saprotu, ka tā ir.

IM: Tie cilvēki, kas sašūmējas un saka: “Jūs paši muļķi, mans teksts ir ģeniāls,” – īstenībā skalā ir nevis 10, bet kaut kāds 7.

IB: Man tā bija ar šīs grāmatas iznākšanu. Es saņēmu tādu kā pārskatu… Kas ir it kā draudzības izpausme, ka tu godprātīgi un forši reaģē un dod to fīdbeku… Bet starp citām bija lietas, kas neatraujami reflektēja par manu domāšanas veidu un redzējumu, ko es nekādi nevaru mainīt. Un tad gan es biju nikna. Nu, kā “nevaru mainīt”… Es nevaru mainīt, bet tas mainās. It rains, es tur neko nevaru darīt. Es neredzu, ka dzejas piegājienu varētu… tāpēc es arī neesmu konceptuālistu dzejniece: es nevaru rakstību dzejā radikāli mainīt tāpēc, ka, lūk, manam ceturtajam krājumam būtu jābūt atšķirīgam no trešā, citādi visiem apriebsies un viņi pārstās nospiest kuslu like kaut kādā lapā. Ja man pēc publikācijas pasaka, ka tā vai cita lieta nestrādā manā dzejā, tad man pasaka, ka kaut kas nestrādā manā dvēselē.

Es studentiem uzsveru, ka, kritizējot tekstu, neviens nekritizē jūs. Kā tad! Pats saņem e-pastu ar vairākiem kritiskiem jautājumiem un nodomā, ka tā grāmata ir izmetama un vismaz nākamajai grāmatai pilnīgi noteikti nav jātop, jo šie paterni nemainīsies. Jā, man arvien būs svarīgi, vai tas akmens ir silts vai vēss, vai tas ir lazurīts vai granīts, vai putekļi zem kājām ir no māla vai sajauktie, netīrie pilsētas… Ja kāds nevar pieņemt iekšējos poēzijas spēles noteikumus, tad…

IM: “Varbūt es esmu jukusi.”

IB: Es kaut kad sapratu, ka man ir vieglāk pieņemt, ja man pasaka, ka es neveikli kustos, nekā piesienas tam, kā es rakstu. Pirmais it kā ir tik ļoti par ķermeni un tāds, ko tu nevari… 

IM: Ja es ielikšu to intervijas beigās, tās būs depresīvākās beigas ever. “Mēs bijām tik lieliskas rakstnieces, bet tad par mums pateica sliktas lietas un mēs nekad vairs nerakstījām.”