— Muša lidoja, lidoja un atlidoja

 

***

Pirmā diena.
– Es neesmu bijis nākotnē, – bildu un, minūti nogaidījis, piebildu: – bet nu jau esmu. Nekā īpaša. Mašīnas nelido, sarūgtināja sporta almanahs ar spēļu rezultātiem, ko varētu paņemt līdzi uz pagātni un veikt likmes: izrādās, ka šajā laika posmā neviens nav sacenties.

Es labprāt izdotu šādu almanahu. Minūtes rezultāti.

Aizgāju pie Valentīnas L., latviešu valodas skolotājas. Neveikli provēju darināt vārdu “инопланетянин”:

– Sveš… planēt… nieks?

Ar pirkstu debesīs – tā, ka no turienes kauns sāka līt.

– Ko jūs cenšaties pateikt?

– Инопланетянин.

– Citplanētietis.

Zvērīgi, ellīgi trūkst vārdu. Ne tikai latviešu, bet vispār.

Tāpat kā kanalizācijas vāku ir mazāk nekā lūku, arī vārdu ir mazāk nekā piesedzamā.

 

***

– Es šajos esošajos apstākļos nolēmu savu dzīvi veltīt izdzīvošanai, – paziņoja Vovočka.

Jeļena Viktorovna saprotoši pasmaidīja.

Atkal ieblējās aitas, nu jau satrauktāk.

 

– Vai jums ir ienaidnieki? – reiz dzejniekam vaicāja bērni.

– Diemžēl nav – esmu neauglīgs.

 

***

“Kreativitātes un iedvesmas brīžiem – man allaž pa tvērienam javas krūze.”
VIKTORS JEGOROVIČS

Man bieži jautā, ko es tādu lietoju, lai būtu nopietns, prātīgs, nosvērts vīrietis. Atbilde pavisam vienkārša: visu pelēko. Asfaltu, peles. Asfaltā panētas peles. Peļu un alumīnija pīrāgu ar cementa pūderi.

 

***

– Zeme iluminatorā! – iekliedzās pārbiedētie citplanētieši. – Mūsu šķīvīti ber ciet!

Naski cilājot lāpstu un izsmējīgi apskatot nelūgto kosmosa kuģi, ap bedri rosījās rīdzinieki.

 

Sapņi, sapņi…

 

Ķepurojas pa irdeno zemi…

– Ko tālāk? – divi jauniņi rīdzinieki uzrunāja trešo – resnāku un vecāku.

– Tālāk kārta maijvaboļu kāpuriem. Un pēc divām nedēļām mums jau būs vabolenes – tādas, ka oho-ho! Reaktīvās. Uz tām arī lidosim.

– Pretī zvaigznēm? – gribēja noskaidrot jaunekļi.

– Dirsā zvaigznes, – skaidroja viedais senās pilsētas iedzīvotājs. – Gana. Lidosim uz pirti un makšķerēt.

 

***

Es spriežu tā: ja cilvēka prātā atspoguļojas pasaules tēls, un viņš šo atspulgu nosūta atpakaļ (teiksim, poēmas vai vismaz reklāmas veidā), tad sanāk, ka tas ir ē… saules zaķītis.

 

***

Valdemāra un Dzirnavu ielas stūra aptiekā strādā divi farmaceiti huligāni – Vilkts un Grūsts. Ik rītu Grūsts grūsta Vilktu, bet Vilkts mēģina noraut Grūsta kreklam piedurkni, kamēr pulksten desmitos pēc pretbriesmīguma tabletēm aptiekā ierodas daiļā Pircēja. Aptiekāri pieceļas, notrauc putekļus un dodas pie kasēm.

– Labrīt!

– Labrīt, Vilkt. Lūdzu, 500 mg antineglitīna.

– Vai jums maisiņu vajag? Klienta karte?

– Beidziet, – pasmaida Pircēja.

Grūsts neskatīdamies izmakšķerē no atvilktnes spīdīgi zilu kastīti un iegrūž Vilktam sānos.

– Vai vēl kas būs, Pircējas kundze? – Jautā Vilkts.

– Es ceru, – atbildot nošalc daiļava. – Es ceru.

Pircēja peld uz izeju. Vilkts un Grūsts šo sapņaini pavada acīm, iztēlojoties lielisku un noslēpumainu nākotni.

Pie izejas viņa saminstinās. Rausta rokturi, bet durvis neveras.

– Grūdiet! – iesaucas Grūsts.

– Nekā nevaru pierast.

– Tas tāpēc, ka mēs katru nakti pārliekam, – paskaidro Vilkts. – Citādi garlaicīgi.

 

***

Ē! Nesapratu. Atgrieziet jaunību. Jūs ko, atgrieziet jaunību! Nu tik tiešām, atgrieziet. Nē, nopietni. Atgrieziet jaunību. Klausieties, es nejokoju. Atgrieziet jaunību! Lūdzu jūs atgriezt man jaunību. Lūdzu, atgrieziet. Atgrieziet man jaunību, es tur aizmirsu kaut ko izdarīt. Lūgums atgriezt jaunību saistībā ar nepieciešamību samaksāt parādu, kas radies tās periodā. Atdodiet, es jums samaksāšu. Tak atdod! Atdod, saku! Es tur lietussargu aizmirsu! Atdod, es tikai izdarīšu vienu lietu un tūlīt pat atdošu atpakaļ.

OBELISKS (Sv. Pētera laukumā)
Tu taču neatdosi.

Hm… atdošu. Izdarīšu, kas darāms, un uzreiz atdošu.

Iespējamā notikumu gaita pēc jaunības atgriešanas:

1. Tajā ir muša. Lūdzu, samainiet.

2. Tur ir kaut kādi mati. (Tie ir jūsu.)

3. Tā vispār nav mana. (Jūsu, jūsu.)

4. (Un šī nav muša, bet lode.)

 

***

Pretī IeM ēkai slejas apaļš tornis. Tornī atrodas iekšlietu ministra kabinets. Kabinetā stāv apaļš galds ar darba vietu tā viducī, lai ministram būtu ērti sasniedzams viss aploks. Ministram ir četrpadsmit rokas, ar kurām viņš šķetina četrpadsmit galvenās Latvijas iekšlietas. Viņu pareizāk būtu saukt nevis par ministru, bet par dēmonu; ministriem nav tik daudz roku. Viņš nav IeM, bet gan IeD.

Šķiet, ja iemācīties valodu, apkārtējie cilvēki pārtaps baltos gulbjos un tu pats pārvērtīsies baltos gulbjos, un jūs slīdēsiet riņķa dejā pa Ķīšezera zilo, negludināto palagu, bet visi tie, kas valodu nav iemācījušies, stāvēs krastā, sajūsmināti fotografēs un piedāvās baltmaizes drupačas. Taču, ja viņi pienāks pārāk tuvu, jūs šņāksiet. Balto gulbju valodā skaņa š ir viena no svarīgākajām. Atkarībā no Ķīšezera stāvokļa tā var izteikt brīdinājumu, simpātiju, skaudību, izsalkumu, iekāri, bet kombinācijā ar skaņu ķ – arī visas pārējās četrpadsmit iekšlietas, izņemot vienaldzību, kurai gulbji pietaupījuši kaut ko sevišķu.

 

***

SVEŠINIEKS novilka apmetni un bilda:

– Jums nav taisnība. Es runāju savā valodā. Tas, ka jūs to saprotat, ir ilūzija, ko radu savtīgos nolūkos.

 

Mēs pavērām mutes un jutām, kā tajās no apmetņa ieslīd pilieni. Viens no mums ierunājās (pagaršojis):

– Atvainojiet. Tie nav no tā lietus, kas tagad līst.

 

Svešinieks, novērsies kaktā, līdzjūtīgi pasmaidīja. Mēs klausījāmies, kā lietus bungo pa palodzi, salīdzinājām skaņu aiz loga ar garšu mutē. Un tiešām – nekā kopīga. Kā krāsa un fonts. Kā apmetnis un skatiens.

 

Acīmredzot no malas mēs šķitām smieklīgi, jo viesis izvilka tālruni un turēja to sev priekšā, it kā gribēdams mūs nobildēt.

 

– Bet kāpēc tālrunim ir trīs kameras? – īgni nočukstēja kaimiņš. Es aplūkoju melnos ierīces caurumus un pieklājīgi atbildēju:

– Hmm.

 

Izrādās – mūs dzirdēja.

– Šīs nav kameras, – paskaidroja svešinieks. – Tas ir no lodēm. Cigarešu etvija izglāba man dzīvību. Tiesa gan, pēcāk gandrīz atņēma.

 

– Drīkst apskatīties? – pavaicāju.

Iestājās klusums. Tad – vasara.

 

***

…taču viņš mierināja, ka nevajag skumt, nopirkšot jaunu, aizgāja un nopirka jaunu, kā rezultātā mums pietrūka. Protams, mēs skrējām izņemt vēl, bet bija jau slēgts. Ko darīt? Nekrītot panikā, kāpām trolejbusā un nobraucām, šķiet, kādas desmit pieturas. Izkāpjam. Tumsa un aukstums, bet mēs turamies, izvilkām jaunu, izlikām, novilkām bikses. Guļam. Dzirdam dipoņu. Tuvojas, aizvien tuvāk. Viņš saka – tā ir pirmā pazīme, tātad darbojas. Sastinguši gaidām jaunas zīmes, skatāmies debesīs. Debesīs – zvaigznes, katra apmēram futbolbumbas lielumā. Ahā, viņš bilst, šī ir otrā zīme, viss kā vajag, saka. Guļam tālāk. Tad vēl tālāk, vēl un vēl un it kā pārtopam punktā – kā jau paši noprotat: trešā zīme. Pēkšņi jūtam, kaut kas…

 

Makarovs skaļi aizcirta grāmatu. Meitene atvēra acis un pieslējās uz elkoņiem.

– Tu ko?

– Blakti nospiedu, – paskaidroja Makarovs. – Tu guli.

 

Cik labi

Cik labi sevi lūgt uz vakariņām. Bet kaut kā apmānīt un neaiziet. Var atsaukties uz sliktām laika ziņām… Var it kā iet, bet nonākt cituviet. Un neplānoti krogā pieļurbāties. Un vēlā stundā mājās pārrāpot. Tur alu atkorķēt – vēl neapstāties, ar visām drēbēm beidzot atlūstot. No rīta atjēgties un šausmināties, no mājiniekiem esot nomaļus. Ar sevi visu dienu nerunāties. Sūkt cienīgi aiz sienas putekļus. Tad noskūt bārdu, sapucēties, ar drūmām domām sevi negalēt. Vispēdīgi – ar sevi apprecēties un visu medmēnesi nogulēt.

 

***

– Kādas sūdzības?

– Kad atlaižos uz dīvāna ar kājām televizora virzienā un lieku tās vienu pāri otrai, tad augšējās kājas (parasti labās) īkšķis daļēji aizsedz ekrānu.

– Varat to uzzīmēt?

 

***

Acetilsalicilovs izcīna ripu. Piespēle Nurofejevam.

Nurofejevs piespēlē Ibuprofenovam.

Ibuprofenovs šausmīgi izbrīnīts.

– Igor, kas tā ir? Aktivētā ogle?

Tiesnesis Sumamedovs pārtrauc maču. Izbrīnītie spēlētāji pēta melno tableti. Tā ir milzīga (priekš tabletes).

Pieslido Paracetamolīns.

– A kurš to ogli atstiepa?

 

Ziņkāres dzīts, uz ledus parādās komandas talismans – Pretdrudža ponijs (Ugunsponijs).

 

***

Stāsts par varonīgi kritušo virsnieku Jevgeņiju Pehtu. Reiz dzīvoja varonīgi kritušais virsnieks Jevgeņijs Pehts. Un bija viņam viss pilnā apjomā: zvaigzne, obelisks, kompensācija un komentāri “rip”, “vieglas smiltis” u. tml. soctīklā. Tikai nebija viņam dvēseles un miesas. Miesu radi nosvilināja, bet dvēsele tikmēr kaut kur izčibēja. Pastaigājās reiz Jevgeņijs Pehts pa drūmu mežu un satika kuslu večiņu.

– Palīdzi man, dārgo cilvēk, – vērsās pie viņa večiņa, – saprast, ko tu gribi. Un es tevi atalgošu.

– Ko es gribu?  – pārjautāja Jevgeņijs Pehts. – Es pats nezinu, ko gribu. Neko negribu.

– Mjā, – novilka večiņa. – Kā lai es šādos apstākļos testēju interfeisa čata botu? Šis arī nezina, ko grib. Lai gan pat muļķis saprot, ka jāgrib lēts, praktisks gaisa kondicionieris.

Jevgeņijs Pehts noburkšķēja un turpināja pastaigu. Viņš gāja, gāja un satika kuslu večuku.

– Palīdzi man, dārgo cilvēk, – vērsās pie viņa večuks, – aiznest līdz būdiņai žagarus. Un es tevi atalgošu.

– Ta neko man no tevis nevajag, vecais, – atbildēja Jevgeņijs Pehts un palīdzēja vecītim aiznest līdz būdiņai žagarus.

– Ja gribi, – atvelkot elpu, piedāvāja vecītis, – es tev atgriezīšu dvēseli un miesu?

– Negribu, – atbildēja Jevgeņijs Pehts. – Tas ir, gribu, bet baidos no soctīkla komentāriem. Kolīdz viņi uzzinās, ka visas šīs “vieglās smiltis” bijušas pa tukšo, – atkal var letāli beigties.

To dzirdot, vecītis pasmaidīja.

– Nebaidies, viņi neuzzinās, – viņš noķiķināja un pārvērta Jevgeņiju Pehtu par parastu zviedru zēnu Svanti Svantesonu, kuru visi sauca vienkārši par Brālīti.

Brālītis nobrīnījās, papukojās, paberzēja virsdeguni, šķērsoja istabu un visbeidzot nosprieda, ka viss būs vien izlicies, paraustīja plecus un sēdās pie galda pildīt mājasdarbus.

 

Pēkšņi aiz atvērtā loga atskanēja dīvaina dūkoņa.

 

Muša

Lido muša. Atlidoja muša. Muša lidinās, muša nolaidās uz galda. Muša lidoja, lidoja un atlidoja. Mušas lidojums ir ašs un īss. Ar savu spilgto plīvu muša demonstrē laikmeta elpu. Šī jaunā, necerētā muša – svarīgākais notikums kopš mušu parādīšanās kā virziena. Šķiet, mēs varam sevi apsveikt: mēs gaidījām šo mušu, un tā beidzot atlidoja.

 

***

– Vai viņai bija problēmas ar naudu? Ar narkotikām?

– Nē, problēmu ar naudu vai narkotikām viņai nebija. Pilns bija ij naudas, ij narkotiku. Tas ir, gluži pretēji, nekādu narkotiku nebija. Un naudas. Tas ir, bija problēmas gan ar narkotikām, gan ar naudu. Nē, nebija problēmu. Naudas viņai netrūka, bet narkotiku trūka. Tas ir, narkotiku nebija un arī nebija vajadzības, bet ar naudu viss bija kārtībā.

 

Kāda dīvāna dienasgrāmata

1.09. Sēdēja Saša. Liela, silta pakaļa.

2.09. Gulēja divi. Nē, vienkārši gulēja.

3.09. Atnāca septiņi, apsēdās un skatījās Piekto elementu.

4.09. Gulēja Ļena. Man patika.

5.09. Divas meitenītes uz manis izplūcās.

6.09. Dzerstiņš. Viens mērglis man uzlēja apelsīnu sulu un ar benčiku izdedzināja muguru. Gandrīz pārplīsu.

7.09. Atkal Saša sēdēja. Šiem ar Ļenu mīlestība. Mīlnieku dibeni ir siltāki, esmu pamanījis.

8.09. Visu dienu niezēja kāja.

9.09. Bija Saša ar Ļenu. Man dikti patika.

10.09. Atkal rauts, atkal sula.

11.09. Ļena nav tik silta. Šķiet, viņa Sašu nemaz tik stipri nemīl, kā apgalvo.

12.09. Saša sēdēja viens un skatījās Piekto elementu. Kas tur tik labs? Manuprāt, sūds.

13.09. Uz manis notika vētraina izskaidrošanās.

14.09. Man paveicies, ka esmu dīvāns!

15.09. Nē, patiesi, kāda gan svētība būt par dīvānu!

16.09. Cik jauki būt dīvānam.

17.09. Vienkārši lieliski.

 

Hokejista sievas liecība

Mans vīrs, hokejists, iesita sešus septiņus golus un pēc spēles atgriezās mājās. Es tobrīd ar vienu roku cepu viņam sieru un medu, bet ar otru roku skatījos filmu Mākslinieka sievas portrets. Šī filma stāsta par mākslinieka sievu, kuras vīrs, mākslinieks, uzgleznoja sešas septiņas bildes un pēc spēles atgriezās mājās. Ieraugot sievu un viņas daiļuma spārnots, mākslinieks tūlīt pat uzgleznoja viņas portretu uz ceptā siera fona un nolika portretu kambarī. Tur, kambarī, portreta seja sāka novecot sievas sejas vietā, kamēr sievas seja arvien palika tikpat daiļa. Pagāja desmitgades. Mans vīrs, hokejists, uzlūkojot mani un mana daiļuma spārnots, nolēma tam par godu iesist golu un ar ripu trāpīja man pa žokli. Savu vīru neapsūdzu, jo viņš vadījās no situācijas, rīkojās kā īsts vīrietis un sportists.

 

Vasara

Silti. Labi. Zied gundegas, aug odziņas. Kā šrapneļi spindz jaukās, čaklās bites. Pļavā zeltene ar tauriņķeramo skrien pēc taureņa. Neliela bērnu grupa pēc rīta stundas brien pēc herbārija. Tikmēr zeltene taureni jau gandrīz panākusi. Taču bērni lien vai virsū. Bet taurenis aizvien tuvāk un tuvāk. Zeltene elš, tīkliņš ņirb. Bet bērni lien un lien. Bet līdz taurenim vien divi metri, viens… Zeltene skrien, cenšas, vicina tīkliņu. Bet bērni vai virsū brien. Un, lūk, jau tikai pusmetrs līdz taurenim. Vēl nedaudz… Bērni lien… Zeltene panāk taureni, atvēzējas un

HOPSSS!!!!!!

Visiem čau.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs