— Slapjais sapnis par Egilu Levitu

Par Raimonda Ķirķa un Laura Veipa dzejoļu krājumu Levitācijas (Valters Dakša, 2021)

Kad 2019. gadā Egils Levits kļuva par Latvijas prezidentu, ļaužu prātos, šķiet, mājoja cerības, ka beidzot mums atkal būs viens “īsts” prezidents, tāds kā Vairas Vīķes-Freibergas pēctecis, augsti mācīts profesionālis, par kuru ārzemēs “nebūs kauns” un kura biogrāfijā neslēpjas nekas nesmuks un aizdomīgs. Pēc diviem gadiem ir skaidrs, ka jākaunas, visticamāk, nebūs, taču arī pārpūlēties Levits, šķiet, netaisās un viņa klātbūtne publiskajā telpā nav daudz pamanāmāka par iepriekšējo prezidentu aktivitātēm. Nav manīts, ka Levits lēktu uz ecēšām asās politiskās diskusijās, tāpat kā nav iespaida, ka viņš ar savu piemēru vēlētos nopietni ietekmēt Latvijas iedzīvotāju uzvedību Covid-19 pandēmijas apstākļos. Iespējams, ka daudzi prezidenta labie darbi paliek mums, pārējiem, nemanīti, taču viņa publiskos uznācienus dažkārt gribētos pieredzēt biežākus un pārliecinošākus. Šādā kontekstā pie lasītājiem nonāk divu jaunākās paaudzes dzejnieku Raimonda Ķirķa un Laura Veipa kopdarbs, divdesmit sešu dzejoļu cikls Levitācijas, kurā Levita dzīve un darbs vienlaikus tiek gan mitoloģizēti, gan demitoloģizēti.

Kā zināms, levitācija ir cilvēku un priekšmetu spēja pārvarēt gravitāciju un lidot gaisā, neizmantojot tehniskus palīglīdzekļus. Tai vēsturē esot nodevušies dažādi burvji, jogi un magi, kas apveltīti pārdabiskām spējām, kā arī visādi triku meistari, spiritisti un šarlatāni, kuri muļķojuši publiku, izmantodami slepenus palīglīdzekļus. Cilvēki vēlas ticēt, ka īsta levitācija ir iespējama, taču baidās, ka krāpnieki viņus apmānīs, piedāvādami viltojumu. Šī fenomena skaniskā saistība ar Levita uzvārdu ļauj dzejoļos ienākt visdažādākajām asociācijām: prezidents kā valsts galvenā amatpersona un ievērojams jurists šķietami ir pacēlies augstu pār pārējiem un izpelnās apbrīnu, taču vienlaikus liek uzdot jautājumus, vai no šīs augstās pozīcijas Levits spēj gana labi saskatīt sabiedriskās dzīves procesus un reaģēt uz tiem. Prezidenta līdzdalība pēdējā gada notikumos var radīt iespaidu, ka Levita prezidentūras laiks ir levitēšana savā nodabā augstu pāri sabiedrībai, balstoties uz savu iepriekšējo augsto amatu autoritāti un ieguldījumu atjaunotās Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas, satversmes preambulas un svarīgu likumu sarakstīšanā.

Lai arī Levitācijas ir apmēram tikpat biezas kā starpkaru kreiso, sociāli aktīvo dzejnieku krājumi, kuros atrodams galvenokārt protests pret pastāvošo iekārtu, šīs grāmatas attiecības ar valsts varu ir daudz sarežģītākas. No vienas puses, Levita prezidentūras pirmā gadskārta kalpojusi par iemeslu radīt tekstus performancei un vēlāk tos izdot grāmatā, tātad par zināmu atskaites punktu abu dzejnieku attiecībās ar savu valsti. No otras puses, kā norādīts izdevuma sākumā, to “ne finansiāli, ne morāli neatbalsta neviena politiska partija, sazvērnieks vai citādi angažēta persona,” tātad grāmata uztverama tikai kā radošs projekts, kuru politikā šķietami neangažēti cilvēki radījuši no brīvas gribas, tādēļ ir tikai normāli, ka rezultāts ir neprognozējams un daudznozīmīgs. Un vēl, no trešās puses, valsts prezidents taču kalpo par simbolu valstij, kurā cilvēki seko politikai, gan iesaistīdamies tajā, gan paziņodami, ka tā viņus nogurdinājusi un likusi vilties, kurā cilvēki raksta dzejoļus, lai apdvēseļotu un estetizētu savu apkārtni vai arī, gluži otrādi, parādītu problemātisko un nepieņemamo. Vārdu sakot, ja sākam domāt, kurš no grāmatas veidotājiem, iedvesmotājiem, atbalstītājiem un lasītājiem ir neangažēta persona attiecībā pret faktu, ka Levits šobrīd jau gandrīz divus gadus ir Latvijas prezidents, tad rodas iespaids, ka tādu nemaz nav un nevar būt.

Nelielās grāmatas tekstu uzbūve ir ļoti dažāda. Grāmatu caurauž sešas īsas Ķirķa Politrīmes. Tās atgādina par interneta programmu, kas spēj ģenerēt metriskus pantiņus ar atskaņām, kuri neizceļas ar pārāk lielu jēgas klātbūtni. Šie robustie tekstiņi parodē senākus tekstus, kas veido nacionālos mītus un latviešu literatūras kanonu. Tajos svinīga izteiksme jaucas ar triviālu un parupju, grāmatas kontekstā tie kļūst par pussaprotamiem orākula pareģojumiem. Piemēram, piektā politrīme vēsta: “Kad Egils Levits būs radījis tautu, / Ulmanis mielosies jēru pautiem, / Vircotiem Tuvo Austrumu gaumē. / Daugava nogrims likteņa straumē.” (23. lpp.) Svarīgāks par visu šo eklektisko tēlu kopsakara meklēšanu šeit, iespējams, būs parodiskais efekts, kas atgādinās, ka mūsu publiskajā telpā atbildes uz sarežģītiem vēstures un politikas jautājumiem nereti tiek meklētas iracionālajā sfērā: cilvēkiem drīzāk patīk meklēt Latvijas kodus, stāstīt likteņstāstus un pielūgt likteņupi tā vietā, lai izmantotu savas pilsoņa tiesības un kopīgi darbotos labākas pasaules vārdā.    

Ja politrīmes izceļas ar absurdu, epatāžu un sirreāliem klejojumiem pa t. s. kolektīvo bezapziņu, tad vairāki Veipa sarakstīti apjomīgāki dzejoļi prozā tiecas iejūtīgi uzburt ainas no Levita bērnības un jaunības, kurās pamazām iezīmējas viņa intelektuālā izcilība un izredzētība. Jau bērnudārzā apdāvinātais puisēns uzceļ no klucīšiem šedevru, kamēr citi guļ diendusu, taču viņa ideja bijusi tik izcila, ka paša rokām veiktais tās īstenošanas process ātri kļūst garlaicīgs: “Tas ir tieši tā, kā biju iztēlojies.” (11. lpp.) Šī garlaicība, šķiet, nolasāma kā pareģojums Levita valstsvīra karjerai: Latvijas neatkarības atjaunošana, darbs pie likumiem un juridiskiem dokumentiem, valsts neatkarības nepārtrauktības diskursa stiprināšana bija aizraujošas nodarbes (“Tiesību zinātniekam, kā Egilam, pieredzēt valsts rašanos ir kā astronomam jāt uz Haleja komētas,” norāda Veips, 19. lpp.), taču politiskā dzīve atjaunotajā republikā acīmredzot nemaz nav tik interesanta, jo nepakļaujas stingrajai likumu valodai un ar savu haotiskumu šķietami novirzās no tā kursa, kuru pirms trīsdesmit gadiem tai novēlējuši latvisko likumu licēji.

Grāmatas fināls ir atvērts. Ja visa Levita agrākā dzīve interpretējama kā brīnumpasaka, kuras ietvaros norisinājusies gan Egila nobriešana, gan Latvijas valstiskuma atjaunošana un nostiprināšana, tad beigu galā brīžiem iezīmējas viņa apjukums, dezorientācija, atkarība no citu pūlēm. Tādēļ grāmatu noslēdzošais dzejolis Oda centram, kas slavē Levitu kā centrālo, līdzsvarojošo spēku, uzskatāms par nacionāli konservatīvā diskursa parodiju, kas skaļos vārdos apliecina to, ko vairāki iepriekšējie dzejoļi apšaubījuši un izsmējuši. Jāpiebilst, ka grāmata neironizē par pašu Latvijas valstiskuma ideju un nepazemina mūsu šābrīža sociālo realitāti līdz groteskai. Tā drīzāk meditē par mūsdienu sabiedrības vēlmi pēc varoņiem, kas pēkšņi parādīsies un īstenos dažādas fantāzijas par laimīgu dzīvi plaukstošā valstī, par šo fantāziju pretrunīgo, iracionālo raksturu, kas to lolotājiem liek noticēt dažādiem, tai skaitā populistiskiem solījumiem un vēlāk vilties politikā, un par nacionālajiem mītiem, kuros cilvēki cenšas atrast savas esamības attaisnojumu.

Jāpiebilst, ka Levits grāmatā atklājas ne tikai kā politisko procesu liecinieks un dalībnieks, bet arī iespaidīga tēva figūra, kura abiem dzejniekiem izraisa pretrunīgas sajūtas no maiguma līdz agresijai un no vēlmes paklausīt un uzticēties līdz nepieciešamībai nodoties izaicinošām provokācijām. “Egils Levits – utopistu slapjais sapnis,” saka Ķirķis noslēdzošajā dzejolī, portretēdams prezidentu kā iedomu tēlu, kas spēj sniegt barību dažādām fantāzijām, tomēr konsekventi neiemiesojot nevienu no tām. Emocionālā piesaiste Levita tēlam padara Levitācijas par personiskāko no grāmatām par patlaban Latvijā valdošu prezidentu kopš Vairai Vīķei-Freibergai veltītā bilžu albuma Prezidente Karaliskajā botāniskajā dārzā (2006).¹ Jau tagad varam ar baudu domāt par nākotnes literatūrpētniekiem, kas pēc simts gadiem atradīs kādu no 200 Levitāciju eksemplāriem un pēc tā spriedīs par to, kāds īsti bijis Levita prezidentūras laiks. Labāku izziņas avotu viņiem neatrast!

1. Recenzija par šo grāmatu: Ceplis R. Absolūts favorīts grāmatu gūzmā. Delfi. 2007. 26. janvāris. https://www.delfi.lv/kultura/news/books/rimands-ceplis-absoluts-favorits-gramatu-guzma.d?id=16704691  (atpakaļ uz rakstu)