— Bērna kara patiesība

Par Svetlanas Aleksijevičas grāmatu Pēdējie liecinieki. Simts nebērnišķīgu stāstu (no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka; Latvijas Mediji, 2021)

*

Nobela prēmijas piešķīrums 2015. gadā baltkrievu rakstniecei un žurnālistei Svetlanai Aleksijevičai (Svetlana Alexievich, Светлана Алексиевич) radījis viņas darbu tulkošanas vilni visā pasaulē, kas skāris arī Latviju. 2020. gada nogalē apgāds Latvijas Mediji laida klajā Lāses Vilkas no krievu valodas tulkoto rakstnieces agrīno darbu Pēdējie liecinieki. Simts nebērnišķīgu stāstu. Tā pirmpublikācija iznāca 1985. gadā Maskavā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Pēdējo liecinieku papildinātā versija, kurā iekļauti padomju cenzūras svītrotie stāsti vai to daļas, ir pieredzējuši daudzus izdevumus gan krievu, gan arī citās valodās. Šī grāmata kopā ar Karam nav sievietes seja (1985), Cinka zēni (1989), Černobiļas lūgšana (1997) un Second-hand laiks (2013) veido Aleksijevičas darbu ciklu Utopijas balsis, kas vēsta par padomju cilvēku, viņa dzīvi un likteni vēstures katastrofās.

Rakstnieces skatījumā Padomju Savienība bija/ir unikāla valsts, kas miljoniem cilvēku iesaistīja utopijas – komunisma – būvniecībā. Šā mērķa dēļ padomju valstī daudzu gadu desmitu ilgumā norisinājās eksperimenti ar sabiedrību un indivīdiem, lai selekcionētu jauna tipa cilvēku – padomju cilvēku. Turklāt šis padomju cilvēks nav izzudis līdz ar pašas Padomju Savienības sabrukumu. Pēckomunistiskajā pasaulē turpina dzīvot miljoniem ļaužu, kuru pasaules uzskatu un uzvedību cauraudušas utopiskās padomju vērtības un rīcības modeļi, un viņi savu pārliecību un uzvedību ir nodevuši un turpina nodot nākamajām paaudzēm. Tādējādi padomju cilvēka fenomens (lai arī demokrātijas, liberālisma un brīvā tirgus modificētās formās) vēl turpinās pastāvēt ne vienu vien gadu desmitu. Pirms pāris gadiem kādā intervijā Aleksijeviča sacīja: “Padomju cilvēks ir cilvēks, kurš pilnībā pakļauts idejai. Viņa dzīvībai nav vērtības, dzīves jēga ir niecīga, ideja ir augstāka. Viņam piedāvā trūcīgu, bet prognozējamu uzturdevu apmaiņā pret brīvību. Personiskā brīvība, arī jebkura cita netiek apspriesta. Tās nav. Ir valsts, bet cilvēka nav. Cilvēka nav, ir tikai valsts. Un, lūk, tas ir tāds deformēts cilvēks. [..] Bet pats smagākais ir kas cits. Padomju cilvēkam karš, Gulags, revolūcija, impērijas sairšana nav konvertējusies par brīvību. Tā ir pati lielākā mīkla.”¹ Aleksijevičas cikls Utopijas balsis uzstājīgi piespiež lasītājus meklēt atbildes uz jautājumiem: kā un kāpēc cilvēks kļūst par valsts vergu? Vai tas ir tā vērts? Kāda ir šīs verdzības burvība, kas ļauj viņam/viņai būt kaut kādā (vai pat lielā) mērā laimīgai šajā statusā un negribēt sevis paša kā cilvēka brīvību?

*

Padomju cilvēka izpēti Aleksijeviča sāka vēl Padomju Savienības pastāvēšanas laikā. Viņas pirmā projekta laikā, kad viņa uzklausīja sievietes – Otrā pasaules kara dalībnieces – un kad tapa grāmata Karam nav sievietes seja, šī valsts vēl bija stabila, politiski un militāri varena, nekas nevēstīja, ka pēc desmit un dažiem gadiem tās vienkārši vairs nebūs. Rakstniece, atskatoties uz sava darba sākumiem 20. gadsimta 80. gados, apgalvoja, ka viņai pašai allaž svarīga bija patiesība. “Man vienmēr rūpēja tas, ka patiesība nav ieliekama vienā sirdī, vienā prātā. Tā ir kaut kā sadrumstalota, tās ir daudz, un tā ir izkaisīta pasaulē. Kā to savākt kopā?” skaidroja Aleksijeviča.² Kara dalībnieču (sanitāru, medmāsu, ārstu, snaiperu, partizānu, “frontes sievu”) patiesība neiegūla padomju vēstures un atmiņas ideoloģijā un kultūrā, tā bija pārāk atšķirīga no padomju telpā kultivētās uzvaras glorifikācijas, pompozās dižošanās Eiropas atbrīvotāju lomā un kara varoņu kulta. Padomju valsts piedāvātajā patiesībā cilvēka dzīvībai bija graša vērtība vai dažkārt nebija pat tās. Sarunājoties ar kara skartajām sievietēm, Aleksijeviča ieraudzīja vēl vienu cilvēku grupu, kuras kolektīvajā biogrāfijā bija bijis karš. Tie bija padomju bērni. Arī viņu dzīvībām padomju realitātē nepiemita nekāda vērtība. Bērnu stāsti par karu veido rakstnieces otro grāmatu Pēdējie liecinieki. Grāmatas pirmās publikācijas ievada Aleksijevičas komentārs, kurā viņa paskaidro, kā un kāpēc tapa šī grāmata. Diemžēl pēdējo gadu izdevumos, arī tulkojumā latviešu valodā, tā vairs nav. Rakstniece stāsta, ka kara dalībnieču interviju laikā viņām nereti blakus sēdēja dēls vai meita. Pārsvarā viņi klusēja, bet “reizumis bērni iesaistījās mūsu sarunā. Kaut vien divas trīs detaļas… Kaut kādi precizējumi… Šņukstiens! Viņi atšķirībā no pieaugušajiem atcerējās pašus spilgtākos un traģiskākos momentus, bet ne visa notikuma un sajūtu zīmējumu. Lielās ainas vietā – mozaīka vai kolāža. Bet tajā visā bija sava precizitāte un tiešums. Sava patiesība”.³ Tas bija vēl viens “nezināmais karš”, kas nedrīkstēja tikt pazaudēts cilvēces atmiņā.

Svetlanas Aleksijevičas grāmata Pēdējie liecinieki piedāvā padomju un vienlaikus baltkrievu bērnu⁴ skatu uz Otro pasaules karu – vīriešu aiziešanu karā, Sarkanās armijas atkāpšanos, civiliedzīvotāju bēgļu gaitām, nacistiskās Vācijas lidmašīnu uzlidojumiem bēgļu ceļiem, vācu armijas atnākšanu, okupācijas pārvaldi, represijām, padomju partizāņu darbībām, dzīvi okupācijā un frontes aizmugurē, ieslodzījumu koncentrācijas nometnē, pretestību okupācijai un izdzīvošanu karā. Šie notikumi veidoja bērnu pieredzi, kurā iekļaujas dažādas un daudzas sastapšanās ar nāvi un vardarbību. Bērnu pašu dzīvības arī atradās nemitīgā apdraudējumā, viņi varēja iet bojā – viņus varēja nošaut, nosist, viņi varēja nomirt badā, no aukstuma, viņi varēja iet bojā uzlidojumos. Aleksijeviča piedāvā īsus bērnu karalaika atmiņu zibšņus, tā grāmatas tekstā uzturot un kāpinot emocionālo spriedzi. Grāmatas saturs nav pārstāstāms lineārā veidā, jo atsevišķie bērnu kara pieredzes zibšņi ir tik atšķirīgi, tik daudzveidīgi. Tie it kā saveļas kopējā krāsainu dzīparu kamolā, kas ir gan ritināms no sākuma līdz beigām, gan krusteniski un šķērseniski pārtinams.

Līdzās kara šaušalīgajai nežēlībai Pēdējie liecinieki vēsta par bērna attiecībām ar padomju valsti. Padomju Savienība, protams, bija viņu valsts, kura tika uztverta kā savējā, pārāka par citām valstīm, ar izcilu un vienmēr uzvarošu armiju un vareniem vadoņiem. Bērni bija auguši ar pārliecību, ka šajā valstī viņi ir drošībā un ka iespējams vien uzvarošs karš. Pirms kara viņi dziedāja brašas kara dziesmas par uzvaru, skatījās filmas par Sarkanās armijas panākumiem Pilsoņu karā, apguva ierindas mācību, spēlēja kara spēles, sevi iztēlojās par gaidāmā Padomju Savienības uzvarošā kara varoņiem.⁵ Īstais karš bija citādāks nekā iztēlotais. Bērnu stāsti faktiski liecina par valsts milzīgo nodevību pret saviem cilvēkiem, pret bērniem. Aleksijevičas radītā bērnu kara pieredzes stāstu kolāža vēsta par Padomju Savienību – valsti, kas nepildīja nekā no solītā. Tā nespēja pasargāt ne bērnus, ne viņu vecākus un mājas. Izdzīvošana un arī pretošanās iebrucējiem palika pašu cilvēku ziņā. Neraugoties uz to, valsts no viņiem pieprasīja bezierunu kalpošanu, arī dzīvības.

*

Literatūras kritiķi un vēsturnieki gadiem ilgi apspriež Aleksijevičas rakstniecības metodi un uzdod jautājumu par to, kur atrodas robeža starp vēstures katastrofu pieredzējušas personas sniegtu liecību un literatūru. Kāds bijis Aleksijevičas pildspalvas vai datortaustiņa pieskāriens uzklausītajam dzīvesstāstam? Sociologi, antropologi, psihologi un arī citu nozaru pētnieki atzīst, ka traumatiskus notikumus pieredzējušie cilvēki lielākoties nespēj/neprot savu piedzīvoto šaušalīgo traumu verbalizēt un pārformēt emocijas, sāpes un pāridarījumu citiem saprotamā un uztveramā stāstā. Aleksijeviča to izdara viņu vietā, pārvēršot viņu gadiem ilgi klusēto un it kā aizmirsto, par kultūras atmiņu. Te vērts pieminēt Mariannas Hiršas (Marianne Hirsh) izstrādāto postatmiņas konceptu, kas skaidro t. s. otrās paaudzes attiecības ar savu vecāku paaudzes iespaidīgo traumatisko pieredzi, kuru veidojošie baisie notikumi risinājās vēl pirms viņu dzimšanas, tomēr neizbēgami ir bijuši pastarpināti klātesoši viņu ģimenēs un pieaugšanā un tā atstājuši dziļu ietekmi. Postatmiņa ir traumatisko zināšanu un pieredzes starppaaudžu pārnešanas struktūra.⁶ Otrajam pasaules karam veltītajos darbos Aleksijeviča īsteno šāda pārneses tilta misiju. Rakstniece ir tikai dažus gadus vecāka par “pēdējiem lieciniekiem”, bet viņai ir laimējies piedzimt jau pēc kara un tātad to nepiedzīvot. Aleksijevičas vecāki bija pieredzējuši karu, tēvs bija tā dalībnieks, karā gāja bojā vairāki viņas tuvi radinieki. Vecāku traumatiskā pieredze bija arī rakstnieces bērnības un viņas kā cilvēka, personības tapšanas daļa.

*

Cerams, ka tulkojumu latviešu valodā drīz pieredzēs arī Aleksijevičas Utopijas balsu noslēguma grāmata Second-hand laiks, kas vēsta jau par Padomju Savienības sabrukumu piedzīvojošo padomju cilvēku pieredzi un viņu attiecībām ar jau neesošo valsti, tās vietā tapušajām postkomunistiskajām valstīm un brīvību. Tāpat jācer, ka tulkotāji un izdevēji būs precīzāki un cieņpilnāki pret tulkojumus latviešu valodā lasošo auditoriju. Manuprāt, Aleksijevičas grāmatas Karam nav sievietes seja piedāvājums latviešu valodā ar vienkāršoto nosaukumu Sievietes karā grāmatai laupa rakstnieces piešķirto kara vērtējumu, tā konceptuālo definējumu. Grāmatas Pēdējie liecinieki latviešu versijas pirmā epigrāfa teksts ir rediģēts, to īsinot un atsakoties no norādes, ka Aleksijevičas epigrāfam izvēlētais teikums bijis publicēts 1985. gadā padomju žurnālā Дружба народов.⁷ Vai tiešām šādi vienkāršojumi grāmatas dara “labākas”?

1. Духнич О. Повесть о постсоветском человеке. Новое Время. 2019, 5 дек. № 45. Pieejams tiešsaistē: https://magazine.nv.ua/journal/3428-journal-no-45/povest-o-postsovetskom-cheloveke.html.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Игрунова Н. Светлана Алексиевич: «Социализм кончился. А мы остались». В кн.: Алексиевич С. Время секонд–хэнд. Москва: Время, 2015. С. 500.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Алексиевич С. Последние свидетели (сто недетских колыбельных). Москва: Пальмира, 2004. С. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Grāmatas ievadkomentārā Aleksijeviča raksta: “Es ierakstīju [magnetofonā] baltkrievu bērnu balsis, bet domāju par visiem pārējiem bērniem pasaulē, kuri kaut kur mira un raudāja. Un arī tagad kaut kur mirst un raud.” Sk.: Алексиевич С. Последние свидетели (сто недетских колыбельных). C. 7.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Par militarizēto bērnu audzināšanu padomju izglītības un ideoloģijas sistēmā sk.: Kelly C. Children’s World. Growing up in Russia, 1890–1991. New Haven, London: Yale University Press. P. 221–257. Autore šai nodaļai devusi nosaukumu Children of the State.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Hirsch M. The generation of postmemory. Poetics Today. 2008. 29(1). P. 103–128.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Latvijas Mediju izdevuma pamatā ir 2013. gada teksta versija, kuru autore, acīmredzot, ir mainījusi.  (atpakaļ uz rakstu)