— Noliekties

 

Par Rutas Štelmaheres dzejoļu krājumu Kalps (Neputns, 2021)

 

Vārdam “kalps” latviešu valodā var nošķirt trīs nozīmes. Visbiežāk tas nozīmē algotu darbinieku, bet arī vasali, sargu, karavīru (kā kāršu kavā) un tad kādu, kurš ar savu darbību atbalsta un pagodina kādu citu, no kura viņš ir atkarīgs. Šajā pēdējā nozīmē kalpošanai nereti ir arī rituāla nozīme un simboliska jēga, un kalpot var būt statuss vai stāvoklis vairāk nekā darbība. Praktiskā plānā tātad kalps ir tas, kas ir klāt, lai palīdzētu, rūpētos, atbalstītu, darbotos, nepaturot sev sava veikuma sasniegumus, augļus un godu. Kalps nav pastāvīga un patstāvīga identitāte, bet iegūst savu būtību atkarībā no tā un attiecībā pret to, kam tas kalpo (kas var arī nebūt persona, piemēram, kara kalpa vai burta kalpa gadījumā). Kalpa performance iekļauj īpašu neverbālo komunikāciju – apvaldīt sevi, klusēt un noliekties, tomēr noliekties cieņā un pašcieņā, saņemot savu statusu un drošību, kas nāk šim statusam līdzi, kā arī vienreizēju iespēju novērot un sadzirdēt, uztvert, domāt un (paš)apzināties. Ne velti kalpa un kalpošanas konceptus Hēgelis un viņam sekojošā filozofijas tradīcija izmanto tieši, runājot par apziņas un pašapziņas veidošanos. Viņa modelis ir dinamisks un intersubjektīvs. Abi šajā pārī saprot sevi un otru, balstoties uz attiecību (un atkarību), lai arī kalps ir tas, kas cīnās, lai būtu (kas ir) un dzīvotu. Tieši šajā cīņā viņš iegūst gan savu pašapziņu, gan pārākumu par dabu – manifestē savu esību, būtību, nepārtraukti apliecināmā pieredzē.

Tā tas ir arī Rutas Štelmaheres dzejoļu krājumā Kalps. Lai arī dzejniece vairākos dzejoļos patiešām izmanto vārdu “kalps” – tas līdzās daudziem citiem vārdiem šajā grāmatā norāda uz kaut ko līdzīgu pozai, izteiksmei vai žestam, ar kuru viņa dara lasītājam zināmu savu kalpošanu un ieklausīšanos. Tā ir kā nemanāma noliekšanās – kukaiņa priekšā uz zāles stiebra (lai viņu labāk aplūkotu), vēstures priekšā, liecības par kuru glabā senas muižas, izcilu mākslinieku priekšā (jo radīšana ir fascinējošs spēks), savējo priekšā (savējība izpaužas savstarpējā atkarībā) un Dieva priekšā (jo tāda ir pasaules sistēma, kurā Štelmahere zīmē savus tēlus). Tā ir kustība uz leju, un kustība atpakaļ uz augšu. Kustība uz iekšu un āru. Atkāpšanās un ieraušanās sevi, bet tikai tādēļ, lai liecinātu. Kustība, lai izrautos, un kustība, lai sakustinātu un izpludinātu pretstatos būvētās “patiesības”. Noliekšanās, lai konsolidētu sevi un saprastu skatu no ārpuses, noliekšanās, lai aizsargātos un noliekšanās, lai paceltos pāri – šādu iespaidu atbalsta lielākoties interpunkcijas neskartā valodas plūduma līganais ritms. Formas ziņā visīpatnākais ir dzejolis kastaņu bruģis Neziņas kuģis… (69. lpp.), kur līgošanās svārstības iegūst arī grafiskas aprises.

Ruta Štelmahere ir māksliniece un nebeidz tāda būt pat tad, kad ir dzejniece. Rūpīgi izvēlētas krāsas, rūpīgi studēti objekti un noskaņas – gaismas, rūpīgi pludinātas krāsas, līdz tās sabiezē veidolos un pārnes nozīmi no vienas jomas objekta uz citu – bagātās, brīnumskaistās un lielākoties negaidītās metaforas ir viņas tēlainās, vizuālās domāšanas rezultāts. Tās nereti delikāti ļauj izteikties par laiku, novecošanas procesu saskatot valrieksta grubuļos (37. lpp.), bet arī viena un tā paša objekta vai cilvēka dažādo laiku momentuzņēmumu summā. Par gleznu vai zīmējumu var domāt kā laika ierakstu, arī tādēļ ka līnija vai triepiens ir atstātas žesta kustības pēdas. Dzejā (viņa gan raksta arī: “šodien mēru laiku Heli dzejoļos” (61. lpp.)) laiks sajūtams atkārtojumos, ritma zīmējumā, zilbju un rindu garumos. Daži dzejoļi jaunajā krājumā pārkāpj rindu garumu vienlaidus steidzīgi runājamā (dzej)prozā. Šī nepārtrauktība uzsver, kā dzeja veidojas no it kā ikdienišķa valodiska materiāla, šķietami dabiski: “Lai uzrakstītu dzejoli mājas apstākļos, vajag izsūtīt ģimenes locekļus uz Depo, izpurināt paklājus, pabarot kaķi, apklāt ar avīzēm netīros traukus, izmētāt dīvānā un uz palodzēm (virs vīra mērinstrumentiem un skrūvgriežiem, kabatas baterijām un atslēgu žūkšņiem) vārdnīcas un dzejoļu grāmatas [..].” (22. lpp.)

Šāda “satraukta” forma lielākoties raksturīga, kad dzejā ielaužas sadzīve, citi, un nav raksturīga, ja izdodas attālināties. Tādēļ viens no svarīgiem inspirācijas avotiem krājuma dzejoļos ir daba, vispār materiālu, ar ko dzejniece darbojas, sevišķi krājuma pirmajās lappusēs, varētu raksturot kā noskaņu izteikšanai lietotus dabas tēlus, ko apzīmē izteiksmīgi, skanīgi vārdi. Tādā dabas un valodas ainavā ar lielajiem burtiem izceļas kultūras “ceļazīmes” (piemēram, dzejolī Pētnieciskais darbs: “mēs esam kukaiņu kolekcionāres / mūžīgas vidusskolnieces / veram krelles uz smilgām un analizējam Tīmeklīti” (8. lpp.); te jāpiebilst, ka Jānis Rokpelnis ir arī krājuma redaktors). Šķiet, ka tēli iegūti, lēnām un dziļi pieredzot dabas, bet tieši tāpat arī ciema vai pilsētas dzīves cikla ainiņas: “Lieldienas atnāk ar gaviļu zvaniem / zemledus poēmas burbuļo skaļi / pali ver vāku / nāk grāmata vaļā / Daugava izplūst caur Tautas namu.” (JĒKABPILS. Lieldienas tautas namā, 9. lpp.) Sociālās dzīves kolorīts ir tikpat raibs kā dabā, un vienlīdz iespējams ir, ka cilvēciskais prāts izdalīs kādu paternu, rakstu ar nozīmi tieši ārā no šī raibā fona. Pat ja ikdienas pelēcība to noplicina (šādu interpretāciju atbalsta Zanes Ernštreites veidotais mākslinieciskais noformējums).

Tādējādi kopumā, ja runā par tematiskajiem akcentiem, kas saskatāmi šajā krājumā, iezīmējas tāda kā iztēlē darbināta Latvijas ainavu kopa. Šeit līdzās laukiem un mazpilsētām, kurās dzejniece fiksējusi novērotāja piezīmes, izceļas arī vietas, kas devušas iespēju strādāt (laiku darbam, novērojumam un pārdomām), – Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, Pedvāles mākslas parks –, kur sastapti radoši cilvēki un radīšana kā tāda vērota procesā: “pa kāpnēm lejup dodas piesarcis akmens / nokāpj avotā nomazgā sakarsušo pieri un vaigus / tad izkāpj un ļauj lai Ojārs ar saules adatu caurdur tam ausis.” (15. lpp.)

Interesanti, kāda kolāža veidojas no Latvijas ainavā ieskicētajām vertikālēm – pilīm un muižām: katrai savs raksturs, savs stāsts, sava vēsture un sapnis. Interesanti arī, ka šis konteksts ļauj pasvītrot kalpošanas diskursu – pils kā simbols akcentē kungu un kalpu un attiecības, kas ienāk, dzejoļos ievērptajās fantāzijās zemnieku acīm konstruējot kungu vēsturi (“kad tāli suņi rej no vectēva mājām / pār seniem muižas dīķiem / kas aizauga ar pīķiem / un ļaužu bērnu līķiem” (43. lpp.)) vai uzrunājot kādu bijušo iemītnieku ar “kungs” (48. lpp.). Tomēr tikpat labi šo vietu vēsture glabā arī 20. gadsimta varas attiecību ierakstus, kad daudzās no muižām un pilīm bija skolas vai pansionāti.

Vietas raksturs ir Rutas Štelmaheres poētisko pētījumu objekts, arī tad, ja tā ir cita, eksotiska vieta – šajā krājumā īpaši jāizceļ Izraēlas impresijas. Tās ieskicēta ar nedaudz orientālu akcentu un svešādu ņirboņu, tomēr arī te poētiskais vērojums sevī slēpj norādi uz nozīmes audumu, kas šajā krājumā ir būtiskais – kalpošana te ir saistīta ar reliģisku atklāsmi. Dzejolī Olīvu dārzs “kalps bija viens Visuma miglā / ar baskāji rītausmu / pie kājām” (85. lpp.). Kristīgajā diskursā kalpošana ir ne tikai pakļaušanās, pieņemšana un piedošana, bet arī misija, aicinājums. Tieši ar kalpošanu cilvēki iegūst savu lomu kopienā, kalpošanā ir dzīves un nāves jēga. Tā var būt varonīgs žests, bet var būt arī ikdienišķa darbība, kur pieticība liedz to kaut kā īpaši izcelt. Te kalps ir sava veida ētiskais ideāls, kalpa abstraktā tēla spilgtie toņi (“viņi nogulēja sarkanu mēnesi / zaļas bailes” (turpat)) brīžam ir pārāk smagnēji, liekas, ka liriskā varone pret to sacelsies, tomēr tas nenotiek – kristīgajā mācībā balstās pastāvīgo rūpju tēma, kas krājumā ir kalpošanas būtība.

Te jāmin vēl viens diskurss, kura ietvaros lasīt šo dzeju, nepazaudējot kunga un kalpa pretnostatījumu, un tas ir dzimtes diskurss. Nepasakot atklāti, Ruta Štelmahere apraksta visas tās rūpes, ko, neviena neievērota, parasti tieši sieviete uzņemas gan ģimenē, gan dažādās sociālās grupās, gan sabiedrībā kopumā. Rūpes par ģimeni – vīru un bērniem –, rūpes par vecākiem (kam šīs rūpes arvien vairāk ir vajadzīgas) un rūpes par māju – tās pastāvīgi konkurē ar radošo darbu. Tas skan visai tradicionāli, un par feministi dzejnieci nenosaukt, tomēr te ārēja noliekšanās ir tieši proporcionāla klusinātai iekšējai drāmai. Ir svarīgi, ka tas ir ievērots un novērtēts, jo tikai tā kalpošanas smagums iegūst būtību un jēgu. Un gaismu, ko liriskā varone lūdz vienā no pēdējiem dzejoļiem: “iesveriet līdzu man gaismu / porainu graudainu svaigu / var arī gludu un kailu.” (81. lpp.)

Tieši sievietes – rūpju subjekta – perspektīvā šajā krājumā sarakstīti dzejoļi, kas mēģina uztaustīt vēl vienu mūsu laika akcentu – pandēmijas ietekmi –, sevišķi cikls ar nosaukumu Attālināti (65.–68. lpp.). Un ir zīmīgi, ka Ruta Štelmahere ienes šo sociāli kolorīto un ne tuvu vēl visos aspektos neizrunāto tēmu arī dzejā – jaunākie pētījumi par dzimumu līdztiesību liecina, ka pandēmija vienu no spēcīgākajiem triecieniem devusi tieši šajā trauslajā jomā. Paaudžu paaudzēs audzēti pinumi, audumi, tamborējumi dzejnieces pūrā sasien viņu kopā ģimenē (68. lpp.), bet jūtīgi tvertajā mākslinieces pasaulē pandēmijai ir ekrāna mediju atsvešinātā starojuma forma: ainavā uzzibsnī gaismiņas – telefoni –, bērni sēž pie datora, māte vēro ziņas televīzijā. Tomēr kā sieviete viņa šajā pretrunīgajā kalpošanā iegūst arī zināmu mierinājumu, izkopj pašu kalpošanu, noliecas, bet nepazemojas.

Skaidru vēstījumu nodod arī krājuma kompozīcija; to veido četras daļas – pirmajā uzmanība pievērsta dzejas darbam (caur apkārtnes vērojumu), otrā – gandrīz pilnībā atvēlēta piļu un muižu impresijām, trešajā galvenais motīvs ir ikdiena, bet ceturto varētu kopsavilkt kā veltītu laikam un skaņai, kuru īpašu dara kāds Klausītājs.