Foto: Agnese Zeltiņa

intervijas

— Tev atbilst deviņas profesijas

Raimonds Ķirķis, Juta Ance Ķirķis

14/06/2021

Sadrumstalotība liecina par to, ka šī mākslas joma šajā valstī ir liela un nepieciešama. Ja katrs no tiem sīkajiem spēj salasīt savu auditoriju, tad jau tas ir lieliski.

Gan dzejnieks Raimonds Ķirķis, gan viņa sieva, teātra pētniece Juta Ance Ķirķis, ir saņēmuši Normunda Naumaņa balvu kā labākie jaunie kritiķi (attiecīgi 2019. un 2021. gadā). Arī Tuvo sarunu sērijā viņu abpusējā intervija ātri vien pievēršas kritikai.

 

Raimonds Ķirķis: Man ir hipotēze. Jo kāds mākslinieks ir pelnošāks savā profesijā, jo spēj tajā vairāk nopelnīt, jo viņš ir mazāk ieinteresēts savu kolēģu darbā. Proti, tas izriet no tā, ka dzejnieki, pliki un nabagi, visu laiku ir ieinteresēti čupoties, savā sulā vārīties. Kamēr režisoriem un aktieriem lielākoties viņu darbs ir dzīvē vienīgais un īstais, un viss pārējais ir viss pārējais.

Juta Ance Ķirķis: Es domāju, viena lieta ir tāda, ka teātris aizņem vairāk laika fiziski. Pašam uztaisīt izrādi – tas prasa resursus. No rīta mēģinājums, vakarā mēģinājums. Tad vakarā visdrīzāk esi pārāk izpumpējies, lai ietu uz kādu citu teātri. Bet nu Valters Sīlis, šķiet, iet uz citu režisoru izrādēm.

RĶ: Uz Dirty Deal Teatro droši vien.

JAĶ: Jā. Daži jau skatās, un daži neskatās. Bet, no otras puses, daži dzejnieki jau tomēr arī pelna ar savu vārdu mākslu. Domā, ne?

RĶ: Nezinu, būs jāpaprasa. Bet, ja teātris tomēr ir profesija, tad dzejnieks nav, kaut teorētiski ieguldītais darbs ir diezgan līdzvērtīgs. Ja dzejniekam būtu jāuzraksta grāmata tikpat ātri, cik režisoram jāuzbliež izrāde, darba apjoms un apmātība būtu vienlīdz intensīva.

JAĶ: (Meklē profesiju klasifikatoru.) Nu jā, jā, bet nu dzejai vajag diezgan maz resursu, bet, lai uztaisītu teātri, skaties no jebkuras iesaistītās profesijas puses – ir vajadzīgs laika menedžments, lai kaut vai nonāktu visi vienā telpā, vienā laikā.

RĶ: Nu nebūs klasifikatorā tādas profesijas “dzejnieks”, nav jau totalitārs režīms.

JAĶ: Atrasts viens rezultāts. Re, ir, ir. Dzejnieks, kritiķis, rakstnieks, scenārists, dramaturgs, biogrāfs, autors. Literārais redaktors, galvenais redaktors. Redz, tev atbilst deviņas profesijas.

RĶ: Respektīvi, man vajag deviņas profesijas, lai es varētu sevi pilnīgi izlietot, kamēr vairumam cilvēku pietiek ar vienu. Šausmas.

JAĶ: Man sanāk astoņas, pārklājas kādas sešas. Labāk pastāsti, kāpēc dzejnieki čupojas, kā viņi viens otru iedvesmo, tad viens otru rediģē un tad viens otru kritizē. Un tā tas aplis turpinās. Tas neietekmē kvalitāti?

RĶ: Tas, ko tu saki, atbilst patiesībai, bet īstenībā kvalitāti tas tikai uzlabo. Kaut vai skatoties uz Vērdiņu, Pujātu, Auziņu, Gaili, Balodi, ir skaidrs, ka viņi ir pilnīgi atšķirīgi viens no otra – kaut varbūt ne radikāli –, un tu nepateiksi, ka viņi tikai tālab, ka ir tuvu saistīti, būtu vienveidīgi vai rakstītu nekvalitatīvu dzeju.

JAĶ: Tu tam pievērsies no tekstu puses. Bet tā jau kaut kādas kopīgas īpašības viņiem ir.

RĶ: Kopīgas īpašības, protams, ir. Tikpat labi tādas var saskatīt Ovidijā un Pujātā. Tas jau nav grūtākais. Interesantāk ir skatīt, cik atšķirīgi viņi ir.

JAĶ: Nu jā, bet ne par to ir jautājums.

RĶ: Par ko tad?

JAĶ: Teātrī neviens kritiķis ar režisoriem pārāk nedraudzējas, izņemot tos, kas ir strādājuši vai strādā par literārās daļas vadītājiem. Bet tie paši sevi arī cenšas nepostulēt kā kritiķus. Tur ir tā nošķirtība, ka ir jābūt kādam vienam, kurš rada un vienam, kurš kritizē. Bet jums ir viss vienkopus.

RĶ: Man šķiet, ka teātrī tomēr profesiju hierarhija ir krietni izteiktāka. Un tāpēc arī visi nevar būtu visi. Visiem ir kaut kas ļoti konkrēts jādara, un tā katrs iedarbojas uz teātri un otrādāk, kamēr dzeja ir dzeja, kurā ir krietni sašaurinātāks loks, kurā var īstenoties. Līdz ar to vairumam jāpilda vairākas funkcijas, lai kustinātu norises.

JAĶ: Mums jau visa kultūra ir pīļu dīķis un atsevišķi katra joma ir vēl mazāks pīļu dīķis, un tad jūsu vēl sašaurinātāks loks ir sabiezētu dūņu pleķis vienā dīķī. Nesasmok?

RĶ: Neliela orģija sanāk. Pirms pandēmijas man šķita, ka viss tādā želejā atrodas. Šobrīd, kad lasījumi, ballītes ir krietni ierobežotas, es jau jūtu kaut vai savu tuvāko biedru lokā izteiktākas atšķirības. Ir notikusi attālināšanās domāšanā, sapratnē par pasauli un literatūru.

JAĶ: Tagad taču nav neviena tāda kā Kubuliņa, kas rakstītu par dzeju no ārpuses.

RĶ: Anda Baklāne.

JAĶ: Nu, viņa tak nav no ārpuses. Pieņemsim, ka ar viņas vienu Aicinājuma nometni ir gana, lai ieskaitītu iekšā dzejā. Anda Kubuliņa diez vai brauktu uz Aicinājumu.

RĶ: Pēdējās sarunās par LALIGABA uzvirmoja mūžam nepabeigtie jautājumi par to, kādai būtu jābūt žūrijai. Kaut kur izskanēja, ka vajadzētu to veidot tikai no kritiķiem, pilnīgi neitrāliem, aukstasinīgiem cilvēkiem tāpēc, ka tad viņu vārds būtu likts uz spēles un viņi neuztaisītu sūdīgu nomināciju sarakstu.

JAĶ: Kas tad būtu tādā žūrijā? Kubuliņa un Baklāne?

RĶ: Nu jā, tā viņas tur 30 gadus divatā domātu, kam piešķirt balvu.

JAĶ: Andu balva!

RĶ: Nu jā, bet tajā pašā laikā Latvijas pīļu dīķa apstākļos dzejas kritika tomēr ir kritika un tā tikpat kā nekad īsti nepārvēršas dzeltenā kritikā. Vismaz publiski. Ko ne vienmēr, manuprāt, var attiecināt uz teātra kritiku, kurā ir izteikta barjera starp teātra profesionāļiem un kritiķiem.

JAĶ: Tur jau skaidrs, ka ir milzīgs grāvis, ne barjera. Un tas grāvis, man šķiet, ir liels. Es pati sevi iztēlojos, ka stāvu špagatā pāri tam grāvim. Ir jau izskanējušas versijas, ka vajag Spēlmaņu nakts žūrijai piesaistīt arī praktiķus. Bet viņi ražo visu laiku. Ja mums vajag konsultantu, mēs tad paņemsim Oskaru Pauliņu un nevērtēsim nevienu no viņa izrādēm, kurām gan jau būtu jāsaņem vismaz nominācija?

RĶ: Gaismu mākslinieku var pieaicināt no lietuviešiem vai igauņiem. Bet tas strādā tikai uz mūziku, uz gaismu, uz kustību, iespējams.

JAĶ: Jevgeņija Šermeņeva saka, ka saprot arī tekstu. Viņa jūt to tekstu, protams, izlasa iepriekš, ja ir pieejams dramaturģiskais materiāls krieviski vai angliski, un mācās latviešu valodu. Tas atkarīgs no tā, cik profesionāls skatītājs esi, cik tev ir piešauta acs.

RĶ: Tad mums vajag vairāk krievu emigrantu, kas ar to vēlas nodarboties.

JAĶ: Imigrantu.

RĶ: Jā. Piemēram, Dmitrijs Kuzmins, domājams, varētu tīri labi strādāt LALIGABA žūrijā, zinot gan vietējo, gan plašāku kontekstu. Viņam ir nepieciešamais savrupnieka skats. Tas nāktu tikai par labu. Bet pastāsti, vai, tavuprāt, teātris labāk pielāgojas apstākļiem nekā kritika?

JAĶ: Nezinu, gan jau ir kritiķi, kas grib, lai teātris ir ātrāks un inovatīvāks. Man jau drīzāk šķiet, ka teātra tāpat kā dzejas kritika lielā mērā izriet no tā, ar ko tā strādā, un abi iet roku rokā. Materiāls diktē savus noteikumus.

RĶ: Bet vai tu vari nosaukt kādu izcili labu kritiku par izrādi, kas bijusi Homo Novus?

JAĶ: Nē, nevaru, bet nevis tāpēc, ka kritiķi nespētu to intelektuāli aptvert. Festivālu parasti skata un recenzē kā vienu veselumu, neizdalot atsevišķas izrādes. Vienīgais gadījums, kuru varu iedomāties, kad mēģināja šo apiet, bija Satori īsrecenzijas par atsevišķām izrādēm. Tomēr tās tapa jau tūlīt pēc izrādes noskatīšanās un, tā kā visas atvestās vai uz vietas radītās Homo Novus izrādes lielākoties ir tiešām intelektuāli ietilpīgas, tās ir grūti aptvert vienā vakarā, ierobežotā laikā.

RĶ: Tas man atgādināja to Ofisa sēriju, kur Krīds starpbrīdī zvana pa telefonu un diktē avīzei recenziju par mūziklu. (Abi smejas.)

JAĶ: Bet man arī būtu grūtāk vērtēt atsevišķās izrādes, bet nevis tāpēc, ka tā būtu nevērtīga bez pārējām, bet gan tāpēc, ka tās ir apzināti atlasītas, lai veidotu vienotu veselumu festivāla formā, gribas vairāk pievērsties tieši kuratora darbam. Visdrīzāk tas iešķiebj pašām izrādēm. No tā profesiju klasifikatora mums pārklājas redaktoru amati: vai tev šķiet, ka kultūras žurnāliem, īpaši drukātiem, ir nākotne šajā valstī?

RĶ: Ja Egils Levits gana ilgi runās par to, ka ir nepieciešami spēcīgi mediji Latvijā, tad varbūt arī vienā brīdī Levits tiem nodrošinās saules mūžu. Labi, bet jebkurš no jebkādas varas pozīcijas var runāt, ka ir nepieciešami kultūras mediji, bet svarīgāk ir, vai būs cilvēki, kas tos gana ilgstoši un ieinteresēti lasīs. Tu domā, ka nav nākotnes?

JAĶ: Nē, ir. Gan jau kādu ilgāku laiku saglabāsies tā nelielā, bet stabilā čupiņa ieinteresēto cilvēku, kas medijus lasīs. Tomēr ar literatūru, šķiet, ir vieglāk piesaistīt jauniešus, kamēr ar teātrim veltītu saturu ne. Tas lielā mērā nāk no skolas, un skolā tās grāmatas ir jālasa obligāti. Pusei riebjas, bet pusei varbūt tas arī iepatīkas. Bet teātra apmeklējums vispār nekad nav bijis obligāts, atkarīgs no katra skolotāja entuziasma. Vai vecāku.

RĶ: Nu jā, bet, ja tu esi 15 gadus vecs cilvēks un aizej uz teātri, un esi ieinteresēts tajā, kas notiek uz skatuves, tas jau ir liels dzīves notikums. Katra atsevišķā izrāde par tādu top. Bet pēc tam piecpadsmitgadniekam ir citi veidi, kā piepildīt savu pasauli ar iespaidiem. Un lai viņš pēc tam vēl ilgstoši lasītu un domātu par izrādi – tas jau nav vidusmēra piecpadsmitgadnieka stāvoklis.

JAĶ: Es ļoti ceru, ka jaunie režisori neizliksies lielāki, nekā viņi patiesībā ir, un neveidos izrādes, domājot par pieaugušajiem, kas dzīvo jau ar citu teātra pieredzi, bet strādās tieši ar savu paaudzi. Bet es vispār neesmu noformulējusi, kas ir izrāde jauniešiem, kam tur jābūt – narkotikām un lamuvārdiem? Kad es biju tajā vecumā, mani ar tāda veida teātri nevarēja aizraut.

RĶ: Man pirmā skaistā teātra pieredze bija Oblomovs. Šķiet, man bija 14 vai 15 gadi. Ja es tobrīd būtu redzējis Netikumīgos, man tā izrāde tik ļoti nemaz nebūtu interesējusi. Ja nu vienīgi dzejas dēļ.

JAĶ: Nu, Netikumīgo ieguvums jau ir tieši dzeja, jo tā dramaturģija līdz ar to nav pārāk burtiska. Ar to jūs panācāt to, ka jauniešos neizraisāt cringe sajūtu, kāda, visticamāk, rastos, ja jūs pārāk reālistiski visos izrādes līmeņos mēģinātu attēlot viņu ikdienu un uzvedību.

RĶ: Tajā brīdī, kad radās ESARTE, drīz vien parādījās arī citas teātra apvienības: Willa teātris, Šmukstes sajūtu teātris. Tas liecina par, manuprāt, divām lietām. Vai nu ir teātra mākslinieku pārprodukcija Latvijā, vai arī lielie valsts teātri ir pārāk šauri savā mākslinieciskajā programmā un radikāli jaunām vēsmām tajos nav vietas.

JAĶ: Es nesen sapratu, ka tas nav pēdējā laika notikums, tikai šobrīd tā relatīvi šķiet. Paskaties Neatkarības laika teātra hroniku. (Rāda satura rādītāju.) Valsts teātri beidzas šeit, ar Daugavpils teātri. Kopā septiņi. Un pēc tam sākas. Dirty Deal, Gaļinas Poliščukas Teātra observatorija, Ģertrūdes ielas teātris, Istabas teātris, Rēzeknes Joriks, Kabata, Kvadrifrons, Mūris. Es skaidri nezinu, kāda ir motivācija. Es domāju, ka nav pārprodukcijas. Atslēga ir tieši tajā, ka tas ir neatkarības laiks. Ir daudz lielākas iespējas būt brīvam un neciest, un neapspiest mākslinieciskās ieceres, kuras nevar realizēt lielajā teātra mašinērijā. Kāpēc tad jūs nepievienojaties Domuzīmei? Ir taču nepieciešamas dažādas platformas, kas pārstāv atsevišķus redzējumus.

RĶ: Kur divi latvieši, tur trīs partijas. Bet, vēsturiski raugoties, šāda brīvības radīta sadrumstalotība bija iegansts, kuru izmantoja, lai radītu ko pilnīgi pretēju neatkarībai.

JAĶ: Ko tad tu domā? Ar laiku atnāks kāds teātra diktators, paņems visus mazos grupējumus aiz pautiem, sasies kopā un teiks, ka jātaisa tikai šitā?

RĶ: Ir jau daži, kas mīž no mazajiem, ne?

JAĶ: Nezinu gan. Man jau liekas, ka tā sadrumstalotība liecina par to, ka šī mākslas joma šajā valstī ir liela un nepieciešama. Ja katrs no tiem sīkajiem spēj salasīt savu auditoriju, tad jau tas ir lieliski. Tāds teātris, kuram ir nepieciešama liela zāle, sarkanie samta aizkari, Smiļģa horizonts, būs, bet tas nav viss, ar ko uzturēt nākotni, ar ko piesaistīt jaunāko paaudzi, kas visiem ir ļoti aktuāls jautājums.

RĶ: Man it kā ir priekšstats par jaunajiem cilvēkiem, kas šobrīd vēl sēž skolas pēdējos gados, bet man vispār nav sajēgas, kas viņiem varētu interesēt mākslās.

JAĶ: Jā, man arī nav, nezinu. Bet man šķiet, ka ne literatūrai, ne teātrim nav mērķa pievērst visu tautu kaut kam vienam.

RĶ: Dažiem ir.

JAĶ: Nu jā, mēs jau varam arī parunāt, kā mēs jūtamies kā latvieši.

RĶ: Parunājam. Ir dzirdēts, ka latviešu teātris vēsturiski veidojies krievu un vācu teātru tradīcijas sajaukumā. Tā jau tāda pasena vēsture, līdz ar to jājautā, kāda tad īsti ir latviešu teātra skola? Vai, teiksim, Kvadrifrons, ESARTE ierakstās tajā, ko, iespējams, varētu saukt par latviešu teātra tradīciju?

JAĶ: Visi jaunie lielā mērā ir ietekmējušies no JRT zelta izrādēm, un, domāju, ka tās tad šobrīd arī varētu saukt par latviešu teātra skolu. Tāda dokumentalitāte apvienojumā ar spēles teātra elementiem. Un tas pats arī ir redzams šajās jauno mākslinieku izrādēs. Bet es šausmīgi sen neesmu bijusi teātrī, varbūt kas ir mainījies. Lai gan teātri jau savu darbu īsti nav beiguši. Kaut kā šķiet, ka, ja reiz ir bijusi ārēju apstākļu uzspiesta pauze, būtu bijis labi, ja visi apstātos un izmantotu laiku, lai apdomātu lietas, kas saistās ar katra māksliniecisko vīziju. Turpinot darbu pie izrāžu ražošanas, ko arī var ļoti labi saprast, tas diez vai būs noticis. Pagājušajā vasarā bija sajūta, ka visi ir noilgojušies pēc teātra, bet arī ļoti noguruši. Bet tas jau arī ir pilnīgi saprotams, ka jāturpina strādāt, jāturpina pelnīt, to es nevaru nevienam pārmest. Literatūrai gan šis ir bijis izdevīgs laiks, grāmatas burtiski birst no gaisa, un visapkārt tekstu cilvēki dažādās profesijās slīgst arvien vairāk un vairāk darbos. Mēs taču arī.

— Saistītie raksti